Spiega meita Ieva Lešinska: Abiem vecākiem esmu piedevusi

Stiprais stāsts
Žurnāls IEVA
Agnese Meiere
10. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no personiskā arhīva
Īsā versija par tulkotāju un atdzejotāju IEVU LEŠINSKU-GEIBERI ir tāda – viņa ir spiega meita. Patiesībā dubultspiega. Būdams VDK virsnieks un PSRS diplomātiskās misijas ANO darbinieks, Imants Lešinskis nolēma pārbēgt, palikt Amerikā. Tobrīd pie viņa viesojās Ieva, kurai bija jāizvēlas – palikt pie tēva vai atgriezties. Nodot tēvu vai zaudēt māti. Ieva palika Amerikā.

Garāku notikušā versiju no septembra iespējams skatīt filmā Spiegs, kurš mans tēvs. Kopš tā laika pagājis četrdesmit gadu, un Ievas dzīvē risinājušies vēl daudz citi notikumi.

– Ar kādām izjūtām skatījies filmu?
– Brīžiem manas izjūtas bija visai sakāpinātas, jo atgādināja tās emocijas, kādas man bija pirms četrdesmit gadiem. Tolaik gan tā bija arī sajūta – ja to tā vispār var nosaukt –, ka esmu pa pusei mirusi, cilvēks bez pagātnes un arī bez nākotnes. Un arī ļoti vainīga, jo vairākiem cilvēkiem – vispirmām kārtām jau mammai – esmu nodarījusi ko šausmīgu.

Domāju, ikviens vecāks saprot, cik tas ir briesmīgi, ka tavs bērns vienu dienu tā vienkārši – puff – un pazūd, un tu saproti, ka nekad viņu vairs neredzēsi.

Nu, un toreizējos Aukstā kara apstākļos tieši tā tas bija – sapratu, ka droši vien nekad vairs mammu neredzēšu, ka esmu izdarījusi lēmumu uz mūžu. Bija sajūta, ka esmu tumšā telpā, kurā nav orientieru. Lai kāda būtu padomju dzīve, tā tomēr bija tava un tu apmēram varēji iztēloties savu nākotni. Bet tur, Amerikā, tu nezini neko, nezini arī, piemēram, cik nikna būs čeka un ko tā varētu nodarīt taviem tuviniekiem un draugiem. Un, protams, mammai.

Filmas iespaidā tagad atceros to, ka starp abiem vecākiem tobrīd jutos kā starp dzirnakmeņiem. No tēva puses man bija spiediens – tev jābūt laimīgai, tev jābūt laimīgai, tev jābūt laimīgai. Jebkura pazīme, ka neesmu laimīga, tika uztverta kā personīgs apvainojums, jo, lūk, viņš man ir pavēris ceļu uz dzīvi brīvajā pasaulē. Savukārt mammai pat niecīgākā pazīme, ka varbūt neesmu nepārtraukti nomākta, sagādāja sāpes, jo tas nozīmēja, ka esmu viņu aizmirsusi un nesaprotu, kā viņa cieš.

Tagad man ir žēl tā divdesmitgadīgā bērna, bet toreiz nemaz nejutos kā bērns.

Tikai pēc vairākiem gadiem, kad satiku Džeisonu, kas vēlāk kļuva par manu pirmo vīru, sāku justies kaut cik normāli. Kad viņš teica, ka vecāki ar mani manipulē, man tas sākumā bija liels šoks. Man prātā nebija ienācis uz to skatīties tādā veidā. Negribu neko sliktu teikt ne par vienu no vecākiem – viņiem bija tikai viena dzīve, un viņi to dzīvoja, kā mācēja. Bet katram no viņiem bija savi priekšstati par mani, kuri būtībā bija ļoti tālu no realitātes. Neviens no viņiem mani nepazina, neviens no viņiem necienīja manus lēmumus. Bet vai tas mani tagad šausmīgi nodarbina? Nē. Man ir sešdesmit viens gads, esmu tam visam sen tikusi pāri, un manā dzīvē noticis arī daudz kas cits.

Nenoliedzami, kādā brīdī mums visiem jāpieaug. Tomēr tā sajūta, ka tev visu laiku jābūt kā uz skatuves, jau mēdz cilvēkā iesakņoties.
– Kaut kas no šīs sajūtas jau manī bija – kā jau tas mēdz būt ar vienīgajiem bērniem, turklāt šķirtā ģimenē. Piecu gadu vecumā ilgu laiku pavadīja slimnīcās, jo man atkārtojās angīna. Mammu pie manis nelaida, un es visu laiku viņai drukātiem burtiem rakstīju ļoti aizkustinošas vēstules. Un viss personāls bija pārņemts ar to, ka te, lūk, ir tāds fantastisks bērns, kurš tikai lasa, raksta vai zīmē.

Mamma jau tolaik manī bija iesēdinājusi ideju, ka jābūt vislabākajai un visforšākajai. Un, pat ja tev sāp, raudāt nedrīkst, jo «Sprīdītis neraudāja».

Tad tev operē reizē kakla un aizdegunes mandeles, nedodot nekādu atsāpinātāju, jo ir problēmas ar sirdi, un tu turies teju pēdējiem spēkiem, jo raudāt nedrīkst. Tad paiet desmit dienas, un es pēkšņi nakts vidū pamostos. Apkārt ir tumsa, un jūtu, ka nevaru norīt siekalas, šausmīgi sāp. Nu, ja nevar siekalas norīt, jāspļauj kabatas lakatiņā. Lakatiņš pamazām kļūst slapjš un sarkans, bet to jau nevienam nedrīkst rādīt, kauns, tāpēc bērns slepus lavās uz tualeti to izmazgāt. Kad beidzot nāk apgaita, tiek sacelta trauksme, jo bērnam sākusies asiņošana. Bet man pat prātā neienāca kādam sūdzēties vai saukt palīgā, jo, lai vai kā, viss ir jāiztur!

Vēl pēc pāris gadiem man bija hronisks deguna blakusdobumu iekaisums, un katru rītu vajadzēja iet uz deguna skalošanu. Kamēr man to darīja, tikmēr sauca iekšā citus bērnus, lai paskatās, cik mierīgi es to paciešu. Nu, tas par to būšanu uz skatuves.

– Arī tēvs gaidīja, lai esi ideāla?
– Mans tēvs vienmēr bijis tāda kā leģenda. Un, pat ja kāds par viņu teica kaut ko sliktu, tad vienmēr piebilda: bet viņš ir ļoti gudrs cilvēks. Līdz ar to man ar tēvu izveidojās pilnīgi neapzināta sacensība. Protams, gribēju, lai arī par mani saka, ka esmu baigi gudrā.

Un tad pienāca brīdis, kad Amerikā par kādu vārdu naivi tēvam jautāju, vai tad tiešām to izrunā tā, kā viņš. Tēvs uzsprāga: «Es taču zinu, ka tu angļu valodu zini labāk par mani! Vai tev tiešām tas visu laiku jābāž man degunā?!» Bet man tiešām nebija šāda nodoma. Tomēr tajā brīdī sapratu, ka mēs sacenšamies. Kad CIP reiz mērīja mūsu IQ, tēvam ļoti nepatika, ka tas mums abiem izrādījās vienāds. No otras puses – kad manis nebija klāt, citiem tēvs mani slavēja, ar mani lepojās.

– Sacensība notika vēlākos gados, bet bērnībā ilgu laiku tēvs tavā dzīvē nemaz nebija klātesošs.
– Manā bērna uztverē vecāki izšķīrās manā sestajā dzimšanas dienā, kad starp viņiem notika šausmīgs strīds. Ja nu ir kāda bērnības trauma, tad šī tāda ir. Tas notika Asaros, kur pavadīju visas bērnības vasaras. Tēvs bija atbraucis apsveikt mani, un pie reizes vecāki kaut ko acīmredzot sprieda par šķiršanos un alimentiem. Tas viss izvērtās šausmīgā strīdā, pat fiziskā, kaut gan viņš nebija spēcīgs cilvēks. Tēvs kliedza, ka metīsies zem vilciena. Bet manā bērna saprašanā tas nozīmēja, ka zem vilciena grūdīs mammu. Protams, nekas tāds nenotika.

Bet spilgti atceros sajūtu, ka pasaule iet bojā.

Lai gan visi apgalvoja, ka tēvs mani ļoti mīlējis, līdz maniem desmit gadiem viņa nebija. Līdz vecmāmiņai, tēva mātei, reiz pateicu, ka gribētu satikt tēti, un viņa apsolīja, ka to nokārtos. Bija sarunāts, ka tētis mani kādu dienu sagaidīs trolejbusa pieturā pie skolas. Braucu trolejbusā un ar šausmām domāju, kā nu būs, jo vispār jau man bija aizdomas, ka tēvs ir monstrs. Tomēr arī vēlēšanās viņu satikt bija milzīga. Tā sākās mūsu randiņi. Sākumā kafejnīcā Gauja, pēc tam jau smalkākās vietās. Bet tie bija īsi akordiņi manā tā laika dzīvē.

Tad sekoja 1970. gads, man palika divpadsmit gadu. Tētis bija apsolījis, ka iebrauks pie manis – mūsu vecajā dzīvoklī, kur nav bijis gadiem. Mājās ir mana mamma un omīte, un ciemos atnācis arī tēva tēvs – mans mīļais Papus. Kā parasti, sēž virtuvē un pīpē. Es esmu pilnīgi uz adatām, jo nesaprotu, kā man tagad rīkoties. Par mammu un omīti skaidrs – viņas tēvu, protams, ienīst… Rezultāts ir tāds, ka tēvs piezvana pie durvīm, es atveru, paņemu dāvanu, un sveiki. Man prātā nenāca, ka viņš būtu jāaicina iekšā, savukārt visi pieaugušie bija kā ūdenī iekrituši. Un tad tētis atkal pazūd, jo ir apvainojies.

Tētis atkal bija jāmeklē no jauna. Vecmāmiņa jau bija mirusi, bet es viņu tomēr kaut kā saganīju rokā. Tā mēs mammai par lielu nepatiku sākām atkal satikties.

Rakstīju viņam vēstules, uz vienu viņš man arī atbildēja, un to es iemācījos gandrīz no galvas. Tētis rakstīja: viņš mani mīl, bet viņam ir jauna ģimene, un arī to viņš mīl.

– Klausījos tevī un domāju, cik šizofrēniski parasta cilvēka ausīs skan tevis sacītais «kad CIP mērīja mūsu IQ»…

– Bet tad, kad tēvs nolēma pārbēgt un palikt Amerikā, un es nolēmu palikt pie viņa, visa mūsu dzīve taču izvērtās mazliet šizofrēniska. Tev pēkšņi ir cits vārds (es kļuvu pa Evelīnu Dornu), dokumentu nav, nevar pierādīt, ka tu, piemēram, esi divus gadus studējusi vai vispār beigusi vidusskolu. Tāpēc bija jākārto visādi pārbaudījumi un kas tikai vēl ne.

It kā jau tas bija interesanti, tomēr pirmā sajūta pēc pārbēgšanas, vārda maiņas un visa pārējā bija trulums. Un reizē tāda nerealitātes sajūta. Droši vien tas, kas tur būtu bijis vajadzīgs, ir psihoterapija.

– Kādā brīdī šeit avīzē Dzimtenes Balss tika nopublicēta personīga vēstule, ko tava mamma rakstīja tev.
– Mamma teica, ka tā nav bijusi domāta publicēšanai, un es nezinu, kā bija patiesībā. Katrā ziņā tas bija šausmīgi. Ienīdu katru vārdu šai vēstulē, kurā mamma runā ar mani kā ar mazu bērnu un piemin visvisādas intīmas lietas.

Reizē saprotu, ka mamma bija ļoti lielā izmisumā, turklāt viņai bija nenormālas bailes no čekas.

Jaunībā, kad tēvu Maskavā trenēja par spiegu, mamma bija spiesta iesaistīties. Vēlāk viņa no tā visa bija projām, bet bailes palika. Domāju, šī paaudze vispār bija ļoti traumēta. Ja biji dzimis demokrātiskajā Latvijā – kā mani vecāki –, tad bija jāpieredz daudz kas: ulmaņlaiki, krievu okupācija, tad vācu laiks, tad atkal krievi. Cilvēki, kas to pieredzējuši, būtu jāpaijā un jālolo. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir dzīvojuši tādā laikā un mēģinājuši mūs audzināt, kā nu spēja. Tagad mammu saprotu daudz labāk nekā kādreiz. Diemžēl viņas vairs nav.

– Bija sarežģīti pārtapt Evelīnā Dornā. Bet kā bija atkal kļūt par Ievu Lešinsku?
– Tā bija daudzkārt vieglāka pāreja, vienkārši atgriešanās pie sevis. Turklāt es jau pirms tam biju izdomājusi, ka būšu es pati. Kādā brīdī bija jāpieņem lēmums – vai nu pilnībā integrēšos amerikāņos, vai arī ķepurošos pretī.

Tās pasaules bija tik tālu viena no otras, ka satilpināt abas vienā galvā bija ļoti grūti. To pat ir grūti izstāstīt, ja neesi gājis tam cauri.

No vienas puses, tev ir laba angļu valoda, tajā notiek visa tava dzīve. Tu atpazīsti visus jokus, esi ieguvusi zināmu bagāžu, neviens tev vairs nejautā Where are you from? No otras puses, ir arī tava otra dzīve.

Gadiem rakstu dienasgrāmatu, nu jau četrdesmit septīto kladi. Pirmos gadus Amerikā rakstīju tikai angliski. Atceros, cik smagi bija domāt par mājām. Arī vēstules pēdējā laikā lasīju pavirši un tad, kad bija pārāk grūti, nelasīju vispār. Bet tad pienāk brīdis, kad vairs nevari naktī gulēt, bet sēdi un lasi cauri tās pašas visas nelasītās vēstules. Un iebrauc visās tajās grūtajās izjūtās un emocijās, kurās nemaz negribas būt. Kad izlēmu, ka vairs nebūšu Evelīna, parādījās arī latviešu draugi.

Šobrīd tulkoju grāmatu par Žani Lipki, un tā man likusi domāt par izvēlēm. Tādus cilvēkus kā Lipke varu tikai apbrīnot – viņš ne mirkli nešaubījās par savu izvēli. Protams, gribētos, lai tādu cilvēku, kuri gatavi upurēties citu labā, būtu daudz, daudz. Gribētos, piemēram, lai arī mana meita, kad viņai kaut kas būs jāizvēlas, izvēlētos cilvēcīgi un ētiski, nevis domātu par savu personīgo, šauro, tūlītējo labumu.

Tāpēc arī mammas vēstulēs mani tracināja, ka viņa rakstīja: «Tevi ir apžilbinājis…» Nu kāda apžilbināšana?! Tas bija stāsts par to, vai tu nodod savu tēvu vai nenodod. Vai tu esi gatava kalpot padomju propagandai vai ne.

Tēvu nenodevi, bet var nojaust, ka jūsu attiecības nebija vienkāršas.
– Viņam politika, pasaules politiskās lietas bija pirmajā vietā, bet viss personīgais – sekundārs. Tas pat ir par maz teikts – personīgajam viņa dzīvē vienkārši nebija vietas. Turklāt viņš divdesmit gadu bija dzīvojis, baidoties par savu dzīvību, jo jebkurā brīdī kaut kas varēja notikt, kāds viņu varēja atklāt.

Mūsu galvenais konflikts bija tieši par to, vai mamma raksta no sevis vai tāpēc, ka čeka viņai to liek. «Tava mamma ir latviešu nacionāliste! Viņa saprot, ka tev te ir laba dzīve!» Bet viņa taču bija arī mana mamma!

Lai to saprastu, viņam būtu jākļūst par cilvēku, kas ļoti iedziļinās citu emocijās. Bet tad viņš nevarētu būt aukstasinīgs un racionāls Džeimss Bonds…

Ar savām emocijām pie viņa varēju neiet. Tāpēc visu laiku viņam meloju. Piemēram, mācoties Ohaio štata universitātē, izvēlējos mācīties arī vasaras semestrī, jo negribēju braukt pie tēva un audžumātes. Tēvam meloju, ka palikšu kopmītnēs, taču patiesībā tās nebija pieejamas, un es paliku vienā tukšā dzīvoklī. Izlikos, ka man ir, ko ēst un ir kur dzīvot. Bet patiesībā visu naudu, ko man deva ēšanai, atdevu par īri. Visādi gāja. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka katram jāķepurojas saviem spēkiem tā, kā vari, un ne no viena nekas nav jāgaida. Pasaule nevienam neko nav parādā.

– Kad tavs tēvs nomira, bijāt sastrīdējušies un nesarunājāties. Par ko bija šis strīds?
– Slimības dēļ izlaidu vienu mācību gadu. Lai atgrieztos universitātē un pabeigtu studijas, man vajadzēja naudu. Lūdzu, lai tēvs parakstās kā galvotājs bankas aizdevumam. Viņš atteicās, jo parāds – tas esot šausmīgi. Notika abpusēja klausules nomešana, un es nolēmu – turpmāk ar tēvu nesarunāšos, ja viņš nebūs skaidrā. Gribēju, lai viņš beidzot ar mani runā jēdzīgā veidā, jo man jau nekas lāgā netika stāstīts, visu laiku tika pieņemts, ka es izpļāpāšos. Tā teikt, došos pie krieviem vai tamlīdzīgi. Pēdējo reizi satikāmies vasarā, gadu pirms viņa nāves.

Nenokārtotās attiecības tevi mocīja?
– Sākumā – jā, bija smagi. Biju cerējusi, ka pienāks brīdis, kad viņš būs trauslāks un ievainojamāks – mazliet mīlīgāks, un tad mēs varēsim kaut ko izrunāt. Un tas nāves pēkšņums bija baigais trieciens. Uz daudziem jautājumiem saistībā ar tēvu man joprojām nav atbilžu.

Bet, kad beidzot saņēmos un izdevu grāmatu, apkopojot tēva rakstus un ļaujot viņam runāt savā balsī, man šķita – savā ziņā šīs attiecības nokārtoju.

Man tas bija mīlestības darbs, kuru darot pamanīju daudzas lietas, kam agrāk nebiju pievērsusi uzmanību.

Ievadot tēva rakstus datorā, varēju soli pa solim izsekot viņa domāšanai, un tas bija ļoti terapeitiski.

– Un kad pirmoreiz pēc Amerikas satiki mammu?
Viņa atbrauca pie manis uz Zviedriju 1989. gadā. Pirmais, ko nodomāju, viņu ieraugot, – cik maziņa! Mammas tēls manā apziņā bija saglabājies diezgan grandiozs, bet nu izrādījās, ka viņa ir tāda sīciņa. Tajā brīdī arī sapratu, ka man pār viņu tagad ir baigā vara. Tā vara, kas viņai kādreiz bija pār mani, ir tagad man.

Savā ziņā jau vieglāk ir būt upurim nekā tirānam. Neteikšu, ka es vienmēr biju augstsirdīga tirāne, par ko tagad kauns.

Tikai mammas dzīves pēdējā posmā, šķiet, atguvu tādu kā jūtu tīrību attiecībā pret viņu.

Tāpēc filmā bija sāpīgi redzēt, ka mamma par mani saka: «Viņa man kaut ko nevar piedot, un es nezinu, kas tas ir.» Vairākkārt mēģināju ar viņu izrunāties, bet nekur tālu netiku. Mamma ļoti izvairījās no visa, kas viņai lika paskatīties pašai uz sevi no malas. Tāpēc nekāda īsta saruna mums tā arī nesanāca. Jāsaka, neviens no maniem vecākiem no manis nesagaidīja to, ko cerēja…

– Tad sekoja dzīve Zviedrijā, Vācijā, un tad tu atgriezies Latvijā.
– Esot ārzemēs, vienmēr sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijā. Stokholmā visiem pieejamiem līdzekļiem piedalījos atmodā – pārrakstīju datorā materiālus Auseklim, rakstīju preses relīzes, gāju runāt ar riksdāga deputātiem, piedalījos demonstrācijās. Darbs Radio Brīvā Eiropa bija tikai darbs, jo īstā dzīve risinājās Latvijā.

Atceros 1991. gada janvāri, kad pie manis Minhenē ciemojās mans pirmais vīrs, bet es viņam neveltīju tikpat kā nekādu uzmanību, jo svarīgi bija tikai tas, kas notiek Rīgā.

Atgriežoties Latvijā, man nenāca ne prātā tēlot kaut kādu zvaigzni. Mana dzīve jau uzreiz bija saistīta ne tikai ar darbu žurnālā Rīgas Laiks, bet arī ar divu bērnu – mana toreizējā drauga māsasmeitu – audzināšanu. Drauga māsa bija mirusi, un mēs uzņēmāmies rūpes par meitenēm. Tas nozīmēja dzīvot mazā divistabu dzīvoklītī, kur reizēm bijām ne tikai mēs četri, bet arī viņa divi dēli. Pirmajā ziemā šai dzīvoklī temperatūra bija vienpadsmit grādu. Gulējām izdangātā kušetītē, kurai pa virsu bija salikti guļammaisi. Mums bija noruna – tas, kurš gultā iekāpj pirmais, guļ kā jūras zvaigzne, lai sasildītu otram vietu. Vēlāk es nopirku dīvānu, kas jau bija milzīgs uzlabojums. Tur tad arī vairākus gadus tapa raksti Rīgas Laikam.   

– Kad izšķīrāties, meitenes palika pie tevis.
– Jā, bet tagad tikai ar vecāko man ir ģimeniskas attiecības. Jaunākā aizgāja savu ceļu, un jauki, ka viņai viss, šķiet, ir labi. Alise ir kristiete un pavāre. Bijām viņas kāzās pirms pieciem sešiem gadiem, bet tas arī viss. Savukārt ar vecāko, Elīnu, esam ļoti tuvas. Viņas vīru uzskatu par savu znotu, un tikai tāpēc, ka esmu tik draņķīga, vienmēr aizņemta vecmāmiņa, viņas bērni mani tā nesauc. Ir forši viņus visus satikt un būt ģimenei.

– Bet pāri visam, protams, ir Anna. Viņa tev piedzima četrdesmit piecu gadu vecumā. Vai nobijies, kad uzzināji, ka esi stāvoklī?
– Protams! Kad jaunumus paziņoju savam vīram Markam – mēs tobrīd ceļojām pa Ameriku – viņš uzreiz iebēga televizorā. (Iesmejas). Es savukārt domāju – ak šausmas, ak šausmas, vai tad tas nevarēja notikt ātrāk, kamēr vēl bijām jauni? Citādi kā slikti jau šis nevar beigties.

Zvanīju draudzenei Inesei Zanderei uz Rīgu, lai sazinās ar manu ginekoloģi, lai tā pasaka, ko darīt. Ginekoloģe pateica, kādas zāles man jālieto, draugi tās nopirka un paciņu nosūtīja uz Ameriku. Galu galā tās mums ceļoja līdzi pa visu Ameriku. Mēs esam tur, paciņa vēl iepriekšējā vietā, un tā visu laiku. Pašā galamērķī tā mūs tomēr sasniedza, bet tad jau domāju – vai tad es tagad sākšu visu šo rīt iekšā? Nu taču nē.

Aizbraukšu uz Rīgu, aiziešu pie ārsta un tad jau redzēs. Aizgāju pie dakteres, un viņa saka: bērnam sirds pukst.

Nu, un tad mēs, divi večuki, sākām ticēt, ka bērns tiešām ir reāls un laikam taču piedzims.

– Bērns vesels, viss kārtībā. Bet, ņemot vērā tavu traumatisko pieredzi ar vecākiem, vai nebija bažu, ka radīsi traumas arī savam bērnam?
– No savu vecāku radītajām traumām mēģinu izvairīties – kā jau visi. Bet tad tu konstatē, ka traumas rodas pavisam citas un negaidītas. Tu redzi, ka tavs bērns ir pilnīgi atšķirīga būtne. Cita. Un es varu šo būtni neprātīgi mīlēt un darīt tās labā visu iespējamo, bet vienlaikus apzinos, ka palīdzēt tai varu tikai ierobežotā veidā, jo ne jau visu es viņā saprotu. Gribu un cenšos saprast, bet nesaprotu, jo neatpazīstu.

– Kamēr Anna gadu mācās Amerikā, abi ar vīru dzīvojat Kurzemes pusē, Dārtē. Šī tev ir īpaša vieta?
– Pirmkārt, man te ļoti patīk, jo te ir klusums un miers. Bet reizē visu laiku kaut kas notiek – koki, puķes mainās, zvēri nāk pie mājas un visādi uzvedas. Otrkārt, šī māja man ir arī sava veida drošība. Ja nu visi striķi trūks, darbus neviens vairs nedos, kļūšu pavisam veca – vismaz būs, kur palikt, jo par pārējo visu laiku jācīnās. Gribētos, lai kāds samaksā rēķinus par īrēto Rīgas dzīvokli un visu pārējo.

Tā nav laba sajūta, ka ne uz mirkli nevari atslābt.

– Un kā tā sanācis, ka Markam šobrīd nav iespēju pelnīt?
– Nu kaut ko jau viņš pelna, tikai tas, ko maksā tulkošanas kantori, nav nekas liels. Markam ir sertifikāts, ka zina latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu dabūt darbu. Bet nekādas īpašās kvalifikācijas, kāda šeit būtu milzīgi nepieciešama, arī nav. Markam ir kartogrāfa izglītība, un sākumā viņš meklēja darbu šajā virzienā. Bet šādu speciālistu pietiek. Vēl arī tas, ka viņam ir sešdesmit divi gadi. Tāpēc es esmu, tā teikt, maizes māte, bet viņš gatavo ēst un ir atbildīgs par visām mājas lietām.

– Kuri vīrieši, izņemot Marku, tavā dzīvē atstājuši paliekošas pēdas?
– Visi, protams. Piemēram, pirmais vīrs, kurš tagad ir ļoti tuvs ģimenes draugs.

Kā var neatstāt pēdas tāds, ko esi kādreiz mīlējis?

Protams, tās gan var būt visādas… Mēs ar Marku šobrīd skatāmies seriālu Big Little Lies. Tur Nikolai Kidmenai ir loma, kurā vīrs viņu šad un tad iespaido fiziski, un pēc tam viņiem ir vētrains, brutāls un vardarbīgs sekss. Nē, fiziski mani neviens nav iespaidojis, bet to sajūtu, ka nezini, kāds tam, ar kuru esi kopā, būs noskaņojums un kas notiks nākamajā brīdī, es gan labi pazīstu.

– Tagad Marks ir tavas dzīves stabilitāte?
– Jā, viņš ir mierīgs un stabils. Viņš no rītiem man nes kafiju. Viņš ne par ko neuztraucas, kas gan reizēm var neizturami kaitināt. Paiet ilgs laiks, kamēr Marks satraucas, un tad viņu ir grūti nomierināt. Bet tas notiek tik reti, ka principā nav grūti ar to sadzīvot.

Nav viņš ne intelektuālis, ne mākslinieks, bet viņam ir atvērts prāts, reizēm viņš lietas redz no cita – pārsteidzoša – skatpunkta, tāpēc ir interesanti. Un vēl reti tie cilvēki, ar kuriem kopā ir patīkami ceļot, jo atšķiras instinkti. Bet ar Marku tas ir vienkārši un patīkami, mēs saprotamies kaut kā organiski, nedomājot.

– Pirms daudziem gadiem tava labākā draudzene Andra Neiburga sacīja, ka esi ārēji stipra, bet praktiskajā dzīvē reizēm nejēga un kaitinoši bezpalīdzīga.
– Manai audžumātei Rasmai arī bija priekšstats, ka esmu gaisīga, intelektuāla būtne, kurai nav nekādas sajēgas par praktisko dzīvi. Taču, manuprāt, tīri normāli tieku ar to galā. Kuram gan negribētos, lai kāds viņa vietā nokārto dzīves materiālo pusi? Bet tādi nekur nemētājas, tā ka jādara vien pašai. Kā mēdza atkārtot manas vecmāmiņas brālis: «Katram ir savs krusts iekš rokām, sava bēdu maizīte.»

Par Andru… Mēs tiešām runājām par visu ko, arī par praktiskām lietām. Pēdējā laikā arī par slimībām. Viņa vienmēr uzstāja, ka man jāiet pārbaudīt šis vai tas. Kad man atklāja vēzi, bija tāds pasākums, kad ievadīja organismā radioaktīvās vielas un kādas pāris stundas bija jāgaida – laikam tādēļ, lai tad varētu nopeilēt, kur tieši būs jāoperē.

Nu grūti tās stundas tā palikt vienai. Piezvanīju Andrai, un viņa tūlīt brauca ar taksi pie manis, un mēs abas kafejnīcā visu sīki pārspriedām, piemēram, ka tagad, tādai radioaktīvai, man varbūt piemīt arī kādas īpašas spējas.

Andra bija tāds draugs, par kuru bija zināms, ka vienmēr piesegs no aizmugures – tā es viņu izjutu.

Joprojām nevaru pierast, ka šīs aizmugures man nav. Tas ir šausmīgi, ka Andras nav. Joprojām nevaru ar to sadzīvot, jo sarakstījāmies katru dienu. Nebija nekā tāda, ko mēs neapspriestu. Un, ja mežā ir daudz gaileņu, tad ar ko lai es par to runāju?!

– Pieminēji vēzi. Tas vienmēr ir baigs trieciens.
– Sākumā ir draņķīgi, jā. Bet, ja nav šaušalīgu seku un komplikāciju, tu pamazām ar to aprodi. Man visgrūtāk gāja ar starošanu. Man ļoti sāpēja gan kreisās puses paduse, no kuras bija izņemti limfmezgli, gan plecs, un bija trakoti sāpīgi turēt rokas aiz galvas, kā tas jādara.

Šķiet, tās bija minūtes desmit, bet vilkās kā mūžība, veselu mēnesi katru rītu gāju turp kā uz moku kambari. Kad tas viss beidzās, kopā ar Marku aizgājām izpētīt Biķernieku memoriālu, kuram ik rītu bijām braukuši garām. Man kaut kā vienmēr ir tā – kad ir pavisam draņķīgi un sevis žēl, tad jāatgādina sev, ka var būt vēl nesalīdzināmi ļaunāk.

Bija tāds miglains rīts, un, izejot cauri tai cauruļveidīgajai nesaprotamajai ieejai, pēkšņi no miglas iznirst memoriāls, kur atzīmētas visas tās pilsētas, no kurām ebreji turp vesti uz nošaušanu. Bet tad ej tālāk un redzi – viens kaps, otrs, trešais, ceturtais… šķietami bezgalīgi.

Ļoti iedarbīgi, lai saprastu, ka tava personīgā situācija tāds štrunts vien ir.  

Kādu laiku sekoju Rozā lentītes dalībnieču sarakstei, bet nu konstatēju, ka esmu aizmirsusi šīs vietnes nosaukumu. Tikai savu niku atceros – Pinot noir.

Man nekas nekaiš. Dzeru sasodītās tabletes, un esmu pieradusi, ka brīžiem tik karsti, ka nav ko elpot, bet nākamajā brīdī nenormāli salst. Tabletes vēl jādzer pusotru gadu, un, ja var ticēt statistikai, pēc pieciem gadiem vairāk nekā piecdesmit procentu ar šādu diagnozi vēl ir dzīvas. Es tos piecus drīz būšu nodzīvojusi, tabletēm uzdzerot arī Pinot noir. Tad jau redzēs, kā tālāk.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs