Pazust Prāgas mūros. Garšīgs klejojums pa Kafkas pilsētu

Uz masīvajām stikla durvīm pamatīgs plaisas «zirneklītis» un uzraksts: «Durvis turam slēgtas jūsu drošībai! Ja recepcijas poga nereaģē, lūdzu, zvaniet uz norādīto numuru!» Tā arī daru, un pēc brīža skan elektronisks zumējiens. Durvju atslēga automātiski atsprāgst vaļā, un tālāk jau dodos uz simtgadīgu Puaro ­filmu stila lifta kabīni, kurā iegravēti ­kādreizējo iemītnieku atstātie vēstījumi.

Sabiedriskā transporta mugurkauls te tiešām ir tramvaji – gan veci, gan jauni, cietiem koka soliem un ar daudziem vagoniem.

«Jūs no Rīgas? Bijām tur tieši pirms divām nedēļām, jo šim jaunskungam ļoti patīk tramvaji, braucām apskatīt jūsējos,» saka lādzīga paskata recepcijas darbinieks, kura mazais dēlēns, rakņājoties pa vēsturiskās kumodes atslēgu atvilktni, negribīgi izsniedz man vajadzīgo saišķi. Bērneļa apsēstība ar tramvajiem man top saprotama, apguļoties sava numuriņa gultā un dzirdot, kā aiz logiem čīkst tramvaju sliedes un skan riteņu klaboņa, – iespējams, tieši šīs skaņas lielai daļai Prāgas iedzīvotāju ir zemapziņā uzsūkušās līdz ar mātes pienu.