Pārrakstītā filma mūsu galvā. Kāpēc cīņā par «savu patiesību» bieži vien taisnība nav nevienam

Tu skaidri zini – tas notika pie vecāsmammas, visur ziedēja pienenes, tev bija pieci gadi un rozā kleitiņa, un tu nokriti no velosipēda. Bet tad atbrauc ciemos māsa un pēkšņi sāk stāstīt, ka rozā kleitiņa mugurā bija viņai, bet no velosipēda nokrita kaimiņu puika Raimonds. Un par pienenēm viņa rausta plecus. Kā tā var būt? Meloju es, vai melo māsa?

Un attiecībās: tu skaidri atceries – viņš taču tev teica, ka aizslēdzis durvis, bet tās bija palikušas vaļā. Bet viņš, nu jau pamatīgi pārskaities, šņāc, ka neko tamlīdzīgu nav teicis. Nu, kā? Mēs dzīvojam paralēlās realitātēs?

Gadās vēl trakāk – mēs atceramies notikumu, kura vispār nav bijis.

Reizēm pavisam skaidri, detaļās, ar visām emocijām. Tu cīnies par savu patiesību, bet pēc tam izrādās, ka viss ir noticis pavisam citādi, – un ir tāda netaisnīguma sajūta, ka gandrīz gribas raudāt. Un pat nav neviena, uz ko kārtīgi izdusmoties!

Aizfantazē trūkstošo

Kā tad ir – par rozā kleitiņu meloju es vai māsa? Klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa mierina, ka tā vispār nav melošana, – arī viltus atmiņas ir subjektīvi īstas atmiņas, tikai par notikumu vai detaļu, kas nav notikusi tā, kā cilvēks to atceras, vai nav notikusi vispār. Saruna, kas tomēr bijusi citāda, to visu teicis pavisam cits cilvēks, viss noticis citā vietā, mugurā bija citi svārki, nebija aprīlis, bet septembris… It kā atmiņa būtu bildi sakratījusi kā kaleidoskopā, un dažu detaļu vietā iekritušas pavisam citas.