Andrejs Osokins: «Pianists ir emociju profesija»

Kad pie klavierēm apsēžas ANDREJS OSOKINS, šajā skatā ir kaut kas pārpasaulīgs – tik virtuozi pa klaviatūru dejo viņa pirksti. Mūzika ir viņa kaislība. Tāda kaislība, ka Andreja mīļotā Katrīna – pianiste un dziedātāja Katrīna Gupalo – varētu pat kļūt greizsirdīga. Andrejam ir arī sava dzīves filozofija.
Intervija
Aiva Kanepone
5. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Romanovskis

Andreju intervējot, nevilšus visu laiku jāskatās uz viņa rokām – tik skaisti tās lido pa gaisu un runā līdzi. Andrejs, tāpat kā viņa brālis pianists Georgijs Osokins, izaudzis Dārziņskolā, bet viņu tēvs pianists Sergejs Osokins joprojām tur ir skolotājs. Tāpēc šā gada aprīlī arī Andrejs kāpa uz skatuves Lielajā ģildē labdarības koncertā Vēl viena klātbūtne, kura mērķis ir savākt līdzekļus Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas zāles un skatuves pārbūvei.

– Jūsu gads noteikti atkal paies koncertos – kāds pašlaik ir jūsu dzīves ritms?

– Ļoti bagāts ar koncertiem bija arī pagājušais gads, bet šogad jau esmu paspējis aizlidot uz Ķīnu un piedalīties konkursa žūrijā, man bija koncerts un meistarklases Gruzijā, Tbilisi, tagad gatavojos vasaras koncertiem Dzintaru koncertzālē – ar Marinu Rebeku, ar Maskavas mūziķiem, ar jauno vijolnieku Daniilu Bulajevu, vasaras beigās būs koncerts Trīs Osokini… Daudz jāvingrinās. Esmu arī pasniedzējs Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Pašlaik gatavoju latviešu klaviermūzikas programmu, kuru ļoti gribas nospēlēt arī ārpus Latvijas, lai parādītu, cik šī mūzika ir daudzveidīga – no Vītola romantisma līdz Vaska avangardismam.

– Kāds bija tas mazais Andrejs, kas atnāca mācīties uz Emīla Dārziņa Mūzikas skolu?

– Biju ļoti kustīgs un temperamentīgs, daudz skraidīju un radīju skolotājiem problēmas, bet biju arī neatlaidīgs, ja man kaut kas patika. Man ļoti patika vēsture un kultūrvēsture, patika salīdzināt – kas pasaulē notika Bēthovena vai Baha, vai Debisī laikos, kādas grāmatas tad tika sarakstītas, kādas gleznas uzgleznotas, kāda bija politiskā situācija. Tie bija 12 gadi ļoti intensīvu mācību, un jau no kādas piektās klases skola man aizņēma visu laiku – no rīta vispārējie priekšmeti, bet pēc tam līdz vēlam vakaram paliku skolā vingrināties.

Klavieres sākumā šķiet diezgan vienkāršs instruments, jo nots visiem uzreiz skan skaisti. Mācoties spēlēt vijoli, ir citādi – līdz tam paies vairāki gadi. Bet, spēlējot klavieres, pēc tam būs jāatceras tūkstošiem nošu, milzum daudz laika prasa vingrināšanās, un tas kļūst par vienu no sarežģītākajiem instrumentiem.

Man tā iepatikās, ka mani nevarēja dabūt projām no instrumenta, pat vasarā es ilgas stundas vingrinājos, sasniedzu savus rekordus – septiņas, septiņas ar pusi stundas…

– Nebija savādi, ka tētis bija arī jūsu skolotājs skolā?

– Parasti tā nav veiksmīga pieredze, un mūziķi bērnus atdod mācīties pie citiem kolēģiem. Bet mums bija izņēmums, jo mans tēvs ātri nodalīja šīs divas lomas. Viena bija nopietnais skolotājs, pie kura nedrīkstu nokavēt ne minūti un jābūt perfekti sagatavotiem mājasdarbiem, bet mājās bija tēta loma. Man arī ļoti patīk tas, ka tēvs vienmēr var visu loģiski izskaidrot. Man patīk loģiski argumenti, nevis kaprīzes un histērija.

– Kādas blēņas jūs bērnībā darījāt?

– Ja godīgi, neko tādu neatceros. Tā ir mūziķu dzīves īpatnība, ka viņi no ļoti agras bērnības kļūst profesionāļi, jo šī ir profesija, kurai jāvelta viss brīvais laiks. Ja man ir brīva diena – kāpēc lai es neiemācītos vēl kādu Šopēna noktirni, kura man ļoti patīk?

Man bērnības gandrīz nebija, nebija skraidīšanas pa ielu ar draugiem – tikai vasarās vasarnīcā, bet arī tikai pavisam agrā bērnībā. Mums pat vasarnīcā Zvejniekciemā bija klavieres.

No otras puses – tas bija ļoti interesants laiks, jo es darīju to, kas man ļoti patika. Bērniem patīk sarežģīti uzdevumi. Bērni vēl domā, ka viņi var visu, var mainīt pasauli. Tāpēc, ja ir kāda aizraušanās, par kuru degt, tad ar to nodarbojas, nedomājot ne par ko citu. Vēlāk pieauguši cilvēki jau rēķina, ka jāatvēl laiks arī ģimenei, draugiem, hobijiem. Bet bērnībā tev ir mīļākā rotaļlieta – klavieres –, un tevi no tām nevar atraut. Jo skaņdarbu ir jūra – Šopēns, Bēthovens, Rahmaņinovs, Prokofjevs, Mocarts, un visu gribas iemācīties! Un tas prasa daudz laika.

– Bijāt pavisam maziņš, kad pirmoreiz sēdāties pie klavierēm?

– Man bija četri gadi. Bet pirmajā reizē man neiepatikās. Aizrāvos ar šahu, gāju uz cīņas sportu, uz baseinu, man viss patika, tikai klavieres – ne pārāk. Iepatikās, kad mani vecāki to mēģināja otrreiz, un man bija jau pieci gadi.

Mani mācīja mamma, un viņa saprata, ka man nepatīk spēlēt no notīm, bet patīk skatīties uz viņas rokām un kopēt. Tā bija atslēga, lai es sāktu spēlēt. Vēlāk, kad mācījos Karaliskajā akadēmijā Anglijā, sapratu, ka šis posms bērniem ir ļoti svarīgs. Tāpēc tagad ir tik daudz sistēmu, lai to vieglāk iemācītu, – ar notīm saistīti dzīvnieciņi, krāsas, asociācijas.

– Vairāk zināms par jūsu tēvu, bet kāda ir jūsu mamma Irina?

– Viņa arī ir pianiste un ērģelniece. Gan mani, gan Georgiju bērnībā tieši mamma iemācīja spēlēt.

– Jūsu tētis mammu uz Latviju atveda pēc studijām Maskavā. Jūsu tēvs nāk no inženieru ģimenes, bet kādi ir jūsu Krievijas vecvecāki?

– Tagad dzīva vairs ir tikai vecmāmiņa. Viņi dzīvoja Sibīrijā, mazā pilsētiņā Žeļeznogorskā netālu no Krasnojarskas, un vectētiņa un vecmāmiņas darbs bija saistīts ar kosmiskajām zinātnēm, ar satelītiem. Un – kā jaut tas bieži mēdz būt cilvēkiem, kuri ikdienā saistīti ar tehniskajām zinātnēm, – mani vecvecāki ļoti aizrāvās ar mūziku, klausījās plates, gāja uz operu.

Es domāju, ka šī mūzikas mīlestība tika nodota tālāk mums, un es to cenšos saglabāt. Jo profesionālim attieksme pret mūziku ir gan prieks, gan reizēm mokas, jo ne viss izdodas. Bet viņiem māksla bija tīrās laimes pasaule. Kādu laiku mēs braucām pie vectētiņa un vecmāmiņas katru vasaru, pēc tam retāk, jo tur nebija apstākļu, lai vingrinātos, bet es pat vasarā nevarēju veselu mēnesi palikt bez instrumenta.

– Jūsu brālis kādā intervijā teicis, ka jums nav citu interešu, tikai mūzika. Vai tiešām tā ir?

– Nē, protams, man ļoti patīk spēlēt tenisu, patīk dažādi sporta veidi. Skolā aizrāvos ar basketbolu, bet diemžēl, lai saudzētu rokas, volejbols un basketbols man ir pilnīgi aizliegti. Tagad regulāri eju uz trenažieru zāli, vasarā skrienu – tas dod tādu priecīgu iekšējo sajūtu. Man patīk sporta spēles, tur ir azarts, vari aizmirsties. Tā kā profesija ir sēdoša – lai arī klavieru spēlēšana ir fiziski sarežģīts process –, visiem mūziķiem ļoti vajadzīgs sports.

– Un kā ir jāsargā rokas?

– Patiesību sakot, ir pavisam otrādi – es tās nedrīkstu sargāt, rokas ir jātrenē, un tikai pāris dienu pirms koncerta jāpasaudzē. Ja es vairīšos nest smagumus, bet, braucot uz koncertu, piemēram, Berlīnes Filharmonijā, man būs jānes čemodāns, tad rokas sāpēs no neierastas slodzes. Rokas slodzei ir jāsagatavo.

Rokas jātrenē visu laiku, nedrīkst pret sevi izturēties kā pret stikla vāzi, kura var saplīst. Citādi tā saplīsīs pašā atbildīgākajā brīdī.

Vienīgais, kā sargāju rokas, – braucot uz koncertiem, vienmēr, pat vasarā, velku cimdus, lai nesavainotos, jo sagriezties var viegli, un tad, aplīmējies ar plāksteriem, vairs nevari spēlēt. Tās ir muļķīgas traumas. Savā ziņā līdzīgi kā mūziķiem ir arī sportistiem – tas arī ir fizisks process, kur svarīga precizitāte un ātrums.

– Jūs jau septiņus gadus esat kopā ar savu Katrīnu.

– Jā, un Katrīna ir fantastiska un ļoti radoša mūziķe, pianiste un dziedātāja.

Šis ir laiks, kad pasaule ļoti ātri mainās un cilvēkam ir vairākas paralēlās personības. Agrāk bija viens es, maksimums divi – es mājās un es darbā. Tagad ir vēl es feisbukā, es instagramā, kur visi ir skaisti un laimīgi, un vēl citi es, daudzas personības, un visas tās ir jābaro, tāpēc daudz grūtāk atrast laiku, ko pavadīt kopā. Un tad, lai veidotu labas, maigas un ilgas attiecības, brīnišķīga iespēja ir kaut ko kopā darīt. Mums bijuši jau divi kopīgi projekti – 100 gadu ar Piafu un After midnight, un tagad būs jauns projekts ar Lista mūziku, gatavojam interesantu programmu arī ar māsām Balanas.

Nerunājot nemaz par to, ka mēs, mūziķi, bieži vispār dzīvojam dažādās pilsētās, un karjeras izaugsmes dēļ nereti nākas pārcelties arī uz citu valsti. Sinhronizēt šo dzīvi ar savu otru pusīti ir neticami grūti. Tad rodas dilemma, un panākumi karjerā var nozīmēt attiecību beigas.

Arī es bieži braucu uz koncertiem, bet svarīgi ir tas, ka mums ar Katrīnu ir kopīgas sarunu tēmas – nevis par laikapstākļiem vai trauku mazgāšanu, bet par profesionālo dzīvi. Un man ļoti patīk viņai palīdzēt radošajā jomā. Piemēram, 100 gadu ar Piafu bija pilnībā Katrīnas projekts, un es tam tikai pieslēdzos.

– Jums ir nācies šo attiecību dēļ no kaut kā atteikties?

– Jā. Kad pabeidzu Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju, man piedāvāja mācīties tālāk, bet es atteicos, un viens no svarīgajiem iemesliem bija Katrīna. Man arī likās, ka interesantāk ir dzīvot Rīgā. Te es vienmēr jūtos vislabāk, un te ir tik intensīva kultūras dzīve. 

– Jūs ar Katrīnu noteikti arī iepazināties kaut kur mūzikā?

– Mēs abi mācījāmies Dārziņskolā, bet ne vienā klasē. Kādu laiku abi mācījāmies mana tēva klavieru klasē, un vairākus gadus pēc kārtas pavasarī lidojām uz Parīzi, uz meistarklasēm. Tās notika tieši šādā laikā, aprīlī.

Pavasaris, Parīze, romantika – un tā mēs kaut kā sapratām, ka mums ir interesanti būt kopā.

– Dzejniekiem iemīlēšanās bieži rada iedvesmu. Vai iemīlēšanās kaut kā iespaido arī jūsu klavierspēli?

– Attiecību dažus pirmos mēnešus – ja man vispār atlika laiks, ko atvēlēt mūzikai, – tas nozīmēja atbrīvoties no rāmjiem un iegūt daudz lielāku radošo brīvību. Bet pēc vētrainā iemīlēšanās perioda tas kļūst par svarīgu atbalstu. Katrīna man ir nozīmīga padomdevēja, un es zinu, ka viņa būs priecīga, kad man izdosies labi nospēlēt. Reizēm es spēlēju tieši Katrīnai, ja viņa sēž zālē.

– Jūs esat kopā septiņus gadus. Vai esat precējušies?

– Nē, nē, nē.

– Kāpēc?

– Man liekas, ka šīs formālās lietas mūsdienās vairs nav tik svarīgas. Svarīga ir savstarpēja uzticēšanās, un tā nav saistīta ar papīriņu.

Mēs izlēmām, ka mums nav vajadzīga tāda lieka un pat dīvaina formalitāte.

Pasaule tik strauji mainās, un jautājums par laulību un attiecībām kļūst ļoti individuāls. Šis ir laiks, kad brūk vecās paradigmas. Un šīs paradigmas veidojušās nebūt ne tik sen, būtībā tagadējā laulība ir Franču revolūcijas produkts – tiesības pašiem izvēlēties un precēties mīlestības dēļ. Līdz tam laulība bija ģimeņu darījums. Bet vēlāk bieži vien tā bija vajadzīga tikai ķeksīša dēļ. Tagad daudziem šis ķeksītis vairs nav svarīgs.

– Bet vai tad bērnu dēļ nav svarīgi sakārtot juridiskos jautājumus?

– Protams! Bet, tā kā mums bērnu nav un mūsu bērni lielā mērā ir muzikālie projekti…

– Baletdejotāja Maija Pļisecka uz jautājumu par bērniem atbildēja, ka tos var dzemdēt jebkura, bet dejot var tieši viņa. Un arī jūs tagad sakāt, ka jūsu bērni ir projekti?

– Šajā dzīves posmā par bērniem daudz nedomāju. Man liekas, ka tas ir ļoti atbildīgs solis, pēc kura ne tava personība, ne tas, kam tu esi veltījis savu dzīvi, vairs nav pirmajā vietā tavā dzīvē. Pirmo vietu uz vienu vai pat divām desmitgadēm ieņem tavi bērni. Un tas ir ļoti svarīgi.

Mani vecāki mani ieskāva ar fenomenālu uzmanību un mīlestību, man pat grūti iztēloties, cik daudz laika un dvēseles siltuma viņi man devuši. Tāpēc es gribētu tikpat laika un uzmanības veltīt saviem bērniem – bet pašlaik tas nav iespējams.

– Noteikti jau esat pieradis, ka jūs jauc ar jaunāko brāli Georgiju?

– Jauc – tas ir saprotami. Bet, kopš mums ir koncertprogrammas Trīs Osokini, mūs jau jauc visus – arī ar tēvu. Man reizēm saka, ka man ir divi dēli, vai arī stāsta, ka esmu spēlējis brāļa koncertā. Mēs ar brāli esam ļoti tuvi. Esam auguši vienā ģimenē, mums ir viena profesija un pat spēlējam vienu un to pašu instrumentu.

Man ir tik interesanti klausīties viņa koncertus – manuprāt, brālis spēlē apbrīnojami.

– Kad visi trīs esat uz skatuves – kur ir jūsu mamma?

– Mamma vienmēr sēž zālē, klausās un pēc tam komentē. Mums šīs ausis zālē ir ļoti svarīgas – lai novērtētu akustiku, pamanītu kādas detaļas. Mamma ir viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kuru mēs klausām un kā padomus ievērojam.

– Kāpēc mamma pati nekāpj uz skatuves?

– Tā bija viņas izvēle. Varbūt kādreiz kaut kas mainīsies, bet tagad viņai patīk klausīties.

Reizēm arī man gribas būt klausītāja lomā – lai gan vairāk man tomēr patīk būt uz skatuves. Bet es saprotu savu mammu.

– Jūs esat dzimis Sibīrijā, tātad jūsu saknes ir arī Krievijā – vai arī tā mazliet ir jūsu dzimtene?

– Mana dzimtenes izjūta ir Latvijā. Manas bērnības atmiņas, cilvēki, kurus mīlu, draugi – un tāpēc man ir interesanti ielikt savu enerģiju šīs valsts nākotnē.

– Jums ir laba latviešu valoda, un Latvijā ar jūsu panākumiem lepojas. Tomēr vai jums kādreiz nācies piedzīvot ko nepatīkamu savu krievisko sakņu dēļ?

– Domāju, ka ne. Man liekas, ka cilvēks, dzirdot atteikumu, vienmēr izdomās tam kādu iemeslu – žūrija nopirkta, tas ir manas tautības dēļ… Es cenšos uz to skatīties citādi. Tā nav labākā stratēģija – apvainoties.

– Mūzika jums dod prieku. Bet ko jums nozīmē nauda?

– Mūzika ir profesija, kur nauda nav galvenais. Esmu saticis daudzus cilvēkus, kuri nav izcili profesionāļi, bet viņu dzīves līmenis ir fenomenāls. Mūzikā ir citi likumi. Tā ir iespēja komunicēt ar cilvēkiem ļoti augstā līmenī, spēlēt kopā ar ļoti izciliem mūziķiem. Tā ir neticama privilēģija – satikt Pēteri Vasku, klausīties ģēniju, kurš stāsta par savu radošo procesu. Tas ir tāpat, kā būtu klausīties, ko Einšteins stāsta par savām formulām, un tās saprast.

Ja domājam par dzīves jēgu, par to, kas dara laimīgu, tas reti saistīts ar naudu. Tas saistīts ar attiecībām.

Un mūziķa profesija nav vienkārši darbs, bet aicinājums, tā nav profesija, kur pelnīt miljonus. Tā ir emociju profesija.

Laime vispār ir naivas jūtas, jo mēs vienmēr mazliet uztraucamies un mazliet priecājamies, bet laimes brīžos aizmirstam to, par ko uztraucāmies, izslēdzam pārējos ekrānus, un paliek viens – liels un laimīgs. Mūzika dod šo naivo izjūtu.

– Arī jums noteikti bijuši šaubu brīži, kad liekas: kā – vai tiešām visu dzīvi būs tikai klavieres!?

– Nē, nekad. Es spēlēt sāku tik agri, ģimene ir muzikāla, un, skolu beidzot, mani panākumi bija jau tik lieli, ka būtu ļoti žēl to visu zaudēt.

Man bija vienkāršāk nekā citiem, jo man bija tikai viena izvēle. 

– Vai jums dzīvē iznācis saskarties arī ar smagiem pārdzīvojumiem?

– Pasaulē ir tik daudz netaisnības un cietsirdības, ir kari. Tas ir skumji un briesmīgi. Bet es esmu mākslinieks, un man jādod prieks. Ja iziešu uz skatuves un teikšu – viss ir slikti, koncerts ir jāatceļ –, nez vai mani sapratīs.

Man nepatīk runāt par traģisko. Kad spēlēju, par to varu izstāstīt, bet tekstu man raksta Šopēns vai Bēthovens. Kad stāstu pats vārdos, tas skan kaut kā banāli un muļķīgi. Mūziķim reizēm ir iespēja mūzikā noslēpties. Bet mūzika ir iespēja daudz ko izstāstīt, arī skumjo.

– Vai arī ar Katrīnu jūs kādreiz sarunājaties caur mūziku?

– Jā, kad klausos viņas dziesmas, tās daudz stāsta par viņas personību.  Caur mūziku es cilvēka dvēseli saprotu labāk nekā ar vārdiem.

– Kuri ir tie mirkļi, kad spēlējat vienkārši pats sev?

– Es bieži improvizēju, gandrīz katru vakaru. Visbiežāk tad, kad esmu labi pavingrinājies. Tas vienmēr saistīts ar laimes izjūtu – kad dvēsele dzied.

 

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs