Ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa: Sabiedrībā nav skaidrs, kā audzināt dēlus, lai viņi kļūtu par īstiem vīriešiem

Intervija
Ilze Olšteina
11. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone
Saruna ar VITU KALNIŅU, psiholoģi, ģimenes psihoterapeiti, ģimenes psiholoģijas centra Līna dibinātāju.

Vita ir viena no pazīstamākajām psihoterapeitēm Latvijā, viņa regulāri vada arī kursus un tiešsaites vebinārus par pāra attiecībām un bērnu audzināšanu. Ļoti zinoša jautājumos par bērnu emocionālo attīstību. Nu arī grāmatas Pirmās attiecības cilvēka dzīvē autore. 

Pati laulībā nodzīvojusi 23 gadus un ar vīru Gati audzina trīs meitas – Adelīnu (20), Evelīnu (17), Žaklīnu (9) un dēlu Krišjāni (6). Mums ar Vitu sarunas vienmēr raisījušās viegli. Pēc šīs intervijas par to aizdomājos. Varbūt tas tāpēc, ka mums ir viena sāpe. Abas esam pašu dzīves sākumu mammas vēderā pavadījušas gana trauksmainā gaisotnē: vai tikai viss šoreiz būs labi? Tā raizējas topošās mammas, kuras  iepriekšējās grūtniecības laikā zaudējušas bērniņu. Tas atstāj nospiedumus arī nākamo bērnu dzīvēs.

– Esi teikusi, ka par bērnu audzināšanu nekad nav bijis tik liels spiediens uz vecākiem kā tagad.

Tas ir tikai mūsdienu fenomens, ka vecāki domā par to, cik ļoti viņi traumēs vai netraumēs savas atvases, ko viņos ieaudzinās vai neieaudzinās. No vienas puses, ir labi, ka pie mums šis fenomens darbojas, jo bērnus audzina vairākas spēcīgi traumatizētas vecāku paaudzes. Lai kopā ar bērniem no tā visa kāptu ārā, par audzināšanu tiešām jāpiedomā, sava rīcība jāapzinās un jāpacenšas.

No otras puses, šī cenšanās noved pie tik lielas pārslodzes, ka man no sirds žēl vecāku, kuri tiek saukti uz bērnudārzu, jo mazais kož; uz skolu, jo bērns neuzvedas, kā gaida skolotāji. Bet ko tieši šajās situācijās ar spiedienu no malas un bez iedrošinoša atbalsta vecāki varētu izdarīt? Domāju, ka tie, kuri ir dziļi iekšā savu personīgo problēmu risināšanā, patiešām nespēj savam bērnam veltīt vairāk laika. Savukārt tiem, kuri tāpat cenšas darīt, cik vien var, atkal kāds atļaujas pateikt, ka tas nav pietiekami.

Nekas tik ļoti neattālina vecākus no bērniem kā vecāku vainas izjūta.

Daļa vecāku, kuri meklē palīdzību Līnā, patiešām atnāk ar vēlmi saprast, ko viņi nav izdarījuši pietiekami labi. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka katrs vecāks bērnam dod to maksimālo, ko tajā brīdī var iedot. Ja viņš varētu iedot par pieciem gramiem vairāk, tad iedotu. Bet, ja viņam vairs nav to piecu gramu, tad vairāk viņš iedot nevar. Varbūt viņam nav tāpēc, ka bērnībā pašam vecāki kaut ko neiedeva, varbūt viņš ir pārguris, pelnot naudu, varbūt ir pārkreņķējies par savu veselību… Katra mamma, atskatoties atpakaļ, varētu sev par kaut ko teikt: ja es būtu zinājusi… Bet tu tobrīd nezināji un tāpēc nevarēji rīkoties citādi!

– Vai tev pašai ir tā bijis, ka ar sevi jāvienojas – nevarēju, un viss?

– Mūsu vecākā meita studē psiholoģiju. Kad viņa lasīja Piesaistes teorijas pamatus, tā arī pateica: «Mammu, es jau esmu sapratusi, kā man agrīni pietrūka.» Atbildēju: «Jā, meitiņ, es arī to zinu. Ir labi, ka tu to saproti. Bet es tajā laikā ļoti centos. Taču censties es varēju tajās robežās, kādas man savos 23 gados bija, ar tām zināšanām un pieredzi.» Meitai to bija svarīgi dzirdēt. Par katru savu bērnu varu teikt, ka esmu devusi viņam labāko, ko katrā brīdī varēju iedot.

Tieši tāpat arī citi vecāki katrā brīdī dod, ko var, un tas ir gana labi. Kaut kā vajag noņemt to spriedzi, ka vajadzētu dot vairāk. Varbūt vairāk vajag pievērsties sev, vairāk parūpēties par partneri, un tad jau bērniem būs pietiekami labi.

Foto: Kristīne Zavele– Tevī daudzi ieklausās ne tikai kā speciālistē, bet arī kā mammā. Četri bērni – tā ir liela pieredze.

– Jaunākajam ir seši gadi, un nesen sajutu, ka tikai pēdējā gada laikā mums vairs nav jārisina jautājumi, kas raksturīgi ģimenēm, kurās aug mazs bērns. Visās daudzbērnu ģimenēs notiek šādi: kad ar vienu bērnu esi ticis galā, tad kā uzgaidāmajā telpā redzi, ka nākamais jau ir izņēmis numuriņu. Kad numuriņu sistēma mājās ir ilgu laiku, tu iemācies uzreiz risināt tikai lielos jautājumus, bet citi tāpat kaut kur pacietīgi gaida.

Kad izdodas atrisināt lielos jautājumus, tu nodomā, ka tagad varētu mazliet atpūsties, bet tur jau nākamais savu numuriņu vicina… Kad vecākās meitas bija akūtā pusaudžu vecumā un jaunākie bērni vēl mazi, katru dienu domāju aptuveni šādi: «Jāpaēdina zīdainis, tad jāpaēdina trīsgadniece, kura pati vēl ēdienu nesameklēs, pēc tam jāpievēršas lielo bērnu emocionālajām tēmām.»

Tagad, kad mazie vairs nav tik mazi, lieku pagaidīt arī viņiem, kamēr kaut ko pārrunājam ar lielajām māsām. Ir labi, ja bērni iemācās gaidīt un sagaidīt.

Vēl ir svarīgs neirobiologu ieteikums, kā cilvēkiem vispār iespējams saglabāt daudzmaz stabilu psihoemocionālo stāvokli. Jāievēro trīs punkti: pietiekami daudz miega, vērtīgām uzturvielām bagāts ēdiens, fiziskās aktivitātes.

– Man šķiet, ka publiskās telpas spiediens ir daudz lielāks: tev jāvar viss reizē!

– Daudziem mazu bērnu vecākiem ir ideja, ka viņi vienlaikus var paspēt izveidot veiksmīgu karjeru, atļauties nopirkt un iekārtot māju, nodarboties ar saviem hobijiem, iegūt vairākas augstākās izglītības, piedzīvot kvalitatīvas partnerattiecības un vēl izaudzināt foršus bērnus. Realitātē tas varētu notikt 10–15 gadu laikā. Ideja par to, ka visu iespējams paveikt vienlaikus, visticamāk, pat visspējīgākos noved pie iztukšotības, izdegšanas.

Katram resursu ir tik, cik ir, un nevienam nav iedotas 27 stundas 24 stundu vietā.

To ir svarīgi apzināties, jo mīlestība ir tur, kur tu velti savu laiku. Ja sēdi darbā un domā, kā tu savā ģimenē visus mīli, nekas nenotiek. Mīlestība uzplaukst, ja esi kopā ar tiem, ko mīli, jo tad viņi tavu mīlestību var saņemt un sajust. Mīlestība ir par laiku un darīšanu, nevis par kaut kādu mistisku jušanos un rūpēšanos no attāluma.

Reizēm esmu domājusi, kā tu to visu pagūsti – būt kopā ar Gati, veltīt laiku bērniem, vadīt Līnu, izdot grāmatas.

– Tas ir šis stāsts par mīlestību, par laiku, ko veltām viens otram. Mēs ar Gati esam kopā ļoti ilgi. Bet tieši pēdējos gados par laiku, ko pavadām divatā, esmu ļoti pieprasoša. Bērni aug, un es negribu, ka tad, kad pēc dažiem gadiem viņu vakaros vairs nebūs mājās, sajutīsimies kā divi sveši cilvēki. Vēlos, lai ar Gati attiecības saglabājas dzīvas un, kad bērni aizies no mājām, mēs nodomātu, ka nu gan forši pavadīsim laiku divatā. Kad par to runāju, arī Gatis vairāk piedomā par kopīgi pavadīto laiku. Šādi mēs abi kopā atrodam veidu, kā justies labi.

Vai Gatis daudz iesaistās bērnu audzināšanā?

– Kad biju maza meitene, sapņoju, ka man būs daudz bērnu un es rakstīšu grāmatas. Tas viss man tagad ir. Bet nav tā, ka mēs ar vīru kādreiz būtu sēdējuši un plānojuši, cik mums būs bērnu. Tā notika. Pamatā attiecību kopšana un audzināšanas jautājumi ir mana atbildības joma, Gatim ir citas. Bet es zinu: kad vajadzēs, viņš iedziļināsies, ieklausīsies viņos, nevis metīsies pārmest vai kritizēt.

Ceturtais bērns ir puika, un tas ir izaicinājums abiem.

Pašlaik mūsu sabiedrībā nav īsti skaidrs, kā audzināt dēlus, lai viņi kļūtu par īstiem vīriešiem. Turklāt: ko tas šobrīd vispār nozīmē – būt par īstu vīrieti? Domāju, ka arī Gatim, līdzīgi kā daudziem viņa vecuma vīriešiem, par to dažas lietas nav līdz galam skaidras, jo, kad viņš auga, uz audzināšanu skatījās citādi.  Zinu, ka daudziem vīriešiem ir bailes, ka tikai dēls neizaug pārāk jūtīgs. Tāpēc ir labi, ka esam kopā divi vecāki, varam sabalansēt savas šaubas un bailes.

Nesen izlasīju: lai izaudzinātu labu vīrieti, svarīgas ir divas lietas – mugurkauls un sirds. Mugurkauls vajadzīgs pietiekamai drosmei, lai pastāvētu par sevi, aizstāvētu savu ģimeni un dzimteni. Sirds vajadzīga, lai spētu piedzīvot arī savu ievainojamību. Lai tu vari būt liels, stiprs un drosmīgs vecis, bet ar savu jaundzimušo uz rokām atļautos arī raudāt.

Mūsu sabiedrībā puikām un vīriem bieži nokauj jūtīgumu, bet tad arī mugurkauls īsti neturas. Jau gadu vecam puikam liek apslāpēt savas jūtas, jo viņam stāsta, ka puikas neraud. Lai izturētu bez raudāšanas, viņš mēģina nejust to, ko jūt patiesībā. Vēlāk tas ietekmē arī spēju vai nespēju būt tuvās attiecībās ar sievieti. Bet nekas tik ļoti vīrietim neatrauj durvis uz aizslepenotajām jūtām kā brīdis, kad viņš paņem uz rokām savu jaundzimušo. Tad skapis atsprāgst vaļā un visi skeleti uzkrīt virsū. Šo pārdzīvojumu nevar apturēt, jo atmiņas atnāk ķermeniski, un cilvēkiem nav ne jausmas, no kurienes tās.

Daudzi vīrieši, nespējot šo visu izturēt, aizmūk no zīdaiņa aprūpes uz darbu. Jo nezina, kur lai liekas ar savām asarām, kad mazais sāk raudāt.

Jaunie tēvi nekad nav bijuši tā pārslogoti kā tagad. Viņi grib visā iesaistīties, taču nav sagatavoti, kā tikt galā ar savām emocijām. Daži negrib, bet tas no viņiem tiek gaidīts. Iešana līdzi uz dzemdībām kļuvusi tik pašsaprotama, ka daudzi pāri to pat nepārrunā. Uzskatu, ka par piedalīšanos dzemdībās noteikti ir jāizrunājas, tāpat kā par to, kā tieši dalīsim rūpes un atbildību.

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Kāpēc uzsvēri, ka jaunie tēvi ir ļoti pārslogoti?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs