Rīga +8°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Materiāls publicēts žurnāla Pērle 2019.gada 1.numurā.
Nebija tā, ka pēkšņi kādā brīdī sāku skriet. Viss sākās ar to, ka 46 gadu vecumā saasinājās slimība un tika atklāti vairogdziedzera darbības traucējumi. Ārsts pateica: būs labi, ja novilkšu līdz piecdesmit gadiem. Sākās depresīvs dzīves posms. Bija izmisums, tāpēc gāju garās pastaigās, kaut arī tas bija aizliegts, jo man bija ļoti zems hemoglobīna līmenis – puse no vajadzīgā. Tas skaitījās smags stāvoklis. Kustoties veidojās dezorientācija un vajadzēja atbalstīties. Sāpēja arī sprands, tāpēc aizbraucu uz Murjāņiem pie fizioterapeita Zemīša. Viņš mani izmasēja un teica, ka man vajadzētu vairāk kustēties, nodarboties ar sportu. Cilvēks nevarot sēdēt mājās un cerēt uz labu veselību. «Es varu jūs izmasēt, bet, ja neko nedarīsiet, vajadzēs nākt atkal,» viņš teica. Tiešām, kopš sāku vairāk kustēties, neatceros, kad pēdējo reizi biju pie ārsta ar sūdzībām par sāpēm.
Garās pastaigas sāku kombinēt ar skriešanu. Paskrēju, pagāju. Veselība uzlabojās. Šķiet, 2011. gadā pirmo reizi piedalījos skriešanas sacensībās – Siguldas pusmaratonā. Toreiz man bija 53 gadi. Skrēju piecus kilometrus. Pirmo reizi skriet sacensībās… tas nebija viegli. Bija pat tādi kā kompleksi. Kā es izskatīšos? Ko citi domās? Un ja nu būšu pēdējā? Noskrēju un sacīju, ka gribu iet mājās, bet dēls teica, ka jāiet paskatīties rezultātus. Izrādās, savā vecuma grupā biju otrā. Apbalvošanā aiz uztraukuma un nezināšanas uzkāpu uz trešās vietas pjedestāla un to atklāju tikai pēcāk, aplūkojot fotogrāfijas. Sasniegums bija āķis lūpā.
Cilvēkiem ļoti patīk sevi žēlot. Arī es bieži sportoju čerez ņe mogu*. Nav tā, ka vienmēr ar sajūsmu eju ārā skriet. Nē. Dažreiz man ir drusku jāpiespiežas un sevi jāpierunā. Jāsaka gan, ka skrienu jebkādos laikapstākļos, jo skriešana ir neatlaidīgs darbs. Cīniņš ar sevi.
Jāatzīst, ka mani iedvesmo arī dēls. Mans dēls Ingmārs Briedis sāka nodarboties ar sportu 30 gadu vecumā. Pat tik nopietni, ka kļuva par profesionālu distanču slēpotāju, viņam bija ļoti labi sasniegumi valsts līmenī. Tieši viņš man neļāva atlaist grožus. «Noskrēji piecīti? Labi, tagad vajadzētu desmitnieku.» Ingmārs joprojām ir mans dzinulis un neļauj čīkstēt. Viņš man saka: «Ja tu vari čīkstēt, tad tu vari arī skriet.»
Sacensībās pie pirmā, otrā kilometra man ir sajūta, ka vairs nevaru. Ir grūti, un nav spēka. Tad ir jāsaņemas un sevi jāpiespiež – galvenokārt tāpēc, ka man ir neērti noiet no trases. Brīdī, kad sevi pārvaru, kļūst viegli.
Ļoti vēlos, lai sievietes vairāk uzdrošinās un gadus neizmanto par atrunu. Savā mūžā visu sāku darīt vēlu. Pirmo augstskolu pabeidzu 45 gadu vecumā. Vēl pēc diviem gadiem, kad man bija 47, pabeidzu Juridisko koledžu – spītējot tam, ka biju slima. Nesen iemācījos slēpot slīdsolī.
Ar riteni iemācījos braukt aptuveni 57 gadu vecumā. Tajā pašā gadā iemācījos peldēt.
Pagājušajā gadā pirmoreiz piedalījos akvatlonā – sacensībās, kur ir gan jāpeld, gan jāskrien. Kad pieteicos, sacensību organizators man jautāja, kādā stilā es peldu. Atbildēju, ka īsti nekāda stila nav – peldu sunītī un vardītē. Sacensībās bija jānopeld astoņi baseini. Citi jau bija nopeldējuši visu distanci, bet es biju pieveikusi tikai divus baseinus ar pusi. Padoties negribēju, jo apkārt taču daudz skatītāju… Sajūta gan nebija omulīga, jo beigās biju palikusi viena pati, tomēr, kad izkāpu no baseina, visi man aplaudēja. Pirmā doma bija negatīva – visi laikam laimīgi, ka šī kundze beigusi –, bet patiesībā cilvēki respektēja, ka, nemācēdama labi peldēt, tomēr pieveicu visu distanci. Pēcāk labi noskrēju 1500 m un kopvērtējumā savā vecuma grupā ieguvu otro vietu. Mēs gan bijām tikai divas sava vecuma dalībnieces, kuras uzdrošinājās piedalīties, tomēr šī laikam bija mana mūža skaistākā medaļa.
Man visu laiku ir sajūta, ka jāizmēģina kaut kas jauns. Piedalījos Lubānas piedzīvojumā. To varētu nosaukt par triatlonu. 34 kilometri bija jābrauc ar riteni. (Garākā distance, ko līdz šim biju veikusi, – kādi 15 kilometri; aizbraucot mājās, dibens bija tulznās.) Kad nobraucu ar riteni, vēl 15 kilometru bija tandēmā jāairē ar laivu. Es nekad nebiju airējusi! Pēdējie pieci kilometri bija jāskrien.
Pēc skrējiena ķermenis ir novājināts, tāpēc rūpīgāk jāizvēlas produkti, ko ēst. Ventspilī pēc desmit kilometru skrējiena neatpūtināju organismu, bet uzreiz apēdu soļanku. Sākās tādas vēdergraizes, ka bija jābrauc ar ātrajiem uz slimnīcu. Sākumā pretojos, jo gribēju stāvēt uz pjedestāla, bet sāpes bija tik neciešamas, ka bija vien jāpaklausa.
Vislabāk patīk skriet kalnainā apvidū. Ļoti patika Lubānas džungli. Bija jāskrien deviņi kilometri cauri purviem, un dažviet kājas bija līdz ceļiem dubļos. Tas bija grūti, taču man šādi skrējieni sagādā lielāku gandarījumu nekā pusmaratons pa asfaltētu ceļu. Protams, skrienot kalnā, ir izmisums un domā – kāpēc es vispār to daru? Lielākas slodzes laikā parādās visa emociju gamma un sevis žēlošana. Gribas izstāties. Bet kāpēc piedalīties, ja nevari pabeigt līdz galam? Es pabeidzu.
Parasti finišā ieskrienu sprintā. Tas nozīmē, ka manī ir iekšējā rezerve. Cēsīs piedalījos sacensībās Jānis un Jānītis. Netālu no finiša mani apdzina vīrietis vecumā ap 40, kurš visu laiku skrēja aiz manis. Zināju, ka viņš nav manā grupā, tāpēc, lai uzvarētu, man nav viņš jāapdzen. Tomēr manī pamodās spīts, un tieši pirms finiša, visiem par pārsteigumu, viņu apdzinu!
Lepojos ar to, ka savos sešdesmit gados esmu saglabājusi labu formu un žurnāli mani aicina būt par modeli. Tomēr lielākais gandarījums ir par to, ka dēls labprāt ar mani kopā sporto. Man tas ir augstākais novērtējums – dēls ar mani lepojas un visiem stāsta par maniem sasniegumiem.
Uzsākot skriešanu, mainījās visa mana dzīve. Savos sešdesmit esmu krietni aktīvāka, nekā biju tad, kad man bija trīsdesmit. Tagad jūtos vairāk apmierināta ar dzīvi. Esmu komfortā ar sevi.
Skrienu vismaz divas reizes nedēļā un mājās cītīgi vingroju uz paklājiņa. Vasarā labprāt piedalos publiskajos skriešanas treniņos, kur gan skrienam, gan vingrojam. Jau ceturto ziemu reizi nedēļā peldu āliņģī.
Esmu gājusi peldēt mīnus 19 grādos, un jāatzīst, ka tad bija visvieglāk.
Aukstā laikā gaiss ir sausāks, un ķermenis, izkāpjot no āliņģa, ātri nožūst.
Sacensībās piecus kilometrus varu noskriet mazāk nekā 25 minūtēs. Pusmaratonā labākais laiks – 1 stunda 51 minūte. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs rezultāts. Mans nākamais izaicinājums ir maratons. Pašlaik man tīri psiholoģiski liekas, ka nespēšu to pieveikt. Visticamāk gan, ka tas ir tikai galvā.
Reiz, aizbraucot uz sacensībām Baldonē, izrādījās, ka manai vecuma grupai S50 jāskrien tikai divi kilometri. Atteicos un sacīju, ka gribu skriet vairāk. Mani piereģistrēja jaunākā grupā S40, kur bija jāskrien vairāk. Noskrēju ļoti labi un uzvarēju. Meitenei, kas palika otrajā vietā, tas nepatika. Viņa bija neapmierināta, ka neesmu skrējusi savā grupā. It kā jau saprotams – tad viņai būtu bijusi pirmā vieta.
Ja sieviete gados vēlas sākt skriet, iesaku sākt ar garām pastaigām. Vislabāk – pa kalniem un lejām, pakāpeniski pārejot uz to, ka iešanu nomaina pret skriešanu, pamazām skriešanas daļai kļūstot garākai.
Vairāk grēkoju pirms skriešanas nekā pēc tās. Dažreiz izlaižu iesildīšanās daļu, bet vienmēr atsildos. Pēc skrējiena ķermenis ir uzbudināts, un tas ir jānomierina.
Ja nepatīk skriet, to nevajag darīt, jo nebūs rezultātu, panākumu un vēlamā efekta. Nevajag sevi grauzt, bet atrast to, kas patīk. Ir jākustas, jo tieši kustība ir veselības pamatā. Piemēram, man nepatīk kalnu slēpošana – tā man nedod vēlamo slodzi.
Skrienot neklausos mūziku. Tā traucē, jo ietekmē skriešanas ritmu. Skanot ātrākai mūzikai, skrienu ātrāk, lēnākas mūzikas laikā piebremzēju. Un vēl – esmu vienpate, man jāskrien vienai, savā ritmā. Cilvēki blakus traucē. Treniņos ļoti reti izmantoju pulsometru. Pati tagad aptuveni jūtu pulsu. Sacensībās gan mēru, lai redzētu, kāds bijis augstākais pulss.
Man ir trīs pāri skriešanas apavu. Ar vieniem skrienu treniņos. Ar otriem – apvidū, bet trešie, kas ir daudz vieglāki, tiek izmantoti sacensībās, kas notiek pa asfalta segumu.
Ļoti svarīgs ir tuvinieku atbalsts. Viņi var gan motivēt, gan apslāpēt šo vēlmi ar savām divdomīgajām piezīmēm. Ja vecāki sportos, arī bērni to darīs bez piespiešanās.
Svarīgi nedomāt, ko par tevi domās citi. Reiz Siguldā man pretim skrēja ļoti formīga sieviete. Nodomāju, ka viņa gan ir baigais malacis, ka skrien. Man bija plats smaids, bet viņa nicīgi noteica: «Ko smīni? Atradusies sportiste!» Patiesībā gribēju tikai novēlēt viņai veiksmi. Esmu novērojusi, ka sievietes bieži kautrējas, uztraucas, kā sportojot izskatīsies. Sākumā man arī tā bija, taču mani ļoti labi pieņēma, lai gan esmu pati vecākā, kas Siguldā iet uz treniņiem. Skriešana man ir devusi pārliecību par sevi.
* Pārvarot sevi (krievu val.)
