Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
48
-
6
-
3
-
6
-
0
-
3
-
3
-
Šo sievieti savā rakstu ideju blociņā ierakstīju, pērnvasar vērojot viņu Pasaules latviešu ģimeņu «3×3» saietā Krāslavā – tad Ilga nebija ne Saeimas deputāte, ne izglītības un zinātnes ministre. Kā jau tas dzīvē pierādās – visam savs laiks. Arī šai sarunai.
Vizītkarte
- Dzimusi 1970. gada 16. aprīlī.
- Dzīvo Rēzeknē.
- Latviešu literatūrzinātniece, izglītības darbiniece, pasniedzēja un politiķe.
- Latvijas izglītības un zinātnes ministre, pārstāv Jauno konservatīvo partiju.
- Trīs bērni – Evika, Mareks un Madara.
Žurnālā mēdzam rakstīt par sievietēm, kas maina dzīvi. Arī tava dzīve pēdējā pusgadā ir ļoti mainījusies!
Ilga: Redzamākā daļa tiešām ir pusgads, bet patiesībā pārmaiņas sākās jau krietni agrāk – kad 2015. gada nogalē atteicos pildīt Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas rektora pavēli. Man bija jāizveido jaunas struktūrvienības, kam patiesībā nebija darbinieku. Tolaik augstskolā biju zinātņu prorektore un divdesmit gadu garumā gan bakalaura, gan maģistra filoloģijas programmas direktore.
Atsakoties pildīt rīkojumu, zinātņu un studiju prorektoru amati tika apvienoti – mani, kā tautā saka, samazināja, likumīgi. Tas bija ļoti patiess brīdis.
Visa mana dzīve ir cīņa ar sistēmu – vai nu sistēma mani, vai es sistēmu. Tad nācās atzīt, ka šoreiz sistēma mani.
Sapratu, ka man vienkārši jādara kaut kas cits. Atteicos no administratīvajiem amatiem, paliku tikai vadošā pētniece, profesore, fokusēju savu dzīvi iesākto projektu pabeigšanai. Gaidīju trešo bērnu, un pēc tam augstskolā, visticamāk, nebūtu atgriezusies. Man bija ļoti spēcīga sociālā uzņēmuma ideja, ko būtu attīstījusi.
Bet iesaistījies politikā.
Viss tā sakrita. Iesaistījos politikā ar skaidru mērķi – paātrināt labvēlīgu lēmumu pieņemšanu jomā, kurā sevi izjūtu noderīgu šai valstij. Man gribētos mainīt uzskatu, ka politikā iet tikai tādēļ, lai lobētu kādu šauru interešu grupu vai piepildītu savas ambīcijas. Latgales cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka nemēģināšu ne pirkstu kustināt, ja tas būs kaut nedaudz saistīts ar nepamatotu kāda izcelšanu vai aizstāvēšanu. Man ir svarīgi arī sociālās līdzatbildības principi – lai attīstība notiek ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Lai cilvēki, kas dzīvo tur, sajūt, ka ir šai valstij piederīgi, vajadzīgi un svarīgi – ka viņi ir katrs savā īstajā vietā.
To, kā jūtas cilvēki reģionos, labi zini – pati nāc no Rēzeknes.
Mana piedzimšanas vieta ir Dagda. Biju vēl zīdainis, kad pārbraucām uz Svariņu pagastu. Kad man bija trīs gadi, tēvs iestājās tagadējā Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Pārbraucām uz Jelgavas rajona kolhozu Avangards, tāpēc skolas gaitas iesāku Elejas vidusskolā. Kad biju trešajā klasē, tēvs ar sarkano diplomu absolvēja akadēmiju, viņam piedāvāja tur palikt, un es arī to gribēju.
Vienmēr esmu bijusi aktīva – man patika skola un iespējas: vieglatlētika, plaša kultūras programma. Bija arī sapnis mācīties mūzikas skolā. Bet tēvs atteicās no laba darba piedāvājuma un atgriezās Latgalē, jo vienmēr ir bijis tās patriots. Tolaik Krāslavas rajona Šķaunē bija izveidots liels cūku komplekss, un tēvam tur piedāvāja galvenā vetārsta vietu. Tā atgriezāmies Latgalē. Savukārt mamma ir grāmatvede – mācījusies Malnavā, bet Lauksaimniecības akadēmiju nepabeidza, jāatzīst, manis dēļ. Viņa mācījās neklātienes nodaļā un ikreiz, kad brauca prom, man tas bija nenormāli liels pārdzīvojums… Tā arī mamma studijas pameta. To atceroties, es domāju par saviem bērniem, kuri tagad dzīvo Rēzeknē, kamēr es – Rīgā…
Mani bērni ir pieradināti būt patstāvīgi. Sieviete jau vispār pēc savas būtības ir patstāvīgāka, un mana nepilnus divus gadus vecā meita ir krietni organizētāka nekā brālis.
Kā tu tagad kārto ikdienu?
No pirmdienas līdz piektdienai esmu Rīgā, bet brīvdienās – Rēzeknē, kopā ar ģimeni. Man ir trīs bērni. Manai meitai Evikai ir 26 gadi, dēlam Marekam – 11, bet Madarai nupat palika divi gadi. Atšķirībā no manas mammas savus bērnus esmu pieradinājusi pie tā, ka mājās esmu ļoti maz. Kad mani ievēlēja Saeimā un kļuvu par ministri, kādā brīdī satraukusies runāju ar Eviku – ko man darīt? Varbūt būtu labāk, ja mazie bērni būtu man blakus Rīgā?
Bet es tik daudz strādāju: divdesmit četras mīnus sešas stundas, kas paliek miegam. Ko es varētu dot bērniem?
Evika noklausījās un teica: bet kurš no taviem bērniem ir izaudzis citādi? Tas mani iedrošināja. Mani bērni ir pieradināti būt patstāvīgi. Sieviete jau vispār pēc savas būtības ir patstāvīgāka, un varu teikt, ka mana nepilnus divus gadus vecā meita ir krietni organizētāka nekā brālis. Viņš manu trūkumu izjūt krietni būtiskāk nekā mazā māsa.
Kas jāņem vērā sievietei, kura grib iet politikā?
Tas ir iespējams tikai tad, ja sievietei ir ļoti liels ģimenes atbalsts, jo viņai pašai vairs neatliks laika nekam citam, vismazāk pašai sev un ģimenei. Nevaru gan sūdzēties – man vienmēr bijusi aktīva dzīve, tomēr tagad intensīvi jāapgūst tik nežēlīgi liels informācijas apjoms, ka pat mainās laika izjūta – brīvdienās atgriežos mājās, un ir sajūta, ka neesmu tur bijusi mēnesi. Man laikam joprojām ir teicamnieces domāšana: kā es tā kaut ko nezināšu! Varbūt varētu kaut ko arī nezināt, bet nevaru – ja jārisina kāda problēma, nevaru pieņemt lēmumu, zinot tika A, bet nezinot B un C. Man jāredz kopējā bilde!
Matemātikas skolotāja vēl Šķaunes skolā teica: Ilga, tu nekur tālu netiksi, kamēr neiemācīsies sadalīt pienākumus, nevis visu darīt tikai pati – no afišas uzzīmēšanas līdz trauku novākšanai.
Tēvs savulaik teica: lai ko tu dari, tev jāprot pamatot savu viedokli – ja tev būs spēcīgi argumenti, tad tu jutīsi, ka tevi sadzird un tu varēsi kaut ko sasniegt. Matemātikas skolotāja vēl Šķaunes skolā teica: Ilga, tu nekur tālu netiksi, kamēr neiemācīsies sadalīt pienākumus, nevis visu darīt tikai pati – no afišas uzzīmēšanas līdz trauku novākšanai. E
smu pateicīga skolotājai par padomu, tomēr joprojām esmu gatava izdarīt vairāk, nekā vajag. Cienu cilvēkus ar pašiniciatīvu – jebkurā komandā katram jāzina, kas viņam jādara, esam taču pieauguši cilvēki. Ja man kādam kaut kas vairākkārt jāatgādina, tad labāk izdarīšu pati. Gadās, ka cilvēki to uzķer un sāk izmantot, jo zina, ka vienmēr salabošu, uzlabošu, papildināšu. Iespējams, dažkārt esmu atbildīgāka, nekā vajadzētu būt. Bet tāda esmu – vai nu darām uz pilnu klapi un ar iespējami labāko rezultātu, vai nedarām vispār.
Vai esi komandas cilvēks?
Gribētos domāt, ka jā. Bet man blakām ir vajadzīgi līdzvērtīgi vai – vēl labāk – spēcīgāki spēlētāji. Mans gara radinieks, režisors Viesturs Kairišs man šobrīd ik pa brīdim atgādina: ja tu ņem sev konsultantu, tad tikai vislabāko. Izvēloties stipros, pašai ir interesanti un vērtīgi, ir, kur augt.
Esmu un būšu pilnīga anarhiste attiecībā pret likumu, kas kalpo burtam.
Tu esot sieviete ar krampi. No kurienes tas?
Noteikti no vecākiem. Mamma vienmēr uzņēmās atbildību par lielāku cilvēku kopu, nekā vajadzētu, bet tēvs ir bijis ģimenes smadzenes un intelekts – gēni man laikam no viņa. Mācīties sāku tikai vidusskolā, jo līdz tam manas labās atmiņas dēļ skolu tikai baudīju. Tolaik notika tieši tāpat kā tagad daudzās skolās – pedagogi domā par vidējo masu, līdz ar to mazāk strādā gan ar izcilajiem, gan tiem, kam ir pavisam sliktas sekmes. Man skolā bija daudz brīvā laika – visu, ko vajadzēja, pati izdarīju, un kopumā man skola bija kā milzīgs un pozitīvs piedzīvojums. Gribētos, lai arī mani un citi bērni skolu izjūt kā ļoti gaišu savu dzīves posmu.
Kā taviem bērniem ir klājies un klājas skolā?
Vecākajai meitai ir gājis visādi – viņa bija radoša un ne vienmēr iekļāvās skolas normās, taču Evika pārstāv paaudzi, kas vēl tik spilgti neizjuta to, ka skolai būtu jāmainās, – viņa pieņēma sistēmu tādu, kāda tā bija, un atrada savu piepildījumu.
Bet Marekam jau no pirmās klases skola nepatīk. Visa vaina tā, ka viņš ir puika, turklāt aktīvs – citu problēmu nebija. Bet viņu iesēdināja solā, stundās nedrīkstēja kustēties, un arī starpbrīdī nebija, kur īsti izskrieties. Tā viņš guma un guma sevī, un viss, ko viņam stāstīja, izklausījās garlaicīgi. Vienīgais, ko viņš pieņēma, bija projektu nedēļa.
Mareks teica: ja šitā mani mācītu, es labprāt ietu uz skolu! Sāku pat domāt par citu apmācības formu – izzināju tālmācības un mājmācības iespējas un biju gatava izņemt viņu no skolas. Mareka skolas psiholoģe, kam man jāsaka milzīgs paldies par atbalstu, pa to laiku bija kļuvusi par skolas direktori kādā lauku skoliņā, un viņai teicu: sūtīšu tavu draugu pie tevis. Nav problēmu – lūdzu! Kad viss jau bija izlemts, Mareks teica: nē, es tomēr palikšu savā klasē – ko viņi bez manis darīs? Tagad Mareks ar situāciju ir samierinājies, un ir pat jomas, kas viņam ļoti patīk, – protams, mūzika, sports un, paldies Dievam, arī matemātika, bet valoda un literatūra galīgi ne.
Mani bērni būtībā ir trīs dažādas paaudzes: zinu, kādas ir problēmas jauniešiem, skolniekiem un mazuļiem.
Zinot savu un arī citu vecāku pieredzi, skaidri saprotu, ka izglītības reforma ir vajadzīga. Skolotājiem lielajos kolektīvos nav laika ar bērniem runāt, tāpēc no viņiem tiek prasītas gatavas atbildes. Paldies skolotājiem, kas saka: es jau sen strādāju citādi. Bet kritiskā masa joprojām nestrādā. Skolotājiem bērni ir nevis jāaizver, bet jāatver. Saprotu, ka no skolotājiem daudz prasa, un sociālā situācija ir tāda, kāda tā ir, bet cīnieties par sevi – ne tikai par savu algu, bet arī par to, ka, piemēram, bez asistenta neiesit klasē, kurā ir trīsdesmit bērnu!
Tava vecākā meita plāno doties prom no Latvijas…
Zinot Evikas dzīves uztveri, biju gatava, ka viņa dosies prom no Latvijas uzreiz pēc vidusskolas, kad daudzi viņas klasesbiedri brauca studēt uz ārzemēm. Evikas vidējā atzīme bija vairāk nekā deviņas balles, viņai bija ļoti labas svešvalodu zināšanas un plašs pasaules redzējums. Tomēr man par lielu gandarījumu un pārsteigumu viņa iestājās Kultūras akadēmijā studēt Latvijas-Turcijas starpkultūru sakarus, tad Vidzemes augstskolā maģistros studēja starptautisko tūrisma menedžmentu un sāka strādāt vispirms Rēzeknes, tad DautKom televīzijā.
Diemžēl jaunam cilvēkam Latvijā uzsākt patstāvīgu dzīvi ir grūti, jo atalgojums ir neadekvāts – kaut kas ir iespējams, tikai uzņemoties divtik, bet tad tas ved uz izdegšanu. Tagad Evika dodas prom uz Nīderlandi, lai, kā es smejos, atpūstos no Latvijas sadzīves – pastrādātu fizisku darbu un vienkārši… nopelnītu. Es ļoti gribu cerēt, ka tas nav uz ilgu laiku.
Kad piedzima mazā meitiņa Madara, tev bija 47 gadi!
Esmu diezgan, kā saka troks voi nu Rogovkas, bet mūsdienās vēlie bērni jau vairs nav nekas tāds īpašs. Kad dzima Mareks, man bija 37 gadi, bet Madara – pēc desmit gadiem. Tā es vienmēr varu justies jauna. Mani bērni būtībā ir trīs dažādas paaudzes – zinu, kādas ir problēmas jauniešiem, skolniekiem un mazuļiem.
Ja starp bērniem ir liela vecumu starpība, tad arī otrās un trešās dzemdības ir kā pirmās.
Ko tu ieteiktu sievietei, kurai ir 47 gadi un viņa nevar izlemt – mazulim jā vai nē?
Ja ir spēcīgs partnera atbalsts, tad – jā. Vienīgi jāatceras: ja starp bērniem ir liela vecumu starpība, tad arī otrās un trešās dzemdības ir kā pirmās. Varu salīdzināt bērna piedzimšanu un audzināšanu dažādos vecumos – fiziski tas jaunībā bija viegli, bet garīgi bērnam noteikti vēl nebiju gatava. Savukārt tagad ar mazo meitu visvairāk apzinos savu kā mammas atbildību, bet fiziski 47 gados, protams, ir grūtāk.
Gan jau kāds brīnījās: vai, māmiņ, cik jums gadu!
Madaru dzemdēju Jēkabpilī un – cepuri nost – saņēmu vislabāko attieksmi. Atceros, pēc Mareka dzimšanas kaut ko vecmātei slimnīcā jautāju, un man atbildēja: bet ko jūs gribat savā vecumā!? Tolaik domāju: bitīt matos – ko nozīmē gadi papīros?! Šobrīd, ja nemaldos, tieši Nīderlandē kāds vīrietis iesniedzis prasību pret vecuma diskrimināciju. Es smejos, ja viņš vinnēs, es ar domāšu par tādu variantu. Mani gadi ir manā prātā, nevis pasē! Manā pirmajā darba vizītē Daugavpilī kāda sieviete uzsvēra: skolotāji noveco, tāpēc arī viņi to vai to nevar izdarīt.
Protams, novecošana kādā brīdī tiešām kļūst par fizisku izpausmi, tomēr lielāka nozīme ir tam, kāds ir cilvēka gars. Braucot ekspedīcijās, esmu redzējusi daudz gaišu un garā stipru cilvēku tieši pases gados. Tas, ka viņš pārvietojas lēnāk, man netraucē sarunāties, jo viņa skatījums uz dzīvi ir jauneklīgāks nekā vidusskolniekam! Man ir kāds triks. Jau no vidusskolas gadiem man ir tāds labs līdzsvara un, kā smejies, jaunības raudzes vingrinājums.
Kur tagad, kad ikdienā esi prom Rīgā, paliek tavi mazie bērni?
Paldies manai mammai – lai viņai laba veselība! Mums ik pa brīdim ir arī auklītes – vesels kolektīvs. Sākumā visu samenedžēju es, tagad ar to jātiek galā Mareka un Madaras tētim. Pluss ir tas, ka bērni labi saprotas – Madarai brālis ir pats galvenais pasaulē, jo viņš visvairāk ir mājās. Ai, es tūliņ apraudāšos, bet man jāatzīstas: jau tagad zinu, cik daudz man Marekam jāsaka paldies.
Vai tu esi bijusi precējusies?
Jā, esmu. Apprecējos uzreiz pēc Evikas piedzimšanas desmit gadu garumā biju Muizniece. Bet šķiroties atgriezos pie sava meitas uzvārda. Šuplinsku ir ļoti maz, man bija svarīgi šo uzvārdu saglabāt.
Smejos, ka man tāda karma – pie manis pievelkas trakie un alkoholiķi.
Kāpēc jūs ar vīru izšķīrāties?
Viņš sāka dzert. Vispār jau arī mans tētis dzēra. Manuprāt, tā bija tāda padomju laika slimība. Patiesībā šis ir tāds tumšs plankums, par kuru parasti neviens negrib runāt. Tieši ar tēti saistīto bērnības atmiņu dēļ neciešu kapusvētkus. Latgalē parasti kapusvētkos sabrauc visa dzimta, un esmu redzējusi, kā tie beidzas ar kautiņu. Mans tēvs bija nacionālists, viņš vienmēr aizstāvēja domu par brīvu Latviju un stāstīja vēsturi. Nebija nevienu kapusvētku, kas paietu bez mēs sitīsim tos utainos – arvien, arvien! Savukārt mans krusttēvs Otrā pasaules kara laikā bija sarkanais partizāns. Kad viņi abi satikās kapusvētkos, noslēgums jau bija zināms.
Kopš bērnības esmu redzējusi un dziļi sapratusi, ko nozīmē padomju okupācija, ko nozīmē meli un kā vara apēd cilvēku. Mans tēvs savā ziņā bija disidents. Atceros, kā viņš man padomju laikā stāstīja, ka grāmatas melo. Tolaik domāju: Jēziņ, mans tēvs laikam ir prātā sajucis – ko viņš tur vispār stāsta! Ar to visu gribu teikt, ka mana tēva alkoholisms bija sava veida protests pret sistēmu.
Viņš tā arī teica: es dzeru, lai nesajuktu prātā, jo neko nespēju mainīt. Tā ir paaudze, kas aizlējās, lai nesajuktu prātā. Bet tā ir mana teorija – varbūt šis tulkojums man vienkārši ļauj mierīgāk dzīvot. Smejos gan, ka man tāda karma – pie manis pievelkas trakie un alkoholiķi. Tāpēc es pati vispār nelietoju alkoholu – esmu redzējusi un redzu, kādas ir tā sekas. Nu labi, varu izdzert pusglāzi vīna un atzīt, ka tās tomēr nav rūgtas un pretīgas zāles. Bet lai man būtu tāda gribēšana? Nē! Es relaksējos sportā, dejošanā, aktīvajā atpūtā un vienmēr brīnos par cilvēkiem, kas iedzer drosmei, lai kaut ko dullu darītu. Man to nevajag – es varu tāpat kaut uz galvas stāvēt.
Mareka un Madaras tētis ir Latgalē un arī Latvijā zināms mūziķis Ingars Gusāns jeb Sovvaļnīks. Kur tu satiki Ingaru?
Mēs bijām kolēģi Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Principā, jā, varētu teikt, ka tas bija dienesta romāns. Tā mēs arī, kā saka, sadziedājāmies.
Iespējams, alkoholismu padziļina sievietes neatkarība – tas, ka vīrietis nejūt savu lomu.
Pirms dažiem gadiem žurnālam IEVA rakstīju ļoti skaudru un atklātu stāstu par Ingaru – par to, kā viņš ir cīnījies ar alkohola atkarību un to uzvarējis. Tu tik skarbi runā par alkoholu! Vai Ingara pagātne tevi nebaidīja?
Mani tā iedrošināja. Katram cilvēkam ir sava ēna – tu vari to ignorēt, bet tad neattīsties kā personība. Ingars savu ēnu ir pieņēmis – viņš jau pirms mūsu attiecībām bija sapratis, ka ir alkoholiķis, izgājis ārstēšanās kursu un pierādījis, ka var mainīties. Mēs abi neesam vienkāršas personības.
Tomēr tev ir pieredze par to, kā ir, ja vīrietis dzer. Ko darīt sievietēm, kurām jādzīvo kopā ar alkoholiķi?
Nezinu, kas viņām jādara, jo es to nedarīju. Tiesa, kādu laiku mēģināju savu vīru vilkt: varēju daudz izdarīt viņa vietā, bet nevarēju dzīvot viņa vietā! Man bija izvēle – varēju sajukt prātā, būdama līdzatkarīga, bet es sāku rakstīt disertāciju, tāpēc man vajadzēja sevi disciplinēt un piespiest norobežoties. Pirms tam bija tā: ir desmit – viņa nav mājās, ir vienpadsmit – viņa nav mājās, bet es gaidu un uzvelkos, no rīta neizgulējusies eju uz darbu lasīt lekcijas un esmu nekāda.
Liku sev pateikt stop: pulksten desmitos eju gulēt, izdzēšot no atmiņas visu, kas todien noticis, bet no rīta pamostos izgulējusies un eju strādāt. Būtībā es varēju visu pieņemt un kļūt par labu mājsaimnieci. Pieļauju, ka vīrietis pat var mainīties, redzot, ka sieviete ir vārgāka, tāpēc par viņu jārūpējas. Iespējams, alkoholismu padziļina sievietes neatkarība – tas, ka vīrietis nejūt savu lomu. Tomēr galvenais ir, ko tu pati no dzīves gribi. Piedodiet, bet mana loma nav mājsaimniece. Esmu sieviete, mamma, filoloģijas doktore, pasākumu organizētāja, bet sievas lomu savas ne tik sekmīgās pieredzes dēļ esmu izslēgusi.
Tas nozīmē, ka tevi neredz ne virtuvē, ne mājas solī?
Man vajag sabiedrību! Runa ir nevis par darbiem, bet par lomām, jo es visu ko protu – šūt, adīt, tamborēt. Kā es gaidu, kad beidzot man Madara neraus no rokām adīkli un varēšu atkal adīt! Savulaik, kad neko nevarēja nopirkt, Evikai šuvu ne tikai kleitiņas un blūzītes, bet arī virsdrēbes sev un vīram. Savukārt virtuvē man patīk gatavot salātus un saldos ēdienus, toties gaļas ēdienos mani pārspēj Evika. Atceros, reiz pamatskolā viņa bija man pagatavojusi omleti pepsikolā. Tas bija kaut kas tik baiss, tomēr mēģināju tēlot, ka ir ēdams. Bet tagad gan viņai ir tāds ķēriens!
Meita pamatskolā bija man pagatavojusi omleti pepsikolā. Tas bija kaut kas tik baiss, tomēr mēģināju tēlot, ka ir ēdams. Bet tagad gan viņai ir tāds ķēriens!
Tev diviem bērniem ir bijušas ļoti skaistas, īsti latviskas krustabas – abiem pasaules latviešu 3×3 saietos, nevis baznīcā, kā tas ierasts katoļticīgajā Latgalē.
Evika man pat ir pārmetusi, ka viņai nav bijis tik skaistu krustabu. Bet tas jau tikai tāpēc, ka tajā laikā man nebija pazīstami cilvēki, kas ko tādu varētu noorganizēt. Man ir ļoti tuva latviskā dzīvesziņa: darbs kā visa pamats, prasme pasmieties par sevi, pietāte pret dabu un pret citādo, proti, arī tādā nozīmē: ja man ir sava rozīnīte, kuru protu parādīt, tad tas arī ir mans spēks! Bet apzinos: izvēloties krustīt bērnus latviskā garā, savā ziņā Latgalē mani var uzskatīt par autsaideri jeb ārpusnieci.
Kur nu ārpusniece – ar tādu degsmi par latgaliešu valodu!
Es tiešām degu un degšu par latgaliešu valodu, lai gan savā ziņā esmu ārpusniece arī šajā aspektā. Latgaliešu valoda nav mana dzimtā valoda. Svariņu pagastā gāju krievu bērnudārzā, jo tur nebija latviešu bērnudārza, bet mājās vecāki ar mani runāja latviski. Kad pārcēlāmies uz Jelgavu, tad sāku runāt tikai latviski.
Atbraucot pie vecmammas Latgalē, brīnījos, kādā valodā viņa runā. Viņa saka: latviski. Es: vecmamma, tu nerunā latviski, jo es runāju latviski, bet kādā valodā tu runā? Un viņa saka: Es cytu latvīšu volūdu naprūtu. Šis teikums man ir spilgti palicis prātā. Kad sāku nodarboties ar zinātnisko darbību, domāju: vecmamma jau sen to teica, ka latviešu valodai ir divi paveidi, bet es tikai tam nepievērsu uzmanību…
Bet katoliete tomēr neesi?
Tēvs mani jau kopš bērnības ir centies audzināt kā katolieti, bet nez kāpēc nokristīta tomēr nebiju. Latvijas neatkarības atgūšanas laikā mani vecāki bija Tautas frontē, un visur iesaistījos arī es. Atceros sarkanbaltsarkanā karoga iesvētīšanu Šķaunes baznīcā – protams, tieši man šis karogs arī bija jānes. Gāju uz baznīcu ar gaišu mērķi, domāju: iespējams, šī man nezināmā pasaule ir tieši tā, kas jāiepazīst. Bet skatos uz mācītāju un nesaprotu, kas viņam ir: iet un paklūp, iet un paklūp.
Tā kā es alkoholu jūtu jau intuitīvi, teicu: klausieties, bet viņš taču ir piedzēries! Izrādījās – viņam tiešām piemita šāds niķis.
Biju atnākusi uz baznīcu, kur runā par garīgām vērtībām, kur man jānāk attīrīt savu dvēseli, iedvesmoties un stiprināties, bet tā vietā… Tā šis ceļš man tika nogriezts kā ar nazi. Latgalē dominējošā ir kristīgā kultūra, kas liek darīt tā, kā ir jādara, proti, milzīga loma ir ritualizētajam, savukārt latviskajā jeb pagāniskajā pasaules redzējumā mana vieta ir daudz brīvāka – es Dieviņam varu pietuvoties, cik tuvu pati tobrīd gribu un varu atļauties. Man ir ļoti tuvas vispārcilvēciskās vērtības, brīvības apziņa, godīgums, mīlestība – tas viss man der, bet es to redzu primāri latviskajā kultūrā, nevis kristietībā.
Varbūt ir labi darīt tā, kā jādara: viss skaidri saprotams, viss paredzams… Kā valstī ar stipriem likumiem – jādara tā un ne citādi…
Bet tikai tad, ja likums kalpo cilvēkam, nevis cilvēks likumam! Esmu un būšu pilnīga anarhiste vai brīvdomātāja attiecībā pret likumu, kas kalpo burtam. To redzu gan Latvijas politikā, gan redzēju augstākās izglītības sistēmā, ik pa laikam ar kolēģiem diskutējot par kalpošanu burtam, ķeksītim, formalitātei.
Tas, ko es negribētu piedzīvot, ir stīvs apģērbs, stīva uzvedība un tāda pati stīva domāšana. Tas ir pilns komplekts cilvēkam, kurā vairs nav radošuma un attīstības.
Mani tas biedē: lūdzu, ministres kundze; paldies, ministres kundze. Kas mēs – kādi karaļi?!
Ļoti ceru: ja arī es gadījumā reiz nonākšu šajā stīvajā un izdomātajā etiķetes būrī, draugi un paziņas mani no tā izpestīs. Lai nāk klāt un tā arī saka: Ilga, tev ir laiks iet prom, nezaudēt sevi!
