Upuris un varmāka. Radīti, lai ciestu kopā?

Konsultē EVITA ŠTĀLA, psiholoģe un
GUNTA ANDŽĀNE, ārste psihoterapeite

Teiciens par to, ka katrs podiņš atrod savu vāciņu, ir precīzs. Mēs katrs apzināti vai neapzināti meklējam tieši tādu partneri, kas rezonē ar mūsu pieredzi. Skan paradoksāli, tomēr tas ir sen novērots fakts – ja mēs kā bērni neesam piedzīvojuši attiecības, kurās mūsu tuvākie cilvēki mūs ir mīlējuši un atbalstījuši, pieaugot neapzināti izvēlamies attiecības, kas rada ciešanas.

Varmāka, otram sitot, uz viņu kliedzot un pazemojot, patiešām tic tam, ka viņš otru ved pie prāta.

Šādi mēs turpinām sāpīgo bērnības stāstu, cerot, ka šoreiz to spēsim atrisināt. Runājot par vardarbību attiecībās, parasti upuris ir žēlojams, bet varmāka – nosodāms. Un tā arī ir, taču, palūkojoties dziļāk, viss nav tik vienkārši – šeit, protams, ir runa par pieaugušu cilvēku attiecībām. Bieži vien varmāka un upuris ir medaļas divas puses – abi ir ļoti atkarīgi no attiecībām un abi tajās neapzināti ir izvēlējušies piedzīvot sāpes.

Nebijušas mīlestības
un aizturētu dusmu stāsts

Liela daļa pieaugušo, kas piedzīvo vardarbību, atzīst: tas nav normāli, attiecībām tādām nevajadzētu būt. Un tomēr tieši no tik neveselīgām attiecībām izrauties ir visgrūtāk. Varmāka ir atkarīgs no upura, upuris – no varmākas. Ne viens, ne otrs nespēj būt viens.