• Advokāts Aldis Pundurs. Saruna par zemstrāvām, jūtām un reputāciju

    Slavenības
    Ineta Meimane
    Ineta Meimane
    15. februāris, 2019
    1 komentārs

    Drukāt

    Saglabāt

    Aldis Pundurs
    Foto: Matīss Markovskis
    Aldis Pundurs
    Juridisko zinātņu doktors Aldis Pundurs. Bijušais Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors ar argumentētāja slavu un spēju atšūt visspēcīgākos advokātus. Viņa uzraudzībā bijušas daudzas skaļas korupcijas krimināllietas. Intervija ar Aldi Punduru ir viens no izdevniecības SANTA gada labāko rakstu balvas — Zelta spalvas — ieguvējiem.
    Šaubos, vai saruna ar žurnālu man tagad ir vajadzīga, viņš uzsver, jo par deputātu kļūt netaisoties un esot jau gana presē izvazāts. Tomēr piebilst, ka varbūt tiešām vērts salikt dažus punktus uz «i». «Jo klusēt nozīmētu, ka esmu sagrauts.»

    Un mēs runājam. Gan par Pundura reiz uzraudzītajām lietām, gan prokuratūras zemstrāvām, gan jurista reputācijas jūtīgumu. Un vīrietim netipiski – arī par jūtām. Par laulības šķiršanu un vīrieša izmisumu sievišķās atriebības priekšā.

    Kopš 2017. vasaras Aldis Pundurs ir zvērināts advokāts. Joprojām nesmēķē un reti dzer kafiju. Uz tikšanos viņš atbrauc ar pajaunu Citroën un bilst, ka draugi to apsmejot par bulciņvāģi

    – Vai kriminālromānā Bailes, ko sarakstījis kāds ar pseidonīmu Indriķis Latvietis, izdomātā sižetā citu atpazīstamu galveno varoņu vidū atpazināt arī sevi – kā prokurora Alda Dundura prototipu?

    – Ar cilvēku, kas slēpjas aiz autora pseidonīma, man ir ļoti sliktas attiecības. Reiz izmeklēju viņa krimināllietu par korespondences noslēpuma tīšu pārkāpšanu, viņš bija atnācis iepazīties ar lietu. Procesā bija epopeja par policejiski bandītisku valsti, kad no viņa ņēma DNS paraugus, viņš tur visādi uzstājās. Visus, kas piedalījās izmeklēšanā, tagad izsmej savā krimiķī. Toreiz man likās, ka viņš saprot – lietu izbeidzot, esmu izdarījis viņam labu. Bet viņš uzvedas kā meža dzīvnieks, kam atbrīvota slazdā iecirstā kāja, – projām bēgot, iekož atbrīvotājam rokā. Viņš ir uzzinājis ļoti sīkus faktus no manas dzīves. Un mani aprakstījis, pazemojot, kā vien varējis – sakumpis, nesmuks, bailīgs…

    – Šis krimiķis apspēlē arī to, ka nelaiķis advokāts Andris Grūtups (romānā Rūtups) par saviem klientiem, no kuriem daži figurē arī oligarhu lietā, laika gaitā savācis kompromitējošu faktu klāstu. Atklātībā nākot, tas uzspridzinātu mūsu valstiskumu. Cik tajā patiesības? Ko saka jūsu intuīcija?

    – Grūtups noteikti nebija Latvijas ienaidnieks. Viņš savā laikā daudzas lietas pareizi runāja. Piemēram, ka Latvijā vajag celt rūpnīcas, ka mūsu valstij nevajag kalpot ārzemniekiem. Agrāk līdām vienā vietā Maskavai, tagad padevīgi pildām, ko saka Brisele un Vašingtona. Mēs vienmēr esam bijuši kalpi, mums nekad nav bijis aristokrātijas, kamēr lietuviešiem – sava karaļvalsts…

    – Krimiķī apšaubīts tas, ka advokāta nāves cēlonis bijusi pašnāvība. No sižeta izriet, ka slavenā advokāta nāves izmeklēšanas lieta slepeni nonāk uz jūsu galda…

    – Tā ir autora fantāzija, nekas tāds pie manis nenonāca. Viss sižets ar tā saucamā Rūtupa nogalināšanu ir fantāzija. Toreiz uz Grūtupa dzīvokli izbrauca profesionāla komanda. Speciālists uzreiz var pateikt – tuvšāviens vai tālšāviens, no kāda attāluma, ar kuru roku… To, ka šaujot, izejas caurums ir lielāks nekā ieejas, iemāca jau studentiem. Seko trasoloģiskās, balistiskās ekspertīzes. Neesmu bijis klāt, bet man teica, ka Grūtupa kabinetā esot bijis mans lēmums par lietas pret viņu izbeigšanu. Trīs miljonu lietā. Paziņojums, ka lieta izbeigta uz nereabilitējošiem apstākļiem tādpēc, ka iestājies noilgums. Krieviski sakot uļika – nošāvies tāpēc, ka es esot pieņēmis nereabilitējošu lēmumu. Ja sabiedrība uzzinātu, ko viņš īstenībā izdarījis, tad… Bet tāda versija droši vien nav patiesa, jo īstā visdrīzāk bija smagā slimība.

    Patiesā labuma guvējs jeb tā persona, kas tālāk dotu pavēles, kā rīkoties ar naudu, būtu pazīstamais Ventspils oligarhs. Daudziem tas nepatika. Viņi sūdzējās. Centās mani pazemot. Tāpēc, ka trīs miljonu lietu izmeklēju godīgi.

    – Indriķa Latvieša pasaka apspēlē vēl dažu sabiedrībā zināmu cilvēku nāvi, slēpjot viņus aiz pseidonīma, kas acumirklī ļauj saprast, kas ir šīs personas. Kā ir ar Vitāla Lejiņa nāvi? Krimiķis vēsta, ka viņu atainojošais varonis pirms došanās uz Maskavu ārstēt sirdi uzrakstījis testamentu, kur mantu novēlējis kādam Embergam, un drīz tiešām arī nomiris…

    – Neko nezinu, bet parasti šādi testamenti top ar atpakaļejošu datumu. Tiek atrastas kādas mirušas personas, uz kurām tiek kaut kas norakstīts.

    – Un kā ir ar mirušo «Ventspils uzņēmēju Laimoni Unkeru, Emberga slepeno finanšu plūsmas zinātāju», kurš it kā «ar sirdi» miris Paragvajā, bet viņa vietā Vārvē apglabāts kāds cits… (Sižets liek noprast, ka runa ir par Ventspils amatpersonu lietā par liela apjoma naudas legalizēšanu organizētā grupā aizdomās turēto Laimoni Junkeru. – I. M.)

    – Neprasiet to, ko es nezinu. Varbūt arī tas cilvēks nemaz nav miris.

    – Un kas, jūsuprāt, varētu būt noticis ar pazudušo advokātu Aināru Plataci? Juristu vidē droši vien ir versijas un pārdomas.

    – Atceros, kā stāvēju tiesas koridorā. Bija tāds apsūdzētais Štālbergs, pa tiesas koridoriem skraidīja advokāts Platacis un kliedza: «Apsūdzētais Štālberg, atdodiet tiesu izpildītājam savu pulksteni!» Visas tautas priekšā viņu pazemoja. Štālbergs gāja projām, Platacis ar tiesu izpildītāju skrēja viņam no muguras un skaļā balsī sauca… Bet es domāju, ka Platača tiešām vairs nav.

    – Un visas tās bites, kas sakož lieciniekus… Tā sauktajā Latvenergo trīs miljonu lietā, ar kuru kā prokurors darbojāties arī jūs, iesaistītais grāmatvedis izkrīt pa logu… Nav aizdomīgs lielo nāvju skaits ap šo lietu?

    – Kā no Kapeņu stāstiņiem, vai ne? Bet varbūt tās tiešām vienkārši ir sakritības? Piemēram, man kā prokuroram bija daudz lietu, kur apsūdzētie jau sēdēja apcietinājumā, un tikai viena, kur apsūdzētais līdz tiesai nenodzīvoja. Bet manai kolēģei cietumā, tiesu gaidīdami, nomira seši vai septiņi apsūdzētie!

    Ja nebūtu tik dziļi racies, varbūt man dzīvē nebūtu nemitīgu nepatikšanu. Ir cilvēki, kuriem tas ļoti, ļoti nepatika.

    Tā trīs miljonu lieta, ko iedeva man, nebija par Koemeca (bijušais Latvenergo prezidents – aut.) un citām nāvēm. Tā bija par darījumu, kas jau bija noslēgts. Lieta savā laikā bija ļoti skaļa, bet lielākā daļa sabiedrības nemaz nezina, kā tā beidzās. Tā saucamos streločņikus aizsūtīja uz tiesu, bet galvenās personas, domāja, ka tās nekad neatradīs, nekad nesavāks pierādījumus. Izmeklēšanas grupu likvidēja un lietu atdeva man – faktiski nogrūda izbeigšanai. Un paralēli citām lietām pie tās strādāju gandrīz vai aiz pārliecības. To izmeklēju viens, nekādas palīdzības nebija. Sūtīju tiesiskās palīdzības lūgumus uz Lihtenšteinu, Ameriku. Ieguvu pierādījumus. Tad tur arī parādījās Lembergs, parādījās Grūtups. Pusviltus ceļā uzzināju, kur atrodas auditorfirmas Deloitte & Touche dokumenti, ieguvu Grūtupa saraksti ar Beriju (Bijušais Bankas Baltija likvidators no šīs auditorfirmas Deivids Berijs – aut.). Neviens negaidīja, ka vēl atradīšu ko tādu, ka varēs kaut ko pierādīt. Bez operatīvām darbībām, bez palīdzības – sēž kaut kāds tur prokurors un brīvajā laikā meklē, kur palikuši trīs miljoni. Un pat kaut ko noskaidro. Vairākus gadus man bija tā lieta. Ja nebūtu tik dziļi racies, varbūt man dzīvē nebūtu nemitīgu nepatikšanu. Ir cilvēki, kuriem tas ļoti, ļoti nepatika.

    Lietā nebija aizdomās turēto. Grūtups atteicās liecināt, jo visu darījis kā advokāts. Grūtups angļu valodu nemācēja, viņam visu rakstīja un ar visiem sarakstījās viņa palīgs. Abi atteicās liecināt, atsaucoties uz to, ka pildījuši advokāta funkcijas. Arī bankas likvidators Latvijā tēloja beigtu zivi. Pēc tam viņš strādāja Ņujorkā. Divi CIP aģenti manā uzdevumā viņu nopratināja. Un viņš visu izstāstīja! To, ko Latvijā nebija stāstījis, to viņš izstāstīja CIP aģentiem! Un viņi man atsūtīja protokolu. Patiesības noskaidrošanai tas bija neatsverami.

    – Kāpēc tad Grūtups nesēdēja?

    – Jo bija jau iestājies noilgums… Bija divas epizodes – viena Latvenergo, otra – Ventspils nafta… Uztaisīja ekspertīzi un konstatēja, ka diviem darījumiem ir pilnīgi vienādi cesijas līgumi, tātad viens avots. Jau sākotnēji, sadalot lietu, tas bija tur iekšā. Atnāca kāds cilvēks, atnesa dokumentus, pastāstīja, ka būtu notikusi cesija Venstpils naftai. Un tur patiesā labuma guvējs jeb tā persona, kas tālāk dotu pavēles, kā rīkoties ar naudu, būtu pazīstamais Ventspils oligarhs. Daudziem tas nepatika. Viņi sūdzējās. Centās mani pazemot. Tāpēc, ka trīs miljonu lietu izmeklēju godīgi.

    Man nebija nekādas karjeras izaugsmes iespējas. Jo nebiju nevienam virsprokuroram radinieks, nebiju nevienam draugs vai politiski angažēts, nepildīju pasūtījumus. Nereaģēju uz mājieniem, biju neietekmējams.

    – Prokuratūrā izjutāt pret sevi spiedienu?

    – Man nebija nekādas karjeras izaugsmes iespējas. Jo nebiju nevienam virsprokuroram radinieks, nebiju nevienam draugs vai politiski angažēts, nepildīju pasūtījumus. Nereaģēju uz mājieniem, biju neietekmējams. Esmu varbūt vienīgais prokurors visā prokuratūrā, kurš nostrādājis 20 gadu un kuram ne reizi neizmaksāja prēmiju. Treknajos laikos tās deva pēc saraksta katru mēnesi. Neesmu saņēmis nevienu prēmiju, godarakstu vai apbalvojumu. Nekad! Tāpēc, ka nepatiku virsprokuroram, kurš domāja, ka ieņemšu viņa vietu. Visi to labi zināja, par to smīkņāja. Tas bija pazemojums, jā, bet pieradu, samierinājos. Un projām negāju, nostrādāju līdz pensijai. Vienīgo prēmiju man izmaksāja tad, kad aizgāju no prokuratūras. Atklātāk uz jūsu jautājumu atbildēt vairs nevar.

    Ar Maizīti (Jānis Maizītis, Latvijas Republikas ģenerālprokurors no 2000. līdz 2010. gadam – I. M.) man bija labas attiecības. Kādus prēmiju sarakstus viņam atnesa, tādus viņš arī parakstīja. Ļoti godīgs cilvēks. Neietekmējams. Bet viņš faktiski prokuratūru nevadīja. Viņam bija jācīnās ar tiem, kas tur gribēja kaut ko bīdīt un kārtot. Viņa kabinets atradās 2. stāvā, un divu vadīšanas termiņu laikā viņš ne reizi neuzkāpa līdz 3. stāvam, vispār neizgāja no sava kabineta. Introverts, ne ar vienu nekontaktējās.

    – Minētajā krimiķī rakstīts, ka ģenerālprokurors ēdot no kāda Emberga rokas. Tā varētu būt?

    – Maizītis noteikti neēda. Par Kalnmeieru nezinu. Tas, ka viņš tur medībās brauc, nekādi nav saistīts ar ēšanu no rokas. (Smaida.) Bet mūsu politiskā sistēma ir tāda, ka ģenerālprokurora amats ir politisks. Maizīti, piemēram, uzspieda kādas draudzīgas lielvalsts vēstniecība. Kalnmeieru, iespējams, izraudzījās vietējie, tie, kuriem te ir politiskā vara. Kuriem? Pati ziniet, man neprasiet.   

    Man kā muļķītim vajadzēja Fliku dabūt uz šejieni, lai citiem būtu vieglāk viņu aizturēt. Kad konstatēju, ka uz Latviju viņu dabūt nevar, bet Vācijā viņu attaisnotu, lietu izbeidzu.

    – Jūsu uzraudzībā bija arī daļa tā saucamās airBaltic Flika lietas.

    – Man kriminālvajāšanā bija tikai daļa par atceltajiem reisiem. Braucām uz Berlīni Fliku pratināt, jo viņš baidījās lidot uz Latviju, kaut reisu atcelšana bija tikai tāds sīkums. Bet viņam bija bail, ka, tiklīdz te parādīsies manā lietā, tā viņu uzreiz aizturēs citā lietā, par kuru man nestāstīja. Viņu jau bija riktīgi nobaidījuši, visu sabojājuši, un viņš aizbēga. Man kā muļķītim vajadzēja Fliku dabūt uz šejieni, lai citiem būtu vieglāk viņu aizturēt. Kad konstatēju, ka uz Latviju viņu dabūt nevar, bet Vācijā viņu attaisnotu, lietu izbeidzu.

    – Jūs esat vairākkārt minējis, ka oligarhu lietas izmeklēšana bijusi nekvalitatīva, tādēļ neizdevās kādu notiesāt.

    – Nujā, un tāpēc esmu slikts. Bet es esmu godīgs. Nelienu pakaļā tai jocīgajai sievietei un netēloju baigo cīnītāju pret korupciju. Kaut pret korupciju esmu cīnījies ne mazāk. Jūs skatāties filmas par mafiju? Tur ierēdnis cīnās pret mafiju, meklē to mafijas bosu, cīnās un meklē, līdz beigās uzzina, ka šis boss sēž turpat stāvu augstāk – viņa priekšnieka kabinetā. Nu, man arī tāda pati sajūta ir bijusi.

    – Tauta lasa oligarhu sarunas un nespēj ticēt, ka nav, aiz kā aizķerties…

    – 99 procentus lietu var izmeklēt un aizvest līdz tiesai, ja visu izdara profesionāli. Vācijā tiek atklāti 97 procenti slepkavību. Viņiem neesot korupcijas lietu par policistiem, prokuroriem un tiesnešiem. Oligarhu lietu varēja nosūtīt uz tiesu, ja viss būtu izdarīts kvalitatīvi. Citās valstīs kriminālprocesa vadītājs ir prokurors, bet policija dara, ko prokurors liek. Mums izmeklēšana ir patstāvīga, prokuroram tikai jāuzrauga – pēc savas iniciatīvas vai ja ir kāda sūdzība.

    Nelienu pakaļā tai jocīgajai sievietei un netēloju baigo cīnītāju pret korupciju. Kaut pret korupciju esmu cīnījies ne mazāk.

    – Izmeklēšana tika traucēta, mākslīgi bremzēta?

    – Tur jau tā lieta, ka visdrīzāk nē. Mēģina vainot Kalnmeieru, bet patiesībā KNAB nenoveda lietu līdz galam savas augstprātības un iedomības dēļ. Kāpēc vainot Kalnmeieru, Leju (Māris Leja, Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors – I. M.), ja paši nesavāca visus pierādījumus. Sieviete savā augstprātībā bija izdomājusi, ka prokurori ir tādi paši noziedznieki kā tie, kuri viņu lietas izmeklē, un nedeva prokuroriem lietas materiālus. Prokuroram vajadzētu izmeklēšanai palīdzēt, bet viņš to nevar, ja no viņa slēpj dokumentus. Un tagad tas vairs nav noslēpjams, viņi tiešām bija atlasījuši – ko grib, to dod, ko negrib, to nedod. Tagadējais Rīgas domes deputāts intervijās ir melojis, ka viņi esot pierādījumus atlasījuši kopā ar prokuroru. Prokuratūrā cilvēki bija sašutuši – kā var tā melot! Esmu ļoti neizdevīgs, jo saku patiesību. Kaut rūgtu. Tāpēc man ir nepatikšanas un pēc šīs intervijas arī visdrīzāk būs atkal.

    – Emocionāli jūs vēlētos, lai valsts nozagšanā vainīgie tiktu notiesāti?

    – Daudziem būtu jāsēž. Lielāko daļu lietu var atklāt, tikai vajadzīgs milzīgs darbs, zināšanas, pacietība. Bet izskatās, ka cīņa ar korupciju ir dažu cilvēku personīgā publiskā kampaņa, nevis reāla cīņa.

    – Bet arī jūsu rokās taču nonāca daļa šīs lietas materiālu, bijāt viens no vērtējošiem prokuroriem, kāpēc jūs pats…

    – Tik, cik man iedeva, es paskatījos. Leja bija pieņēmis lēmumu, ka neņems to lietu vajāšanai. Zināms, ka KNAB izdarīs spiedienu uz prokuroru – visu laiku pārsūdzēs mūsu darbu. Lai pārdrošinātos, man un vēl vienam prokuroram, arī zinātņu doktoram, iedeva materiālus no oligarhu lietas – neatkarīgi izvērtēt, vai ir iemesls celt apsūdzību. Mēs neatkarīgi viens no otra uzskatījām, ka nav pamata, nav pierādījumu, lai sāktu kriminālvajāšanu.

    – Bet kāpēc jūs negribējāt aizķerties kaut aiz mikroskopiskiem sīkumiem? Ar muguras smadzenēm taču valsts nozagšanas pazīmes sajutāt.

    – Ja tur būtu šādi sīkumi atradušies! Saprotiet, man iedeva to, ko man iedeva. Varbūt man apzināti tika iedots tieši tik un ne vairāk? Varbūt. Un no tā, ko man iedeva – nu, nevar sākt vajāšanu. Ja es toreiz būtu zinājis to, ko zinu tagad… Ja man viss būtu iedots, droši vien būtu kaut ko izdomājis.

    KNAB vadībai bija politika prokuratūrai neko daudz nerādīt, tikai pašu minimumu un pašā pēdējā brīdī. Bet es prasīju, ar viņiem lamājos. Teicu – vai nu atnesiet man visu, vai arī, ja kaut kas nesanāks, vainojiet sevi. Tad viņi atskrēja – nu kā, nu kā, mēs taču esam kopā, kopā jāatbild par rezultātu.

    Bet oligarhu lietā KNAB acīmredzami visu par pierādījumiem nestāstīja. Kaut viņiem bija ļoti daudz pierādījumu un milzīgas iespējas – klausīties, rīkoties… Viņiem to vajadzēja novest līdz galam.

    Ir taču jāzina, kas vēl steidzami jāizdara, lai savāktajam nezustu jēga. Bija tāds prokurors Nazarovs (izmeklēja uzņēmēja Daiņa Peimaņa, Privatizācijas aģentūras darbinieces Ilonas Skadiņas slepkavību un citas lietas; Nazarovu atzina par vainīgu kukuļņemšanā un citos noziegumos, sodīja ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem. – I. M.). Toreiz, 2003. gadā, jau otrajā dienā pēc viņa aizturēšanas atnāca KNAB izmeklētāja un teica – lietā ir tas un tas. Izrunājām apstākļus, teicu – jums vajag ātri pa sestdienu izdarīt to un to, jo pirmdien būs par vēlu. Toreiz vajadzēja steidzami nostiprināt atzīšanos – otrais līdzdalībnieks bija atzinies, bet bez advokāta… Atzīšanās nebija nostiprināta. Pirmdien būtu atnācis advokāts un pateiktu, ka nekā nav bijis. Un viss! Vairs neko nevarētu pierādīt. Kamēr apsūdzētais runā, ar viņu jāstrādā, jāizdara konkrētas darbības. Tā ir elementāra prasība, lai viņš pēc tam nevar atteikties no liecībām. Izmeklētāja pa sestdienu visu izdarīja, un beigās Nazarovam iedeva 7 gadus. Ja viņa nebūtu to izdarījusi, ir liela varbūtība, ka Nazarovs izspruktu no soda. Protams, toreiz ar to ieguvu nedraugus.

    Bijis arī tā – atnāk divi no KNAB, atnes lietu un saka: saprotam, ka tur ir noziegums, bet mēs nesaprotam, kas tas par noziegumu. Un tad es kādas trīs nedēļas rokos, domāju…

    Bet oligarhu lietā KNAB acīmredzami visu par pierādījumiem nestāstīja. Kaut viņiem bija ļoti daudz pierādījumu un milzīgas iespējas – klausīties, rīkoties… Viņiem to vajadzēja novest līdz galam.

    Tas bija raksturīgs viņu darbībai – kolīdz nesanāca izmeklēšana, tā informāciju nodeva presei. Lai sabiedrība tomēr zinātu. Pēc tam sākās TV raidījumu sērija, ko veidoja Jaunalksne…

    Bijušais premjers Krasts arī nāca sniegt paskaidrojumu, un uz visiem jautājumiem viņam bija tikai viena atbilde – neatceros.  Kad beigās jautāju, vai viņš atceras, vai viņš vispār ir bijis premjers, atkal teica – neatceros. Un tā viņš aizgāja ar totālo amnēziju.

    Tāpat arī par oligarhu lietu informāciju nodeva presei, un labi, ka nodeva. Lai sabiedrība zina savus varoņus. Bet ar to tagad tie cilvēki taisa sev politisko kapitālu, lai nākamajās vēlēšanās iekļūtu Saeimā. Neesmu viņu ienaidnieks, es arī esmu pret korupciju, bet man nepatīk tāds negodīgums.

    Atcerieties, kad Šlesers tikko ienāca politikā. TV raidījumā viņš izvilka dokumentu, ka Lembergam piederot ofšors. Un teica apmēram tā – es vēl politikā neesmu bijis, esmu bagāts kļuvis bez tā, bet ir cilvēki, kas, izmantojot politiku, ir kļuvuši bagāti. Toreiz Šlesers sabiedrības acīs parādījās kā cīnītājs pret oligarhiem. Kas notika, kad Šlesers pats tika pie politiskās varas? Viņi sēdēja pie viena galda un bīdīja savas štelles. To pašu šobrīd mēģina nākamie jaunie cīnītāji ar korupciju – izmantojot karogu, ka viņi cīnās pret korupciju un par tiesisku valsti, viņi grib tikt pie siles. Un tauta tic, ka šie būs tie īstie tiesiskuma sargi!

    – Kādas ir jūsu attiecības ar oligarhiem?

    – Kādas man var būt attiecības? Mēnesī, kad Lembergu aizturēja uz ceļa un uzlika rokudzelžus, braucu velokrosu Baložos. Nokritu, salauzu lāpstiņu, draugi aizveda uz slimnīcu. Dežūrārsts, izlasot, ka esmu no prokuratūras, draudīgi prasa: vai jūs to Lembergu vajājat? Atbildu, ka tieši es nē, ir citi prokurori. Tad labi, šis atsaka. Ventspilī cilvēki toreiz lūdzās: laidiet Lembergu ārā, mums pilsētā kavējas tilta remonts… Kontakts ar Lembergu man bija ļoti slikts. Biju viņu izsaucis uz pratināšanu kā liecinieku, šķiet, saistībā ar trīs miljonu lietu. Uzvedās nekaunīgi – pret mani un visu iestādi. Atteicās atbildēt uz jautājumiem, atteicās parakstīt protokolu, kurā teikts, ka iepazīstināts ar tiesībām, ka ir liecinieks. Iepriekšējā dienā blakus kabinetā mana kolēģe bija likusi viņam parakstīties un aizsūtījusi parakstu uz ekspertīzi. Viņš laikam domāja, ka taisos darīt to pašu. Advokāte sēdēja blakus un Lembergam teica: «Paraksti, tur nekā nav, un ejam projām.» Bet viņš – nē, vēl vārījās, vārījās un tā arī neparakstījās.

    Šķēle bija pretēja rakstura cilvēks. Ārēji sadarbojās – tāds čomisks. Atnāca kā ļoti labs draugs un teica, ka, pēc uzvārda spriežot, iespējams, esot man attāls radinieks (Smejas.) Šleseru nekad neesmu saticis. Kalvīti, viņš tolaik bija premjerministrs, izsaucu paskaidrojumu sniegšanai, bet mans kabinets nekurināts, tikai plus 2 grādi. Vispirms kabinetā ienāk milzīgs apsargs, tad – Kalvītis pats. Aiz sienas skaļi urbj celtnieki, nevar dzirdēt, ko runājam, eju pie strādniekiem un saku – nevajag trokšņot, jo ieradies premjers. Projām iedams, Kalvītis teica, ka aiziešot vēl uz otro stāvu aprunāties ar ģenerālprokuroru. Viss solīdi. Bijušais premjers Krasts arī nāca sniegt paskaidrojumu, un uz visiem jautājumiem viņam bija tikai viena atbilde – neatceros. Neatcerējās ne dokumentus, ne ko runājuši. Kad jautāju – un kad jūs bijāt premjers, viņš atbildēja, ka neatceras. Kad beigās jautāju, vai viņš atceras, vai viņš vispār ir bijis premjers, atkal teica – neatceros. Un tā viņš aizgāja ar totālo amnēziju.

    Zatleram cepuri nost par to, ka viņš toreiz nebaidījās pieņemt izšķirīgu lēmumu par Saeimas atlaišanu. Bet Vīķe-Freiberga ļoti uzstājās pret čekas maisu atvēršanu, par to es viņu nemīlu.

    Daudz ir tādu lietu par korupciju, kur neviens neko neatceras. Bija kāds cilvēks, kuram kontos miljoni, arī tagad Šveices bankās tie droši vien ir, un tos visus viņš bija paņēmis korupcijas rezultātā. Viņš pilnīgi neko neatcerējās par saviem kontiem, arī to, ka tur ir vairāki miljoni.

    Ja cilvēki zinātu, kas figurē tajās korupcijas lietās, oligarhu sarunās dzirdamais ir pupu mizas salīdzinājumā ar to, kas noticis īstenībā un kas savākts vēl citās krimināllietās, bet nekur nav virzīts. Ja cilvēki to uzzinātu…

    – Kāpēc nekur nav virzīts?

    – Paprasiet Kehrim, no kurienes viņam miljoni Šveices bankās, paprasiet Čeveram… Iemesli dažādi. Pirmais – tiem, kas bija pie varas, nebija īstas gribas ar to cīnīties. Lai tādas lietas novestu tiesā, vajag: pirmkārt, resursus, otrkārt, mācēšanu. Tie, kas valda, paši jau neradīs iespēju, lai viņus apkaro. Ļaus ķert un sēdināt ceļu policistus, bet nedos taču iespēju, ka pašus apkaro.

    – Kā tad īsti būs – tie no oligarhu lietas, kuriem jāsēž, sēdēs cietumā?

    – Par noziegumiem, kas ir tajā lietā, noteikti nesēdēs. Vaina ir jāpierāda. Un varētu mēģināt atjaunot izmeklēšanu un kaut ko labot. Tomēr tas, manuprāt, nekad nenotiks. Neviens izmeklēšanu neatjaunos un, ja arī atjaunos, tik un tā nepierādīs. Bet lai lemj attiecīgie cilvēki.

    Zatleram cepuri nost par to, ka viņš toreiz nebaidījās pieņemt izšķirīgu lēmumu par Saeimas atlaišanu. Bet Vīķe-Freiberga ļoti uzstājās pret čekas maisu atvēršanu, par to es viņu nemīlu. Kas bija pirmais, ko Vācija darīja pēc apvienošanas? Notika lustrācija! Visi, kas bijuši drošības dienestos, visi prokurori, tiesneši, kas taisījuši politiskus spriedumus, visi tika izmesti no darba. Polijā notika tas pats. Tāpēc tur šodien nav korupcijas – tieši lustrācijas dēļ. Bet mums daudzi tagad, izmantojot savu čekas ietekmi, ir pie naudas un varas. Jo mūsu valstī nebija lustrācijas! Tāpēc arī mūsu valsts ir nozagta. Un nedrīkstēja VDK aģentus pārvervēt Latvijas labā. Jo – nav bijušo čekistu. Tāpat kā nav bijušo nēģeru.

    Vācijā ātrvilciens iet ar ātrumu 270–280 kilometru stundā, bet mūsu vilcienā jūs vien lēni pukšķināsit uz priekšu. Tāda pati atšķirība ir starp Vācijas un Latvijas tiesu.

    – Izklausās bezcerīgi. Un tiesu vara?

    – Vācijā ātrvilciens iet ar ātrumu 270–280 kilometru stundā, bet mūsu vilcienā jūs vien lēni pukšķināsit uz priekšu. Tāda pati atšķirība ir starp Vācijas un Latvijas tiesu. Tas nozīmē ne vien jaudu un finanses, bet arī profesionālismu. Vācijā prokuroriem ir ļoti stingra atlase, jānokārto valsts eksāmeni, ļoti grūti mācīties. Ja esi beidzis universitāti, nokārtojis divus valsts eksāmenus, par kvalitātes zīmi neviens nešaubās. Pie mums vēl pirms gadiem desmit mēdza teikt, ka tikai muļķi ejot strādāt prokuratūrā. Neesam nekādi korifeji juridiskajās zinātnēs, daudz ko paņemam no ārzemēm. Ne tikai Vācijā, pat Krievijā prokurori ir vairāk izglītoti. Tas tāpēc, ka Latvijā visi kārojamākie amati ar vai bez konkursa tiek dalīti koruptīvi. Varbūt ir kas mainījies, bet savā laikā bija konkurss uz prokurora amatu. Bija kādas piecas vietas, pieteicās vairāk nekā 70 cilvēku. Un kas tika? Vadībai pietuvināti cilvēki. Amatu nedabūsiet bez pazīšanās – nevarat aiziet un teikt: esmu baigi labais jurists, ņemiet mani darbā. Aizejiet, piemēram, valsts aģentūrā un sakiet, ka gribat strādāt par juristu. Bez pazīšanās netiksiet.

    – Kā jūs novērtētu sevi?

    – Latvijas mērogam biju profesionāls prokurors. Man ir analītiskās spējas, arī Vācijas prokuratūrā es nebūtu pēdējais. Gribēju kādreiz Vācijā rakstīt doktora disertāciju, bet nevarēju, jo Latvija toreiz vēl nebija ES, un bija ļoti neizdevīgi noteikumi, salīdzinot ar ES studentiem.

    – Vai no darba prokuratūrā aizgājāt tāpēc, ka jums palūdza aiziet?

     – Nē, neviens man atlūgumu rakstīt nelika. Visi taču zināja, ka taisos iet pensijā, tikai nezināja, kad tieši. Jau desmit gadu iepriekš biju izdomājis, ka 50 gadu vecumā došos izdienas pensijā un kļūšu par advokātu, bet pirms tam – par zinātņu doktoru. Visu dzīvi biju izplānojis. Tikai pensijā plānoju doties pusgadu vai gadu vēlāk. Kad sākās tie skandāli, nolēmu – jāiet pensijā, un viss.

    Man toreiz bija viena liela korupcijas lieta, 180 sējumi un vairāki desmiti noziegumu, to vajadzēja novest līdz tiesai. Bet es tai lietā darbojos viens, vajadzēja palīgus. Tagad, cik zinu, prokurors sācis to lietu pa daļām izbeigt.

    Tur cilvēki naudu taisīja ne no kā. Viens bagāts cilvēks, kurš reiz Ministru kabinetā esot draudējis Dombrovskim ar tiesu, Daugavpils vicemēram bija ar starpniekiem devis 120 tūkstošus eiro. KNAB bija nofotografējis vicemēru benzīntankā ar aiz jostas aizbāztu aploksni ar 60 tūkstošiem. Vēl tur bija krāpšanas ar emisijas kvotām pa visu Latviju. Krāpa uzņēmumus. Vienīgais, ko neizdevās apkrāpt, bija Latvenergo. Daudzi citi viņiem samaksāja. Emisijas kvotas dalīja bez maksas, bet viņi par to prasīja naudu. Attiecīgās ministrijas pārziņā bija visas tās kvotas. Varbūt viņi neko nezināja, bet augstākā vadība ar sievām brauca ceļojumos, ko apmaksāja uzņēmums, kas pieder bagātajam cilvēkam. Neviens to nezina. Ja uzzinātu, iedomājieties, kas tas būtu par skandālu.

    Nav nekā trakāka par jūtās aizvainotas sievietes atriebību.

    – Bet atgriežamies pie jums. Globāli vērtējot, jūsu darbu prokuratūrā sagrāva… mīlestība.

    – Sievas greizsirdības provocēts skandāls sašūpoja manu reputāciju. Jau sen taisījos šķirties un vēl iemīlējos citā sievietē. Sieva ir psihiatre, viņa teica, ka iemīlēšanās dēļ man esot bijusi apziņas sašaurināšanās. Tie, kas slimojuši, zina visas tās iemīlēšanās fāzes – pēc gada mazinās, pēc trim gadiem pāriet. Aktīvajā fāzē cilvēks nokrītas svarā un tā tālāk.

    – Jūtu gūsteknis… Vīrietim netipiska atzīšanās.

     – Sieva vairākus gadus strādāja psihiatrijā Norvēģijā. Manā aprūpē palika trīs nepilngadīgi bērni, jaunākā meita tikai sāka iet bērnudārzā. Visu darīju pats – vedu mazo uz bērnudārzu, mūzikas skolu un baseinu. Dēls trenējās riteņbraukšanā, mācījās 1. ģimnāzijā… Austrijā bija tādas sacensības, kur tēvs brauc kopā ar dēlu. Mēs abi dabūjām 2. vietu. Un paralēli darbā skatīju nopietnas lietas par korupciju, slepkavībām…

    Sieva nebrauca mājās četrus mēnešus, pusgadu, teicu, lai vismaz reizi divās nedēļās atbrauc, kamēr nav par vēlu, ja grib saglabāt attiecības. Nebrauca. Un es iemīlējos citā sievietē. Sieva atgriezās un negrib šķirties. Bet viņas mīla pāraugusi atklātā atriebībā. Šķiet, viņa būtu gandarīta, ja es dzīvotu zem tilta kā slims bomzis.

    – Tad bija skandāls, jūs aizturēja policija. Izrādās – no darba brīvajā laikā sitat sievu un bērnus.

    – Nesitu ne sievu, ne bērnus. Lūk, ko spēj sarīkot greizsirdīga sieviete. Vispār komiski, sākšu stāstīt, un jūs neticēsiet, ka tā var notikt. Reiz biju prokurors OMON lietā, pēdējais prokurors, kas gāja uz tiesu ar pēdējiem pieciem OMON lietā apsūdzētajiem. Tur bija epizode: omonieši sapulcējas bāzē, viņiem saka – izvarota viņu virsnieka sieva, jābrauc skaidroties. Viņi sakāpj mašīnās un brauc it kā noskaidrot, visi bruņoti… Braucot garām Iekšlietu ministrijai, kāds uz viņiem it kā pēkšņi izšauj, notiek šaudīšanās, viņi ieņem ministriju, atņem ieročus. Bet vispirms viņi vienkārši brauca, pavēli iebrukt ministrijā neviens nav devis. To sauc par feiku. Ja uzbrukums ministrijai neizdosies, nekad nebūs cilvēka, kurš devis pavēli iebrukt.

    Ar manu aizturēšanu notika kas līdzīgs. Pašvaldības policija izmantoja tāda paša stila feiku. Bija 2016. gada pavasara vakars. Pārnācu mājās desmitos, sieva prasa – kur biji. Atbildu – kas tev par daļu, mēs taču šķiramies, jau cik mēnešus tiesā stāv prasības pieteikums. Sākām kašķēties. Viņa sāka kauties – koda, biju viss sakosts un nagiem noskrāpēts. Un bļāva – sit, sit, sit… Ar abām rokām viņu turēju piespiestu pie sienas, lai nomierinās. Ienāca vecākā meita, kurai sieva iestāstījusi, ka šķiršanās gadījumā viņu izmetīšu no dzīvokļa… Ieraudzīja to visu un zvanīja policijai – tētis sit mammu. Kad pašvaldības policija atbrauca, viss bija nomierinājies. Caur aizslēgtām durvīm policistiem saku, lai brauc projām, nekāda konflikta nav. Bet sieva pa to laiku pieiet pie virtuves loga un bļauj – palīgā, palīgā. Prasu policistiem – vai jums prokurora atļauja, tiesas sankcija ir? Kamēr runāju pie durvīm ar pašvaldības policiju, citi iekāpj pa logu un paņem mani ciet aiz rokām. Ienāk vēl kādi pieci, izstaigā visu, uzliek rokudzelžus. Vēlāk administratīvajā lietā redzams, ka pašvaldības policiste runājusi pa rāciju ar dežūrdaļu, teikusi, ka dzīvokļa durvis never vaļā, tad viņa pēkšņi sākusi rācijā kliegt. Dežurants uzreiz paziņo – uzbrukums policijas darbiniekam, un sūta visas ekipāžas. Tāds feiks tika palaists apzināti. Viņi uztaisīja viltus trauksmi. Atbrauca četras ekipāžas, kādi deviņi cilvēki.

    Tāpat kā tam omoniešu baram, viņiem vairs nebija cita varianta, kā iet līdz galam. Ja visi pašvaldības policisti saskrējuši dzīvoklī, kāds ir jāaiztur. Uzliek man rokudzelžus un aizved uz mašīnu. Apakšbiksēs un apakškreklā. Neesmu ne rupji runājis, ne kāvies, ne dzēris. Sāk runāt ar sievu, ka vajag rakstīt iesniegumu. Viņa – nerakstīšot, tikai gribējusi, lai mani pabiedē.

    Pēc pāris dienām sākās publikāciju sērija. Domāju – sieva taisa kampaņu. Un tad kāds man pateica – kāda sieva, viņa tiek izmantota, to visu dara tavi draugi juristi.

    Tad vēl izrādās, ka esmu prokurors. Dežūrdaļā pēc pusstundas saka – ieguglēsim, kas teikts par prokuroriem. Izlasa, ka prokuroru, izrādās, nedrīkst administratīvi aizturēt. Ko tagad darīsim ar to Punduru? Un tad viņi sāk domāt, kā glābt situāciju. Meklē dežurējošo prokuroru. Un te var redzēt, kā parādās melu stāsts. Meita paskaidrojumā raksta – ienācu un redzēju, ka tēvs sita mātei pļauku. Bet pašvaldības policisti ieraksta – sita pa seju ar roku. Meita raksta – tētis turēja mammu, es iespēru viņam ar kāju, lai laiž vaļā. Tas tiek pagriezts, ka spēris esmu es.

    – Dežurējošais prokurors tam noticēja?

    – Nu ja viņam stāsta – Pundurs sitis sievu ar galvu pret sienu, ar dūri pa seju, esot ar kājām spārdījies. Šos melus dežurants stāsta dežurējošam prokuroram, kamēr es četras stundas bez tualetes tieku turēts policijas mašīnā un rokudzelžos. Pamēģiniet pasēdēt plus 10 grādos vienā apakškreklā četras stundas… Pēc trim stundām saka, ka ņems nost roku dzelžus. Teicu – nekā, zēni, jūs jau trīs stundas esat mani noturējuši mašīnā ne par ko, tad nu vediet tādu, saslēgtām rokām, pie izmeklēšanas tiesneša. Un procesuāli noformējiet manu aizturēšanu. Viņi man visas ribas sadauzīja un rokudzelžus noņēma.

    – Mašīnā taču arī filmēja?

    – Jā, ir nofilmēts, kā mani atved, un es saku – paņemiet manu prokurora apliecību, citādi pēc tam melosiet, ka nezinājāt, ka esmu prokurors. Saprotiet, tik un tā viņi tiesai meloja līdz pēdējam: neesot zinājuši, ka esmu prokurors. Kaut dežūrdaļā jau pēc piecām minūtēm lasīja manu amatpersonas deklarāciju, sakot – daudz pelna tas prokurors, ja daudz dir…, nah.. tādu…

    Ar ko mūsu tiesa atšķiras, piemēram, no Vācijas tiesām? Jebkurš tur zina, ka policistam var ticēt uz vārda. Nevar pat iedomāties, ka viņš melotu. Ja uzzinātu, ka policists melojis, viņš nekad vairs nebūtu policists. Pie mums melo līdz pēdējam, un neviens netiek sodīts. Bēdīgākais, ka daži tiesneši tam labprāt arī tic. Klintonam nedeva advokāta licenci par to, ka viņš meloja tiesā zem zvēresta.

    – Ar ko šī jūsu policijas epopeja beidzās?

    – Sieva un meita izmantoja tiesības neliecināt. Iedomājieties! Cilvēks ticis aizturēts, sēdējis rokudzelžos. Pusotru gadu noturēts ārpus dzīvokļa, jo nedrīkstēju tur atgriezties. Tiesa pēc sievas lūguma pieņēma lēmumu par manis nošķiršanu, un jau aiznākamajā dienā pret mani vēl iesniedza trīs prasības pieteikumus. Ar iepriekš laikus pieprasītiem un sagatavotiem dokumentiem. Tagad, kad cietušajai sievai būtu jānāk uz tiesu un jāstiprina liecības, viņa saka – izmantošu savas tiesības neliecināt. Absurds!

    No sākuma padzīvoju pie mātes. Tad neilgi aizbraucu uz Prāgu. Sieva sūtīja īsziņas – nu tu dabūsi, tev būs pārsteigums… Pēc pāris dienām sākās publikāciju sērija. Domāju – sieva taisa kampaņu. Un tad kāds man pateica – kāda sieva, viņa tiek izmantota, to visu dara tavi draugi juristi.

    Sieva bāriņtiesā bija pieprasījusi atņemt man aizgādnības tiesības. Mani nosūtīja pie sociālā dienesta psihologa, 10 reizes pa divām stundām mani mācīja nebūt vardarbīgam. (Smaida.) Un pēc tam deva atzinumu, ka neesmu agresīvs, esmu tendēts uz miermīlīgu konfliktu risināšanu.

    Administratīvo lietu pret mani izbeidza, jo skandāla brīdī biju atradies nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Neesmu sodīts ne disciplināri, ne administratīvi, ne krimināli. Tiku pilnībā reabilitēts, bet to, protams, neviens nezina.

    – Tomēr jūs uzrakstījāt prokuratūrā atlūgumu.

    Man negribējās jezgu. Kampaņa būtu izvērsta tik un tā. Kā teica mans bijušais kolēģis: tev bija tikai viena iespēja – bēgt projām no dzīvokļa, pirms atbrauc pašvaldības policija, jo neviens tev tik un tā nenoticētu… Ar šo notikumu uzzināju, kuri ir mani īstie draugi. Daļa novērsās, citi atzina, ka manā situācijā būtu sajukuši prātā.

    – Jūs tikai nosirmojāt…

    – Un no stresa stipri novājēju. Man nebija, kur dzīvot, jo uzturēties savā dzīvoklī man bija aizliegts. Vienu laiku dzīvoju pat garāžā. Šķirti mēs vēl neesam, jo sieva grib visu mantu.

    – Bet kā jūs, tik rūdīts jurists, netiekat ar to galā?

    – Tikšu. Pamazām jau patiesība nāk gaismā. Tikai – nav nekā trakāka par jūtās aizvainotas sievietes atriebību. Viņa apzināti nodedzinājusi visus tiltus.

    – Reputācijas skandāla dēļ jūsu starts advokatūrā izrādījās sarežģīts?

    – Jā, pret manu uzņemšanu balsoja mani bijušie apsūdzētie, viņu advokāti, kas bija saistīti ar lietām, ko esmu izmeklējis.

    – Par zvērinātu advokātu tomēr kļuvāt, darbojaties administratīvajās un krimināllietās. Teicāt, ka neesot bijušo čekistu… Bet vai ir bijušie prokurori?

    – Nav. Sekas paliek. Un labākie krimināllietu advokāti ir tieši bijušie prokurori. Grīnvalds, Rusanovs, Rode, Vārpiņš… Viņi ir racēji. Ir advokāti, kuri saka – cīnīsimies tiesā. Bet, ja līdz tiesai neesi strādājis un savācis pierādījumus, tiesā vari runāt, ko gribi. Tev pirms tiesas ir jāatrod gan liktenīgais liecinieks, gan īstais pavediens. Bijušie prokurori saprot, kur to meklēt. 

    – Būdams prokurors, esat sev daudzus nedraugus iemantojis. Tas var advokatūrā traucēt, vai ne?

    – Jā, es nepatīku. Man ir tāds raksturs. Kā teica viena sieviete – esat ļoti neapdomīgi rīkojies, un tagad tas viss jums nāk atpakaļ. Agrāk neticēju ne enerģijām, ne vēdām… Bet kaut kas tur ir.

    Tagad man nav ko baidīties. Jo neko negodīgu neesmu darījis. Neesmu nevienu klientu apmānījis; neesmu solījis to, ko nevar izdarīt. Neesmu paņēmis naudu un nepildījis. Un pat normāli zeki to saprot – prokurors tikai godīgi darījis savu darbu.

    1 komentārs

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē