Ceļojums uz Apsolīto zemi. Septiņas Izraēlas

Ceļojumi
Kristīne Vilīte
19. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Kārlis Vilītis
Jeruzālemes ieliņa pusdienlaikā.
Dievs solīja Mozum aizvest izraēliešus uz labu un plašu zemi, kur piens un medus tek. Izraēla patiesi ir Apsolītā zeme – valsts, kas atrodas triju kontinentu krustpunktā, to apskalo trīs jūras. Reliģijas un kultūras kontrasti ir tikpat krasi kā daba – te zaļi ziedoši dārzi, te pilnīgs tuksnesis ar dzelkšņu krūmiem. Vieta, kur savas karstākās lūgšanas nosūtīt uz debesīm vairākkārt. Un saņemt atbildi.

Ja dodies uz Izraēlu, tad ceļveža vietā droši vari ņemt Bībeli. Reta ir tāda vieta, kur nebūtu piedzīvots kāds grāmatu grāmatā aprakstīts notikums. Sarkanā jūra – tā pati, kas pašķīrās, lai izraēlieši varētu aizmukt uz Apsolīto zemi! Ala, kur Dāvids slēpās no Zaula dusmām. Pasaules punkts, kur Marija satika eņģeli, bet pāris kilometru tālāk Jēzus paēdināja 5000 izsalkušo ar maizi un zivi. Cik dienās Dievs radīja zemi, tik garš bija mans ceļojums, piedevām vēl nepakautrējos izmantot septīto dienu, kad atpūsties.

Pirmā Izraēla. Saules un jūras zeme

Lai arī ģeogrāfiju esmu mācījusies un zinu, ka tas ir iespējams, tomēr neierasti – nieka nepilnu piecu stundu lidojuma attālumā no aukstas ziemas nokļūsti vietā, kur ir tik silts un saulains.

Galapunkts ir Eilata, kūrortpilsēta pie Sarkanās jūras, ar kristāldzidru ūdeni, kur peldēt vai nirt, vērojot krāsainas zivis. Neesi noskaņota niršanai? Var noīrēt laivu ar stikla dibenu. Sajuti īstu zemūdens vilkmi? Tad dodies uz Koraļļu pasaules zemūdens observatoriju, kur, atpūtniekiem par prieku, 25 baseinos plunčājas gan zivis un sūkļi, gan koraļļi. Neesi jūras dzīļu pētniece? Varbūt tev labāk patīk putni? Eilatas ziemeļu pusē plešas sāls purvi, kur barojas daudzu sugu gājputni, kas pavasaros un rudeņos lido starp Āfriku un Eirāziju. Par iespējamajiem putnu bariem šosejas malās pat brīdina ceļazīmes.

Izraēlas ceļmalas vispār ir bagātas ar ceļazīmēm, ko Latvijā neieraudzīsi. Piemēram, Uzmanību! Kamieļu ceļš! Vai: Iespējams nogruvums! Arī: Uzmanīgi – uguns zona! Tā nu tas ir – diemžēl valstī ir strīdu teritorijas, zemes it kā pieder Izraēlai, bet palestīnieši domā atšķirīgi.

Tāpēc nav ieteicams tur rādīties ar Izraēlas auto numuru zīmi, citādi var gadīties sabojāt jauki uzsākto ceļojumu.

Mana vilšanās piezogas Starptautiskajā Putnu vērošanas centrā. Pati vien esmu vainīga! Kas man lika iztēloties rozā flamingu barus, mūsu stārķu kolonijas, kas piestājušas atpūtā? Neko no sapņotā nedabūju! Vien pāris piktu, pelēkbaltu flamingu, dažus ūdensputnus, un, lai vēl saredzētu tos pašus, vajadzēja binokli. Skaidrs, ka nebūs man te nekāds Animal Planet kanāls. Rūgtums ātri tiek noskalots ar svaigi spiestu granātābolu sulu, papildinātu ar ledu. Šis ir must have Izraēlā, dabūjams teju uz katra ielas stūra un lielākās, mazākās ieskrietuvēs. Tāpat kā augļi. Esmu mandarīnu un hurmu sezonā. Pēdējās maziņas, bet tik gardas, nekāda sīvuma. Kā teica mans draugs, kurš te viesojies pirms gada: «No hurmām vien var pārtikt!»

Nobaudu arī kaktusa augļus – garšo pēc gatavību nesasnieguša arbūza, tāpēc palieku pie hurmām.

Vēl, protams, izmantoju jebkuru iespēju baudīt humosu – zirņu pastēti, kas tapusi ar sezama pastas tahini un dažādu garšvielu līdzdalību. Smērē uz maizes, ēd klāt pie gaļas kā tupeņu biezeni vai vienkārši leksē iekšā karotēm. Humoss, izraēliešu vīns, hurmas un ūdens ir klasiskais pirkums teju katru dienu un vienlīdz labi garšo gan pie Galilejas jūras, gan tuksnesī.

Otrā Izraēla. Tuksnesis un nebeidzams ceļš

Lai nokļūtu Jeruzalemē, ir jāšķērso tuksnesis, bet šo pilsētu grib redzēt ikviens – kā musulmanis, tā jūds un kristietis. Ebrejiem Zālamans te uzcēlis pirmo templi, musulmaņiem Muhameds ieradies savā Nakts ceļojuma laikā, bet kristiešiem tā ir Kristus dzimšanas un miršanas vieta.

Ar īrēto auto ceļš līdz Jeruzalemei ir tikpat ilgs kā lidojums uz Eilatu. Pirmajā stundā es nebeidzu savam ceļabiedram – viņš arī šoferis – skandēt: «Apstājamies! Vājprāts, cik skaisti! Tas ir pa īstam? Es gribu nofotografēt! Un šo klinti arī! Tiešām te nevar apstāties?» Saprotot, ka ar tumsu (un tā te piezogas ap 16 pievakarē, it kā kāds būtu izslēdzis gaismu) jānonāk Jeruzalemē, turpinu bildēt caur mašīnas logu, bet jau otrajā stundā rimstos un vienkārši baudu ainavu, kas joņo garām. Negeva tuksnesis ir tik varens, ka klusībā nopriecājos, ka to sastapšu vēlreiz – atpakaļceļā.

Tumsai iestājoties, esam Jeruzalemē un pretim pa visām ielām nāk vīri, nē, ne pelēkos vadmalas svārkos, bet melnos uzvalkos, baltos kreklos, platmalēs un kažokādas cepurēs.

Ar sirdsmieru konstatēju, ka par ebreju iešanu mazumā nav jāsatraucas – katru vīru aplenc bērnu bars, bet sieva ir redzamās gaidībās.

Ir piektdienas vakars pēc saulrieta, un lielais sabats ir sācies un ilgs līdz sestdienas saulrietam. Ortodoksāliem ebrejiem pat 30 grādi neliks atteikties no štreimeļa (augstas kažokādas cepures)! Sajūtos kā tūriste Rīgā, kura grib bildēt cilvēkus tautastērpos.

Trešā Izraēla. Reliģiju kokteilis ar kardamona smaržu

Musulmaņu kvartāla ieliņas pilnas trokšņu, garšu un smaržu.

Rīts Jeruzalemē sākas ar veiksmi neveiksmē – pirmās naktsmājas, lai arī atrodas labā rajonā pie Damaskas vārtiem, tomēr ir tāds pritons, ka uzturēties tajās gribas pēc iespējas mazāk un pārņem vēlme mukt prom ielās ar saullēktu uzreiz pēc sešiem. Tas atmaksājas, jo Jeruzalemes vecpilsēta mūs sagaida bez tūristu pūļiem (tos mums sola gan ceļveži, gan draugi, kas tur viesojušies). Vietējie dodas uz skolu un darbiem, visi kā viens uzkožot saldumus (uztura speciālisti par šādām brokastīm kristu ģībonī).

Jeruzalemes vecpilsēta ir īsta paradīze reliģiju tūristiem. Tā sadalīta četros rajonos – Musulmaņu, Armēņu, Kristiešu un Ebreju. Atliek tikai ar savu lūgšanu apstaigāt visus un cerēt, ka kāds vai visi kopā lūgsnu piepildīs. Sekojot ebrejiem, nonākam pie drošības pārbaudes. Tās Izraēlā nav nekas neparasts – pārbauda visus un visur, pie tūrisma objektiem, veikalos, pastā. Pie Raudu mūra vīriešiem tiek izsniegta ebreju galvassega – kipa.

Esam vietā, kur lūgšanas aiziet tieši debesīs.

Par to ebreji ir pārliecināti, un nav iemesla viņiem neticēt. Sajūta patiešām ir neaprakstāma, un atvērtās debesis virs Raudu mūra ir gluži fiziski sajūtamas. Vīriešu un sieviešu puses te nodalītas. Kungi ir daudz skaļāki un dziedošāki par dāmām. Ebreju matronas, skolnieces, biznesa sievietes cēli sēž plastmasas krēslos un klusu pie sevis murmina lūgšanas. Japāņu atpūtnieces izpildās daudz aktīvāk – glāsta mūri un raud! Vairāk tūristes, mazāk vietējās sievietes mūra spraugās bāž salocītas zīmītes ar lūgumiem. Tās noteiktos laikos tiek savāktas un apraktas Eļļas kalnā jeb vietā, kur visātrāk varēs tikt debesīs, tā pārliecināti ebreji un dara visu, lai tos apbedītu tieši šeit.

Pēc Raudu mūra apmeklēju Svētā kapa baznīcu, kur saskaņā ar leģendām tika apglabāts Kristus. Pārsteidzošākais, ka baznīca pieder sešām dažādām kristiešu konfesijām un visas savā starpā gadsimtiem ilgi cīnās par to, jo katra ir pārliecināta, ka nams pieder tai. Kompromiss ir atrasts – baznīcu atslēdz un aizslēdz musulmanis, tā teikt, cilvēks no malas, bet katrai konfesijai pieder savs stūrītis ēkā, un katrs ar šķību aci skatās uz kaimiņu.

Šķiet, viss, ko sludinājis Kristus, šai baznīcā ir piemirsts.

Uz akmens, kas it kā ticis aizvelts priekšā kapenēm, kristieši krāmē virsū gan iepirkuma maisiņus, gan sveces, gan svētbildes. Nekaunīgākie paši uzguļas virsū.

Efektīgāka un krāšņāka celtne vecpilsētā atrodas musulmaņu rajonā – tā ir Klints kupola mošeja. Bet Armēņu rajons ir visklusākais. Tas mani paņem ar mozaīkām un apgleznotiem keramikas granātāboliem. Tā, kamēr apsekoju visus kvartālus, jau tuvojas pusdienlaiks un ieliņas pildās ar tūristiem. Līkumojot var satikt ne vienu vien ekstāzē dziedošu tūristu grupu, kas iziet Kristus Golgātas ceļu ar visām pieturām. Priesteris priekšgalā, kāds no grupas ar krustu uz pleciem, pārējie nopakaļus.

Tikmēr Musulmaņu kvartāls pārvērties par lielu, skaļu un apdullinoši smaržojošu tirgu. Pārdod te visu, sākot ar ebreju kipām, beidzot ar rožukroni un falāfelu taisāmo spiedi. Garšvielu smarža apreibina, sevišķi jūtams kardamons, kas sajaucas ar svaigi spiesto apelsīnu aromātu, jūtamas arī vīraka un svaigu zivju notis. Vecas arābu sievas piemetušās uz akmens trepītēm, sev apkārt izkārtojot rozīnes, svaigas piparmētras un koriandra saišķus.

Bet Ebreju kvartālā gan visas bodes un bodītes ir ciet – sabats taču. Arī nekādi sabiedriskie transporti nekursē. Platā iela ar tramvaju sliedēm pilna ar kājāmgājējiem. Tramvajs atsāks darbu svētdienas rītā.

Ceturtā Izraēla. Kristus zeme ar ziedošiem Tibērijas dārziem

Svētās Marijas no visas pasaules sapulcējušās Nācaretē.

Nākamajās dienās paredzēts ceļojums Kristum pa pēdām, izlaižot Bētlemes kūtiņu, jo tā atrodas Palestīnas pusē. Pirmā pietura – Kristus bērnības pilsēta Nācarete, kas ir Izraēlas ziemeļos, valsts zaļākajā daļā ar ziedošiem dārziem un vīnogu laukiem.

Nācarete ir vieta, kur Marija satika eņģeli Gabrielu, kas viņai agrā pavasarī paziņoja, ka ap Ziemassvētkiem meitene dzemdēs dēlu. Un šajā vietā, saprotams, uzcelta Marijas Pasludināšanas bazilika, turklāt ne vienreiz vien. Beidzamo reizi tas izdarīts 1969. gadā. Jāatzīst, ka bazilika ar dārzu, ziedošām rozēm un koku pavēni uz mani atstāj vēl lielāku iespaidu nekā Raudu mūris. Pagalmā var aplūkot Marijas no visas pasaules.

Lietuviešu Marija visa zeltā uz zila fona virs Auštras baznīcas, tāpat kā Taizemes Marija ar raibām plīvojošām biksēm.

Re, tumšādainā Etiopijas Marija un no zilbaltām flīzēm veidota Marija no Portugāles! Tikai latviešu Mariju nemanu, varbūt kautri noslēpusies.

Nākamais punkts ir Maizes un zivju vairošanas baznīca ar krāšņām mozaīkām, kur redzamas gan zivis, gan maize. Tiesa, pie baznīcas vārtiem neviens šīs ēdmaņas nedala. Zivi un maizi var iegādāties teju jebkurā Tibērijas krodziņā. Katrā ēdienkartē iekļauta Svētā Pētera zivs. Leģenda vēsta, ka Svētais Pēteris, klausot Kristus padomam, šo zivi noķēris un tās mutē atradis monētas, kas palīdzējušas dzēst parādu. Un tā līdz šai dienai zivij uz katra sāna ir melns plankums – Pētera pirkstu nospiedums. Restorānos var dabūt veselu zivi, taču jārēķinās, ka tā ir asakaina un vakariņas ieilgs. Bet var pasūtīt arī zivju zupu vai fileju. Kā garšo? Saldi!

Noteikti jāapmeklē Kapernaumu – Kristus pilsētu.

Pie Galilejas jūras, kas patiesībā ir ezers, atkal uzstādīta izraēliešu mīļākā zīme Peldēties aizliegts – tādas atrodu teju pie visām ūdenskrātuvēm. Ūdens ir – peldēties nedrīkst!

Uz akmeņiem satupuši lūdzēji, kas vēro saulrietu. Lūgsnu murmināšana mijas ar tūkstošbalsīgu zvirbuļu kori. Debesis krāsojas bugenvileju toņos (tās te kā nezāles krāšņo visas ceļmalas – no baltām līdz bordo), izceļot milzu agaves, ko daži vandaļi izmantojuši, lai atzīmētos. Uzraksti, kas ar nazi iegriezti alvejā, liecina, ka te bijuši Dima + Larisa, bet kāds cits nolēmis, ka agaves lapa ar izgrieztu Will you marry me? ir labākais veids bildināšanai.

Piektā Izraēla. Jordānas upē nokristīties vēlreiz

Autores paškristības Jordānas upē. Bez mācītāja un balta krekla, apejot rindu.

Šodienas galvenais uzdevums – nonākt pie Jordānas upes, kur kristīts Jēzus, un iemērkties tajā pašai. Esmu kristīta luterāne, kas pārgājusi baptistos, tāpēc man izpalikušas kristības ūdenī. Esmu nolēmusi to labot!

Lai kā gribētos upi nekurienes vidū, koku paēnā, jārēķinās, ka nopelnīt grib visi. Ap Jordānas upes līkumu ir uzbūvēta vesela industrija. Liela, lepna māja ar suvenīru veikalu, restorānu un wi-fi – tā teikt, vari kristīties un par to nekavējoties ziņot sociālajos tīklos. Princips šeit tāds: samaksā 10 dolārus par īri, dabū baltu kristību kreklu un dvieli, kā arī sertifikātu, ko pats vari aizpildīt. Tas apliecina, ka konkrētajā datumā esi kristīts Jordānā.

Esot ebreju zemē, man laikam jau ir pielipis ebreju knauzerīgums. 10 dolāri par dvieli un kreklu, ko es pat nedrīkstēšu ņemt līdzi? Dvieļi pašai somā, gara kleita arī.

Tas pat autentiskāk, un iespēja iegūt Jordānas ūdenī mērcētu kleitu, kas žāvēta tuksneša saulē. Sacīts – darīts! Lavierējot starp zivīm un pīlēm, iekāpju Jordānā. Blakus bariņš tūristu ar savu priesteri kliedz, smejas, raud un nonāk katarsē, griežoties kā derviši. Mans neticīgais ceļabiedrs palūdz, lai aizdodu kleitu, jo arī grib tikt Jordānā. «Vienkārši iemērcēties!» – jo ceļojums jau pusē, bet neko vairāk par dušu neesam dabūjuši.

Sestā Izraēla. Kamieļu lielvalsts ar lielāko pilnmēnesi

Kuprainis, kas redzams pa autores guļamistabas logu. Negava tuksneša vidū var palikt gan pa nakti, gan izjāt ar kamieļiem, gan iegādāties kamieļmātes piena krēmu.

Par savām naktsmājām esam izraudzījušies kamieļu fermu Negava tuksnesī. Tas ir liels kamieļu aploks, padsmit mazas finiera mājiņas ar sietu logu vietā, koplietošanas dušas un virtuves. Ja ir vēlme, var doties kamieļa mugurā pa tuksnesi un līdzņemšanai iepirkt kamieļmātes piena krēmu un ziepes. Pilns serviss nekurienē!

Ir pirmdiena, esam vienīgie viesi un tiekam laipni sagaidīti ar saldu piparmētru tēju. Šajā naktī tiek solīts lielākais pilnmēness pēdējo 70 gadu laikā. Un šajā gadījumā solīts makā krīt!

Skaļi kliedzu aiz sajūsmas, kad apaļā bumba lēnām rāpjas pa smilšu kalnu augšā un iekārtojas palmas galotnē tā, it kā būtu milzu Ziemassvētku zvaigzne, bet palma – eglīte.

No rīta viens kamielis (laikam jau vecākais un solīdākais) tiek izlaists no aploka un apstaigā visus namiņus. Pa teritoriju kopā ar milzu baltu suni vazājas arī ēzelis, nelabi bļaudams. Acīmredzot viņš te pieņemts gaiļa vietā, jo sāk aurot reizē ar saullēktu.

Septītā Izraēla. Trīs vienā – Sāls kalni, Nāves jūra un oāze

Šūpoties kā korķim virs sāļā ūdens, ziesties ar dūņām – tas ir must do Nāves jūrā.

Un kā nu bez Izraēlas klasiku klasikas – Nāves jūras jeb ezera, kur sāls un citu minerālu koncentrācija ir tik liela, ka neviena dzīva būtne nemājo. Braucot gar piekrasti, izskatās, ka jūru klāj gluds ledus spogulis. Prieks, ka šajā dienā ir arī citi objekti, jo traukties tikai uz bezgala sāļo ūdeni, kas tevi tur virs ūdens kā tādu korķi, diez vai ir vērts. Daudz lielāku iespaidu atstāj Ein Gedi nacionālais parks ar neskaitāmajām takām, kur īsākais pārgājiens ilgst stundu, bet garākais – 7–9 stundas.

Esot šajā parkā, es saprotu, ko nozīmē oāze tuksneša vidū, ne velti šī vieta Bībelē minēta kā viena no skaistākajām. Daudz dažādas floras un faunas (klinšu kazas sastopu, tuksneša leopardus gan ne) un ūdenskritumi. Pretim nāk vietējo skolēnu grupas slapjiem matiem, pēc pārsimt metriem top skaidrs, kāpēc – klasēm vien bērni metas zem ūdenskrituma un spiedz sajūsmā. Arī es atrodu nomaļāku ūdenskritumu un spiedzu tā, ka kalnu kaza izmežģī kājas, rāpjoties klintīs.

Izraēlas garšas

Izraēla ir kā izraēliešu brokastis, kur maizi un ceptas olas pasniedz ar lielu paplāti, kur cits pie cita satupuši mazi trauciņi ar dažādām vietējām garšām – tev atliek tikai izlemt, ko smērēsi uz maizes, ko pievienosi izraēliešu salātiem (smalki sagriezti gurķi, tomāti un garšaugi), bet, ja pievienosi fetas siera līdzinieku, iegūsi Jeruzalemes salātus.

Brokastīs katrs var sev sakombinēt vēlamo garšu. Tieši tāpat ar pašu Apsolīto zemi – te prieku atradīs gan pludmales cienītāji, gan vēstures savaldzinātie, gan gardēži vai ekstrēmu piedzīvojumu meklētāji. Izraēlai ir daudz garšu, ko piedāvāt!

 

 

 

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs