«Es ceru nodzīvot līdz kāzām…» Latviešu žurnālistes skarbās Ukrainas piezīmes

Kad pamodos 1. janvāra rītā, precīzāk – ap divpadsmitiem dienā, jo līdz pussešiem biju dejojusi ar draugiem, man bija tik laba sajūta, ka šķita – noteikti noticis kāds brīnums. Jo pagājušajā naktī taču gandrīz visa pasaule cits citam vēlēja laimīgu jauno gadu, no sirds priecājās un ar visskaistākajiem tostiem izdzēra tiiik daudz šampanieša, ka citādi vienkārši nevar būt.

Tad es telefonā atvēru ziņas.

Naktī noticis masīvs dronu uzbrukums Ukrainai. Palaisti 111 šahedi, atkal cietusi arī Kijiva. Vairāki bojāgājušie un ievainotie. Arī grūtnieces.

Un tad, stāvot lielās banketa zāles vidū savā brīnišķīgajā kleitā, viņa sāk raudāt. Ļoti.

Vecgada vakarā, apmainoties apsveikumiem ar fronti, izteicu cerību, ka visi orki būs apdzērušies un nebūs spējīgi šaut, līdz ar to būs mierīga nakts. «Mierīgu nakti!» – tas ir viens no biežākajiem novēlējumiem, ko vakaros viens otram saka Ukrainā. Diemžēl manas prognozes izrādījās garām. 

«Kā jums tur?» rakstu vienam no saviem armijas kontaktiem, kas šobrīd atrodas pozīcijās karstajā Doņeckas apgabalā.
«Mums šobrīd smagi. Brīnumi nenotiek. Bet nekas, maucam tālāk!»