«Esmu nezāle, ko nevar izravēt.» Rēzija Kalniņa par iziešanu cauri ellei un mākslu piedot

Un paliek tikai ikona

Ar Rēziju Kalniņu sarunājamies kultūrtelpā Oratorio, kur aizskatuvē viņa iekārtojusi omulīgu, nedaudz bohēmisku darba telpu ar maigu apgaismojumu, apaļu galdu centrā, dizaina aizkariem, mīkstiem zelta auduma spilventiņiem, spoguli, kam visapkārt stīgo zeltainas lapiņas. Rēzija atnes ūdeni, kurā iegremdēts šungīts. Par melnā akmens attīrošajām īpašībām māksliniece uzzinājusi Novosibirskā, kur divus gadus strādāja kopā ar vīru diriģentu Aināru Rubiķi. Rēzija tērpusies viscaur melnā, galvā stilīga cepurīte ar nagu. Gaumīgais apģērbs slēpj trausla auguma līnijas.

«Tu neesi pirmā, kas man saka – tu esi tik tieviņa, smalciņa!» aktrise teic. «Es māku labi ģērbties, lai izskatītos tieviņa, smalciņa.» Rēzija nesteidzīgi ievieto heat-not-burn ietaisē īsu cigareti un nesteidzīgi ievelk dūmu. Šī darbība drīzāk atgādina rituālu, nevis smēķēšanu. «Pēdējā pusotra gada laikā esmu izgājusi cauri, es ceru, savas dzīves lielākajai ellei un esmu mācījusies piedošanu, pieņemšanu, atlaišanu, izturēšanu, izolētību, viltus draugu nodevību.

Paradoksāli, ka cilvēki, kurus saucam par draugiem, ar kuriem varētu iet izlūkos, par kuriem rūpējamies, ievedam savā sabiedrībā, kādā brīdī aiziet no mūsu dzīves. Parasti aiziet, kad ir vissmagāk.