Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Biju priecīgs, kad mani uzrunāja šī ciļņa sakarā. Domāju – okei, es to uztaisīšu! Čaks ir smuks. Varbūt pat savā ziņā smukāks par mani,» sacīja tēlnieks un grafiķis Aivars Vilipsōns.
Atbalstoties uz spieķīša, viņš dzejnieka 120. dzimšanas dienas mēnesī Lāčplēša ielā 48 atklāja Čakam veltītu piemiņas cilni. Parasti mākslinieks pārvietojas bez spieķa, bet šoreiz tas nebūt nebija stila elements. «Man vienkārši sāp kājas,» neslēpa Vilipsōns un piebilda – šobrīd lietojot antibiotikas un cerot, ka jau pavisam drīz pa Rīgas ielām varēs doties pastaigā tāpat kā agrāk.
Stāstot par Čaka piemiņas cilni, Vilipsōns atzīstas – jau no sākta gala viņam ar tā veidošanu neesot vedies.
«No sākuma uztaisīju Čaka portretu, un man pašam tas nepatika. Mēģināju vēl vienu, taču jutu – nav īstais. Citiem vari samelot, bet pats sevi nepiečakarēsi. Zvanīju pat Čaka muzeja direktorei un teicu, ka Latvijā ir tik daudz foršu tēlnieku, varbūt uzticat šo darbu kādam citam.
Šķita, nebūšu godīgs pret sevi, jo gala rezultāts mani neapmierināja. Turpretī ar Kārļa Padega piemiņas cilni esmu apmierināts. Saņēmu atbildi – nē, Čaka cilnis esot jātaisa man. Un šis variants pie manis atnāca kādā rītā. Biju vēl pusmiegā, kad ieraudzīju Čaku, kas sēž uz pašas jumta maliņas.
Sapratu, ka šis ir īstais variants, kurš beidzot apmierināja arī mani. Domāju, ja Čakam tas nepatiktu, viņš noteikti atnāktu sapnī pie manis un teiktu: «Klausies, Vilipsōn, vot šitā točna nevajag!» Viņš neatnāca,» atklāj tēlnieks.
