Rīga +13°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Durvis vaļā vairs nevar atstāt
«Savās mājās vairs nejūtos droši,» PDz saka saimniece Velga. Viņa smagi strādājot, lai uzturētu saimniecību, un nemitīgā karošana ar neganto kaimiņu esot kā cīņa ar vējdzirnavām. «Esmu vērsusies pēc palīdzības policijā, bet tur tikai noplāta rokas. Nezinu vairs, ko iesākt,» sūrojas viņa. Velga cer – varbūt kaimiņa slavenais brālis viņu sadzirdēšot un vedīšot to pie prāta. «Šeit dzīvoju kopš 2013. gada. Nevienām durvīm nebiju piekārusi atslēgu, pat dzīvojamā māja visu laiku stāvēja vaļā. Taču viss mainījās, kad pērn uz kaimiņmāju pārcēlās Helmuts Zāģeris,» stāsta viņa. Spēkavīra brālis iemitinājies nelielā, pamestā mājiņā, kuras saimniece jau mirusi, un mantiniecei nebija iebildumu, ka pagaidām Helmuts tur padzīvos. «Arī man nebūtu pretenziju, ja vien cilvēks nestaigātu apkārt pa naktīm un nezagtu,» pukojas Velga.
«Pirms kāda laika pie manis ciemos atbrauca klasesbiedre. Devās sēņot uz vietējo mežu un pamanīja, ka no mana īpašuma pāri laukam ved cilvēka pēdas. Viņa tām sekoja un nonāca līdz namiņam, kur mitinās Zāģeris. Pie tās ieraudzīja piena kanna. Ne tas cilvēks tur kādu govi, ne ko. Skaidrs, ka to kannu viņš nozadzis no manis!» nosprieda Velga un gāja pati pārbaudīt. «Ieraudzīju, ka tur ir arī mani kartupeļi.
Mēs tos bijām mālainā zemē iestādījuši, tāpēc viegli atpazīt. Arī burkāni un ķiploki bija nočiepti un aiznesti uz turieni. Pirms kāda laika tante Kaltenē man uzdāvināja milzīgu kabaci. Biju to nolikusi uz lievenīša, domāju – aiznesīšu vistiņām vai ruksīšiem, bet tas jau bija prom! Arī pienu ņem, jo lieliski zina, kur un kas atrodas, kurās stundās neesmu mājās,» atklāj Helmuta kaimiņiene. «Kad viņš te ievācās, prasīja man darbu. Teica, ka ir celtnieks. Helmuts tiešām šo to palīdzēja būvniecības darbos. Taču tas nenozīmē, ka viņš te var justies kā saimnieks un nākt, kad vien ienāk prātā, un ņemt visu, kas nav piesiets.»
No zaptēm taisot grādīgo
Strādājot pie viņas, Helmuts sadraudzējies ar saimnieces palīgu Agri. «Biju aizliegusi Helmutam te nākt, tāpēc viņš to darīja slepus pa naktīm. Nevarēju vien nobrīnīties, kāpēc mans strādnieks nekad nav izgulējies! Izrādās, abi mācēja sataisīt brašku no jebkā – arī no ievārījumiem, kompotiem un sīrupiem, kas nāk no mana pagraba. Zakuskā gāja mani ziemai sagatavotie salāti,» stāsta Velga. Redzot, ka kāre uz stiprajiem dzērieniem strādniekam lielāka nekā vēlme strādāt, Velga viņu atlaidusi. Taču naksnīgie pagraba apciemojumi nebeigušies.
«Man bija kuce, vācu medību terjers. Pa naktīm kopā ar otru suni to laidu ārā. Uz rīta pusi suņi rēja, bet biju tā nostrādājusies, ka nebija spēka četros no rīta celties augšā un skatīties, kas gar logiem staigā,» atceras viņa. Pirms kāda laika vācu medību terjers mīklaini pazudis. «Nezinu, Helmuts vai kāds meža zvērs pie vainas, bet suņa vairs nav. Iespējams, traucēja ar savu riešanu naktīs kartupeļus zagt…» spriež saimniece.
«Agrāk jutos droša, bet nu vairs ne. Nemitīgi cenšos kaut ko modernizēt. Esmu jau uzstādījusi apgaismojumu, kas strādā uz sensoriem. Tagad esmu pasūtījusi videonovērošanas kameras, lai varētu redzēt, kas notiek, kad neesmu mājās,» stāsta viņa.
Saimniece palikusi parādā
Viesojoties Balgalē, PDz izdevās sastapt Helmutu Zāģeri pie mājas, kur viņš apmeties.
«Nu jau gadu te mitinos. Vakar atbrauca jaunā saimniece Ruta un atļāva palikt ar noteikumu, ka ļauju zāli un veicu citus darbus. Gaidu, kad atvedīs trimmeri,» saka Helmuts. Stāstu par kaimiņienes sūdzībām viņš uzklausa ar smaidu. «Viņa vienkārši mani grib dabūt no šejienes prom, jo nevēlas maksāt par to, ko esmu padarījis. Viens pats uzcēlu viņai stallīti, izbetonēju iekšu, aizgaldus cūkām, pilnīgi visu, kas nepieciešams. Taču samaksājusi viņa man līdz pat šai dienai nav. Tie ir kādi 300–400 eiro. Lai nevajadzētu maksāt, cenšas mani apvainot visos nāves grēkos,» uzskata viņš.
Zāģeris apgalvo, ka neložņājot pa kaimiņienes īpašumu.
«Viņas piedzīvotājs viendien man piezvanīja, lai atnāku. Pasēdējām, un, ejot prom, man līdzi iedeva kartupeļus, kāpostu burku un pienu. Tas arī viss. Neko neesmu ņēmis bez atļaujas. Viņas pagrabā neesmu bijis,» saka viņš. «Varu pateikt, kas tās viņas zaptes nozaga, un nav jāveic nekāda dižā izmeklēšana. Tas bija viņas palīgs, kurš savulaik apkopa lopus. Viņi sastrīdējās, un saimniece viņu patrieca. Sākumā viņam nebija, kur palikt, un nedēļu nodzīvoja pie manis. Prom ejot, savāca līdzi zaptes, sulas, paķēra līdzi arī kannu, kurā ietaisījām viņķeli. Jā, to kannu mēs savācām, bet nekādus suņus, burkānus un instrumentus gan neesmu aizticis.»
Stāstot par sevi, Helmuts neslēpj – ir vientuļš cilvēks. «Man te Balgalē dzīvo mamma, bet nu jau daudzus gadus nerunā, jo viņai bija insults. Te dzīvo arī mana māsa, kura man palīdz – atved ēdienu, apģērbu. Te saimnieko brālis Gundars. Taču ar brāļiem man kontakts tikpat kā zudis. Īpaši ar jaunāko Daini. Zinu tikai, ka viņš strādā Rīgā par treneri un ka viņam bijušas vairākas operācijas. Tā tiem spēkavīriem ir – sportam ziedota veselība,» nopūšas viņš. Helmuts saka – labprāt satiktos ar jaunāko brāli, taču baidās, ka Dainis to nevēlas. «Mēs esam trīs brāļi, un tā ir sanācis, ka esmu vecākais un muļķis. Nemāku pareizi dzīvot,» noteic Helmuts.
Dainis: «Radiniekus neizvēlas.»
Latvijas spēcīgākais vīrietis Dainis Zāģeris sarunā ar PDz atzīst – viņam ar vecāko brāli jau sen nav nekādu kontaktu. «Mums attiecības nekad nav bijušas labas. Man nav arī informācijas, kur viņš atrodas, tāpēc komentēt viņa darbības ir grūti,» teic Dainis, kurš ir 15 gadus jaunāks par Helmutu. Spēkavīrs neslēpj – brāļa lielākā problēma esot alkohols. «Viņam patīk iedzert, taču pats neatzīst, ka viņam ar to būtu problēmas. Vienmēr uzskatījis, ka ir ideāls un viņam dzīvē viss ir kārtībā. Kādreiz brālis bija normāls cilvēks, meistars ar zelta rokām, taču visam svītru pārvilka dzeršana,» saka Dainis.
«Bērnībā mums ar Helmutu bija konflikts, kuru labi atceros.
Es vēl biju maziņš, kad brālis ieradās mājās iedzēris un grasījās man iesist. To gan viņš neizdarīja, bet kopš tā laika manī kaut kas salūza…
Vienu brīdi biju domājis pārkāpt pāri saviem aizvainojumiem un aizbraukt pie viņa, apskatīties, kur un kā dzīvo, sapirkt pārtiku. Taču pārdomāju, jo neredzu tam lielu jēgu. Viņš neklausās nevienā, primārais vienmēr būs alkohols. Kamēr cilvēks pats negribēs kaut ko mainīt, nekas nesanāks.» Dainis zina, ka šobrīd brālim, cik nu spēj, palīdz māsa, taču Helmuts to īsti nenovērtējot. «Viņš arī no savējo mājām ir stiepis laukā mantas, sliktu runājis par māsu, lai arī viņa vairākkārt centusies palīdzēt. Tāds cilvēks…»
Dainis jau daudzus gadus dzīvo un strādā Rīgā. «Uz dzimto galu aizbraucu reti. Pēdējo reizi biju pirms trim mēnešiem. Šobrīd man nav automašīnas, tā ir servisā, taču, tiklīdz būs iespēja, centīšos aizbraukt un ar brāli parunāt.»
Dainis atzīst – arī ar vidējo brāli viņam tuvu attiecību nav. «Kaut kā man ar šo nav paveicies. Parasti jaunākie bērni ģimenē ņem piemēru no vecākajiem. Man nebija, ko ņemt… Skolas laikā skatījos uz viņiem, un tas bija lielisks piemērs, kāds negribu būt. Darīju visu, lai sasniegtu savā dzīvē iespējami augstākus mērķus. Un tas man arī izdevies – man ir lieliska ģimene, darbs, ko mīlu, sasniegumi sportā. Bet brāļi… Radiniekus neizvēlas. Kā ir, tā ir,» nopūšas spēkavīrs.
