Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Absolūti viss, ko darīju, sagruva laikā, kad manā dzīvē ienāca azartspēles. Jā, es biju azartspēļu atkarīgais,» atklāts ir mūziķis Matīss Pavītols, grupas «Līvi» dibinātāja Jura Pavītola un dziedātājas Ingrīdas Pavītolas dēls. Atkarība vairākus gadus postījusi viņa dzīvi, bet atbrīvošanās no tās palīdzējusi uzsākt jaunu ceļu mūzikā.
Viss sācies gaužām nevainīgi. «Kāds tā laika kolēģis mani uzaicināja uz kafiju spēļu zālē. Teica: «Aizejam papļāpāt un iedzert kafiju! Tur to dod par brīvu, ja iemet automātā latu.» Tā arī izdarījām – iemetām latu, kuru uzreiz pazaudējām. Tajā brīdī sapratu, ka mani tajā kaut kas pievelk. Nākamajā dienā kolēģim zvanīju un teicu: «Klausies, aizejam iedzert kafiju un iemest to latu!» Kad zvanīju arī trešajā dienā, viņš teica, ka neesot laika, un es aizgāju viens. Iemetu latu un atkal neko neizcēlu,» stāsta Matīss.
«Laimēju 10 000 latu, bet zudēju daudz vairāk. Lielāki vinnesti noveda pie vēl lielākām likmēm – maksimālajām, kādas spēļu zālēs ir. Viss, kas tika laimēts, turpat arī izkusa.
Man nekā vairs nebija.
Azartspēļu atkarīgie uz spēļu zāli nes visu naudu, ko dabū. Līdzīgi kā narkomāni, kuriem vajadzīga deva. Atkarīgie neiet uz laimētavām, lai vinnētu. Viņi vienkārši citādāk nevar. Labi, ka tolaik nebija ātro kredītu, lai gan naudu aizņēmos tik un tā. Biju parādos. Šobrīd tos esmu atdevis,» saka viņš.
Matīsam palīdzēja draugs, kurš pats reiz bija azartspēļu atkarīgais. «Viņš mani aizveda uz Minesotas 12 soļu programmu, aizvilka uz baznīcu, kur pārcilājām garīgas tēmas. Taču vissvarīgākās bija mūsu daudzās sarunas.
Tiklīdz man gribējās doties uz spēļu zāli, zvanīju un teicu: «Man vajag spēlēt. Lūdzu, parunājam!»
Mēs runājām reizēm pat četras stundas no vietas. Nezinu, kā viņš to spēja apvienot ar darbu. Draugs strādāja par preču izplatītāju un, kad viņam zvanīju, mēdza vienkārši piestāt ceļa malā, lai aprunātos. Esmu viņam par to bezgala pateicīgs,» saka Pavītols.
Mūziķis saka – ir gatavs dalīties savā pieredzē, ja vien tas kādam var palīdzēt izrauties no šīs elles. «Reizēm mani kāds uzmeklē, lai vienkārši aprunātos. Bieži dzirdu cilvēkus sakām – viņi nepazīstot nevienu, kurš ticis no tā visa laukā. Es arī nevienu nevaru izvilkt, taču varu pastāstīt, kā man gāja,» atzīst Pavītols.
Atbrīvošanās ceļš mūziķim negaidīti pavēris jaunus apvāršņus. «Biju pametis ansambli, kur tolaik spēlēju bungas. Taču tad draugs mani aizvilka uz baznīcu. Man visu mūžu bija gribējies dziedāt, un tur to darīja visi. No sākuma spēlēju bungas, bet baznīcā tās šausmīgi dunēja, tāpēc nolēmu – spēlēšu ģitāru un mēģināšu dziedāt. Gāja tik grūti! Spiedu ģitāras stīgas, un man neskanēja. Ar dziedāšanu neklājās vieglāk. Sākumā to darīju tik nebaudāmi, ka reiz pat mācītājs apjautājās: «Vai mums nav kāds, kas to varētu izdarīt labāk?» Tomēr cilvēki baznīcā ir pieņemoši un mīloši, tāpēc ļāva man darīt to, ko ļoti vēlējos. Vienā brīdī mani kāds apgaismoja – lai dziedātu labi, ir jāmācās,» atklāj Matīss. Novembrī mūziķis Matīss Pavītols klausītāju vērtēšanai nodeva savu pirmo soloalbumu «Sapņu PVN». Singlā «Mamm, gūstā es» viņš izdzied krievu zaldāta, kurš nokļuvis ukraiņu gūstā, stāstu. To Matīss nupat izpildīja, basām kājām stāvot pretī Krievijas vēstniecībai.
Stāstu par Matīsa Pavītola cīņu ar azartspēļu atkarību un ceļu mūzikā lasiet žurnālā «Privātā Dzīve!»
