Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
8
-
0
-
0
-
0
-
Kad pasaulē nāca pirmdzimtais, vairāk par visu pasaulē vēlējos izaudzināt ļoti labu bērnu. Man gan nebija īsti skaidrs, kas ir ļoti labs bērns, bet bija pašsaprotami, ka tādu var izaudzināt tikai ļoti laba mamma. Un visa mana bērnības un skolas gadu pieredze priecīgi izslējās un paziņoja: «Laba mamma ir apzinīga mamma!» Nu, tas jau bija skaidrāk.
Apzinīga mamma zina par savu bērnu pilnīgi visu. (Viņai ir kalendārs, kurā tiek pierakstītas ne vien mazuļa ēdienreizes, bet arī visas kakas, rūpīgi aprakstot krāsu. Ja nu noder…) Apzinīga mamma ir atbildīga par sava bērnu rīcību un tās sekām. Visām. («Piedodiet, tante Klaudija, mums netīšām gadījās, mēs tā vairs nedarīsim…») Apzinīga mamma katram, ko satiek, pajautā: «Vai es daru pareizi?» – un katram gadījumam vienmēr māj ar galvu, klausoties pretrunīgus skolotājas, daktera, vīramātes un kaimiņu tantes padomus.
Lūk, kāpēc četru bērnu mammai ir vieglāk! Lielākā atbildības daļa gribot negribot ir jāatdod bērniem pašiem.
Tā nu es centos būt apzinīga mamma. Izrādījās, ka tas nav viegli – apzinīgi un diezgan izmisīgi censties izaudzināt bērnu. Īstenībā – pat šausmīgi grūti. Jo ir ļoti bail nebūt labai mammai. Diemžēl diezgan ilgi šīs bailes valdīja pār manu rīcību (ak, piedodiet, mani lielie bērni!). Bailes, kas ieslēdza sirdi kā cietuma sienās, neļaujot redzēt tām pāri un saskatīt savu bērnu. To, kurā jāietilpst vidējam statistiskajam bērnam – tādam, kāda pasaulē nemaz nav, bet par kādu apzinīga mamma mēģina padarīt savējo: ne par vieglu, ne par smagu, ne par īsu, ne par garu, lai nevar piesieties ne kaimiņiene, ne dakteris, ne vīramāte. Neiespējamā misija. Visi nelaimīgi.
Np apzinīgas mammas par apzinātu mammu
Kļuva vieglāk, kad sāku to apzināties. Kad pamanīju, ka bērns – tikko piedzimis – jau ir personība! Maza, brēcoša un ne pārāk komunicējama, bet neapšaubāma personība, kurai ir vienalga, kas rakstīts svara un auguma tabulās, un kurai lietošanas pamācību, par nožēlu, neviens nav uzrakstījis. (Vai varbūt dzemdību nodaļā aizmirsa izsniegt?) Tā nu es izlēmu, ka rakstīšu savu bērnu «lietošanas pamācības» pati. Man nav vajadzīgi līdzautori no malas, jo vienīgi es esmu ar saviem bērniem 24/7.
Esmu atmetusi ar roku bērnu audzināšanai. Audzinu sevi.
Protams, bailes nepārgāja vienā dienā. Bija vajadzīgs krietns laiciņš, lai no apzinīgās mammas čaumalas lēni un reizēm diezgan sāpīgi izšķiltos apzinātā mamma. Mamma, kas tā vietā, lai jautātu citiem: «Vai es daru pareizi?», uzdod jautājumu pati sev: «Vai es rīkojos ar cieņu un mīlestību pret šo bērnu? Vai es viņu redzu, dzirdu un jūtu?» Izvēlējos apgūt mākslu vērot šo bērnu šajos apstākļos, nesalīdzinot ar citiem.
Palīdzot šim bērnam augt, nevis audzinot viņu. Es pat atļāvos izkāpt no nosacītās vecāka lomas, kas diktē nepieciešamību izlemt bērna vietā un bārstīties ar pamācībām. Kādu dienu pateicu sev stop!, pirms ierasti apzinīgi metos skriet, glābt un mācīt, slaucīt un vākt, kad bērns aizmeta visu pa gaisu ar brēcienu: «Nesanāk!» (Laiku pa laikam tas gadās katram bērnam.) Izvēlējos tikai apliecināt viņam savu izpratni un atbalstu: «Jā-ā-ā, ir grūti, tāpēc pirmajā reizē mēdz nesanākt. Protams, ir bēdīgi, ja neizdodas.»
Un viss. Atstāju šo situāciju viņam pašam. Un vēroju, kā bērns tur kūņojas no sevis laukā kā tauriņš. Un tad izrādījās, ka pat pavisam mazs bērns savas pieredzes robežās spēj izvēlēties un izlemt, tiekot pienācīgi atbalstīts.
Kad viņus atstāj tā – attīstībā un atbalstā –, bērni dara brīnumu lietas. Viņi uzņemas atbildību par saviem lēmumiem. Viņi mēģina vēl. Salasa kopā to, ko aizmeta pa gaisu. Pārvar slinkumu. Lūdz palīdzību. Ir gatavi satikt savas bailes.
Lūk, kāpēc četru bērnu mammai ir vieglāk!
Nav iespējams zināt visu, uzņemties atbildību par visu, kas notiek ar četriem bērniem. Lielākā atbildības daļa gribot negribot ir jāatdod bērniem pašiem. Būt tajā ir viņu iespēja mainīties un augt. Bet es kā vērotāja radu telpu un iespēju šīm pārmaiņām. Man pat ir lielas cerības attiecībā uz sevi: reiz es būšu pavisam vieda un mierīga kā pitons. Būšu saviem pēcnākamiem labs piemērs. Un viņi izaugs par labiem cilvēkiem. Paldies, neko vairāk no šī pasākuma, ko sauc par audzināšanu, nevēlos.
