Rīga +14°C 
«Mūs pamodināja spēcīgi sprādzieni Kijivā, tikai pēc tiem sekoja trauksmes sirēnas. Nakti pavadījām viesnīcas bumbu patvertnē, sekojot līdzi ziņām par atkārtotiem uzbrukumiem, jau apzinātajiem bojāgājušajiem un ievainotajiem cilvēkiem,» saka Andrejs.
Tas Andreju un viņu komandu neapturēja, jo viņi jau agri nākamajā rītā devās uz mēģinājumu ar orķestri. «To izturēt ir ārkārtīgi grūti, taču vislielāko apbrīnu raisa paši ukraiņi, kuri pēc neskaitāmām šādām naktīm, ļoti smagas, aukstas ziemas turpina dzīvot un strādāt ar apbrīnojamu neatlaidību!»
«Karš var sagraut ēkas, bet tas nespēj salauzt cilvēka garu,» stāsta Andrejs.
Andrejs koncertēja Kijivā vēsturiskajā Ukrainas Nacionālās filharmonijas Kolonnu zālē kopā ar Ukrainas Nacionālās filharmonijas Akadēmisko simfonisko orķestri un diriģentu Mikolu Djadjuru. Viņi izpildīja Johannesa Brāmsa 1. klavierkoncertu. Andrejs atzīst, ka Brāmsa mūzika prasa milzīgu spēku un atkailinātu trauslumu. «Tieši to es sajutu no klausītājiem Kijivā.
Siltā uzņemšana un zālē valdošā enerģija pārvērta šo koncertu neaizmirstamā pārdzīvojumā,» uzsver pianists.
Nākamais koncerts notika Čerņihivā. Tur kopā ar latviešu diriģentu Atvaru Lakstīgalu un Čerņihivas Akadēmisko simfonisko orķestri Filharmonija tika nodota daļiņa Latvijas caur Pētera Vaska un Lūcijas Garūtas emocionāli spēcīgajiem opusiem.
Gan skatītājiem, gan mūziķiem bija asaras acīs. Taču Andreju ļoti saviļņoja notikums brauciena noslēgumā, kad viņš tikās ar Čerņihivas apgabala mūzikas skolu audzēkņiem. Bērni dziedāja Latvijas himnu. Andrejs saka: «Viņi redz skaisto un gaišo, neskatoties uz bombardēšanām, mācībām pagrabos un bojāgājušajiem vienaudžiem. Šī tikšanās mums vēlreiz atgādināja – karš var sagraut ēkas, bet tas nespēj salauzt cilvēka garu.»
