• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Skaidrs, D vējš, 1.03 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Ausma Kantāne: Imanta slimība mainīja manu dzīvi

    Intervija
    Aiva Alksne
    14. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Ausma Kantāne
    Foto: Gunārs Janaitis
    Ausma Kantāne
    Kāda no mums piever acis un joprojām redz Ausmas Kantānes pirms vairāk nekā 40 gadiem tēloto Agnesi Ibsena lugā «Brands». Bet citai pavisam noteikti laimējies dzirdēt, kā Ausma Kantāne runāja sava dzīvesbiedra dzejnieka Imanta Ziedoņa dienasgrāmatu.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2017. gada 5. numurā.

    Aiva: Kad aicināju jūs uz interviju, teicāt – 2016. gads man tiešām bijis īpašs.

    Ausma: Tas man personīgi tiešām bijis nozīmīgs un ir mani pārbiedējis ar baismīgiem atgadījumiem, vienlaikus spējis tik ļoti saviļņot, ka pati biju pārsteigta, ka vēl varu tā priecāties un just.

    2016. gadā aizgāju pensijā, novembrī nosvinēju dzimšanas dienu un pēc desmit gadu pārtraukuma atkal stāvēju uz skatuves, lai mūzikas namā «Daile» runātu dzejnieka Imanta nekur nepublicēto dienasgrāmatu. Esmu nostrādājusi precīzi piecdesmit piecus gadus: četrdesmit piecus gadus teātrī, astoņus – Saeimā, septiņpadsmit gadus par pedagoģi Rīgas Doma kora skolā, kur mācīju, kā tapt par personību (mācot ķermeņa un runas kultūru).

    Taču pats lielākais notikums (un es jau dzirdu, kā daži tūlīt teiks: «Nu ko tā Ausma pārspīlē!») – kopš 2016. gada novembra es pirmo reizi mūžā guļu dzīvoklī viena pati. Es nekad mūžā neesmu gulējusi mājā viena. Nekad! Izņemot vienu reizi Murjāņos, kad Imants bija aizbraucis un mežsargs man bija atstājis bisi. Pareizāk sakot, toreiz mēs palikām trīs: es, mūsu suns un bise. Man bija skaidrs: ja kāds līdīs pa logu, nošaušu kā «Pazudušajā dēlā».

    Manas bailes bija neizskaidrojamas, nelīdzēja ne zāles, nekas. Fobija!

    Kad Imanta vairs nebija, pie manis pa nakti palika kāda no viņa māsiņām.

    Laiks daudz ko dziedē, un palīdz vienkārša formula. Ja tu savu domu, gribēšanu, informāciju palaid zemapziņā kā dievišķā datorā, notiek brīnumi. Citādi neprotu izskaidrot šo brīnumu – kāda balss man saka, ka varu gulēt viena. Pienāk vakars, tumsa, sevī ieklausos: kas, Ausma, notiks? Nē, manī viss ir mierīgi. Pienāk nakts, eju gulēt – viss mierīgi. Un es guļu līdz rītam, no rīta paveru acis un esmu viena. Man ir miers un pašai tāds prieks – nu re, es varu! Bet to nevienam citam nesaprast. Visi draugi un radi mani apsveica (smejas).

    – Pirms sarunas teicāt – jums ļoti patīk jūsu dzīvoklis. Kad apprecējāties ar Imantu, jums jau abiem nekā nebija.

    – Imants īrēja vienu istabiņu pie rakstnieka Fimbera Tallinas ielā, un tajā mums bija viena saliekamā gultiņa. Kad redzu, kā jauni cilvēki tagad grib pilīs precēties… Nē, nē, man nekas nav pretī. Ja esi to nopelnījis, vari atļauties, kāpēc ne? Mums vecāki nav devuši nevienu kapeiku, mēs paši esam visu sasnieguši.

    Šajā dzīvoklī ar Imantu esam dzīvojuši trīsdesmit trīs gadus. Imantiņam bija ļoti labila nervu sistēma, viņš varēja dzīvot un radīt tikai klusumā. Viņš pat nevarēja izturēt, kad mūsu sunītim ejot nadziņi klaudzēja pa linoleju. Pagriezās pret mani: izvēlies – suns vai es!

    Kad uzcēla pirmo rakstnieku māju Krišjāņa Valdemāra ielā, tai pretī bija trolejbusa pietura. Imants teica: vēlreiz nāks tas "žžžžž" un viņš izlēks pa logu. Pēc tam rakstnieki sev uzcēla vēl vienu māju Vesetas ielā, un Imants teica: viņš tajā kolhozā neies. Kad atradām šo dzīvokli, bijām ļoti priecīgi. Te ir tāds klusums pašā pilsētas centrā, divas lielas kastaņas aiz loga. Kad zied, viss ir balts, vairs nevar pateikt, kurā kontinentā, kurā pasaules malā atrodies. Un tajās kastaņās vakarā uz gulēšanu atlido teju piecdesmit vārnu! Imants teica: manējās, nepretenciozās. Reiz nofiksēju: atlido 16.30 un guļ zemākajos zaros. Aizlido 8.15 no rīta.

    Rudeņos pa lielās istabas logu noskatos, kā klaigādami tuvojas gājputni, un, kad vairs nav redzami, skrienu uz virtuvi skatīties, kā kāsis lido tālāk uz Kurzemes pusi. Un tas pats notiek pavasarī. Esam viņu navigācijas trajektorijā. Ir tik laba sajūta, ka, pilsētā dzīvojot, vari kaut ko no dabas sajust.

    Imants jau necieta pilsētu, tas ir uz manas sirdsapziņas, ka viņam bija Rīgā jādzīvo. Viņš gāja uz Vecrīgu, teica – tas ir mans mežs.

    – Jums pietrūkst jūsu agrāko sarunu ar Imantu?

    – Tas ir mūžības jautājums. Nu jau esmu viņu atlaidusi. Imants kā svecīte nodega, burtiski izdzisa.

    Mēs nodzīvojām kopā četrdesmit septiņus gadus. Tikai neaizmirsīsim, ka tad, kad iepazināmies, mēs abi bijām jauni. Tai gadā, kad iepazināmies, viņam iznāca slavenais «Motocikls». Daudzi vīrieši pirka šo grāmatu, domādami, ka tiešām būs rakstīts par motociklu.

    – Kur jūs iepazināties?

    – Palsmanē bija koncerts, uz to vajadzēja braukt vienam no Rakstnieku savienības un vienam aktierim. Mūsu liecinieks ir aktieris Jānis Paukštello, kurš dzīvoja Palsmanē un bija tajā zālē.

    Padomju laikos māksliniekiem lauku kultūras namos bija jāsniedz šādi koncerti.

    Iekāpu mašīnā, un tur dzejnieks Ziedonis. Un man līdzi tikai viņa dzeja. Nu gan vājprāts, domāju. Man pat nav nekā cita, ko tajā koncertā runāt.

    Pēc koncerta viņš pienāk klāt un saka: «Man ļoti patika, kā jūs lasījāt. Ko jūs tagad gribat – lai es aizvedu jūs uz kafejnīcu? Vai izvizinu ar savu motociklu?» – «Ar motociklu!» Tā mēs iepazināmies, ar tādu garīgu satuvināšanos. Mums abiem tas bija liels notikums – es biju dzejniekam pirmā aktrise, kas lasa viņa dzeju. Pirmo reizi viņš ko tādu piedzīvo. Un man arī – pats dzejnieks klausās un vēl uzslavē.

    Gadu draudzējāmies, braucām kā dulli ar laivām pa Amatu, kritām un slīkām, ar zirgiem jājām, gājām gar jūru un lasījām liedagā izskalotos «ķiberu ķeburus». Bijām kā divi jauni suņi, kas ķer viens otru rokā.

    Ne man, ne viņam mājās nebija telefona, vienīgi teātra numurs, ko viņam atstāju. Nedēļu nezvana un tad piezvana, bet saruna tāda, it kā būtu viens otram ko solījušies. «Ko tu tik ilgi nezvanīji?» – «Nevarēju sazvanīt.» Citā reizē ejam pa toreizējo Ļeņina ielu, un viņš pēkšņi saka: man jāiet rakstīt! Un pamet mani ielas vidū. Man acis lielas. Ak, tādi ir dzejnieki?

    Viņš jau bija šķīries, viņam bija bērni – Rimants un Baiba. Bet notika tā, kā liktenis bija lēmis. Imanta mammulis un tētiņš mani ļoti mīļi pieņēma. Kad braucām uz Ragaciemu, es abus apkampu un bučoju uz vaiga. Tētiņš kusa. Viņi pie tik atklātas emociju izrādīšanas nebija raduši. Viņi skatījās manī kā brīnumā.

    Jau tad Imantam bija trausla veselība, es braucu pie viņa uz sanatoriju Siguldā. Tur bija tas slavenais gājiens, kur nabadzība nospēlēja man par labu. Zvanīju, ka būšu, jā – viņš mani gaida. Bija mūsu pirmā ziema, man zābaku nebija, kurpītēs salst kājas, mētelītis ar mazu karakula krādziņu. Atskrienu, viņš man tūlīt kājas ietin segā, lai sasildītu. Pēc piecām minūtēm durvis atveras – vēl viena ir atnākusi. Ar augļiem. Abas esam atbraukušas ar vienu vilcienu, bet, tā kā man sala, es atskrēju ātrāk. Iedomājieties, kāda būtu situācija, ja viss būtu otrādi! Vienmēr jau notiek tā, kā jānotiek. Viņš aizvadīja viņu atpakaļ uz staciju, un pēc kādiem desmit gadiem man teātrī bija atstāta zīmīte ar parakstu – esmu tā meitene, kas toreiz atnāca pēc jums. Es priecājos, ka viss notika tā.

    – Varbūt esat domājusi, kāda būtu jūsu dzīve, kāda būtu jūs pati, ja jums nebūtu blakus tāda cilvēka?

    – Varu būt pateicīga par iespēju būt kopā ar tik lielu cilvēku, bet par to ir arī sāpēts. Ne velti biju šausmīgi tieva. Slavenā tēlniece Lea Davidova-Medene vienā reizē skatījās uz mani un teica: uz skatuves profilā nestāviet, tad jūs izskatāties kā dēlis. Tas viss jau uz nervu pamata. Bet esmu arī tēvā atsitusies – viņš bija garais un kalsnais tips. Mana māsa un brālis ir apaļāki un mazāki par mani. Toties no mammas man tas stiprums. Gāju pie psiholoģes, kuru ieteica daktere. Mēs vienreiz satikāmies, un pēc tam es teicu: paldies, bet nākamreiz, dakter, kaut ko tādu nerekomendējiet! Es esmu ļoti stiprs cilvēks, un jūs man piedāvājāt par mani vājāku, lai man palīdzētu. Es ar visu slimību esmu stiprāka! Tas cilvēks krīt manam sietam cauri.

    Jā, augstu man Imants uzstādīja to latiņu. Tāpēc man ir grūti šodien.

    – Ko jūs tagad darāt, kā dzīvojat?

    – Man ir divas gudras un burvīgas draudzenes – mana Maruta Siliņa, ar ko esam pazīstamas jau ļoti ilgi, un mana «Jaunā laika» kolēģe daktere Ingrīda Circene. Abām ir mājas, un, turp aizbraucot, tūliņ noauju apavus un ar plikām kājām zaļā zālē. Mēs ejam kopā uz visām teātra pirmizrādēm, koncertiem, operu, izstādēm. Nekas jau nav skaistāks par cilvēka attiecībām, mākslu un dabu.

    Cilvēka lielais uzdevums ir sevi izglītot, un to es daru. Cik tas ir skaisti – nodzīvot līdz šādam vecumam, kad es varu gulēt no rīta, cik gribu, un lasīt sev, savai izaugsmei! Tagad visi atsaucas uz dāņu filozofu Kirkegoru, bet es viņu nezinu, nezinu viņa filozofijas principu, man ir jāizlasa! Un Heidegers arī! Kā man patika Aristoteļa ētika! (Ausma nozūd blakus istabā un atnāk ar pierakstu kladīti.) Aristotelis saka: katrā saliktā veselumā var izdalīt vidu. Tas kā līdzsvars atrodas starp divām galējībām – starp daudz un par maz. Viņš saka: pārmērība, samērība un nepietiekamība. Kad par daudz – skaidrs, ka tas ir netikums, bet nosodāms ir arī tad, kad ir par maz. Tikai tikumība ir vidusceļš. To es nekad nebiju tā iedomājusies. Un jūs taču zināt burvestības apli – jo tu vairāk zini, jo tu vairāk nezini. Un jūs man vēl prasāt, ko es daru? (Smejas.) Eju to ceļu, kas nekad nebeigsies.

    Šodien man tiešām kā Sokratam gribas iet uz tirgus laukumu. Man šķiet, ir atkal pienācis laiks, kad vajag iet pie cilvēkiem un uzrunāt viņus tieši un nepastarpināti. Pārlasu atkal Sokratu, un, re, Sokrats saka: gudrība un godīgums! Tāpat kā šodien, nekas nav mainījies. Cilvēks ir tāds pats kā cilvēks pirms Kristus.

    Pareizi ir, kā Imants saka, – labāko aprindu lappusēs glorificē katru, kas ticis pie naudas, nevērtējot viņa sabiedrisko gaismas spēju. Man jāsaka: mīļais miljonār, ko tu esi devis savai tautai? Cik skaisti pasaulē ir zinātnes muzeji bērniem, kur var ieiet un «izstaigāt» cilvēka aknas, sirdi, kuņģi… Nu uzbūvē tam bērniņam šajā nabadzībā Latvijā kaut ko, lai viņam ir zinātkāre, prieks! Kāpēc Boriss un Ināra Teterevi to var? Vai mums trūkst miljonāru?

    Kādreiz domāju, ka vērtīgais ir tas gudrais un asprātīgais ar spožo intelektu. Bet tagad izrādās – tas, kurš ir godīgs. Tas, kurš nezog. Runā taisnību.

    Vērtības, kam vajadzētu būt pašsaprotamām, tagad tiek meklētas kā ar lupu.

    Es nevienu brīdi nešaubos, ka mums ir tādi cilvēki, taču viņi mūsu sabiedrībā ir nospiesti maliņā, padarīti neredzami, nedzirdami.

    Jaunībā vairāk gribējās visur pabūt, bet tagad gribas no jauna mācīties. Tā secīgi, pa gadsimtiem – kas tai laikā notika zinātnē, mākslā, literatūrā, tautsaimniecībā… Lai veidojas kopsakarības. Ne velti mākslinieks Indulis Zariņš vienā reizē, par šo lietu runājot, teica: mēs zīmējam aci, velkam skropstas, bet neredzam pašu cilvēku kopumā, un izrādās – acs ir uzzīmēta uz dibena. Es tiešām esmu autodidakte, redziet, kādas ir manas grāmatas – pasvītrots, malās pierakstītas «nota benes» un vēl mazās lapiņas piekniedētas klāt. Es tās studēju. To no Imanta apguvu. Viņš, kad lasīja dzejoļu grāmatu, arī zīmuli turēja rokā, šis – labi, šis – švīks, svītra pāri visai lapai. Pie tiem, kas patika, pielika mazu bumbulīti.

    Man grūti saprast cilvēku, kas saka – es nezinu, ar ko man nodarboties, ko man mācīties! Kā nezini? Ir jādara, jādara, vienalga, kas, bet jādara! Patikšana rodas darot. 

    Vislabāk, protams, vecākiem bērna intereses nofiksēt līdz piecu gadu vecumam, tad vēlāk viņš strādās jomā, kam ir paredzēts, būs dzīvē laimīgs un gandarīts, nevis dzīvos kā ierindas darbinieks ar izniekotu dzīvi. Un vēl vajag jau no mazām dienām bērnam prasīt, kādas ir viņa domas. Ahā, tētis saka tā, mamma – tā, bet ko tu pats domā? Tas ir ļoti svarīgi, tad iznāk bērns domātājs. Un to es skolā redzēju – šo atšķirību. Viss ir no ģimenes.

    Man ļoti patīk skatīties Krievijas televīzijā raidījumu «Modnij prigovor». Paēdu pusdienas, apguļos un skatos. Tas ir mans saldais ēdiens, mana kūciņa! Šis raidījums ir daudzreiz labāks par teātri, jo krievu cilvēkam jau dvēsele kā uz delnas. Tik pārsteidzošas ir reakcijas, kad tās sapucētās sievietes pieiet pie spoguļa. Viena sašutusi, ka viņas skaistums ir iznīcināts, turpretī cita saka – vai, tā ir cariene! Vai, kā man sirds sitas, kā sirds sitas, dodiet man apsēsties! Jā, man patīk pētīt cilvēkus.

    – Intervijās jau esat atzinusi, ka jums būtu gribējies studēt psiholoģiju.

    – Jā, es domāju ­– nosvinēšu piecdesmit gadu jubileju un iešu prom no teātra, mācīšos. Vēl mūsu eksprezidentei Vairai Vīķai-Freibergai, būdama ar viņu personīgi pazīstama, prasīju: man iet studēt psiholoģiju vai juristus? Un viņa teica: psiholoģijai tu esi par vecu, cilvēkam šajā jomā vajag lielu praksi, lai iegūtu pieredzi. Bet par juristi – jā! Domāju: ļaudis atgūs savus īpašumus, varēšu palīdzēt. Cilvēki laukos cits citam prasīs: vai tu zini kādu labu advokātu? Un visi tad teiks: ņemiet Kantāni, viņa taču ir aktrise, viņa māk runāt! Un man būs misiņa plāksne: «Zvērināta advokāte Ausma Kantāne». Es jau vizuāli to redzēju. Bet vajag tikai Dievam parādīt savus plānus, ka pats dabū pasmieties.

    1991. gadā Imants saslima, viņam vajadzēja operēt sirdi. Tagad būtu vienkāršāk, bet toreiz stentus pat Amerikā vēl nelika. Amerikā ir latvietis – asinsvadu ķirurgs Kristofers Zariņš, kurš ļoti daudziem Latvijā palīdzēja. Imanta kardiologs dakteris Jaunkalns sarunāja ar dakteri Zariņu, ka Imants būs nākamais pacients, kuru viņš varētu Čikāgā operēt. Es tajā laikā biju Kanādā, tur bija latviešu dziesmu svētki, Baņuta Rubesa iestudēja Aspazijas «Atriebēju», kurā arī man bija loma. No Kanādas man vajadzēja tikt pie Imanta uz Čikāgu. Vīzas man, protams, nebija, un tad es sapratu, ka blats ir skaista lieta. Atradām latvieti, kas strādā vīzu daļā Kanādā, un man to vīzu sakārtoja.

    Imantam vienas operācijas vietā bija četras, jo pēc tām trim brūcē un pat kaulā bija infekcija. Latvijā to nebūtu iespējams izdarīt. Viņš gulēja uz operācijas galda, un viņam visu laiku ņēma analīzes un sūtīja uz laboratoriju – vēl ir infekcija, vēl ir infekcija, vēl ir jāgriež. Beigās Imantam ribas ar metāliem sarāva ciet. Četras stundas sēdēju pilnīgā neziņā. Kad ārsts pēc operācijas pie manis atnāca, man gribējās viņam pateicībā nobučot rokas. Bet tad pēkšņi sastingstu, jo man galvā ienāk doma: ko tu, Ausma, dari, tu tagad kā aborigēns bučosi viņam roku? Ko viņš nodomās? Es taču nevaru visu latviešu tautu kā tāds mežonis apkaunot. Kādi tik procesi vienlaikus nenotiek cilvēka galvā!

    Tā nu Imanta slimība mainīja manu dzīvi, un nekas no iecerētā nepiepildījās, paliku ar savu teātri.

    Mani teātrī fascinēja mēģinājumu process, un atkal – tā pati cilvēka izpēte. Ne pats galamērķis, pat ne izrāde, bet šis teātra mēģinājumu process. Man šķita, ka tas varētu ilgt mūžīgi.

    Vēl piedzīvoju laikus, kad cilvēki naktī stāvēja rindā pēc biļetēm. Teātrī nevarēja tikt iekšā, mēs, aktieri, katrs varējām pasūtīt tikai divas biļetes mēnesī. Tas bija tik skaists laiks, vai kādreiz vēl tā būs? Izrādes tika spēlētas 200 un 300 reižu, gadiem ilgi! Un cik zīmīgi bija, kad 1991. gadā, spēlējot tieši «Zelta zirgu», kurā biju Melnā māte un Harijs Liepiņš – Baltais tēvs, pienāca ziņa, ka Rīgā sākusies apšaude. Pēc izrādes aktieris Aivars Siliņš izgāja uz skatuves un teica: godātie skatītāji, mums ir jāpaziņo, ka Bastejkalnā sākusies apšaude, esiet uzmanīgi! Es tikai atceros, kā visa lielā zāle – «āāāāā» – klusumā noelsās.

    – Tomēr atkal jūs bijāt uz skatuves koncertuzvedumā «Citādas debesis, tā pati dvēsele».

    – Darboties teātrī man patiesi vairs negribas. Visam savs laiks. To es saku bez koķetērijas. Skatīties gan man patīk. Spilgts teātra salīdzinājums toreiz un tagad. 1975. gadā izrādē «Atraitnes» dejojot un lecot man drusku pavīdēja biksītes. Teātra direktors stingri prasīja režisorei Matīsai: vai tā ir domāts? Tagad kritiķe jautā teātra režisoram: cik ilgi vēl man būs jāskatās šīs aktrises vagīnā?

    Aktiera profesija ir baismīga. Tu visu mūžu spēlē lomas, ko tev iedala. Skatuves partneris tev ir tāds, ko režisors ir iedevis. Turpat blakus kolēģis domā: viņai jau šo lomu nevajadzēja, to vajadzēja man. Līdz ar to īpaši priecīgas gaviles arī nevar būt, jo cits blakus to sāpīgi pārdzīvo. Teātris ir ļoti sarežģīts organisms.

    Man tuvais žanrs ir traģikomēdija. Es smejos, bet pār vaigiem līst asaras.

    Šoreiz materiālu varēju izvēlēties es pati, partnerus – pati, režisoru – arī pati. Man bija ļoti zīmīga Imanta dienasgrāmata, un man ļoti gribējās to nolasīt. Viņš to gribēja nolasīt pats, bet nepaspēja.

    Mana vēlme bija, lai man uz skatuves blakus būtu divi vīrieši, ne jaunāki par četrdesmit, kuri jau saprot lielos dzīves jēdzienus: dzīve, nāve, sāpes, vīrietis, sieviete, mīlestība, mūžība… Arī režisoru man gribējās tādu, kurš mani vēl nepazīst, bet kuram ir vēlme ar mani strādāt. Un visi, kurus uzrunāju, piekrita! Man bija tikai dienasgrāmata, vajadzēja būvēt saturu.

    Visi kopā izspriedām, ka es būšu tā dienasgrāmata, tas miets, no kura kā lapiņas un ziedi plauks mākslinieciskie priekšnesumi – dzejoļi, epifānijas, pasakas, ko lasīs Vilis Daudziņš, un Kaspara Zemīša mūzika. Režisors Pēteris Krilovs teica: ja mēs varētu dabūt kā džezā – pilnīgi negaidītu improvizāciju! Tas bija tik radošs mirklis, kad mēs, tie gruzdošie kociņi, pēkšņi uzliesmojām un sākām degt ar liesmu.

    Un es biju tik priecīga – kā bērns! Varēja taču nekas nesanākt, mēs katrs esam no citas pasaules. Kad Māra Zālīte noskatījās izrādi, viņa teica: «Nu, Ausma! Tu nu gan esi izvēlējusies sev partnerus!» Teicu: «Bet kā gan citādi? Pirmo reizi mūžā es varu izvēlēties. Vai tu domā, ka es ņemšu kaut ko sliktu?»

    Jā, es lidoju! Nevaru pateikt, vai es arī vicināju spārnus vai turējos viņiem astē, bet es biju tur, debesīs! Un tur es nokļuvu tikai viņu dēļ. Tā bija mana dāvana dzimšanas dienā pašai sev. Un deva tādu spēku un grūdienu!

    – Vienmēr esat teikusi, ka jūsu apskaužamā enerģija ir vecāku un Dieva dota.

    – Ēvalds Valters man vienmēr teica: «Ausma, ko tu kliedz? Ko tu runā tik daudz? Tik daudz enerģijas iztērē. Taupi skatuvei!» Atceros, kā mācītājs, psihologs Māris Ķirsons man mācīja pieņemt to, ko nevar mainīt. To es ilgi nevarēju saprast, jo – kā nevar mainīt? Ja ir tik daudz enerģijas kā man, tad var visu! Bet nevar. «Ja es redzu, ka cilvēks iet pa laipu, kur apakšā bezdibenis. Atstāt, lai iet?» – «Jā, Ausma, tev ir jāatstāj.» – «Māri, ko tu runā? Es skatīšos, un viņš kritīs?» – «Jā, ir lietas, ko tu nevari mainīt.» – «O, tad man par jaunu jāpiedzimst.» Viņš sajauca visu manu dzīves ideoloģiju. Bet nu lēnām esmu to pieņēmusi. Pati sev saku: Ausma, nejaucies! Ausma, apstājies!

    – Vēl mazliet atgriežoties atpakaļ pie mūsu sarunas, vai nav interesanti – tagad jums gribas kā Sokratam iet pie cilvēkiem un viņus apgaismot, bet bija taču laiks, kad jūs sēdējāt starp tām 100 gudrajām galvām Saeimā.

    – Saeimā ienācu 2002. gadā.

    Nekad nebūtu gājusi, bet Imants bija Latvijas Bankas mākslinieciskajā padomē, un tad, kad toreizējais Bankas prezidents Einars Repše nodibināja savu partiju, es domāju: ja tāds cilvēks iet politikā, man arī jāiesaistās! Es tiešām biju ideāliste, mēs visi partijā ticējām, ka apkarosim korupciju un ēnu ekonomiku, jo Einars taču cīnīsies ar tiem lielajiem zagļiem. Un vēlētāji teica: tad jau par viņu jālūdz Dievs! «Jā! Jā! Noteikti!» es teicu.

    Man vissāpīgāk bija, ka Einars paralēli politikai gribēja nodarboties ar biznesu, viņam to nepiedeva. Kad viņš teica: «Mani noēda mediji,» – es teicu: «Nē, Einar, jūs pats sevi iznīcinājāt. Jau mūsu pirmais prezidents Čakste teica: vai nu politiķis, vai tirgonis. Jūs gribējāt abus.»

    Saeimā sabojāju veselību. Spiediens bija divsimt, domāju – es tur ar trieku miršu.

    Bez lielīšanās – jūs pat nevarat iedomāties, kā es cīnījos. Kā muļķa zvērs. Jānim Peteram dēls Krišjānis bija Šlesera partijā, un es taču viņu aiz žaketes publiski purināju zālē: «Tev kauna nav sava tēva vārdā? Ko tu dari!» Atceros, uz veselības komisijas sēdi, kuru vada Andris Bērziņš un apsūdzību uztur valsts kontroliere Sudraba, bija uzaicināti visu slimnīcu galvenie ārsti. Ar viņiem iepazīstina, bet viņi nekādi nereaģē. Es nesaprotu: vai viņi tiešām domā, ka visi viņus pazīst? Līdz šim prātoju, ka Latvijā tāds varētu būt tikai Raimonds Pauls, bet pat viņš pieceļas! Toreiz kādam bērniņam īpašai analīzei bija nepieciešami 400 lati, cēlos kājās un kaunināju: kā jums nav neērti, jūs no savām lielajām algām (8000–10 000 mēnesī!) varat šo naudu personīgi iedot, nevis bērniņam jāgaida divi mēneši! Pēc tam man teica: Ausma, tevi nevienā slimnīcā vairs neārstēs. 

    Pie manis pēc palīdzības nāca sirmi skolotāji ar pamatīgu darba mūžu un raudāja, ka no tās mazās pensijas nevar izdzīvot. Tad ar Silvu Bendrāti aizgājām pie Repšes un teicām: Einar, kaut kas ir jādara! Toreiz panācām, ka par katru nostrādāto gadu pie pensijas piemaksāja vienu latu. Respektīvi, cilvēki no valsts budžeta saņēma 10–40 latu piemaksu. Labi, ka finanšu ministrs bija Valdis Dombrovskis, bez viņa nekas nebūtu.

    Tas ir mans nopelns! Es lūdzu, ierosināju. Einars piekrita, akceptēja. Valdis iedeva un parakstīja. Tik sarežģīti tas notiek.

    Kad domāju, kas tagad var glābt pasauli,  tad saprotu, ka jāpiedzimst vēl vienam Dieva dēlam vai arī paši iznīcināsim sevi.

    Cilvēkam jābūt godīgam pret sevi un apkārtējiem, jābūt zinošam. Godīgums un zināšanas! Kā to brīnišķīgi pateica Imants Lancmanis: absolūti neko nedrīkst būvēt uz naida, pat uz neiecietības un pretstāvēšanas pamatiem!

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+