Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pie lasītājiem nonākusi dziesminieka Meijera autobiogrāfiskā grāmata Lāčplēša ielas meitene vai Latvijas šovbiznesa nezināmās aizkulises. «Gada sākumā, kad biju nonācis slimnīcā, nodomāju – ko es velti gulēšu, labāk piepildīšu laiku, rakstot atmiņu stāstus! Spriedu, kāpēc gan nevarētu uzrakstīt grāmatu, ja man ir Minhenē iegūta augstākā izglītība un esmu mācījies literatūru pie paša Leona Brieža. Tā aizrāvos, ka grāmata tapa divu mēnešu laikā. Kā reiz uz Sieviešu dienu,» priecājas Gunārs.
«Skatītājs un klausītājs zālē nezina, kas notiek aiz skatuves. Gribēju šo priekškaru nedaudz pacelt. Esmu aprakstījis jautrus, jocīgus gadījumus un piedzīvojumus muzikanta dzīvē, koncertējot gan Latvijā, gan ārzemēs.» Gunārs centies rakstīt tā, lai lasītājus nepiemeklētu grūtsirdība, jo humoram viņa dzīvē ir liela loma.
«Bez tā būtu grūti dzīvot. Grāmatā ir tikai viena lappusīte, kur rakstu par to, kas man sāp,» teic mūziķis.
Grāmatā viņš aprakstījis vairākus kuriozus atgadījumus, kas saistīti ar hokeju, jo pats ir liels hokeja fans. «Šī spēle ir mana mīlestība, gluži tāpat kā mūzika. Tāpēc uz grāmatas vāka ir mana fotogrāfija, kur esmu Latvijas hokeja izlases kreklā,» skaidro Meijers. Viņš vienmēr centies klātienē atbalstīt Latvijas izlases hokejistus pasaules čempionātos.
«Man ir oriģināla mūsu izcilā hokejista Jāņa Sprukta nūja ar visu Latvijas izlases spēlētāju parakstiem. Arī mans mazdēls savos pusaudža gados ļoti labā līmenī spēlē hokeju Zviedrijā. Vienā no pasaules čempionātiem mani televīzija parādīja brīdī, kad hokeja fane, tā labi paņēmusi uz krūts, spēles laikā pēkšņi piesēdās blakus, uzlika man galvu uz pleca un atplīsa. Kameras šo skatu pievilka tuvplānā… Un vienīgais, par ko varu padomāt, – ko teiks mana sieva? Bet smieklīgākais ir tas, ka spēle beidzās, bet meitene vēl guļ.
Mēs ar Normundu Jakušonoku, kurš sēdēja blakus, sapratām, ka jāmodina. Kad to veiksmīgi paveicām, meitene pielēca kājās un izmisumā jautāja: «A kāds ir rezultāts?» Mēs mierīgi atbildējām: «Tikko skanēja Latvijas valsts himna…»,» smejas Gunārs.
Uz grāmatas vāka ir arī divas ģitāras. «Viena no tām man ir ļoti īpaša. 1998. gadā Beļģijā kādā privātā pasākumā gāju pie Ērika Kleptona pēc autogrāfa. Man izdevās tikt aizkulisēs, kur viņam stāvēja astoņas ģitāras. Angliski neko daudz nemācēju, tāpēc ar žestiem rādīju, ka vēlos viņa autogrāfu.
Pēkšņi Kleptons man jautā: «You play guitar? (Tu spēlē ģitāru – angļu val.)» Es viņam kautrīgi atbildu: «Yes!» Kleptons paskatījās uz mani, paņēma vienu salauztu ģitāru ar caurumu, kuru bija nejauši izsitis, un uzdāvināja man. Tagad es spēlēju Ērika Kleptona oriģinālo ģitāru. To man sataisīja vislabākais ģitāras meistars Latvijā Vitālijs Terentjevs. Skan burvīgi!
Šo instrumentu mājās neturu, jo tā ir kā Rembranta glezna. Glabāju vietā, kuru neviens nezina.
Citādi man māju aplaupīs, tas nu ir skaidrs,» spriež muzikants.
