Vasaras jērkopis uz slidām. Hokejista Rēdliha lauku dzīve

Lauku mājas
Kristīne Vilīte
9. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne
Hokejista Krišjāņa Rēdliha ģimene pēc hokeja sezonas sāk kravāt koferus, jo tas nozīmē, ka ir pienākusi lauku un jēru sezona. Viņi ir lepni būt laucinieki. Vidzemes meža ielokā ģimene dzīvo līdz vēlam rudeni, uzkrājot spēkus un mācoties dabu.

Rēdlihu ģimenes vasaras salu atrast nav nemaz tik vienkārši – braucot pa šoseju Vidzemes virzienā, viss šķiet vairāk vai mazāk skaidrs, bet, nogriežoties uz zemes ceļa, pamazām sāk piezagties vajātājs. Platais lauku ceļš sarūk, apkārt pļavas, krūmi, meži. Saimnieki vēlējuši mums iegriezties meža ceļā: «Brauciet tikai taisni un iebrauksiet pagalmā.»

Ziniet, vienu brīdi pārņem sajūta, ka ar mums izspēlēts ļauns joks vai arī esam nonākuši nepareizā novadā. Ceļš lēnām pārvēršas par platu taku, un nekas neliecina par civilizāciju. Taču saimniekiem taisnība – mežs kļūst retāks, taka gaišāka, un patiešām iebraucam sētā.

Kā filmā! Tieši tik banāli gribas iesaukties, ieraugot vietu, kuru par savu sauc Rēdlihu ģimene – Krišjānis, Iveta un viņu bērni – Lauma, Mārcis un Tince. Te ir viss, lai filmētu kādu latviešu seriālu vai reklāmas klipu par Latviju – pilnas pļavas saulgriežu ziedu, izravētas zemeņu dobes, pujeņu čemuri, senu koku aleja, kur viens otram pretim stiepjas ozoli un liepas, blējošs aitu ganāmpulks, divi suņi Hortons un Mūza, kas kopā ar saimniekiem sagaida viesus.

Māja kā kāzu dāvana

Krišjāni IEVAS Māja uzrunāja agrā pavasarī ar lūgumu būt par lauku dzīvesveida vēstnesi. Krišjānis piekrita ar lielu prieku un uzaicināja mūs ciemos. «Es esmu lauķis un ar to lepojos,» smej hokejists. «Manuprāt, katram latvietim vajag savus laukus – vienalga, vai tā ir mantota vai nopirkta māja vai tiek īrēts mazs zemes pleķītis. Tikpat labi lauki var būt pie kāda rada vai drauga, bet katram vasarā vajag saelpoties lauku gaisu, lai var izturēt garo ziemu.»

«Mums ir paveicies, jo abiem patīk lauki un sajūtam nepieciešamību pēc tiem,» Krišjāni papildina sieva Iveta, kuras bērnības vasaras aizritēja Gulbenes novada pusē pie vecmāmiņas un vectētiņa, bet Krišjānis kopā ar ģimeni saimniekojis Neretā.

Māja, kuru viņi pašlaik sauc par savu, nav nejaušība: «Šie bija mani labie lauki – tur, kur nevajadzēja strādāt, bet varēja dauzīties, kāpt kokos, taisīt štābiņus,» atminas hokejists. «Kad biju mazs, māja vienā pusē dzīvoja mammas māsa Guntiņa ar Mārtiņonkuli, bet otrā kāda veca kundze.»

Māju Rēdlihu ģimene, kā paši smej, uzdāvināja sev uz kāzām. Kaimiņiene pārdeva savu pusi, bet Guntiņa un Mārtiņonkulis mudināja abus jauniešus nopirkt pusmāju, «lai māja paliek savējiem».

Iveta atzīst, ka iemīlējusies mājā uzreiz, daudz vairāk nekā Krišjānis. «Tā bija mīlestība no pirmās tikšanās reizes. Man te ļoti, ļoti patīk. Lauki mani iedvesmo. Piemēram, savā romānā (Iveta ir autore detektīvromānam Soļi) aprakstu mūsu mājas aleju, kur vienā pusē rindā nostājušās liepas, bet otrā – ozoli. Aleja, manuprāt, ir unikāla, un tajā ir spēcīga sievišķā un vīrišķā mijiedarbība.»

Māja Rēdlihu ģimenē ir kā sestais ģimenes loceklis, par ko tās iemītnieki stāsta ar lielu sirsnību un mīļumu. Iveta pastāsta par divām māsām, bagāta saimnieka meitām, kurām tēvs cēlis šo māju – lielu un lepnu, pa kungu modei. Māsas aizvestas uz Sibīriju un tā arī neaprecējušās. Arī mazā Lauma ik pa brīdim pieskrien pie diktofona, nostājas miera stājā un saka: «Es jums pastāstīšu par mūsu māju. Mūsu mājai ir 104 gadi.» Vai: «Mums mežā dzīvo daudz zvēru un rūķi. Un es nesen satiku lūsi!»

Pirmie soļi jērkopībā

Taču, lai būtu īsti lauki, ar suņiem, lūšiem, pūcēm un rūķiem gluži nepietika. Krišjānis jau kopš lauku īpašuma iegādāšanas runājis par jēru audzēšanu. «Pirmkārt, labi iederas ainavā, otrkārt ir bezmaksas pļaujmašīna – noēd zāli labāk par jebkuru pļaujamo,» viņš smej.

Tā gadu no gada jērkopības jautājums tika izcelts no plaukta «dikti gribētos» un rudenī atkal nolikts atpakaļ ar domu, ka «nākamgad gan noteikti».

Pavērsiens notika kādā pavasarī, kad Iveta, braucot cauri Straupei, piestāja tur notiekošajā zemnieku tirdziņā un vienā pārdevējā atpazina Daci Reiziņu, to pašu, kas kopā ar vīru Arni piedalījās TV šovā Gandrīz ideālas vakariņas. Reiziņi saimnieko Limbažu pusē un audzē aitas. Iesākumā Artis, tāpat kā Krišjānis, aitas gribējis izmantot pļaujmašīnu vietā, bet nu jau Dimdas ir pazīstama aitu audzētava.

Rēdlihu pāris izprašņāja aitkopjus, pieteicās uz vienas dienas ekskursiju, kuras laikā uzdeva visus iespējamos – pamatotus, smieklīgus un muļķīgus – jautājumus. Dace ar Arni pacietīgi atbildēja un iedrošināja jaunos censoņus. Un tā jau trešo gadu pēc Pasaules hokeja čempionāta beigām Krišjānis brauc pie Artis, lai mājās pārvestu 10–15 jēru lielu ganāmpulku.

Pirmajā jērkopja gadā Krišjānis gribēja profesionāļa vadībā visu izdarīt pats no A līdz Z, arī rudens kaušanu, lai saprastu visu ciklu. Tagad hokejists šo lietu uztic tikai profesionāļiem. «Dabūju jau sadalītus gabalus, pēc kuriem rindā stāv visa mana komanda, bet ādas vedam izģērēt,» pieredzē dalās Krišjānis.

Ar sapni par vīna pagrabu

Vaicāti par nākotnes plāniem, Rēdlihi atzīst, ka tie ir tik lieli, ka vispirms loterijā jāvinnē miljons. Un tad viens caur otru stāsta, ko visu viņi iesāktu: atrastu iespēju apiet laikapstākļus un audzētu vīnogas vīnam, pārceltos uz laukiem pavisam, audzētu aitas visu gadu.

Kamēr miljona nav, Rēdlihi pamazām, soli pa solim, realizē lielākus un mazākus plānus, kas nereti uzņem negaidītus apgriezienus. Piemēram, gribēdami iztīrīt pļavu no krūmiem, atklājuši, ka blakus mājai ir vēl viena aleja «Mums ir uzticams cilvēks Jānis, ko neoficiāli esam iecēluši par mūsu rančo pārvaldnieku. Viņam palūdzām izcirst čūskulāju pie mājas un, kad nākamreiz braucām, viņš mums nodemonstrēja, ka ir atradis vēl vienu aleju. Tagad mums ir divas.» stāsta Krišjānis, kuram pašlaik lielākais projekts ir vecās klēts restaurācija: «Tā ir unikāla ēka – klētij apakšā ir pagrabs, un man ir plāns to pārvērst par vīna pagrabu.»

Izstaigājuši ekskursiju pa Rēdlihu rezidenci, baudām Ivetas gatavoto pieneņu medu un zāļu tēju, klausoties stāstos par mājas gariņu, kam patīk labdabīgi izjokot saimniekus.

«Laikam jau viņam ir tiesības tā darīt, jo nedzīvojam te cauru gadu. Viņš par to ir nedaudz uzmetis lūpu,» spriež Iveta un atzīst, ka bēdīgi par atgriešanos Rīgā ir visi – kā liels, tā mazs. Drūmie, pelēkie rudeņi ar dubļiem Rēdlihus nebaida: «Vēlais rudens, kad kokiem nobirušas visas lapas un sniegs vēl nav uzsnidzis, ir mūsu mīļākais gadalaiks. Braucam caur tādu rudeni un viens otram sakām: cik tas ir skaisti!»

Kamēr līdz mīļākajam gadalaikam vēl pāris mēnešu, Iveta un Krišjānis kopā ar bērniem, Guntiņu, Mārtiņonkuli un viesiem, kas atbrauc, bauda saulrietus. Tie šajā meža nostūrī ir īpaši. «Lai kāda būtu diena – apmākusies, lietaina, ar zibeņiem un pērkonu –, vakarā vienmēr ir redzams saulriets. Nezinu, kā tas iespējams, bet tā tas ir. Apbrīnojami un neatkārtojami. Atbrauciet, noskatīsimies kopā!» uz atvadām aicina saimniece Iveta.

Vasaras jērkopja padomi iesācējiem:

  1. Atrodi profesionālu jērkopi! Piesakies ekskursijā pie saimnieka, paskaties, ko nozīmē darbs ar jēriem diendienā, no viņa arī pērc dzīvniekus.
  2. Nekautrējies jautāt! Muļķīgu jautājumu nav – jautā visu, kas ir neskaidrs, un nebaidies, ka tas varētu būt nepareizi. Ja nepieciešams, pieraksti.
  3. Ļauj jaunam ganāmpulkam iejusties! Kad esi jērus nopircis savā saimniecībā, iekārto tos mazā aplokā, ideāli, ja tas ir pie kūtiņas vai nojumes. Jēri, tāpat kā kucēni un kaķēni, pirmajās naktīs jūtas satraukti un skumst pēc ierastā.
  4. Pirmajā mēnesī piebaro! Uzreiz neuzliec jērus uz zaļbarības diētas. Līdztekus dod barību, ar ko tie tika baroti mājās, – to pajautā saimniekam, no kā pērc jērus. Vislabāk, ja vari viņa barību iegādāties.
  5. Izgatavo divus aplokus! Kamēr aitas noēdīs vienu platību, otrā zāle paspēs ataugt, bet tu iegūsi perfektu mauriņu.
  6. Izvēlies elektrisko ganu! Pieskaroties aplokam, tas dod nepatīkamu triecienu, un jēri negribēs to vēlreiz atkārtot. Tieši tāpat kā dzīvnieki  ārpus aploka – suņi un meža zvēri.
  7. Parūpējies par ēnu un ūdeni! Iekārtojot žogi, pievērs uzmanību, lai karstās un saulainās dienās jēri varētu atrast patvērumu – der gan liels koks, gan nojume. Tāpat svarīgi ir, lai dzīvnieks neciestu slāpes.
  8. Atrodi uzticamu veterinārārstu! Arī aitām mēdz būt kaites – var samesties zarnas, var sagrūst kāju, ja jūti, ka paša spēki ir par maziem, zvani ārstam.
  9. Nedod jēriem vārdus! Uz kautuvi aizvest jērus, kam ir iedots vārds, ir grūti.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs