«Pie bērnu līķiem vienmēr raudāju…» Kā tagad dzīvo leģendārā izmeklētāja Rita Aksenoka

Netaisnības sajūta

«Kā es tagad dzīvoju?… Līgiņ, esmu aizejošā paaudze… Daudzu jau vairs nav, daudzi mokās ar veselības problēmām. Situācija arī man nav viegla. Man atklāja onkoloģisku saslimšanu, un ir smagi… Es ārstējos, ceru, ka kļūs labāk un dzīvei vēl kādi gadi būs atvēlēti, lai gan to man jau ir daudz. Nesen palika astoņdesmit astoņi. Manam vīram Gunāram jau ir deviņdesmit. Ilgs mūžs nodzīvots, daudz kas piedzīvots, bet vēl arvien dzīvoju visam līdzi, un tā ir mana nelaime. Sekoju līdzi, kā strādā policija, prokuratūra, un bieži izjūtu vilšanos par to, kā lietas tiek darītas, vai, pareizāk sakot, netiek darītas. 

Zināju, ka ģimene par mani baidās. Un zināju arī, ka nosargāt mani viņi tāpat nevar…

Nevaru atiet malā un nesekot līdzi dzīvei, nevaru nomierināties. Labprāt runājos ar cilvēkiem, kas mani atceras, žurnālisti mani atceras.