Ceļojums uz Gvatemalu — krāšņa zeme, kur laiks ir apstājies

Bet kāpēc tieši Gvatemala? – izbrīnīti prasīja mani Meksikas draugi, kad stāstīju par ieceri turp doties. Meksikāņiem Gvatemala ir kā mums Baltkrievija – bez īpašas vajadzības turp neviens nedodas. Arī es uz Gvatemalu dodos, neko īpašu negaidīdama, – taisni tādās reizēs jau pretī nāk visforšākie piedzīvojumi.
Nedēļas tēma: ceļošana
Dagnija Asare
29. marts

Saglabāt

Foto: Dagnija Asare

Ja godīgi, doma par došanos uz Gvatemalu piedzimst gluži praktisku apsvērumu dēļ – nupat beigām tuvojas dzīvošanai Meksikā piešķirtās atļaujas sešu mēnešu limits, bet gribas palikt vēl pāris mēnešu, tāpēc nekas cits neatliek, kā valsti pamest, lai atkal atjaunotu uzturēšanās atļauju un atgrieztos. Meksikas kūrortpilsētā Puertovajartā, kur esmu apmetusies, tāda neesmu vienīgā – ik pavasari prāvs gājputnu bariņš, kas šeit salidojuši vēlā rudenī, nu prāto, kurp doties «vīzas brīvdienās». Gvatemala nebūt nav tas iekārojamākais galamērķis starp tuvākajām valstīm, krietni pievilcīgāki ir ASV dienvidu štati, eksotiskā Kuba vai Centrālamerikas bezrūpīgā Karību piekraste.

Toties Gvatemala ir ievērojami lētāka – man un pāris draugiem šis apsvērums šoreiz ir izšķirīgais, tāpēc tiek nopirktas lidmašīnas biļetes uz Tapačulu – necilu meksikāņu pilsētu Čiapas štatā, vistuvāk Gvatemalas robežai. Tālāk domājam doties ar autobusu, šķērsot robežu un nākamo nedēļu pavadīt, ar kamionetām jeb tā sauktajiem chicken buses – vistu busiņiem – apbraukājot valsts dienvidu galu.

Dienvidus esam izvēlējušies atkal jau praktisku iemeslu dēļ – ceļš uz ziemeļiem ir pārlieku ilgs un dārgs. Vēlāk izrādīsies, ka šī bijusi salīdzinoši veiksmīga izvēle. Jā, maiju piramīdas, džungļi un Karību piekrastes dievīgais klimats mums iet gar degunu, toties līdz ar visu minēto mums izdodas izvairīties no tūristu pūļiem, dārgiem pakalpojumiem, klišejām un gidu vadītām ekskursijām, bet tā vietā palaimējas nogaršot pavisam īstu Gvatemalu. Pagalam vienkāršu, pieticīgu, toties siltu un patiesu.

Paldies par meksikāni

No Tapačulas dodamies uz robežpilsētu Talismanu – robežu esam iecerējuši šķērsot taksītī. Taksists izvairīgi piekrīt, tomēr brauciens galu galā beidzas kādu puskilometru pirms robežas, kur taksists žēli māj ardievas. Tālāk mēs atbildot paši par sevi (precīzi taksista vārdi). Mūsu pārsteigumā ieplestajā mutē atbilde kā tāda vārna, nē, drīzāk maitu lija ielido pēc pāris sekundēm. Takša durvis vēl nav atvērušās, kā mūs jau ir ielenkuši kādi desmit vīri, kas, cits citu pārkliegdami, cenšas mums iebarot savus pavadoņa pakalpojumus. Un tad tik sākas elle un Indija. Šī bija pirmā, bet ne pēdējā reize, kad mūsu kompāniju pārņēma pateicība, ka starp mums ir meksikānis Karloss. Bez viņa spāņu valodas zināšanām būtu dimbā…

Angliski te neviens nerunā, un arī spāņu valoda lielajam vairumam gvatemaliešu ir otrā valoda, tāpēc locīta un mocīta pēc sirds patikas.

Jā, spāņu valoda ir vienīgā oficiālā valsts valoda, tomēr ielās, veikalos, tirgus laukumos, autobusu pieturās mūs lielākoties apņem eksotiskas, čaukstīgas maiju valodas, kuru nosaukumi ir tikpat burvīgi, kā skanējums – kiče, pokomčik, mam, kakčikel un citas kopumā 23 lielas un vēl vairākas mazas.

Pavadoņi, kas mūs apņēmušies pavadīt kaut līdz galvaspilsētai, gan runā lieliskā un ļoti skaļā spāņu valodā. Tiekam laipni ievadīti robežpunkta telpās un tikpat gādīgi sagaidīti atpakaļ. Uz katra soļa vīru bariņš cenšas izdevīgi iemainīt valūtu, pagādāt īpaši lētu taksi un citādi pa draugam izpalīdzēt. Viss notiek neatlaidīgi un uzstājīgi. Lai kā cenšamies sekot līdzi katra vārda saturam, brīdī, kad jau Gvatemalas pusē esam iestumti nākamajā taksītī, attopam, ka tomēr esam iekrituši uz trīssimt meksikāņu peso, tātad aptuveni piecpadsmit eiro. Sāpe nav tik liela…

Kad atpakaļceļā šķērsosim robežu, tiksim bezkaislīgi informēti, ka kopš pirmā janvāra spēkā stājies likums par sauszemes ieceļošanas nodevu ne-meksikāņiem 500 peso apmērā katram. Tas iekodīs drusku vairāk (īpaši ņemot vērā, ka gandrīz visa skaidrā nauda brauciena laikā ir notriekta), taču ne tik sāpīgi kā dažām gvatemaliešu un hondurasiešu ģimenēm, kas nakts vidū spiestas palikt robežpunktā.

Daudzkoku zeme

Tiklīdz esam izkļuvuši no padrūmā robežas ciemateļa, paveras sasodīti skaista ainava, un patiesībā tā arī nebeidzas visu ceļojuma laiku. Gvatemala ir neticami krāšņa, zaļa zeme. Izrādās, tās nosaukums navatlu valodā (joprojām dzīva acteku valoda, kurā runā Meksikā) nozīmē – daudzkoku zeme. Šo skaisto vārdu Gvatemala joprojām nes ar godu: tā ir zaļākā Latīņamerikas valsts. Salīdzinot ar kaimiņzmēm, tās teritoriju klāj krietni vairāk vienlaidu lietusmežu.

Tā vien šķiet, ka laiks Gvatemalā ir apstājies un te valda tās pašas vērtības, noskaņas, tradīcijas un pat krāsas kā pirms simtiem gadu. Pat lielās pilsētās lielais vairums sieviešu neatkarīgi no to vecuma tērpjas tāpat, kā ģērbušās viņu vecvecmāmiņas un to priekšteces – pašu austos krāsainas vilnas brunčos un platās, košās blūzēs, ko sauc par huilpil. Līdz pat šai dienai pieņemts nēsāt savam ciematam un apvidum raksturīgās krāsās un zīmējumu musturos. Bērnu ratiņus Gvatemalas pilsētu ielās neredzēsiet – gvatemalietes par ērtāko pārvietošanas veidu joprojām uzskata savas atvases dažkārt līdz pat pirmsskolas vecumam nēsāt uzsietas staltajā mugurā, bet iepirkumus liek uz galvas uzstutētās bļodās vai sainīšos.

Vistu vāģi

Skati, kas slīd gar mūsu logiem, nevienu brīdi nav garlaicīgi vai vienmuļi. Tas palīdz, jo braukšanu par komfortablu nekādi nenosauksi. Atškirībā no Meksikas, kur starppilsētu transports ir dārgs, bet neticami komfortabls (par divdesmit eiro tiksi pie piecu, sešu stundu brauciena ideāli vēdinātā, SPA salona cienīgā sēdvietā plus vēl tādām ekstrām kā uzkodu komplekts un teicama filmu izvēle, jā, arī angliski!), Gvatemalas autobusi ir krietni pieticīgāki.

Busiņi, ko sauc par chicken buses, ir iespaidīgos ornamentos pārkrāsoti veci amerikāņu skolas autobusi. Ne sevišķi ērti un ne pārāk ietilpīgi. Ja esi kopā ar savu ceļabiedru ērti iekārtojies divvietīgā sēdeklī un labsajūtā iemidzis, nebrīnies, ja pamodīsies, diviem gvatemaliešu vīriem tevi maigi mēģinot iebīdīt logā, lai izbrīvētu vietu sev. Autobusi vienmēr ir pārbāzti. Lai izbrīvētu kādu vietas strēķīti pasažieriem, to bagāža tiek piestiprināta uz busiņa jumta. Šis uzdevums, kā arī biļešu tirgošana ir konduktoru pārziņā – tie ir trīs, četri jauni un enerģski zeļļi, kas brauciena laikā pārvietojas pa autobusa ārpusē piestiprinātām kāpnēm.

Lielum lielais vistu vāģu pluss – tie ir neticami lēti: par trīs stundu pārbraucienu jāšķiras no 8 kecāliem, kas ir aptuveni 80 eirocentu.

Cita lieta, ka nekur tālu trīs stundās nokļūt nav iespējams, jo lielais vairums ceļu nebeidzamos kalnus šķērso šaurās serpentīna strēmelēs. Līdzīgi kā citur Latīņamerikā, temperamentīgie šoferīši šo neērtību risina ar vālēšanu vājprāta ātrumos, asākos pagriezienos īpaši sirsnīgi uzdodot pa bremzēm, kas mūsu braucieniem piešķir papildu adrenalīnu un katru izkāpšanu pārvērš mazos svētkos.

Šelas pārsteigumi

Autobusa pieturu te nav, tās jāmeklē uz čuju – uzrunājot uz ielas stāvošus ļaužu bariņus un jautājot, ko šie gaida. Kopumā vietējie ir ļoti draudzīgi, taču uzsākt sarunu nemetas un arī atklāti pētošus skatienus sajust gadās tikai no bērniem un pusaugu čaļiem. Pirms brauciena gan dzirdēju nostāstus par vietējo agresīvu reakciju uz tūristu mēģinājumiem fotografēt vietējos bērnus (tam par iemeslu bija vairāku bērnu pazušana, kurā vietējie vainoja amerikāņu tūristus), tāpēc fotokameru un paši sevi no bērniem turam drošā attālumā.

Var gadīties – un mums, protams, gadījās –, ka autobuss nolēmis doties pa citu ielu un līdz tavai pieturai nenonāk.

Tāpēc pie gaidītājiem piestāj privāti auto. Šādās mašīnās cenšas iespiesties pēc iespējas vairāk braucēju. Astoņiem pasažieriem (!) teju trīs stundas braucot nelielā folksvāgenā, nonākam Kecaltenango, Gvatemalas otrā lielākajā pilsētā.

Nosvinēšana ir pirmā doma, kas nāk prātā, atklājot, ka kājas pēc šā brauciena vēl izdodas iztaisnot.  Starp citu, Gvatemalā svinēt iesaku ar alu – atšķirībā no citām Centrālamerikas valstīm te veikalos nopērkamais vietējā ražojuma alus (Brahva Extra, Gallo, Cabro) ir pat ļoti pieklājīgs. Alus un salīdzinoši lielais hipsterkafejnīcu daudzums (labs alus, kafija, panīni, kiši, zemes toņos ieturēts interjers un ļoti daudz bārdu) ir tikai viens no patīkamajiem pārsteigumiem, ko iebraucējam piedāvā Kecaltenango jeb Šela, kā to mīļi dēvē vietējie.

Vēl ir, piemēram, neticami krāšņas konkistadoru laikos celtas baznīcas (arī pirmā visā Centrālamerikā), dabiski karsto avotu baseini, kā arī kūsājoša pilsētas dzīve – restorāni, klubi, koncerti. Mēs tā visa vietā piektdienas vakarā priekšroku dodam futbola spēlei. Vismaz viena futbola spēle, apceļojot Latīņamerikas valstis, jāapmeklē. Arī tad, ja pati spēle īpaši neinteresē, jo aizraujošākais action notiek ne laukumā, bet skatītāju tribīnēs.

Mēs pat nenojaušam, cik ļoti mums paveicies, – izrādās, ka par gaidāmo maču zina stāstīt katrs uzrunātais pārdevējs, sētnieks un parkā zvilnošs dienaszaglis, turklāt, to darot, lepni tiek izriestas krūtis.

Šelas komandai Xelaju (jeb Chivos, kas tulkojumā nozīmē kazas) pretinieki būs Gvatemalas (tās, kas galvaspilsēta) Communicaciones. Lielāku suņabērnu starp daudzajām Gvatemalas futbola komandām neesot – saka vietējie, un sāncensība starp abām komandām ir leģendāra.

Stadionā ierodamies stundu pirms mača sākuma. Ierosinātājs, saprotams, ir mūsu meksikānis – kas tā būs par futbola skatīšanos, ja iepriekš vēderā nebūs ielikti pāris tako, pie stadiona vārtiem viņš esot noskatījis kiosku, kurš solās būt izcils. Viņš, tāpat kā daudzi mani meksikāņu draugi, tik tiešām prot nekļūdīgi novērtēt ielu ēstuvju kvalitāti, vien ievelkot nāsīs gatavotā ēdiena smaržu. Šoreiz par Karlosa īpašo talantu pārliecināties neizdodas – pie noskatītās būdas stāv tāda rinda, ka ar stundu nepietiktu. Ap stadionu valda nervoza gaisotne – pagaidām ne gaidāmās spēles dēļ, bet gan bailēs nepaspēt paēst. Ap kioskien sastājušies pūļi nemierīgi dīdās, bet tie, kuru rokās jau nokļuvis tako, grilētas gaļas, čimičuri desu vai sviestmaižu (kas šeit tiek sauktas par tortām) šķīvis, labsajūtā puspievērtām acīm lieliem kumosiem loka iekšā kūpošos labumus.

Tā tev arī vajag!

Kad esam nokļuvuši savās vietās, stadionā valda pārsteidzoši svētlaimīgs miers. Kārtīgi ieturējušies, visi ir gatavi futbolam – jauni un veci, ģimenes tēvi, mammas, opīši un jaunākās atvases. Aplaidis skatītāju pūļiem izbrīnītu skatienu, mūsu meksikānis vīlies secina, ka gvatemalieši laikam ir ļoti miermīlīgi futbola skatītāji. Meksikā deviņdesmit procenti futbola fanu esot agresīvi veči, kas nu jau būtu sākuši aurot rupjības. Taču, spēlei sākoties, arī sieviešu un bērnu klātbūtne nevienu netraucē pār futbolistu galvām gāzt baisus lāstus, ar mātēm un sievām saistītas neķītrības…

Nolādētais sūda meksikānis, mums aiz muguras sēdoša dāma nikni sauc, kas liek secināt, ka galvaspilsētas komandā spēlē vismaz viens meksikānis. Mums līdzās sēdošs kungs ar absolūti neitrālu sejas izteiksmi apdullinošā skaļumā novēl galvaspilsētas futbolistu vecākiem nomirt, atklāj, ka tie dzimuši maukām un ka to galvaskausos nav smadzeņu. Brīdī, kad Šelas spēlētājs noliek garšļaukus pretinieku, iesperot pa celi, futbola cienītājs apmierināti nokliedzas esso! – tā tev arī vajag. Kunga cienītā piekrītoši māj ar galvu.

Šela tovakar uzvar ar trīs pret nulli. Svinēt aicinātājiem atsakām – nākamajā rītā esam ieplānojuši celties agri un iekarot Santamarijas vulkānu.

Una ranchera!

Gvatemalas vulkāni ir vesela tūrisma nozare. Valsts dienvidu daļā to ir vairāk nekā trīsdesmit, turklāt daudzi joprojām ar dažādu jaudu darbojas – vieni atgādina lēnīgus skursteņus, daži regulāri izspļauj lavu un akmeņus un diemžēl reizi pa reizei arī izvirst ar negaidīti lielu jaudu, kā tas šogad notika ar Fuego vulkānu. Kaut arī kalnos kāpšana nevienu no mums īpaši nesajūsmina, samierinamies ar domu, ka Gvatemalā tas ir must do, par ko internetā viszinīgi atgādina katrs ceļošanas speciālists un blogeris. Esam uzmanīgi izlasījuši citu kāpēju pieredzes stāstus. Uzkāpšana neaizņemšot vairāk kā četras, piecas stundas, nokāpšana uz pusi mazāku laiku.

Kad miegains rīta pirmais busiņš mūs izmet pie kalna kājām, piezogas pirmās šaubas par to, vai tiešām esam gatavi ar svēto Mariju mēroties spēkiem – no tāluma jau tā iespaidīgā 3772 metru virsotne,

Tā redzama no katra Šelas kaktiņa, tagad šķiet nepielūdzami milzīga. Nepaiet ne divdesmit minūtes, kad uz mūsu mugursomām ir uzgūlies grūtsirdīgs klusums. Franču puisis, kas mūsu grupiņai piesities autobusa pieturā, bez vārdiem norāda, cik nesagatavoti šim kāpienam esam. Francūža trekinga apavos tērptās kājas puisi naski un viegli nes pretim Marijas smailajai krūtij…

Pēc minūtēm četrdesmit no francūža esam spiesti atvadīties – viņa enerģiskais solis kļūst fiziski un emocionāli nepanesams. Taču vēl lielākā kaunā mūs atstāj ceļā sastaptie vietējie, kas – jauni un veci, slaidi un arī miesās raženi – bez nekādiem sporta apaviem vai elektrolītu ūdeņiem mūs ceļā apsteidz. Izrādās, Santamarijas virsotne ir tāda kā vietējo svētvieta, uz kuru ik svētdienu tiek veikti svētceļojumi, kas virsotnē tiek noslēgti ar senajām maiju dievībām veltītām lūgšanām un rituāliem.

Virsotnē nokļūstam vēlu, tāpēc apkārtējā ainava mums iet gar degunu – tiklīdz saule sasilda zālē un koku zaros nosēdušos rasu, tā pārvēršas biezos mākoņos, kas ieskauj virsotni. Toties tiekam aplaimoti ar maiju lūgšanu rituālu, kas patiesībā ir krietni aizraujošāk par smukiem skatiem.

Skaistākais ezers

Mūsu nākamā pietura ir Atitlans, kas ir Gvatemalas dienvidu daļas populārākais tūristu galamērķis – Centrālamerikas dziļākais ezers, ieskauts mūžsenām kalnu mugurām un kūpošiem vulkāniem. To, kā pārlaimīgi ceļotāji virs draudīgām lavas peļķēm aizkūpina cigaretes, cepina zefīrus un kausē kedu zoles, noskatāmies internetā airbnb istabiņu omulībā – ar vienu vulkānu mums pilnīgi pietiek. Bez vulkānu smailēm smukā Atitlana (savulaik vairāki prominenti ceļotāji to nodēvējuši par pasaules skaistāko ezeru) sānus sargā vairāki ciematiņi – vairums zaudējis to sākotnējo nosaukumu un pārkrustīti spāņu svēto vārdos – Sanpedro, Sanhuana, Santakatarina…

Teiksim, Santjago – vislielākais no tiem – ir Maksimona mājvieta. Tas ir tāds kā vietējo dieviņš. Dzimis maiju un katoļu piņķerīgajās attiecībās, iemieso sevī pa drusciņai no senajām maiju dievībām, katoļu svētajiem, Bībeles personāžiem un arī slavenākajiem un nežēlīgākajiem spāņu konkistadoriem. Maksimons ir blēdis un krāpnieks, tomēr taisnīgi gādā par saviem bērniem un sekotājiem. Viņš ir donžuāns, bet vienlaikus arī ģimeņu aizbildnis. Viņš ir nežēlīgs, bet mīļš. No viņa baidās un vienlaikus par viņu mīļi iesmej.

Bet tūrista acīm Maksimons ir koka figūra, ietērpta krāsainu lakatu kārtās un kovboju cepurē (citviet Maksimonam labpatīk valkāt melnu hūti, saulesbrilles un melnu, spīdīgu uzvalku). Dažas reizes gadā – ap Lieldienām un citām reliģiskām svinēšanām – viņš tiek izvests garākā pastaigā pa pilsētas ielām.

Kaprīzā dieviņa pašreizējo adresi noskaidrot visvienkāršāk ir, kādam no vietējiem puišeļeim iespiežot plaukstā dažus kecālus un paprasot ceļu. Maksimonam viesi patīk, un viņš tos uzņem bieži – patumšā istabiņa, kur tas apmeties, slīgst dāvanās: pastāvējušos ziedu pušķos, tekilas pudelēs, alus skārdenēs, smēķos, bet viņa mieru sargā un dieviņu acīmredzot arī izklaidē pāris viegli iereibušu vīru ar smēķi zobos. Pa mēriņam iedzeram arī mēs un visu šo dīvaino pasākumu nopietni uztvert nespējam.

Kaut Atitlana ciematu ieliņas ik dienas pierībina aizvien jaunu tūristu ceļasomu ritentiņi, ezera mieru tie nespēj traucēt. Vietējie gan žēlojas, ka nekas vairs nav kā agrāk, ciematus ir pārņēmuši hipiji un hipsteri, ezers galīgi piesārņots. Mums rādās pilnīgi cita bilde. Ezera ūdens ir dzidrs un dziļš, to nesteidzīgi vago neredzētu zivju pūļi. Noīrējam namiņu pašā ezera krastā un no savas šķībās ekoloģiskās terases augstumiem ap saullēkta laiku vērojam vietējās sievas, kas kailām krūtīm ezera ūdeņos mazgā veļas kalnus. Dzīve rit siltā, rāmā plūdumā. Iebraucēju te ir daudz, taču lielākoties tie ir miermīlīgi un vegāniski noskaņoti brīvdomātāji, kas par vides saglabāšanu rūpējas nesalīdzināmi sirsnīgāk nekā vietējie un iztikšanu pelna, izgatavojot un tirgojot dažādus skaistus nieciņus, našķus, smūtijus un citus ekolabumus.

Desertā – baroks

No Atitlana atvadāmies negribīgi – kāds smuku acu, cits sapņaino ezera ūdeņu dēļ. Pēdējās mūsu ceļojuma pieturas ir divi galēji pretstati: valsts kādreizējā galvaspilsēta Antigva un tagadējā – Gvatemala. Pie otrās kavēties nav vērts – vienā no pasaules nepievilcīgākajām pilsētām atgriezties negribētos nekad, tā, starp citu, šogad pasaules bīstamāko pilsētu topā tikusi pie divdesmit ceturtās vietas.

Baltādainos uz ielām tikpat kā nemana, tāpēc tiekam pētīti uz nebēdu – tas mums laupa pēdējās entuziasma drupatas, un Gvatemalas pilsētas izpētei predzētās stundas tiek pavadītas viesnīcas telpās.

Antigva turpretī izrādās īsta konfekte. Smuka, salda bez gala un tāpēc arī daudzu tūristu iekārota un iekarota. Kā UNESCO pasaules mantojuma pērle šī daiļava lepojas ar dižciltīgu vēsturi, neskaitāmiem baroka namiem un krāšņām baznīcām. Ko darīt Antigvā, kad ieliņas izstaigātas un namu fasādes un romantiskie iekšpagalmi sabildēti? Tērēt naudu! Skaisto, seno namu sienās ierīkoti glauni restorāni, kafejnīcas, vietējā dizaina un amatniecības darbu veikali un viesnīcas – visas vienlīdz vilinošas.

Antigva ir slavena ar gvatemaliešu šokolādi un kafiju – runā, ka tieši šī pilsēta ir viena no retajām vietām, kur Gvatemalā var tikt pie gvatemaliešu kafijas, jo viss saražotais tiek eksportēts ārpus valsts. Šejienes nacionālais dzēriens, starp citu, ir rums Zapata. Dārgs kā labs viskijs un pasniegts silts un tīrs. Tā pieticīgajai Gvatemalai sakām visai dekadentiskas atvadas – ar ceļojuma lieliskāko maltīti, mīkstākajiem pēļiem šikā butikviesnīcā un vērienīgu pastaigu pa elegantiem bāriem. Galu galā par tādu dāvanu kā negaidīti skaists un saturīgs ceļojums ir jāprot godam pateikt paldies.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada septembrī.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs