Intervijā jaunākajā SANTĀ rakstniece pastāsta, ka ārēji tik saskanīgā laulība patiesībā sākusi brukt jau sen – bijuši vairāki sarkanie karogi, kurus viņa izvēlējusies ignorēt, jo ļoti mīlējusi Džilindžeru. Viņš no Ingas dzīves pazudis gluži kinematogrāfiski – pēc desmit kopdzīves gadiem izvācies, novembra aukstumā atstājot miteklī vaļā visus logus, un par aiziešanas faktu pavēstījis pavisam ikdienišķi. «Visvairāk laikam man sāp nevis, ka [izšķīrāmies], bet – kā tas beidzās.
Tā bija divu triju minūšu telefonsaruna darbadienas vidū. Kopš tās dienas neesmu viņu satikusi. Pat nejauši, lai gan abi dzīvojam Rīgas centrā.
Tagad bieži runā par no contact šķiršanos, tas ir, kad nogriež kā ar nazi un neuztur nekādu komunikāciju. Reizēm domāju – vai viņš to dara apzināti, ticot, ka tā man būs vieglāk? Bet viņš mani ļoti labi pazīst. Viņš noteikti zina, ka šis man nodara pāri vairāk, nekā ja mums būtu bijusi kaut šausmīga, histēriska pēdējā saruna ar lūgumiem: Neaizej!, ar manu ķeršanos viņam pie kājas. Lai kas tas būtu, bet man būtu bijis noslēgums. Pēc daudzām terapijas sesijām un grāmatām uzzināju, ka tā parasti aiziet no vardarbīgām attiecībām, vienkārši aizbēg. Tad es sāku šaubīties pati par sevi. Varbūt viņš no manis bēga? Varbūt viņš baidījās no pēdējās sarunas? Jo parasti tā aiziet no cilvēkiem, no kuriem ir bail [..] Es pat nezinu, vai šodien vēl gribētu ar viņu iet cauri tai sarunai. Man vienkārši ir ārkārtīgi žēl, ka tas beidzās tā. Varēja būt cilvēcīgi, zini, pat skaisti.
Mums nav obligāti jākļūst par draugiem, bet mēs varējām izšķirties ar cieņu,»
intervijā atklāj viņa un piebilst, ka arī juridiska šķiršanās notika neparasti – Inga un Džilndžers dokumentus parakstījuši katrs savā laikā, lai nebūtu jāsatiekas.
Tagad rakstniece dziedina dvēseli Portugālē, ejot Santjago ceļu, – tas daudziem ir ceļš uz piedošanu, uz sāpju pārvarēšanu. «Es daudz domāju par piedošanu. Varbūt arī es viņam kaut ko esmu nodarījusi. Varbūt arī viņam man ir jāpiedod. Bet – kā tu vari kādam piedot, ka viņš tevi vairs nemīl? Tas taču nav piedošanas jautājums, un tas nemaina manu mīlestību. Daudzas sievietes man saka: tev būs citas mīlestības. Varbūt. Varbūt vēl lielākas. Bet šī mīlestība ir kaut kas fundamentāls,» saka Grencberga. «Arī šobrīd, lai gan manī ir daudz dusmu, skumju, bēdu, nesaprašanas, vilšanās un visas iespējamās emocijas ar mīnuszīmi, es joprojām teiktu, ka viņš ir mana dzīves mīlestība. Droši vien vienmēr tāds arī paliks. Neskatoties uz to, kā notika šķiršanās.» Pilna intervija lasāma žurnāla SANTA jūlija numurā, kas jau nopērkama visās preses tirdzniecības vietās.
Pilnu interviju ar rakstnieci lasi šeit:



































































































































































