Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pirmā elpa un jauns sirds ritms
Lielākās izmaiņas organismā uzreiz pēc piedzimšanas piedzīvo mazuļa elpošanas sistēma, kā arī sirds un asinsvadu sistēma. Mazuļa pirmais brēciens norāda uz to, ka bērniņš sāk elpot ar plaušām, nevis kā līdz šim – caur nabas saiti. Pirmā ieelpa palīdz atvērties plaušu alveolām. Ir bērniņi, kuri uzreiz paši neievelk dziļu elpu un nepārsteidz savus vecākus ar brēcienu, tad medicīniskais personāls var mazuli taktili viegli pastimulēt, lai palīdzētu viņam to paveikt un lai viņa sirdsdarbība ieietu pareizajā ritmā. Mainoties elpošanas veidam, mainās arī sirdsdarbība. Mazajai sirsniņai ir dažas atveres, kuras, bērnam piedzimstot, slēdzas ciet.
Šīs nozīmīgās izmaiņas tiešā mērā ir saistītas ar to, ka mazulis pēc nabassaites pārgriešanas tiek atdalīts no placentas. Beidzamajos gados arvien vairāk uzsver, cik būtiski pirms tās pārgriešanas ļaut nabassaitei izpulsēt, jo pa pulsējošu nabassaiti bērniņš vēl saņem skābekli, asinis un vērtīgās cilmes šūnas.
Nabassaite parasti pulsē apmēram piecas līdz septiņas minūtes pēc bērniņa piedzimšanas, un pa šo laiku bērniņa elpošana pārslēdzas no nabassaites uz plaušām.
Dažkārt ar pirmo ieelpu grūtības var rasties ķeizarbērniņiem, jo viņi šajā pasaulē ienāk straujāk un nepieredz lēno sagatavošanās ceļu lejup pa dzemdību ceļiem. Var gadīties, ka mazais pēc operācijas ar savu pirmo elpas vilcienu nevar izdabūt no plaušām ārā šķidrumus un atvērt plaušu alveolas. To dēvē par mitro plaušu sindromu, un tad mazulim jāpalīdz uzsākt elpošanu. Tomēr šāda situācija nav novērojama bieži.
Raudāšana un runāšana
Ne vienmēr pirmais brēciens ir skaļš un spalgs, ir mazuļi, kas, ievelkot pirmo elpu, raud samērā klusi. Tomēr nevajag satraukties, ja brēciens ir skaļš. Raudāšana ir veids, kā mazulis sarunājas, skaidro Ilona Gulbe. «Daudzi vecāki bērniņu kušina. Mans ieteikums viņiem – uztvert mazuļa raudāšanu kā parunāšanos, jo bērniņam jau nav cita veida, kā izteikties. Tā ir viņa valodiņa. Es pat gribētu piebilst, ka ir labi, ja mazulis runā skaļi, jo, ja viņam ir kāda sāpe vai grūtība, viņa brēciens visbiežāk nav skaļš. Tāpēc, ja mazulis vai nu monotoni kunkst, vai sten, tam vienmēr ir jāpievērš uzmanība un jāvaicā pēc padoma speciālistam. Iespējams, mazulis vienkārši cīnās ar savu pirmo vēdera izeju, bet var gadīties, ka tam ir citi, nopietnāki iemesli un mazulim vajag palīdzību.»
Pirmā kaka un čura
Ar to var sastapties jau dzemdību zālē uzreiz pēc bērniņa piedzimšanas, viņa pirmajās dzīves stundās vai tikai nākamajās dienās. Pirmā vēdera izeja ir tumši zaļa, gandrīz melna, un to dēvē par mekoniju. Ja mazais dzemdību laikā piedzīvojis skābekļa disbalansu, mekonijs var būt gaišākā krāsā, vairāk zaļgans.
Mekonija parādīšanās ir laba zīme, jo apliecina, ka bērniņa zarnu trakts darbojas labi un tam nav nekādu šķēršļu.
Kad pirmā melnā kaka iznākusi, visas nākamās kļūst arvien gaišākas, līdz pietuvojas dzeltenajiem toņiem, kas tik raksturīgi jaundzimušo vēdera izejai. Grūtāk pamanāma var būt mazuļa pirmā čura, jo, ja vien tā visus klātesošos nepārsteidz jau dzemdību zālē, tā var nākt kopā ar mekoniju, turklāt pirmajās dienās urīna daudzums var būt ļoti neliels. Dažkārt jaunie vecāki ļoti satraucas, mazuļa autiņbiksītēs ieraugot sarkanīgas daļiņas. Asinis! Tomēr, rūpīgāk ieskatoties, top skaidrs, ka sarkanīgā krāsa vairāk līdzinās ķieģeļu sarkanajam un tās nav asinis, bet tā dēvētie urīnskābes kristāli. Kādam mazajam to būs vairāk, kādam mazāk, biežāk – nemaz, un to veidošanās ir saistīta ar vecāku uzturu, sāls daudzumu ēdienkartē.
Mazuļa āda
«Piedzimstot bērns varētu uzreiz neiepriecināt vecākus ar ļoti skaistu ādas krāsu,» stāsta Ilona Gulbe. «Pirmajā brīdī viņš var būt mazliet zilgans, un tas ir normāli, bet, līdzko mazais kārtīgi ieelpo un sāk funkcionēt viņa elpošana un asinsrite, ādas krāsa strauji uzlabojas – mazais kļūst sārtāks. Vecākus mēdz satraukt arī tas, ka mazulis ir diezgan sārts. Tas var būt saistīts ar to, ka pašā sākumā mazuļa organismā vēl ir divu veidu hemoglobīns: viens ir auglim, otrs – šai dzīvei piederošais. Tāpēc jaundzimušais vienmēr ir sārtāks nekā pieaudzis cilvēks. Ja viņš ir pieaugušā ādas krāsā, tad jāraugās, kāpēc, jo tā nevajadzētu būt.»
Dažkārt jaundzimušo pēdiņas un plaukstas ir sakrokojušās – kā izmirkušas pēc ilgas vannošanās. Parasti tas novērojams jaundzimušajiem, kuri mammas vēderā pavadījuši mazliet ilgāku laiku, vismaz 41 nedēļu. Dažreiz šāda pazīme novērojama arī ātrāk, bet tad, visticamāk, liecina par nepietiekamu barojošo orgānu – placentas, nabassaites – darbību. Vietām uz tikko dzimuša mazuļa ādas var būt balta smēres veida viela. Visbiežāk ar to ir pārklāts mazais, kurš dzimis pirms laika, retāk – pilnībā iznēsāti mazuļi.
Nākamajās stundās pēc dzimšanas vai nākamajā dienā mazuļa āda var sākt lobīties, tas nav nekas neparasts.
Ja speciālists novērtē, ka lobīšanās ir ļoti izteikta un ādiņa ļoti sausa, viņš var ieteikt lietot kādu kopjošu eļļu vai krēmu.
Poza un galvaskauss
Jaundzimušajam raksturīga īpaša, savilkta poza, kas mazliet atgādiņa kamoliņu. Bērniņa ķermenis vēl attopas no embrija pozas, un gan viņa rociņas, gan kājiņas ir saliektas celīšos un elkoņos. Ja mazulis dzimis priekšlaikus, poza būs izteiktāk saliekta, kamoliņš ciešāks. Jo lielāks mazulis, jo atvērtāka poza.
Dažkārt vecāki sabīstas, ieraugot mazuļa galvaskausu, kurš uzreiz pēc dzemdībām var būt šķībs, plakans, deformējies.
Tas saistīts ar to, ka, bērniņam dzimstot, galvaskauss pielāgojas dzemdību ceļiem un kauli sabīdās viens otram pāri. Normālu formu galva parasti atgūst dažu nedēļu laikā.
Acis un redze
Ir bērniņi, kas jau uzreiz pēc piedzimšanas ar plaši atvērtām acīm raugās uz vecākiem, bet citiem uzreiz pēc piedzimšanas var būt pietūkuši plakstiņi, tāpēc ir grūti atvērt actiņas. Par to nevajadzētu satraukties. Neko īsti jaundzimušais vēl neredz, tikai košus kontrastus, spilgtu gaismu. Tāpēc telpā, kur dzimst mazulis, nereti dzirdami ieteikumi nodrošināt klusinātu apgaismojumu, jo mazais šai pasaulē ienāk no tumsas un jebkura gaisma, pie kuras esam pieraduši mēs, viņam būs par spilgtu. Līdz mēneša vecumam bērniņa redze pakāpeniski uzlabojas. Lai pārliecinātos, ka anatomiski ar actiņām viss ir kārtībā, bērnu ārsts tās pārbauda uzreiz pēc piedzimšanas.
Dzirde
Dzirdes pārbaude ir viena no standarta pārbaudēm, ko veic uzreiz pēc bērniņa dzimšanas. Retumis ir mazuļi, kam šajā skrīningā konstatē vājdzirdību, tomēr, kā atzīst daktere Gulbe, visbiežāk tas ir ģimenēs, kur vienam vai abiem vecākiem ir vājdzirdība.
Saprotams, ka arī šīs pasaules trokšņi uzreiz pēc piedzimšanas mazo sasniedz lielākā skaļumā, nekā viņš līdz šim ir pieradis dzirdēt.
Tāpēc saudzējoši pret mazuli būtu neklaigāt, neslēgt skaļu mūziku un pasargāt viņu no spējiem, skaļiem trokšņiem, lai mazais pie šīs pasaules skaņām pierod pamazām.
Vides maiņa
Mammas vēderā mazais līdz šim mitinājās apmēram 37 grādu siltumā, turpretim telpā, kurā viņš nonāk piedzimstot, parasti ir ap 25–28 grādiem.
Temperatūras atšķirība ir gana liela, tāpēc jāparūpējas, lai mazajam ir siltas drēbītes, zeķītes, kurās viņu saģērbt arī vasarā.
Īpaši spēcīgi šo straujo temperatūras maiņu izjūt ķeizarbērniņi, tāpēc nereti viņiem uzreiz pēc operācijas nepieciešams kādu laiku pavadīt siltākā vidē. Parasti tas sakrīt ar laiku, ko mamma atgūstas pēc operācijas. Mainās arī vide, kurā bērniņš dzīvojis, – no peldēšanas augļūdeņos viņš nonāk telpā, kur sajūt atmosfēras spiedienu, viņa āda pieredz pirmo saskari ar gaisu, tā kustībām un plūsmām.
Pirmā maltīte
Ja mazais dzimst pa dzemdību ceļiem, savu pirmo maltīti viņš piedzīvo pavisam drīz, iespējams, jau pirmajās dzīves minūtēs. Mazuli uzliek mammai uz vēdera, un viņš pirmo reizi tiek arī pie krūts. Tam, cik daudz bērniņš paēd pirmajā maltītē, fizioloģiski nav tik lielas nozīmes kā tam, ka viņš pieredz pašu procesu. «Ja pirmajā reizē krūts barošana neizdodas, nevajag kreņķēties, jo, ja mazais ir piedzimis vesels un nav riska grupā, pirmā maltīte vairāk ir svarīga kontakta saglabāšanai ar mammu un iepazīšanās nolūkos. Patiesībā pirmās 12 dzīves stundas nav stingri noteikts, cik daudz bērnam jāapēd, jo viņa prasības pret ēdienu vēl ir ļoti mazas un viņš pārtiek no rezervēm. Galvenais ir mēģināt vismaz mazliet kaut ko paēst, kaut pa pilītei, un sākt pierast pie krūts,» skaidro Ilona Gulbe.
Mazliet vairāk uzmanības jāpievērš to bērniņu ēšanai, kuri ir kādā riska grupā, – tiem, kas dzimuši priekšlaikus; tiem, kas dzimuši neatbilstoši lieli vai mazi savam vecumam; tiem, kas dzimuši smagās dzemdībās u. c.
Ja mazulim ēšana nevedas un jau pagājušas 12 stundas, tad gan jāmeklē risinājums.
Mazliet ilgāk pirmā maltīte jāgaida bērniņiem, kas dzimuši ar ķeizargriezienu, jo mammai pēc operācijas jāatgūstas. Ilona Gulbe skaidro, ka vairākums mazuļu pirmo maltīti un satikšanos ar mammu piedzīvo pirmo četru stundu laikā pēc ķeizargrieziena operācijas. Kamēr mamma atgūstas, ar mazuli parasti ir kopā tētis vai medicīniskais personāls. Tomēr šajā laikā mazulis netiek ēdināts mākslīgi.
Īpaši bērniņi – priekšlaikus dzimušie
Priekšlaikus dzimušo mazuļu pirmās dzīves stundas parasti atšķiras no to mazuļu pirmajām dzīves stundām, kuri iznēsāti un dzimuši paredzētajā laikā. Jo mazāk nedēļu mazulis dzīvojis mammas vēderā, jo, iespējams, nopietnāka uzraudzība un palīdzība bērniņam ir nepieciešama. Tas prasa mediķu zināšanas, laiku un parasti arī speciālas medicīniskas iekārtas.
