Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
«Šis man ir bijis lielu pārmaiņu gads,» saka Samanta Tīna. «Brīžiem šķita, ka esmu gluži kā ierauta ātrvilcienā un nevaru atrast stopkrānu.
Sāpīgākais brīdis bija, kad aizgāja mans draugs, mans uzticamais sunītis Skarabejs. Tas bija ļoti smagi…
Nolēmu šo gadu veltīt sev, savas iekšējās pasaules sakārtošanai. Gribēju atrisināt lietas, kuras vienmēr tika atliktas malā, jo bija skatuves dzīve, koncerti, ikdienas ritenis, kurš nemitīgi griezās. Biju no tā visa nogurusi. Jutu, ka man vajag apstāties,» atgriežoties no Indijas žurnālam «Privātā Dzīve» stāsta Samanta.
Visvairāk Indijā dziedātāju pārsteidza viņa pati. «Vērojot sevi, pamanīju, ka man nebija ne mazākā diskomforta staigāt ar basām kājām. Novilkt apavus, ieejot tempļos vai veikalos, iet vairākus kilometrus kailām pēdām pa vietām, kur staigājušas govis, skraidījuši pērtiķi, mētājas kaut kādas pārtikas atliekas. Par to pat neaizdomājos. Tajā pašā laikā šeit, Latvijā, ciemojoties mammas dārzā, man nepatīk, ja melnzeme pieskaras pēdām. Tas ir smieklīgi,» atzīst Samanta.
