Sieviete dzer – kur ir bīstamā robeža?

Skaidro: Dr.med. SARMĪTE SKAIDA

• Psihiatre un narkoloģe, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta stacionāra virsārste.
• Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētāja.
• Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes narkoloģijas rezidentūras programmas vadītāja.
• Latvijas Narkologu asociācijas valdes locekle un sertifikācijas komisijas locekle.
• Piedalās šoferu komisijās.

– Teikšu godīgi, biju pārsteigta, kad man piezvanīja kolēģe no citas redakcijas un vaicāja pēc laba narkologa. «Iesaki kādu sakarīgu, kurš nelasa morāli, bet reāli palīdz.» – «Kam vajag?» – «Man.» Darbs stresains, un jūtot, ka vakaros bieži vien sevi nomierinot ar glāzi laba vīna. Nekad nebūtu domājusi, ka VIŅA tā dara! Ka viņa vīna malkošanā saredz problēmu. Kura ir tā bīstamā robeža? Jo kādreiz taču iedzeram mēs visas vai – gandrīz visas.

– Jāsaprot viena lieta – ka atkarīgie cilvēki ir, taču tā nav sabiedrības lielākā daļa. Tātad tomēr eksistē predispozīcija – pirmsfaktori, kāpēc konkrētais cilvēks vispār sāk biežāk lietot alkoholu un kāpēc viņš kļūst no alkohola atkarīgs. Pēc būtības tie ir cilvēki, kas dzīvo kaut kādā diskomfortā – ar sevi, apkārtni. Kuriem it kā ir labi, bet kaut kas līdz pavisam labi tomēr pietrūkst. Tad, lūk, alkohols – jā, unikāla, legāla viela – palīdz organismā izsist tās vielas, kas dabiski rada labsajūtu. Kaut vai tos pašus endorfīmus – dopomīnu, serotonīnu, citus.

 – Profesors Andrejs Ērglis alkoholu nodēvējis par sabiedrības lubrikantu.

 – Tieši tā! Un šie cilvēki trūkstošo daļu ar alkohola palīdzību papildina līdz līmenim pavisam labi. Cilvēks sāk just: lai būtu pavisam labi, man ir vajadzīga šī viela un, laikam ejot, kad sāk veidoties pārmērīga lietošana, organisms jau ir pieradis, ka tā viela ir, lai būtu labi. Savukārt paša organisma vielas, kas rada laimes sajūtu, sāk izdalīties arvien mazāk, jo organisms jūt, ka regulāri tās tiek piedotas klāt. Kamēr nonāk līdz tam, ka organisms jau prasa alkoholu, galvas smadzenēs veidojas apburtais loks – atalgojošā mehānisma sistēma. Organisms grib dabūt to vielu, grib, lai ir pietiekami labi, un tāpēc cilvēks vairs nespēj atteikties no alkohola, viņam vajag vēl vienu glāzi.

Paldies dievam, salīdzinot ar padomju laikiem, šodien vairāk tomēr tiek dzerti vīni un vairs tik daudz nefigurē smagais alkohols.

Agrāk tomēr visai bieži bija sastopama tā dēvētā beriberi slimība, ko izraisa ilgstošs B1 vitamīna trūkums organismā, un, kā zināms, šo kaiti veicina ne tikai smagas infekciju slimības vai gremošanas traucējumi, bet arī hronisks alkoholisms. B1 vitamīna trūkums organismā izraisa ogļhidrātu maiņas traucējumus, no kā visvairāk cieš nervu sistēma un muskuļaudi, arī sirds muskulatūra. Cilvēks novājē, sirds paplašinās, un tās darbība kļūst nepietiekama… Nav arī vairs tik smagu polineiropātiju, kādas dzeršanas dēļ bija agrāk, retāk ir delīriji. Tik tālu sievietes vairs nenodzeras. Vai tāpēc, ka alkohols tomēr ir labākas kvalitātes un attīstās vīnu kultūra? Nezinu. Bet viens gan skaidrs – tas, ka tu dzer vīnu, nenozīmē, ka nevari pie tā pierast un kļūt atkarīga. Līdz ar to ir jāizvērtē, cik mēs bieži dzeram.

Pasaules Veselības organizācija runā par alkohola devām, kas varētu palīdzēt nenonākt pie pierašanas. Sievietei tā esot viena, maksimums divas devas. Tās ir 8–9 devas nedēļā, ne vairāk. Ja padomā, katru vakaru vienu vīna glāzi pēc šāda aprēķina pat drīkst nobaudīt, bet vai tiešām katru vakaru tas vajadzīgs? Vai tev nav tā, ka – ai, vēl otru šodien ieliešu. Paiet kāds laiks – varbūt vēl trešo… Skaties – jau pus pudele izdzerta! Svarīgi, lai vīna baudīšana nenotiek šādā veidā. Bet kurai tā notiks, kurai ne, mēs iepriekš pateikt īsti nevaram. Zināms vienīgi tas, ka mēs, sievietes, diemžēl šajā ziņā esam vājāks dzimums nekā vīrieši, mums ir vairāk tauciņu un par desmit procentiem mazāk ūdens, tāpēc alkohols organismā mazāk atšķaidās.

Līdz ar to, iedzerot vienādu alkohola daudzumu, sieviete tomēr noreibst vairāk nekā vīrietis.

Un arī lēnāk reibums iziet. Turklāt toksiskais trieciens uz aknām, sirdi un smadzenēm – tie ir orgāni, ko alkohols visvairāk bojā – sievietei ir spēcīgāks. Alkohols sievieti ievaino ātrāk un iznīcinošāk – sievietes ātrāk kļūst atkarīgas.

 Tāpat jāņem vērā sievietes hormonālā sistēma, vielmaiņa, cik sievietei gadu. Sievietes biežāk dzer agrā jaunībā un otrs kritiskais posms ir ap 45–55 gadu vecumu, kad ir hormonālais disbalanss, kad vielmaiņa kļūst lēnāka, arī personīgajā dzīvē rodas problēmas.

– Kas liecina par to, ka sieviete nostājusies uz kritiskā robežas? Ka tā vairs nav nevainīga vīna baudīšana, bet solis tuvāk atkarībai?

– Viens katalizators, kam jāpievērš uzmanība.. Reiz kāds alkohola tirgotājs, jauns puisis, centās mani pārliecināt, ka viņa sievai ģimenes ārste vai ginekoloģe teikusi – bišķiņ jau varat iedzert arī grūtniecības laikā… Kategoriski NĒ! Grūtniecības laikā lietot alkoholu nedrīkst. Jo, ja tev pat esot stāvoklī ir tā, ka nespēj izturēt un gribas iedzert, nu tad jāsāk domāt, vai tev tomēr nav noslieces uz pierašanu un atkarību. Ja tu gribi veselu bērniņu, un nespēj atturēties.

Vel viens bīstams moments… Sākumā sieviete savā dzeršanā varbūt pat īsti nesaskatīs problēmu, viņa to noliegs: «Es taču tikai vienu glāzi…» Jā, varbūt visu laiku bija viena glāze, bet nu jau aiziet otra… «Šodien negribēju, bet tomēr esmu iedzērusi vīnu…» Mēs, ārsti, to saucam par devas kontroles zudumu. Lūk, tā ir robeža, kad vajadzētu sākt aizdomāties – «Kāpēc man šodien atkal jāiedzer? Es jau no rīta domāju, kā vakarā malkošu vīnu…» Tas tomēr dara uzmanīgu – kāpēc jau no rīta ir šādas domas? Parasti pirms tieksmes, pirms recidīva, cilvēks, kuram ir atkarība, kļūst nervozāks, nevar gulēt, iespējams, ka redz sapņus par alkohola lietošanu. Viņš jau no rīta sāk domāt, kur un kā es, ejot mājās pēc darba nopirkšu vīna pudeli.

– Bet paralēli uzplaukst patiešām jauka lieta – vīna kultūra.

– Protams, daļai cilvēku nekad nebūs nekādu problēmu, vīnu malkojot, un, kā teica profesors Danilāns, ne jau alkohols ir sliktais, bet, tam sadaloties, rodas toksiskie produkti, kas pie lielām devām var radīt sirdsklauves un citas nepatīkamas lietas.

Ja alkohols neizraisa problēmas, tad kādēļ gan mēs nevarētu to pašu vīna glāzi pie pusdienām vai svinību laikā izdzert?! Nav nekādu problēmu. Kāpēc cilvēks nevarētu kādreiz apēst bulciņu, ja viņam ir normāls cukura līmenis un svars?! Līdz ar to ir jāpiedomā, ka alkohols ir tāda pati viela kā garšviela, ko mēs lietojam, – tikai piedeva.

Bet ir arī riska faktori – mēs jau nezinām, kāds mums katrai aknu veselības stāvoklis. Un diemžēl klasiskajās vīnu zemēs aknu cirozes ir biežāk sastopamas.

 – Neesmu dzirdējusi par to runājam. Gluži otrādi, saka: re, kā Francijā, Itālijā dzer katru dienu un nekas!

– Jā, par to publiski nerunā, bet, kad mēs esam Pasaules vai Eiropas psihiatru un narkologu konferencēs un atkarību pasākumos, tad šo valstu ārsti atklāj reālo situāciju.

– Ciroze jau ir galēja stadija, kad aknu šūnas pārvērtušās par saistaudiem un vairs neveic savu pienākumu, ko tām vajadzētu darīt, – attīrīt organismu. Cik ātri līdz tam var nonākt, cik daudz jāizder?

– Viss atkarīgs no aknu funkcionālā stāvokļa. Mums ir pacienti, kuriem alkohola atkarība ir jau diezgan tālu aizgājusi, taču aknas vēl nav sliktā stāvoklī, kā vajadzētu domāt. Un ir cilvēki, kuri alkoholu lieto tikai četrus piecus gadus, un aknas ir pavisam sliktas. Protams, tas atkarīgs no tā, cik bieži tu dzer, arī kādus dzērienus lieto, cik daudz tām aknām jāstrādā un plus vēl, vai tu lieto arī kādus medikamentus. Piemēram, paracetamols ir ļoti toksisks aknām.

Jauniešiem tagad kulta medikaments pret jebkurām mazākajām sāpēm ir ibumetīns, kas organismam nav nemaz tik labs.

Jāskatās ļoti daudzi faktori kopā, bet, protams, ka tā mēs arī nevaram teikt, ka – tiklīdz tu saksi lietot alkoholu, aknas būs čupā! Tā biedēt nebūtu pareizi. Bet tajā pašā laikā mums cilvēks jābrīdina. Tikko nodaļā pie manis ārstējās sieviete, kurai bija vienkārši dramatiski aknu rādītāji, viņai pieauga aknu nepietiekamības simptomātika – parādījās salkana smaka no mutes, viņa kļuva miegaina – un mēs viņu dabūjām pārvest uz Austrumu slimnīcas Toksikoloģijas centru, jo aknas vairs netika galā. Iemesls? Sistemātiska, nelielu alkohola devu lietošana, kā viņa pati uzskatīja. Topā bija alus, degvīns, kokteilīši. Strādā par pastnieci, iet katru dienu uz darbu, agri jāceļas, bet vakarā grūti aiziet agri gulēt, un tad bija gan jāiedzer alkohols, gan medikaments klonazepāms, kuru visi uzskata par vislabāko līdzekli, lai mazinātu stresu. Tā tas turpinājās divus gadus.

– Klonazepāms taču ir recepšu medikaments – kur viņa šīs zāles dabūja?!

– Sieviete dodas pie ģimenes ārsta un saka: «Es nevaru gulēt.» Protams, pienāk situācija, kad šāda veida medikamenti izraisa diezgan ātru pierašanu – it īpaši, ja vēl tiek lietoti kopā ar alkoholu. Tad mēs runājam par krustoto toleranci. Ko tas nozīmē? Ja tu lieto vienu vielu, kas var radīt atkarību, un sāc lietot otru vielu, kas var radīt atkarību, piemēram, medikamenti, tad, lai sasniegtu ārstniecisko efektu, tev jau būs vajadzīgas augstākas devas nekā tad, ja tev nebūtu alkohola atkarības. Līdz ar to sieviete ļoti ātri pierada pie šī medikamenta, viņai vajadzēja arvien lielākas devas, lai iemigtu. Protams, cilvēks iet pie daktera un saka: «Es nevaru gulēt, mokos…», un dakteris izraksta zāles. Lai gan pieļauju, ka ģimenes ārste varbūt arī teica, ka vajadzētu aiziet pakonsultēties pie psihiatra, lai speciālists nomaina zāles. Taču cilvēkiem diemžēl liekas, ka iet pie psihiatra ir apkaunojums, ka to dara tikai, es atvainojos, galīgi trakie.

Tā kā nezinu, kāda nākotne gaida šo sievieti, jo diemžēl cilvēkam ar alkohola atkarības problēmām nevar aknas transplantēt – jābūt vismaz pusgadu ilgam periodam pilnīgi bez alkohola, lai vispār drīkstētu runāt par aknu pārstādīšanu.

– Kā šī sieviete pie jums nokļuva?

– Viņu atveda dēls. Sieviete īsti pat negribēja, jo uzskatīja, ka ar viņu viss ir kārtībā. Taču dēls uzspieda, ka vajag ārstēties un viņa piekrita tikai uz pāris dieniņām iegulties nodaļā, ilgāk viņa negribot. Mēs pacientei veicām analīzes un konstatējam augstās aknu proves.

Vēl par sievietēm runājot… Kā jau sacīju, alkohola atkarības pīķis, kritiskais periods ir 45 gadi un vairāk. Kur problēma? Varbūt dzīvē nav visai labi gājis, sieviete varbūt izšķīrusies, bērni pieauguši, un viņa palikusi viena. Vai arī viņai sava dzīve šķiet nepiepildīta kā sievietei – vīra nav, bērnu nav, kaut ko mainīt ir par vēlu un sevis žēlošanai viņa vakarā mazlietiņ iedzer… Otrs variants – sieviete ieņem labu amatu, daudz ceļojusi, it kā ir ģimene, un tad īsti nav pat skaidrs, kur tā problēma. Varbūt tomēr kādi strīdi ģimenē, un sākas alkohola lietošana. Un tad seko vārdi «Mani jau neviens nesaprot… Mani neviens nemīl. Man darbā visi piesienas, speciāli piesienas!» Varbūt uz hormonu disbalansa fona sākas, lūk, šādas pārdomas. Un tad aiziet alkohola lietošana.

Sievietes ļoti ilgi noliedz problēmu.

Jo dzerošs vīrietis – tas ir gandrīz vai norma, bet dzeroša sieviete – kauns un negods atzīties, ka viņa ir atkarīga no alkohola, lai gan sejā jau pa gabalu redzams, kas patiesībā notiek.

– Tagad taču kosmētika dara brīnumus!

– Tomēr vairumam var pateikt. Pietūkušās sejas, kritieni, zilumiņi Ja vēl nāk klāt kāda tablete, tad ir vaskveida anēmiska seja. Neteiksim, ka tas ir gluži tām, kas ir alkohola atkarības sākumperiodā, bet ar laiku tā notiek. Nu ko tur slēpt, arī mākslinieki un mākslinieces pār mēru lieto alkoholu, tikai, ja cilvēks kāpj uz skatuves un spēlē nozīmīgas lomas, apkārtējiem šo problēmu grūti pamanīt. Jo profesionālās iemaņas alkohola atkarīgam cilvēkam degradējas pēdējās. Kāpēc darba kolēģi sākumā neievēro, ka cilvēks stingri dzer pa vakariem? Jo darbs tiek paveikts. Padomju laikos atnāca santehniķis ar trīcošām rokām, paģirains, taču salabot ūdenskrānu viņš spēja.

Sievietes, kurām ir atkarība no alkohola, cenšas to neizrādīt, slēpj, tēlo. Un tad bieži vien pie narkologa vēršas vēlu, kad ir jau daudz grūtāk palīdzēt. Kā tagad atceros, sievieti, kuru pie manis atveda vīrs. «Nē, es neesmu dzērusi! Viņš vispār nav mājās, visu laiku strādā – ko viņš izdomā?!» Bet no sievietes riktīgi nesa pēc alkohola. «Uztaisīsim analīzes,» piedāvāju. Protams, bija promiles, un tad jau sieviete pati izstāstīja, ka viņai mutē bijusi košļājamā gumija, lai elpa viņu nenodod. Viņa košļājamo gumiju bija norijusi ar domu, ka smaka varbūt nostāsies un alkoholu nejutīs… Vārdu sakot, tā ir cīņa līdz pēdējam. Sievietes ir viltīgākas, viņas prot ilgstoši noslēpt savu problēmu – ar kosmētiku, smaržām, māk aptīt ap pirkstu ģimenes locekļus, darbā priekšniecību, līdz jau ir kļuvušas pilnībā atkarīgas. Sievietēm ir ļoti raksturīgs noliegums: «Es neesmu dzērusi!»

– Par ārstēšanu bez moralizēšanas un pirksta kratīšanas…

– Varētu pateikt: psihiatrs, narkologs – kas tad tas pa ārstu, pie pieciem bija, un neko nevarēja palīdzēt… Ķirurgs izgriež aklo zarnu un viss kartībā, bet narkologs tik runā, runā un nekas labāks ar to cilvēku nav noticis…

Jā, mēs esam ārsti, kuri varbūt vairāk runā, mēģina cilvēku motivēt, parādīt viņam problēmu. Un ir veiksmīgi gadījumi, kad mēs cilvēku, kurš iestājas slimnīcas nodaļā un pilnīgi kategoriski noliedz problēmas, zvana un lamā savus tuviniekus, tomēr varam nomotivēt un viņš veiksmīgi aiziet uz Minesotas programmu vai pēc tam tālāk ārstējas ambulatori.

Vienīgi jāatceras, ka atkarība ir hroniska slimība.

Tas nozīmē, ka nevar iedzert tableti un tu būsi uzreiz vesela! Šai slimībai ir remisijas – alkohola nelietošanas periodi, un recidīvi – lietošanas atsākšana. Bet cilvēki bieži vien domā, ka ar alkohola atkarību var tikt galā vienas dienas laikā, kaut vai ar kodēšanu, ko reklamē, vai caur fotogrāfijām. Un, kad cilvēks ir pārtraucis dzert, šķiet: re, cik labi vārdotājs viņu izdziedinājis! Bet te visdrīzāk cilvēkam pašam bija laba motivācija vairs nelietot alkoholu. Pašam! Arī ārsts var iedot tikai piecdesmit procentus motivācijas, pārējais paliek cilvēka ziņā. Un, ja ir laba sadarbība starp pacientu un ārstu, tad izdodas ilgu laiku nedzert.

Otra lieta ir tā nepiepildītā dzīves vēlme. Tātad ir jāatrod, ar ko to aizpildīt, un nav jau tā, ka rīt tu pēkšņi sāksi markas krāt. Te tomēr vajadzīgs darbs ar psihologu, psihoterapeitu, lai saprastu, kas ir tas, ar ko tu vari alkohola lietošanu aizvietot.

Sievietes, kad viņām piedāvā Minesotas programmas, mēdz arī no tām atteikties: «Man tas nav vajadzīgs. Man tur mazgā smadzenes un tamlīdzīgi.» Nē, Minesotas programma domāta tam, lai cilvēks sāktu saprast, kāpēc viņš sāka dzert. Ka tev bija tieksme. Minesotas programmā mēs arī mācām pirmos simptomus, kas varētu liecināt, ka tev gribās iedzert. Cilvēks dzīvo, viss kartībā, un tad izradās, ka ir bijis brīdis, kad viss krita uz nerviem, nekas nepatika. Tas ir viens no simptomiem, ka tev ir iekšējs diskomforts. Lūk, ja to pamana savlaicīgi un ar to sāk strādāt – psiholoģiski un varbūt kādreiz ar zālēm, lai to tieksmi fiziski noņemtu, ir iespējams dzeršanu nepieļaut.

Jā, nervozums ir rādītājs, ka tev iekšēji gribās iedzert.

Ja katra alkohola lietošana gandrīz katru reizi beidzās ar slikti, tad tev tomēr ir kaut kādas problēmas, ka tu nespēj kontrolēt, cik daudz alkohola izdzer. Teiksim, sieviete ir izmalkojusi trīs vīna glāzes, tātad tas tev ir par daudz. Nākamajā reizē tu zini, ka tava deva ir viena vai divas. Padzer pa vidu vairāk ūdeni.

Kādreiz biju mācībās Nīderlandē Roterdamā par sievietēm un alkoholu un tad ļoti daudz runāja tieši par ģenētisko faktoru – ka, proti, ja vecākiem ir problēmas ar alkoholu, bērniem vajadzētu stāstīt, ka viņiem tas jāņem vērā, ka alkohols jālieto (ja vispār to lieto) pēc iespējas mazāk un pēc iespējas retāk.

– Ir lasīti dažādi padomi, kā pareizi lietot alkoholu…

– Ja tu dzer vīnu vai stipros dzērienu, tad pa vidu tomēr vajadzētu arī ūdeni padzert. Vīna zemēs parasti uz galda stāv arī karafe ar ūdeni. Tam ir nozīme. Tu pašķaidi alkoholu.

– Bet izdzertais daudzums jau no tā nemainās!

– Tu nedabū uzreiz smadzenēs to lielo sitienu, lielo alkohola koncentrāciju, tā pieaug lēnāk. Gruzīniem raksturīgs pilns galds, kad viņi dzer vīnu. Jo, ja kuņģī ir barība, tas strādā lēnāk un alkohols lēnāk nonāk galvenajā uzsūkšanās vietā tievajās zarnās. Jā, tieši tievajās zarnās uzsūcas 80 procenti no iedzertā alkohola, apmēram 10 procenti caur mutes gļotādu un 20 procenti caur kuņģi. Līdz ar to vīna glāze pie pusdienām ir labais tā lietošanas veids, jo alkohols atšķaidās ar ēdienu un kamēr tas aiziet līdz tievajām zarnām, vīns asinsritē uzsūcas lēni, cilvēks nejūt reibumu. Bet reibums pēc būtības ir noteicošais, kas prasa iedzert vēl un vēl un vēl, reibums nosaka devas kontroli.

– Zinu sievietes, kuras labprāt ārstētos, bet viņas nav gatavas pilnībā atteikties no alkohola. Jo teiksim, darbā tuvojas balle, gribētu iedzert…

– Jā, ir pacientes, kuras saka: «Ārstējiet mani! Bet tā, ka es varētu iedzert.»

– Tas ir iespējams?

– Ārstēšanas koncepcijas laika gaitā mainās. Agrāk mēs runājam tikai par pilnīgu un absolūtu atturību, bet tagad mēģinām ar atkarīgo cilvēku runāt, un ja, teiksim, šīs problēmas nav vēl tik smagas ar komplikācijām un ar pārāk smagiem abstinences sindromiem, tad tagad ir spēkā alkohola patēriņa samazināšanas koncepts. Proti, ir medikaments, kuru iesaka ieņemt stundu pirms paredzētās alkohola lietošanas. Medikamenta aktīvā viela iesēžas receptoros, radot mākslīgu labsajūtu, un rezultātā ir nepieciešamas mazākas alkohola devas, lai sasniegtu to labsajūtu, ko cilvēks grib sasniegt no tās devas. Taču mūsu cilvēki bieži vien pārprot, viņi domā, ka iedzer tableti un tad alkoholu varēs lietot, cik vien vēlies. «Nē,» mēs viņiem skaidrojam: «Tā nevar būt pudele šņabja vai pudele vīna – varētu būt runa par vienu vīna glāzi.» Man ir bijušas pacientes, kuras, ko tādu izdzirdot, saka – «Tad kāda jēga dzert, ja nevar dzert, cik gribi?!»

 Šī metode ir laba sievietēm, kuras ārstējas, taču nav gatavas uzreiz pārtraukt alkohola lietošanu.

– Vai tablete nekaitē un vai tā ir dārga? Varbūt pat labas vīna pudeles cenā?!

– Četrpadsmit tabletes pašreiz maksā ap 50 eiro.

Ar katru pacienti mēs strādājam individuāli.

Viens no dzerošo sieviešu tipiem ir tāds, ka alkohols kalpo par pašārstēšanās modeli.

Tās ir sievietes ar neirotiskiem traucējumiem, trauksmainību, panikas lekmēm, fobijām, baiļu sajūtām un, protams, arī depresiju. Viņām ļoti bieži alkohols ir viela, kura var palīdzēt vismaz uz kādu laiku sliktās sajūtas noņemt. Šajā gadījumā pirmais medikaments, ar ko es sākšu sievieti ārstēt, būs, protams, saruna un visdrīzāk antidepresants, nevis uzreiz pretdzeršanas tablete, no kuras, tiklīdz lieto alkoholu, kļūst slikti. Savukārt cilvēki, kuriem dzeršanas pamatā ir bijušas traumas, viņi tomēr ir ļoti impulsīvi, ar mainīgu garastāvoklis, un šajā gadījumā es izmantoju medikamentus, kas stabilizē garastāvokli. Lai nav tā: «Lūk, es sanervozējos, aizsvilos, kad kolēģe man pateica to un to, un pirmais, par ko es tad domāju – ņemšu alkoholu.» Ja garastāvoklis ir stabils, cilvēks kritiskās situācijās vairs neaizsvilstas tik daudz un varbūt arī neiedzers. Tādā veidā mēs pacientēm cenšamies palīdzēt.

Arī tām sievietēm, kurām ir miega traucējumi, jo darbs bijis maiņās vai citu iemeslu dēļ, izrakstām zāles. Skatāmies, kas ir vajadzīgs pirmais, kādu problēmu, pamatcēloni atrisināt vispirms. Līdz ar to nevar pateikt, ka visiem vajadzīgas vienādas zāles. Mums narkoloģijā nav daudz medikamentu, bet mēs tos kombinējam, lai varētu palīdzēt katram individuāli.

Kādreiz cilvēks piezvana un jautā: «Vai pie jums var iešūt ampulu?» – «Var, bet jāatnāk uz konsultāciju.» – «Man nevajag konsultāciju. Man vajag iešūt ampulu!» – dzirdu klausulē sakām un jautāju: «Kāpēc jūs domājat, ka vajag iešūt ampulu?» – «Tāpēc, ka kaimiņam iešuva un viņš vairs nedzer.» – «Piedodiet, bet jebkuru ārstēšanas metodi mēs uzsākam, runājot ar pacientu.»– «Nu, ja jūs nevarat, tad es meklēšu citu dakteri!» Atkārtoju vēlreiz – nav viens ārstēšanas metode visiem, katrs cilvēks ir citādāks.

– Ko nozīmē ampula – tā ir reāla palīdzība?

– Ampula pēc būtības ir sterili apstrādātas desmit pretdzeršanas tabletes – tās pašas, ko mēs dodam pacientiem ikdienā. Ja cilvēks iedzer, tad viņš kļūst sarkans, ir slikta dūša, vemšana un ja pacients man ir parādījis kā minimums vismaz trīs mēnešus, ka viņš spēj noturēties uz tabletēm, ka viņš nedzer, ka viņam ir stabils garastāvoklis un nav spēcīgi izteiktas tieksmes, tad, lai nav jālieto šīs tabletes tālāk katru dienu, mēs viņam šo medikamentu implantējam un tas noteiktu laiku darbojas. Cik ilgi, atkarīgs no katra cilvēka vielmaiņas, to mēs skatāmies, kad pacients nāk uz konsultācijām. Bet nekādā gadījumā nevar būt tā, ka cilvēks tikko ir nedēļu vai divas nodzēris, iestājas stacionārā, piecas dienas paārstējas un uzreiz pieprasa iešūt ampulu. Nē, tā nedrīkst! Es taču nevaru cilvēkam pielietot šādu metodi, ja viņam ir tieksme un tā būs. Man vispirms ar zālēm, kuras iedarbojas ātri, jāstabilizē situācija. Bet cilvēkiem bieži vien liekas, ka viņi labāk zina, kā jādara.

– Vai pats medikaments, ko implantē, nekaitē?

– Šīs zāles bloķē fermentu alkoholdehidregināzi, tātad bloķē  alkohola sašķelšanos gala produktos CO2 un ūdenī. Tas nozīmē, ka, cilvēks, iedzerot alkoholu, paliek intoksikācijas stāvoklī un tas izraisa nepatīkamās organisma reakcijas – viņš kļūst sarkans, var būt slikta dūša, sāpēt galva. Ķīniešiem un japāņiem šī fermenta jau pašiem par sevi ir maz, un tāpēc viņi praktiski nelieto alkoholu.

Medikaments ir jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem Kādreiz radinieki to pirka paši un iebaroja pa kluso tam, kas traki dzēra. Bet tā gan nedrīkst darīt. Cilvēkam zāles jālieto pašam un jāsaprot, kāpēc viņš to dara, jānāk pie ārsta uz kontrolēm. Jānosaka aknu proves, jo kā jebkurš medikaments arī šis var ietekmēt aknas. Varbūt tad medikaments jādod mazākā devā.

– Vai ir zales arī pret ģenētisko noslieci uz alkoholismu cilvēkiem, kuriem atkarības slimība ir jau vairākās paaudzēs?

– Viņiem ir ļoti spēcīgi izteikta primārā patoloģiskā tieksme, tie ir cilvēki, kuri bieži vien saka: «Es nemaz nezinu, kāpēc sāku dzert,» un tamlīdzīgi. Šajā gadījumā būtu jālieto medikamenti pret tieksmi. Tie ir labi medikamenti, bet – nav lēti un reti kurš tos var atauties nopirkt.  Tad mēģinu kombinēt dažādus citus medikamentus.

– Cik šīs labās zāles maksā?

– Ap 80 eiro mēnesim. Taču medikamentu nevar dzert nedēļu vai mēnesi. Minimālais laiks ir trīs mēneši, pusgads, kādreiz kādam pat ilgāk. Šis zāles palīdz mazināt tieksmi, un, ja mēs redzam, ka deva ir par mazu, tad varbūt jāpievieno vēl viens medikaments, kurš palīdz šo tieksmi kupēt. Tad tie jau ir simtu sešdesmit eiro mēnesī. Bet tieksme ir tas iemesls, kāpēc cilvēks sāk dzert un tāpēc mums jāmēģina šo receptoru sistēmu ietekmēt, lai palīdzētu cilvēkam mazināt tieksmi.

– Proti, receptori nomierinās?

– Kad pārtraukta dzeršana, visakūtākā tieksme ir pirmā mēneša laikā, pēc tam apmēram trešajā mēnesī, pēc tam, kad pagājis pusgads, pēc tam ap gadu. Tāpēc cilvēkam jānāk uz konsultācijām pie narkologa. Jo es redzu, piemēram, ka tagad varbūt var samazināt medikamenta devas, bet tagad, es jūtu, cilvēkam tomēr parādās tieksmes simptomātika un vajag zāļu devas palielināt. Varbūt ir periods, kad es pacientei saku: «Nēsā līdzi somiņā šo medikamentu…», jo varbūt ir situācijas, kad paciente pati var izprast, kad ir šī pastiprinātā vēlme iedzert alkoholu, un tad viņa ieņem prettieksmes tabletīti. Tātad ar katru pacienti mēs mēģinām strādāt individuāli.

– Tātad ir šie kritiskie laiki. 

– Tāpēc mēs pacientēm stāstām, kāda ir tieksmes simptomātika. Recidīva pazīmes, kad vajadzētu sākt kaut ko darīt. Protams, tās nav tikai zāles tās sastāda tikai piecdesmit procentus no ārstēšanas. Jo nav tādu zāļu, kas simtprocentīgi likvidētu tieksmi, atkarību no alkohola un viss ir kārtībā. Vislabāk, kad medikaments darbojas tandēmā ar psihoterapiju. Mēs, narkologi, arī runājam ar pacientēm, tā ir tā dēvētā kognitīvā fokusēta biheiviorālā terapija jeb uzvedības terapija. Proti, kā tev rīkoties situācijā, kad esi viesībās un tev piedāvā glāzi alkohola. Vai iet tajā kompānijā vai ne? Bieži vien pacientes saka: «Dakter, ko man pateikt, ar ko es slimoju vai kādas zāles lietoju, kāpēc es nedrīkstu dzert? Jo kauns atteikties, kad piedāvā glāzi alkohola…» Nu un kas tad notiks, ja tu piedāvātājam pateiksi: «Zini, es jūtu, ka visa ir par daudz, ka netieku ar sevi galā un es nevaru dzert. Paldies, es šoreiz ne.»

Mēs pārrunājam ar pacientēm situācijas. Kas notika, kad tu pagājušajā reizē atkal iesāki lietot alkoholu? Kāda simptomātika bija pirms tam? – lai cilvēks saprot: tev bija TĀ, kad atsāki dzert. Ko tu tai laikā darīji? Ko tu padomāji, ko apēdi vai kur aizgāji? Varbūt mēs tādas situācijas varam izmantot kā instrumentu – ko tu darīji un kas šo tieksmi mazināja? Lūk, tādā veidā mēs ar pacienti strādājam. Bet – sievietei ir jānāk pie ārsta, jārunā. Nevar būt, ka viņa vienreiz atnāk uz konsultāciju, lai ārsts izraksta zāles, un aiziet, atsāk dzert un tad pati vai radi saka: «Tas narkologs nekam nederēja – viņa atsāka dzert!»

– Vai šīs zāles, ko pieminējāt, jāpērk pašiem vai tomēr valsts daļu no cenas kompensē?

– Pašlaik jāpērk pašiem. Kompensējamie medikamenti narkoloģijā ir tikai bērniem. Bet ir arī labā ziņa! Veselības ministre mūs sadzirdējusi un tagad izskata jautājumu par kompensējamiem medikamentiem arī pieaugušajiem atkarību pacientiem. Tas pats attiecas uz pacientu iemaksu slimnīcā.

 – Vai par valsts naudu iespējama arī ambulatora ārstēšana?

 – Jā. Jāmaksā pacienta līdzmaksājums 4,75 eiro par narkologa konsultāciju, bet uzturēšanās slimnīcā tagad ir 7,11 eiro par dienu.

– Vai pie jums uz konsultāciju ir rindas?

– Ambulatorā nodaļā rindu īsti nav. Tikai žēl, ka cilvēki baidās nākt uz valsts iestādi, viņi mēģina palīdzību rast pie privāti praktizējoša narkologa, mēģina doties pie citu specialitāšu ārstiem, kas arī mēģina palīdzēt.

 

Šeit pieņem narkologi

• Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs Rīgā, Tvaika 2, tālrunis 67080112.
• Narkoloģiskā klīnika Lasa Med Rīgā, Maskavas ielā 58, tālrunis 29586640.
• Jāņa Strazdiņa privātprakse narkoloģijā Rīgā, Aptiekas ielā 7, tālrunis 20385711.
• Medicīnas centrs Detox Rīgā. Maskavas ielā 40, tālrunis 67204020.
• SIA Detox Rīgā, Puškina ielā 18, tālrunis 67223950.
• Ārsta narkologa E. Jaunušāna prakse Rīgā, Gogoļa ielā 3, tālrunis 29542837.
• Vladimira Kazika ārsta prakse psihiatrijā un narkoloģijā Rīgā, Gogoļa ielā 3, tālrunis 29545357.