Jānis Šipkēvics: esmu laimīgs just sevī latgaliešu rosīgo garu

«Esmu ļoti agrs bērns. Kad piedzimu, mammai Sandrai bija tikai deviņpadsmit gadu, tētim Jānim vien divdesmit divi. Tas ir vecums, kad vēl gribas pasauli aptvert, noķert, nenokavēt… Tādēļ daudz laika vadīju Iļģuciemā ar vecmāmiņu, mammas mammu Ausmiņu. Viņa bija gan mans partneris nedarbos, gan aizstāvis. Omīte un viņas četras māsas nāk no Ludzas puses. Latgaliešiem ir ļoti rosīgs gars, esmu laimīgs, ka jūtu to arī sevī.

Omīte manī ielikusi vērtības, ar kurām dzīvoju. Viņa bija arī meistarīgākā pavāre – gatavoja man ļoti garšīgu auksto zupu, karstmaizītes ar rīvētu sieru, ko saucām par bruņiniekiem… Akniņas – skābā krējuma mērcītē, ar sīpoliem… Joprojām atceros šo garšu, tās ļoti pietrūkst. Tāpat arī omītes hitu – biezpiena mājiņas no Selgas cepumiem, ar marmelādi iekšā… Augu omītes absolūtā mīļuma ieskauts – vienīgais mazbērns taču. Mīļumu no viņas sasmēlos. Tagad to izjūtu, mīlēdams sev vistuvākos. Ja jūtu, ka otru varu padarīt priecīgāku, man nav neērti apskaut, iedot buču, samīļot… Ja vajag – arī sapurināt.

Prasmei mīlēt ir bezgalīga amplitūda, un tā ir attīstāma māka.

Citi lasa

Sabīne Krese

Dzīvesstils

«Māja vēl aizvien turpina pārsteigt!» Varens mājoklis uz maza zemes gabaliņa Bieriņos

Marta Kalniņa

Slavenības

Kivičs atvainojas Saldus senioriem par bijušās sievas «cūcīgo gājienu». Kas noticis?

Marta Kalniņa

Teātris

Nacionālais teātris ticis pie jaunas aktrises! Direktors Vītols ir sajūsmā

Nekautrēties būt sirsnīgam. Būt atvērtam, draudzīgam.

Pirms pusotra gada omīte devās viņsaulē. Tajā pašā gadā aizgāja arī mana Liepājas omīte, tēta audžumamma Lillija. Caur viņu pie manis atnāca Liepājas saikne, tur ir radies kaut kas no mana DNS. Dižā pilsēta, kura man nozīmē arī Imantu Kalniņu, un viņš ir mans ideāls mūzikā.

Jā, vecāki bija tik viedi, ka ielika mani mūzikas skolā. Nezinu, kāds bija viņu stratēģiskais plāns… Nezinu, vai juta, ka man ir īpaša vilkme. Kad esi mazs, tu jau vienkārši dzīvo un pieņem, ka tas ir tavs ceļš.»

Jūtams, ka par garīgiem skolotājiem Jānis allaž izvēlējies spilgtas personības. Bilstu, ka tas noteikti bijis arī Šipkēvica seniora, Atmodas laika televīzijas raidījuma Labvakar žurnālista, iespaids. Jānis nenoliedz. «Ļoti daudz no tēta esmu iemācījies, arī – interesi par cilvēkiem. Nevelku robežu starp savu un viņu pasauli. Mani valdzina gudrāku cilvēku sabiedrība. Kad jūtos pārāk komfortabli, cenšos vidi atsvaidzināt ar jauniem impulsiem, izaicinājumiem, un šādas tikšanās to nozīmē. Tās attīsta, neļauj sajusties pārgudram. Uzrunāju iepriekš nepazītus cilvēkus, kuri, manuprāt, ļoti labi dara savu lietu. Vienalga – rakstnieks vai raidījuma vadītājs. Vai rīkstnieks, kura spējas apbrīnoju.»

Jāņa krusttēvs ir mūziķis Ainars Mielavs. Šodien Šipkēvics juniors par to saka: «Arī no krusttēva esmu daudz mācījies. Bērnībā bieži dzīvojos pie Mielaviem Mārupē, pie brālēna Mārtiņa. Atceros, kā Ainars pārbrauca no koncertiem. Esmu vērojis viņa māksliniecisko dabu, radot tekstus. Apbrīnoju viņa kompaktdisku kolekciju… Un brīvo garu, izteicot domas, paužot savu pozīciju.»

Šipkēvics izveidojis divpadsmit dažādu grupu mūziķu sastāvu Nepāriet, un viņi pa jaunam pārradījuši burvīgās Imanta Kalniņa dziesmas no cikla Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet, kurām Ainars Mielavs ir sacerējis tekstus. Jānis stāsta, ka Nepāriet ir jauns skatījums uz šīm dziesmām. «Lasīju Ainara tekstus, un tie man šķita brīnumaini.»

«Mani vilina sintēze – kā mūzika iedarbojas uz cilvēku un kā savienot cilvēciskās enerģijas.

Man patīk savienot cilvēkus, kuriem, manuprāt, vajadzētu satikties un radīt kopā.

Patīk veidot jaunus ansambļus, sadarbības, izdomāt festivālus.» Ne jau velti – Jānis Mūzikas akadēmiju beidzis kordiriģenta specialitātē. Tas nozīmē – likt daudziem skanēt vienā balsī. «Jā, tāds koordinators,» smejas Šipkēvics.

Jānis uzsver, ka apbrīno krusttēvu Ainaru Mielavu par drosmi nelocīties līdzi valdošiem vējiem. Un ka pats gribētu stingrāku raksturu brīžos, kad jāpauž atšķirīgs viedoklis. «Parasti divreiz pārdomāju, pirms citiem teikt neērtas lietas. Negribu uzbāzties ar savu pārliecību. Bet dažkārt pareizāk ir atklāt, kā jūties, kaut arī ar sacīto nebūsi ērts. Tāpēc cienu tos, kuri to spēj, – arī Alvi Hermani, Vairu Vīķi-Freibergu, Imantu Kalniņu, Alisi Zariņu, Viesturu Rudzīti.

Cienu, lai arī ne visam piekrītu. Apbrīnoju viņu spēju runāt to, kas ir viņi paši. Viedokļa paušana tevi pakļauj krustugunīm. Jo viedoklis atšķirīgāks, jo vairāk tu riskē. Bet tikai tā tu dzīvo jēgpilni – esot patiess, pārstāvot viedokli. Godīgs patiesības meklējums, nemelojot sev un citiem, lai arī ar to radikāli nošķeļ sevi no pārējās sabiedrības. Man savos trīsdesmit sešos gados vēl ir ļoti bail tik neapdomīgi sevi nogriezt.

Kur beidzas diplomātija un sākas mīkstčaulība – ej nu saproti.

Kur ir trauslā robeža starp atklātumu, tiešu runu un rupjību? Tas ir kā mest smiltīs nazīti – tu met un met, atšķel vairāk un vairāk. Tu griez un griez mazāku laukumu, uz kura stāvi ar savu dzīves patiesību, un dažkārt tur paliek ļoti šauri. Visam ir tik daudz šķautņu un interpretāciju. Esmu par kaut ko ļoti pārliecināts, bet pēkšņi nesaprotu – vai tiešām tāda ir mana pārliecība vai arī esmu bijis informācijas laukā, kurā valda šāds viedoklis.

Visi tie būtiskie jautājumi par Rietumiem, Austrumiem, feminismu, bēgļiem, minoritātēm… Cenšos saprast, kur patiesība. Un kā jūtas cilvēki, sastopoties ar neiecietības vilni – ādas krāsas, uzskatu vai seksuālās piederības dēļ. Bet apzinos, ka līdzi jušanas kapacitāte rodas tikai paša pārdzīvojumos un empātiju nevar iemācīties, var tikai iegravēt, ietetovēt skaudrā pieredzē. Mana pieredzes kolekcija ir plašā amplitūdā. Katram savs kompensācijas mehānisms: viens taisās par supermodeli, otrs lien politikā, trešais – uz skatuves dziedāt… Jautājums, cik veselīgā formā paša pieredze kalpo par graudu, no kā izaugt kam jaunam un jēgpilnam.»

Un kāpēc skatuvi vajag Jānim? Viņš atbild, ka daudz par to domājis. «Esmu pateicīgs Dievam, ka piešķīris man balsi – šo instrumentu, ar ko rīkoties. Man jau šķiet, ka vajadzētu būt strādīgākam, sadziedāt daudz vairāk. Kāpēc man to vajag?

Tie ir ļoti patīkami, ekstātiski šermuļi, kas pārskrien, kad saprotu – radies kas labs.

Pat nevar izsacīt… Tāda laimīga katarse, gandrīz orgasma sajūta – esi pieskāries kam dievišķam. Cilvēki to piedzīvo dažādās formās – vienam tā ir uzvara olimpiādē, citam veiksmīgs darījums biržā… Man – radīta mūzika.»

Kad Jānim ieprasos, vai piedzīvojis publikas neizpratni, pat nosodījumu, viņš pretjautā: «Un kā tev šķiet?» Un es atceros jezgu ap leģendāro valsts simtgades koncertu Mīlestības vārdā, kura mākslinieciskais vadītājs bija Jānis. Koncertā skanēja arī Evijas Vēberes alternatīvi dziedātā Svētku diena, ko dažs no mūziķu vecās gvardes nesaprata un tādēļ nosunīja. Bet galvenais – sabiedrība nesaprata Šipkēvica honorāru, arī – atalgojumu mūziķiem. Šodien Jānis atzīst – sabiedrības attieksme bijis svētīgs pārbaudījums.

«Tas testēja stiprību dažādos ķēdes posmos – ne vien manā emocionālajā pasaulē, bet skāra arī manus tuvākos mājās un tuvākos domubiedrus mūzikā… Galvenais – nevienu draugu nezaudēju, un komandu tas tikai saliedēja… Un patiesībā tas bija brīnišķīgs koncerts. Kaut kas, ko labāk nevarēju paveikt un izdarīju tik labi, cik vien spēju. Sirdsdarbs divu gadu garumā. Muzikāli joprojām jūtos ļoti gandarīts: gan par dziesmām, kas skanēja, gan – vērtībām, ko tas izcēla. Ļoti augstu vērtēju Evijas Vēberes radošo pasauli, jutos vainīgs, ka viņai nācās piedzīvot negatīvo. Bet visam pāri – gandarījums un liela mīlestība pret komandu, kas koncertā ielika sirdi, laiku, ilgi sevī krātas idejas. Varbūt kādam, kas koncerta laikā to palaida garām, nebija iedziļinājies, cik daudz darba ieguldīts, tagad būs brīdis noklausīties vēlreiz?

Bet nevēlos pārlieku kavēties notikumos, kas sekoja vēlāk.

Tas bija kliedziens pēc uzmanības daudziem, kuru darbs nav pienācīgi novērtēts. Un kliedziens – pamatots!

Atradās gan ļaudis, kas caur šo notikumu savtīgi sludināja, ka viss valstī notiekošais ir bezcerīgi slikts. Bet es ļaunu prātu neturu. Nu, Dieviņi, tava vaļa.»

Tātad – stigma ir noņemta, saziedējusi jauna radoša pļava, atkal pulsē muzikāli eksperimenti – esence no visa, ko Jānis domā par pasauli.

Kopā ar mīļajiem Instrumentiem Jānis kāpa uz skatuves 31. augusta koncertā. Skanēja dziesmas arī no jaunākā diptiha Atkala un Cilvēks. «Dziesmās fiksējam šo laiku un izjūtu par mūsu zemi, par spēku te dzīvot, jo šī ir labākā vieta uz pasaules.

Pirms albuma Atkala katrs darījām savas lietas un ilgi nebijām radījuši jaunu mūziku.

Pagājušā gada vasara deva pārliecību, ka mūza ir labi atpūtusies, esam noķēruši jaudīgu frekvenci, un ar baudu atgriezāmies kopradīšanas procesā.

Pavasarī tapa albums Cilvēks.  «Vārdi ir mani, neskaitot divus Māra Melgalva dzejoļus. Viņš bija mana tēta kursabiedrs Universitātē, arī daudzu Pērkona dziesmu vārdu autors… Redz, pasaules savijas.»

Abus albumus vieno Džemmas Skulmes mākslas darbi. Jānis atklāj, ka gleznotāja tos radījusi, klausoties Instrumentu dziesmās. Viņas mīļākā esot Cilvēks. «Albuma beigās skan arī Džemmas balss, tā ka arī viņa ir mūsu vokāliste.» Klausos šo dziesmu un cauri mūzikai sadzirdu viņas sacīto domu par dabas unikalitāti, radot krāsas bitei, spārnus spārei. Protams, Jānim jautāju arī, kā sākusies viņa sadarbība ar gleznotāju.  

«Tas bija sen kādā koncertā. Starpbrīdī Džemma mani uzrunāja, paņēma pie rokas un atzinās, ka patīkot tas, ko daru, kas notiek manā muzikālajā pasaulē. Biju tik pārsteigts, ka diez vai ko sakarīgu maz spēju cienītajai māksliniecei atbildēt. Nobrīnījos, ka viņa vispār mani zina, ka sekojusi līdzi…

Ar laiku atklāju, ka viņa ir ļoti uzmanīga vērotāja – visā, kas notiek sabiedrībā, īpaši kultūrā. Tad bija laiks, kad kopā ar domubiedriem LR3 veidoju radiopārraidi Tīrkultūra. Intervējām cilvēkus, kas, mūsuprāt, ir nozīmīgi kultūrā. Braucām pie Džemmas uz sarunu, tā izvērtās ārkārtīgi interesanta – uz vairākām stundām. Lai arī mūs šķir teju pusgadsimts, sapratu, ka man ar viņu vieglāk saprasties nekā ar daudziem vienaudžiem vai jaunākiem. Viņas idejas man šķiet ļoti svaigas un ļoti drosmīgas. Viņa nebaidās riskēt. Risks ir arī viņas komunikabilitāte, pieejamība sociālajos tīklos – komentē, iesaistās diskusijās. Viņai ir drosme paust viedokli, un tas mani fascinē. To no viņas arī mācos – tev jārada pat tad, ja neesi gleznotājs vai komponists – tev jārada arī tad, ja esi bankas klerks, šoferis vai celtnieks. Tev jārada tā, lai iekšā būtu visa tava sirds. Un jāizdara labākais, ko spēj tieši tu. Kaut arī dažkārt par to var dabūt pa pakausi.»

Jānis iemalko tēju ar dzērveņu sukādēm un atzīst, ka mūzika galīgi nav vienīgais, kas viņu šajā pasaulē interesē. «Nespēju astoņas stundas trenēties pie instrumenta. Nevaru! Man šķiet, ka vēl ir arī citas interesantas lietas jādara. Vēlos to visu savienot vienā kopumā. Un visa ir tik daudz… Piemēram, fotogrāfija mani interesē ne mazāk par mūziku.

Man ir bijuši pieci profesionālā fotogrāfa gadi, kad strādāju Sporta Avīzē Preses namā, biju Armanda Pučes skolnieks.

Bet tad nāca grupas Cosmos laiki, muzikālās lietas. Un mans darbs taču ir mūzika. Tomēr sapņoju par teleskopisku objektīvu fotoaparātam, ar to medīšu putnus. Tikmēr eju uz ornitoloģijas kursiem – mācos putnus. Mani ļoti interesē arī dārzniecība, permakultūra… Mežs.»

Jānis ņemas ar augiem un pļauj zāli savā dārzā, stundas brauciena attālumā no Rīgas Lietuvas virzienā. «Tur ir vairāk pļaujamā nekā ierindas mazdārziņā. Tur man ir gurķi, tomāti. Ogas. Sparģeļi – pirmo gadu. No puķēm goda vietā ir peonijas, manas sieviņas mīļākie ziedi. Man patīk krūmi, skujeņi. Bet mans tētis ir pilnīgi traks uz kokiem – no viņa šī kaislība pārgājusi manī. Vērot laika dimensiju – kā aug, pieņemas spēkā un sāk ražot… Izšaujas kāds alksnītis, tad ir vītols, ir ozols… Riekstkoks.

Pērnajā vasarā iestādīju trīs kadiķus. Maijā tu skaties – visur ir mazi ozoliņi. Ņem un vienkārši stādi. Telpaugiem vari zariņu noplūkt, likt, lai izdzen saknīti – kādreiz to pat nezināju. Kad atklāju, nevarēju vien nobrīnīties – ka tavās mājās telpaugi dzīvo savu dzīvi. Mazos augu bēbīšus vari uzdāvināt draugiem. Ļauj, lai augs izdzen saknīti, un uzdāvini mammai. Zaļā pasaule man līdzās ir brīnumu lauks. No omītes dārza laika to nervu sajutu. Tad bijis ilgāks laiks, kad dzīvojos tikai pa pilsētu.

No kādiem astoņpadsmit līdz trīsdesmit gadiem redzēju tikai Valdemārielu un to arī izbaudīju, ka viss ir blakus – draugi, sociālā dzīve, dažādas burzīšanās, kafejnīcas, akadēmija.

Tad kaut kā sapratu, ka visu var paspēt, ja tomēr esi vairāk ar sevi un atļaujies pirmatnējību. Tā tiešām ir skaista pasaule, kaut kas no dievišķā – tas pats, kas ar mūziku vai bērnu satiekoties. Kā daba veido un rada tos brīnumus, ko pēc tam tu noplūc un ēd? Daudz iespaidīgāks brīnums par jebkuru grāmatu vai dziesmu. Un dārznieks ir mākslinieks. Te jūtos vairāk radošs nekā jebkur. Tā ir lielformāta māksla, ar ko nodarbojos, – ir ikgadējā spēle un daudzgadīgā – katrs kociņš, ko iestādi, pēc četriem gadiem jau ir cits.»

Bilstu, ka ar dārza darbiem un augiem ir jābūt ļoti organizētam cilvēkam – laikus neatnāksi un neaplaistīsi, stāds nomirs. Jānis atbild, ka tāpēc viņš arī vairs neko nemēdzot kavēt. To iemācījis dārzs? Arī, bet galvenais – sarunas ar psihoterapeitu. «Man apnika atvainoties par kavēšanu. Ar psihoterapeitu runājot, tiku līdz atklāsmei, ka hroniska kavēšana bijusi saistīta ar vēlmi atvainoties. Ka ir kāda vainas apziņa, kas liek sevi pažēlot. Nē, vairs pēc pažēlošanas nealkstu. Vairs ne.

Nu esmu pietiekami spēcīgs, lai palīdzētu citiem un ar baudu uzņemtos atbildību ne vien par sevi, bet arī vēl kādu.

Jā, vēlos sevi saprast, tādēļ periodiski eju terapijā. Man šķiet, tā ir ļoti vērtīga procedūra, kurā beidzot domāt par to, kas ir tava dzīve. Pēc vairākām tādām reizēm, kad esi izrunājies ar kādu, kurš spēj ar jautājumiem tevi kā gids izvest cauri dzīves brikšņiem, Tu spēj uz norisēm paskatīties mazliet teorētiski. Vai tehniski saprast, kāpēc ir tieši tādi ritmi, raksti vai modeļi, kurus tu atkārto. Tie tevi ļoti kaitina, bet visu laiku tu attopies turpat un turpat. Pēc šādas sarunu stundas šķiet, ka tas ir visjēdzīgākais, ko pēdējā gada laikā esmu izdarījis. Šī stunda, kad beidzot domā par to, kā dzīvo. Esmu vairākkārt nodomājis, ka psihoterapeits veic visjēgpilnāko darbu: strādā ar to, kā dzīvot dzīvi, lai neiebrauktu purvā.»  

Jānim ir arī sava galdniekdarbnīciņa – tur kastītēs glabājas skrūves, plauktos ēveles. «Mani valdzina ķimerēšanās ar koku – tā smarža, slīpēšana, ēvelēšana. Patīk veidot lietas vai kaut ko saremontēt, piemēram, zāles pļāvēju. Pirms mēneša uztaisīju finiera plauktiņu, ko pielikt virs veļasmašīnas. Savu kārtu gaida koridora plauktiņi.»

Bet ir vēl trakāk – Jānis pat gājis mācīties uz darbnīcu Koki, turklāt līdzi paķēris arī sievu Zani. «Ir tāda brīnišķīga vieta, kuru izveidojis Miks Meirāns. Tur ir Lakstīgalu pāris – vīrs un sieva, Ints un Inga, abi māca kaut ko izveidot. Mēs uztaisījām oša koka galdu ar atvilktni… Tādu, kas, šķiet, varētu arī mazbērniem palikt.

Ļauju matērijām plūst kopā – gan māksla, gan mīlestība. Tā ir saistviela visam, ar to dzīvoju – visam tad sajūtu jēgu.»

Un šogad Jānis savā Šipkēvicu dzimtas kokā sācis jaunu zaru. Zane laidusi pasaulē pāra pirmdzimto, un tieši Jāņa Liepājas omītes dzimšanas dienā. Kristaps Šipkēvics daudz smaida un dzied savā bēbīša toņkārtā. Bet Jānis atzīst, ka jūtas spēcināts un iedvesmots. «Arī – daudz labāk strukturēts. Spēju apzināties jaudu, kas manī kā vīrietī ieprogrammēta. Izrādās, varu daudz vairāk, nekā biju iztēlojies.

Un zini, par ko brīnos? Ka bērns piedzimst jau mīlošs.

Ar tādām mīlošām acīm – kad smaida, tevi ieraugot. Kā mēs piedzimstot no kaut kurienes atnesam sev līdzi šo spēju tik silti mīlēt? Tas ir dzīves uzdevums – saglabāt spēju silti pasmaidīt, tikko atverot acis, tā, kā bēbītis to prot. Ja to spēj, ar tevi viss ir kārtībā.»

Jāņa īpašais laiks kopā ar dēlu esot agrie rīti. «Naktī ceļas Zane. Es apkalpoju rīta departamentu. Un tiešām to izbaudu: staigājam abi pa istabām, vēroju pasauli viņa acīm – paskatos ārā pa logu, kā izskatās koki un kādas ir debesis. Kāds puteklītis zemē, kāds papīriņš nokritis. Un kaut kā to visu izpēti un iedomājies, kā būtu, ja tu to pirmoreiz redzētu. Tas ir radīšanas princips. Nekā jau jauna patiesībā nav. Viss ir tikai jāierauga.»

Nu Jānim ir viss, ko vien laimīgs cilvēks var vēlēties. Viņš gan saka – ar laimi jābūt uzmanīgam. «Mans mīļš draugs un skolotājs Renārs Kaupers bieži piemin ķēniņa Zālamana vārdus, ka cilvēka galvenais mērķis un uzdevums ir būt priecīgam, esot savas darbības rosmē. Tiešām par to aizdomājos – pļaujot zāli vai asinot cirvi, vai kārtojot skrūvītes kastē. Nodomāju, vai šis brīdis atbilst tam, ka esmu laimīgs savā rosīgumā. Kad to sajūtu noķeru, jūtu, ka dzīvei ir jēga un piepildījums. Vai, piemēram, šobrīd sarunājoties, no sirds varu teikt, ka tas ir tieši tas, ko vēlos, – atnācu un to izbaudu. Cenšos darīt lietas, kas šķiet jēgpilnas. Un, ja process ir tāds, kurā esi vien garāmgājējs, tu pats to vari piepildīt pilnu ar jēgu – un piešķirt jaunu vērtību.»