Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Visi no viena rajona
Jau decembrī atvēršanas svētkus plānots svinēt krievu valodā rakstošā kultūras žurnālista Andreja Šavreja grāmatai Rīga un tās trīs Mišas, kurā apkopoti stāsti par trim leģendārām personībām, kas savulaik Rīgā dzīvojuši teju vienā kvartālā, netālu no Dailes teātra. Šīs trīs personības ir tiešām ģeniāli rīdzinieki – baletdejotājs un aktieris Mihails Barišņikovs, čellists Miša Maiskis un šahists Mihails Tāls.
«Ideja par šādu grāmatu dzima izdevniecībā un mākslas salonā Aminori. Kādu dienu izdevējas man vaicāja, vai man nav kāda ideja, jo vajadzētu izdot kādu interesantu grāmatu krievu valodā. 
Padomāju, par ko es varētu uzrakstīt. Par Raimondu Paulu? Taču nē – par viņu jau daudz rakstīt, un ne jau viss, ko par viņu zinu, ir publicējams…
Un tad es paskatījos pa logu, no kura redzams mājas stūris Skolas ielā, kur bērnību un skolas gadus pavadīja Mihails Barišņikovs,» grāmatas tapšanas pirmo mirkli atminas Andrejs.
Jau tālāk žurnālists savā prātā izspriedis, ka jāraksta taču ne tikai par Barišņikovu, bet arī viņa labu draugu un skolasbiedru Mišu Maiski, kurš dzīvoja turpat netālu – Matīsa ielā. Bet, tā kā visas labas lietas ir trīs, tikai loģiski, ka kultūras dižgariem Andreja grāmatā tika pievienots arī slavenākais Latvijas šahists pasaules čempions Mihails Tāls, kurš, lai arī jau devies mūžībā un bijis mazliet vecāks, savulaik dzīvoja tajā pašā kvartālā, tikai Valdemāra ielā.
Stāstot, kā tapis grāmatas vienojošais nosaukums par Rīgu un Mišām, Andrejs atzīst, ka nekas sarežģīts tas nebija, jo krievi Mihailu saīsinātā formā dēvē par Mišu.
«Izdevējiem ļoti patika mana doma par trīs Rīgā dzimušajiem ģēnijiem, kuri dzīvojuši vienā rajonā, un nekas neatlika, kā ķerties pie rakstīšanas,» stāsta Andrejs.
Viņam nu ir Barišņikova telefona numurs
Grāmata bijusi gatava dažu mēnešu laikā. Drīzumā tā iznāks krievu valodā, bet droši vien pēcāk tiks izdota arī latviski. Turklāt šī grāmata ir saskaņota ar abiem vēl dzīvajiem tās varoņiem. Maiskim, kuru Andrejs labi zina, viņš nosūtījis tekstu, bet, kā to nogādāt Barišņikovam, bijusi problēma.
«Es gan šaubījos, vai Barišņikovs to vispār lasīs. Mihaila labākais draugs Andris Vītiņš man stāstīja, ka reiz kāda dāma viņam lūgusi izpalīdzēt ar Mihaila autogrāfu grāmatā, ko par Barišņikovu sarakstījusi viņa laikabiedre, un toreiz Barišņikovs vien noteicis: «Kā tādas šausmas var lasīt!» Tomēr, kad manas grāmatas manuskripts bija gatavs, es mēģināju sadabūt Barišņikova koordinātas. Piezvanīju Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim, prasot Mihaila e-pasta adresi.
Režisors vien noteica, ka neesot Barišņikovam nekāds preses sekretārs.
Atmetu ar roku, domādams, ka tāpat jau Barišņikovs nelasīs manu grāmatu.
Bet tad ar mani sazinājās Maiskis, kurš bija sajūsmā par manuskriptu. Viņš man vaicāja, vai drīkst materiālu pārsūtīt Barišņikovam.
Biju nobijies, bet teicu: «Labi!» Kā tagad atceros: tas bija 6. marts, dažas dienas pēc sarunas ar Maiski, kad atvēru savu e-pastu, un tur – vēstule ar nosaukumu Jūsu grāmata. M.B., M.M., M.T. un teksts: «Ja jums nav sarežģīti, piezvaniet man, lūdzu, pa šo tālruni… un iekavās – lūdzu, nevienam nedodiet!» Pēc brīža piezvanīju Barišņikovam, un viņš teica: «Mūsu saruna nebūs gara!».
Es, protams, biju gatavs, ka viņš būs dusmīgs. Bet ne – labojamas bija trīs nelielas kļūdas: viņš ar vecmāmiņu braucis nevis uz Krievijas ciemu, bet gan pilsētu; horeogrāfa Matsa Eka uzvārdā ir viens k, un viņa labākais draugs dzejnieks Josifs Brodskis, kurš apglabāts Venēcijā Sanmikēlas kapos, nav kremēts.
Un vēl – viņam īsti nepatika fakts, kuru bija aprakstījusi Privātā Dzīve. Jums bija tāda publikācija, ka Barišņikovs kafejnīcā Andalūzijas suns dzēris alu. Es Mihailam prasīju, vai to izsvītrot, un viņš teica, ka būtu vēlams,» sarunu ar Barišņikovu atmiņā atsauc Andrejs.
Bez biļetes ielavās Barišņikova koncertā
Atklājot, ko tad grāmatā uzzināsim, viņš teic, ka rakstīja nevis par Mišu slavas gadiem pasaulē, bet par dzīvi Rīgā. «Grāmatā katram Mišam ir sava nodaļa,» stāsta Andrejs un piebilst, ka materiāla jau sākumposmā bijis diezgan daudz, jo savā līdzšinējā dzīvē viņš jau bija ticies, intervējis un rakstījis gan par Barišņikovu, gan Maiski.
«Esmu, piemēram, aprakstījis, kā Rīgā notika Barišņikova solokoncerti, uz kuriem nebija iespējams dabūt biļetes. Tā bija liela sensācija 1997. gadā, kad Barišņikovs ieradās Rīgā. Uz otru koncertu dabūju biļeti otrajā balkonā. Maksāju trīs latus. Bet biju arī uz pirmo, uz kuru tiku bez biļetes. Koncerts bija nozīmīgs, jo tika veltīts viņa mammai. Gāju pa dienesta ieeju un tur apsargam, kuru tolaik nepazinu, bet kurš tagad ir mans labākais draugs žurnālists Aleksandrs Rastopčins, teicu, ka man jāatdod fotogrāfija māksliniekam. Viņš teica – ej ātri!
Es Operas namā zinu katru stūrīti, jo mana mamma Latvijas Nacionālās operas orķestrī bija vijolniece, un es kopš bērnības tur dzīvojos.
Protams, man nekāda bilde Barišņikovam nebija jāatdod. Uzlavījos virs skatuves, sēdēju, elpu aizturējis, un vēroju dižo mākslinieku dejojam. Otrajā cēlienā jau biju zāles beigās un stāvēju kājās,» atceras Andrejs.
Pēc 10 gadiem Barišņikovs uz Latviju sāka braukt arvien biežāk. «Daudz par viņa skolas laiku un draudzību tagad runāju ar Andri Vītiņu, Barišņikova labāko draugu, kura ģimenē Skolas ielā Barišņikovs kādu laiku dzīvoja. Viņš atklāja, ka baletdejotājs vēl nesen, viesodamies Rīgā, gājis uz Skolas ielas namu un gribējis apmeklēt savu dzīvokli, kurā pavadījis bērnību,» atklāj Andrejs.
Kurš augstāk pacels kāju?
Grāmatā atspoguļota Maiska bērnība un skolas laiks kopā ar Barišņikovu, kā arī pagājušā gadsimta 90. gadu vidus, kad Maiskis no emigrācijas sāka braukāt uz Rīgu. «Tolaik tā bija sensācija! Ar Maiski es tikos, kad viņš uz dzimteni atbrauca trešo reizi. Viņš bija ļoti temperamentīgs un atvērts. Maiskis atcerējās arī kādu epizodi ar Barišņikovu, kuru bērnībā apskaudis. Starpbrīžos puiku bariņš dažkārt sacentušies, kurš augstāk pie sienas varēs uzcelt kāju. Lai gan Barišņikovs bija augumā mazākais, viņš varējis visaugstāk,» stāsta Andrejs.
Šaha kauliņu skaņa septiņos no rīta
Savukārt par Mihailu Tālu grāmatas autoram stāstījusi pasaules čempiona šahā meita Žanna Tāla. «Mihaila pēdējie gadi bija diezgan smagi. Atklāšu vienu stāstu, kas raksturo viņa būtību: «Pēc smagas operācijas Tāls atgriezies mājās, nokritis un ļoti asiņojis. Ārsts kājām skrējis pie viņa uz mājām, mēģinājis sameklēt vēnas, lai veiktu injekciju, un teicis, ka nevienā rokā nevarot atrast. «Jums ir nepareizas smadzenes!» teicis Tāls. Viss beidzās labi, un Tāls pēc operācijas nodzīvoja vēl trīs gadus,» stāsta Andrejs.
Vēl interesanta sakritība – žurnālists jau bija beidzis rakstīt grāmatu, kad aprīļa sākumā gājis gar franču kafejnīcu. «Redzu sēž mūzikas producents Viktors Švarcs, kurš zināja, ka rakstu grāmatu par Mišām. Izrādījās, ka viņš pazina Tālu, jo Viktora tēvs ar Mihailu draudzējušies. Es tiku pie vēl viena interesanta materiāla, ar ko papildināt jau uzrakstīto grāmatu, jo Viktors, izrādās, bērnībā bieži ar tēvu viesojušies Tāla mājās. Viktors tad bija mazs puika. Dažkārt ar tēvu viņi palika pie Mihaila pa nakti, un no rītiem Viktors dzirdējis klaudzam šaha kauliņus. Lai vai kāda bijusi ballīte iepriekšējā vakarā, Tāls no rīta jau septiņos pats ar sevi spēlēja šahu. Tāda bija viņa disciplīna!» konstatē Andrejs Šavrejs.
