Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Šis ir sestais labradora puika, kas ienācis mūsu ģimenē. Mums ir bijuši gan melni, gan dzelteni labradori. Viens tika nozagts, otrs – aizmuka, trešais nomira agrā vecumā, bet ceturtais uz labākiem medību laukiem devās, jo saslima ar plaušu vēzi. Pēdējais – Ufo – bija ilgdzīvotājs. Viņš pie mums pavadīja 13 skaistus gadus. Kad viņš aizgāja 2018. gada vasarā, mūsu sirdis bija salauztas. Tāpēc jaunam četrkājainajam draugam nevarējām saņemties vairāk nekā gadu. Ufo nomira manas ģimenes locekļiem burtiski uz rokām. Es tolaik biju Amerikā. Tas bija tik smagi… Taču pagājušā gada nogalē dēli beidzot sāka runāt, ka nevar dzīvot bez suņa.»
Tā ģimenē ienāca nebēdnis Pablo, kuram vārds dots par godu slavenajam gleznotājam Pablo Pikaso.
Citi lasa
«Dēliem pateicu, ka varu uzņemties suņa iegādi, bet viņiem ir jāiesaistās četrkājainā drauga meklēšanā. Vidējais dēls suni atrada interneta sludinājumā, un mēs braucām pakaļ Pablo uz Daugavpili,» atklāj Ilze Viņķele. Kucēns gan nav vienīgais dzīvnieks mājā. «Ir arī kaķene Teodora. Pagaidām viņu attiecības ir ļoti piesardzīgas,» atzīst Viņķele.
«Tā kā pie dēliem ciemos nāk draugi un mājā vienmēr valda liela rosība, labradors ir pārbaudīta vērtība – labsirdīgs un draudzīgs. Iepriekšējie suņi mūsu ģimenē ienāca, kad dēli vēl bija mazi. Suņi bija mazi, dēli arī, un visi auga kopā. Tagad, kad dēli jau kļuvušu par jauniem vīriešiem, jūtos bezgala gandarīta, redzot, ar kādu rūpību viņi izturas pret suņa mazuli. Piemēram, viņš baidās kāpt pa trepēm, un puikas viņu nes opā,» smaidot saka Ilze.
