Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dejas klātbūtne ikdienā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados nemaz nebija tik pašsaprotama kā tagad. Vairums pēckara jauniešu nemācēja dejot, turklāt nosaukumu balles dejas padomju sistēmā uztvēra kā nepatīkamu kapitālisma palieku. Tagad grūti pateikt, kurš izdomāja diplomātisko apzīmējumu sarīkojumu dejas, kas bija tas pats vecais labais valsis un tango. Vēlāk tika lietots arī apzīmējums modernās dejas. Un tieši Velta Kalniņa bija viena no celmlauzēm jaunajā kustībā – veidot un vadīt deju kursus.
«Dejotprasme ir summa, ko veido prasme valdīt ķermeni, ritma izjūta un visbeidzot – dejas elementi,»
Tā 1982. gada intervijā šo jēdzienu formulējusi Velta Kalniņa, kas togad atzīmēja trīsdesmito darba gaitu jubileju. Interesanti, ka jau tad viņa kritizējusi mazkustīgo dzīvesveidu, pieminot, ka kultūras namā Draudzība izveidojusi diskodeju ansambli, ar kuru bieži uzstājas Latvijas malu malās. Jā, Velta visu mūžu nepārtraukti sekoja jaunajam, mācījās, smēlās informāciju no retajiem pieejamajiem ārzemju žurnāliem, kolēģiem.
Dejot, tikai dejot!
Velta bija jaunākā no trim māsām rīdzinieku Zeibotu ģimenē, kas Pirmā pasaules kara laikā evakuējās uz Krieviju. Meitene dzimusi Orlā 1915. gada 28. septembrī, un viņas tēvs Pēteris Zeibots bijis diezgan liels vīrs sociāldemokrātu partijā. Velta jau bērnībā zaudēja māti – ģimene sataisījusies kaut kur braukt, un Rīgas stacijā kāds vedis milzīgu čemodānu, kura stūris trāpījis Veltas mammai pa galvu tik neveiksmīgi, ka viņa bijusi uz vietas beigta. Māsas tika pie pamātes, ar kuru lāgā nesatika.
Jau piecu gadu vecumā Velta sapņoja par dejošanu. Pēc Rīgas 4. vidusskolas beigšanas meitene strādāja Rīgas audumā un vakaros apmeklēja Strādnieku teātra aktieru studiju. Vēlāk iestājās Konservatorijas teātra skolā un no 1937. gada triju gadu garumā apmeklēja nodarbības baletskolā. Viņa mācījās pie slavenās Monas Štāles – balerīnas, kas dejojusi Francijā un Spānijā, bijusi soliste Annas Pavlovas baletā. Štāle mācījusies pie tā laika slavenajiem baletmeistariem Fokina un Ņižinska, bijusi speciāliste spāņu dejās, pārvaldījusi kastaņetes. Daudz no savām prasmēm viņa iemācīja Veltai, kas kara gados dejoja Liepājas varietē – teātrī Diane.
1944. gadā Velta Zeibote pieņemta darbā Arodbiedrību centrālās padomes strādnieku teātrī par aktrisi. No šī kolektīva izauga Muzikālās komēdijas jeb Operetes teātris, kurā Velta gadu nostrādāja par baleta artisti. Tur viņa iepazinās ar dejotāju Ilgvaru Kalniņu – staltu jaunekli, smuku kā bilde! 1945. gadā Kalniņiem piedzima dēls Agris, bet oficiāli viņi apprecējās tikai 1947. gadā.
Abi – Velta un Ilgvars – interesējās par balles dejām, taču tolaik viņiem it kā bijis aizliegts vadīt deju kursus. Tad Velta pievērsās tautas dejām – braukāja uz Tukumu, kur vadīja pašdarbības deju kolektīvu un izveidoja bērnu baletstudiju. Tie laiki iemūžināti Tukuma kadriļā ar Kalniņas horeogrāfiju, par ko 1955. gada Dziesmusvētkos saņemts goda raksts. Taču jau 1949. gadā Velta sāka vadīt deju nodarbības Mazajā ģildē – arodbiedrību klubā. Kalniņi bija vieni no pirmajiem sarīkojumu deju pedagogiem Latvijā un dažus gadus vēlāk sāka rīkot arī deju konkursus. Pēc dažiem gadiem tad jau populārā deju skolotāja Velta Kalniņa pārcēlās uz Mākslas darbinieku namu, kur, kursus vadot, nostrādāja vairāk nekā 30 gadus.
Ar atskaņotāju pie rokas
«Dejas tolaik bija viens no veidiem, kā nebūt padomju cilvēkam,» skaidro viena no Veltas Kalniņa skolniecēm Mākslas darbinieku nama deju kursos Maija Poreitere.
Viņa strādāja par skolotāju Rīgā, kad kādā 1959. gada dienā ieraudzīja avīzē sludinājumu par Veltas Kalniņas sarīkojumu deju kursiem un devās pieteikties. Maijas izvēle bija nejauša, tikpat labi viņa varēja nonākt pie kāda cita deju skolotāja, piemēram, Veltas vīra Ilgvara VEF vai viņa brāļa Leona Kalniņa Skolotāju namā, vai Felicitas Jakevicas Celtnieku klubā. Bet liktenis Maiju aizveda pie Veltas: «Dejās mēs varējām izpausties estētiski, jo tur tika prasīts noteikt apģērbs. Nevarēja iet ar kalošām, vajadzēja kurpītes uz papēdīša. Turpat Vaļņu ielā, pretī Mākslas darbinieku namam, ilgus gadus bija apavu veikals. Plauktā stāvēja četri, pieci apavu modeļi uz augsta papēža, un, kā šodien atceros, maksāja 45 rubļus. Bet mana skolotājas alga bija 72 rubļi!»
Deju kursos tolaik varēja apgūt tikai Eiropas dejas – lēno un Vīnes valsi, kvikstepu, lēno fokstrotu un tango. Pirmā Rietumu modes deja, kas ienāca Latvijā, bija tvists. Pie Kalniņas kursa ilgums bija pusotra mēneša, kam sekoja neliels pārtraukums, un tad jau varēja piereģistrēties nākamajam kursam. Kalniņa no labākajiem dejotājiem izveidoja speckursu – ar tiem strādāja individuāli un trenēja sacensībām. Maija kļuva par vienu no viņiem: «Speckursā visi bijām inteliģenti, izglītoti cilvēki, mūsu vidū bija mākslinieks, pianiste, Kinostudijas kostīmu ceha vadītāja. Sākumā sacensību nebija daudz – reizi gadā sacensības organizēja Tautas mākslas nams un vēl vienas rīkoja Velta. Tās skaitījās Baltijas augstskolu studentu sacensības, un tajās nekad nedejoja Ilgvara pulciņš. Mēs, sacensību dejotāji, skaitījāmies pie Universitātes studentu kluba un uz konkursiem braucām kā studenti.» Universitāte Kalniņai atvēlēja lielu zāli Valdemāra ielā, kamēr Mākslas darbinieku namā dejotājiem bija jāspiežas foajē.
Velta strādāja vēl daudzās citās vietās, tostarp Medicīnas institūtā, kultūras pilī Ziemeļblāzma, organizēja dejotapmācību skolās, tehnikumos un bērnudārzos. Viņa bijusi pirmā, kas valstī modernās dejas sākusi mācīt trīs, četrus gadus veciem bērniem. Kursu vadīšana bija tikai aisberga redzamā daļa: Kalniņa lasīja horeogrāfisko literatūru, meklēja piemērotu mūziku stundām. Allaž pie rokas viņai bijis plašu atskaņotājs kofera izskatā un somā – skaņuplates, lielākoties firmas Melodija ražotās. Kad atvāza koferi, tā augšējā vākā bija iebūvēts skaļrunis. Reizēm viņas smago čemodānu līdz nodarbību vietai aiznesa kāds deju skolnieks.
60. gados dejotājiem notika tā sauktie praktiskie vakari jeb profesionāļu ballītes Tur nešīberēja! Katru pirmdienas vakaros dejas notika VEF Kultūras pils Sarkanajā zālē. Otrdienā dejotāji pulcējās Autodarbinieku klubā jeb Barankā. Ceturtdienās dejoja Tramvaju un trolejbusu parka klubā, bet svētdienās – Mākslas darbinieku namā. Tur galvenā persona bija Velta Kalniņa. Trešā stāva zālītē atradās prāvs atskaņotājs, mūziku pārraidīja uz foajē un Kalniņas teiktais: «Uzlūdz dāmas!» no mikrofona aizskanēja līdz dejotājiem. Balle beidzās ap desmitiem, vienpadsmitiem, un tā katru svētdienu… Bijis kāds čakls dejotājs, kurš strādāja audumu veikalā. Uz ballēm allaž ieradies ar konjaka vai šampanieša pudelēm pilnu portfeli, tad apciemoja arī Veltiņu, kas neatteicās nogaršot gardo dzērienu. Bet ne vairāk! Un arī personiskās sarunās viņa neielaidās.
Tikai uz jūs
Velta bija allaž eleganta un sievišķīgi maigi uzstājīga, kad vajadzēja panākt savu. Kā atceras Maija Poreitere, skolotāja bijusi pieejama, bet vienmēr ieturēja distanci. Stundās nekad nekliedza. Kalniņu skolēni ļoti respektēja, ar liekām sarunām vidū nejaucās. Velta nekad atklāti neaizrādīja, izteicās aplinkus, «vainīgo» vārdā nenosaucot: «Vienam otram jau liekas, ka viņš var neizpildīt tā, kā saka…» Ej nu zini, kam tas domāts! Un centās visi. Nekādu pašdarbību skolotāja necieta, audzēkņiem bija precīzi jāizpilda viņas norādītās kustības. Ja mēģināja improvizēt, sekoja aizrādījums: «Dažiem jau liekas, ka viņi ir ļoti gudri…» Visus audzēkņus pedagoģe uzrunāja uz jūs, atšķirībā no vīra, kurš visiem teica tu.
Uz augumā sīkās Veltas fona Ilgvars Kalniņš, dejojot pārī, izskatījās milzīgs, kaut bija vidēja auguma. Viņš bija draudzīgs, sabiedrisks, ļoti pievilcīgs vīrietis ar labām salona manierēm – bohēmas un kompāniju cienītājs. Dāmām uz viņu spīdēja acis, un vīra donžuāna tieksmju dēļ Veltai dzīve nebija viegla. Ilgvaram, kas piedevām labprāt iedzēra, patika gan iekarot pašam, gan ļauties iekaroties. Maija novērojusi, ka Velta vīru nekad nav saukusi nedz vārdā, nedz kaut vai par Kalniņa kungu. «Tolaik bija pieejami daži dejām veltīti čehu, vācu un angļu žurnāli, kuros soli pa solim aprakstītas jaunas deju variācijas un kaut kādi superpāri. Arī Velta laiku pa laikam nāca klajā ar kādu no šīm jaunajām variācijām, jo bija jāseko līdzi pasaules tendencēm. Mēs visi kaut kā nojautām, ka rakstus tulko Ilgvars, bet skaļi viņa to nekad neteica. Tāpat bija nojaušams, ka par «paldies» vien viņš neko nedod.»
Lūzums Kalniņu ģimenes dzīvē bija jau 1957. gads, kad Veltu nepalaida uz Vispasaules jaunatnes festivālu Maskavā, kurp Ilgvars devās ar citu, gados jaunāku, partneri. 60. gadu sākumā abi oficiāli izšķīrās, bet turpināja dzīvot vienā dzīvoklī. Tas atradās lielā, skaistā Tērbatas ielas ēkā, kurā mitinājās arī Veltas māsa Austra.
Maija Poreitere atceras gadījumu, kad viņa bijusi mājās pie skolotājas. Velta lielajā istabā rādījusi jaunus deju soļus, kad negaidot samiegojies un pidžamā tērpts iesoļojis Ilgvars Kalniņš. Protams, Velta šokā, ka audzēkņi ieraudzījuši viņas privātās dzīves daļu, taču bez skandāla izvadīja paģiraino dzīvesbiedru no istabas.
Velta ārēji neizrādīja, ka viņu skar tenkas, par kuru augsni kļuva neordinārais pāris. Arī pēc šķiršanās Kalniņi šad tad sniedza kopīgus priekšnesumus, un Maija ar smaidu atceras, kā reiz vērojusi skolotājas paraugdemonstrējumu konkursā VEF Kultūras pilī.
«Man manos trīsdesmit toreiz bezkaunīgi šķita, ka dejošanai Velta jau ir par vecu, augšdelmi vairs nav ideāli. Taču vienlaikus nezināju nevienu citu, kurš sevi tik ļoti koptu!
Vienmēr perfekta, ar smaržām, kam piemita patīkams, neuzbāzīgs aromāts.»
Pēdējos desmit dzīves gadus Ilgvars dzīvoja kopā ar kādu sievieti no paša deju pulciņa, kas bija par viņu daudz jaunāka. «Velta bija klusā konflikta cilvēks – uz saviem rīkotajiem konkursiem nekad neaicināja Ilgvara VEF dejotājus,» saka Poreitere. «Ar viņiem mēs tikāmies tikai republikāniskajos konkursos. Šo pozu viņa neatlaida līdz mūža galam.» Veltas dejotāji bieži brauca uz Igauniju, kur viņai labs draugs bija deju skolotājs Polgass. Pārējos Kalniņa turēja atstatus.
Aprakt sevi darbā
Vienubrīd Velta Kalniņa bija uzdomājusi, ka Maija varētu dejot ar viņas dēlu Agri, kas bija ļoti dejisks, bet raksturā iecirtīgs, nevietā pašpārliecināts un bez «dejotāja fasona». Maijas deju partneri Ernestu Poreiteru viņai priekšā nolika tieši Velta. Pārī abi nodejoja visa mūža garumā. Poreiteri kļuva par seškārtējiem Latvijas čempioniem sarīkojumu dejās. Beigusi aktīvi dejot, kopā ar vīru Maija skoloja jauno dejotāju paaudzi Pionieru pilī līdz pat 1997. gadam.
Savukārt Agris apprecēja Ligitu. Arī Ligita bija Veltas deju skolniece, Vēstures fakultātes studente. Konkursos viņa dejoja ar Jāzepu, turpat kaut kur grozījās arī Agris Kalniņš, tomēr nevarētu teikt, ka starp viņiem pēkšņi uzdzirksteļoja jūtas. Taču Agris bija palicis bez savas deju partneres. «Man viņš bija par masīvu, vairāk izskatījās pēc svarcēlāja, nevis dejotāja, kaut gan dejoja ļoti viegli. Un ļoti labi prata mācīt. Bija ļoti draudzīgs, burtiski apbūra cilvēkus,» stāsta Ligita Kalniņa.
Agris raksturā bija līdzīgs tēvam. Kad viņš ar kanniņu rokā aizgāja pēc skābētiem kāpostiem, tad varēja atgriezties pēc mēneša. Kad Ligita jautāja: «Un kur tad kāposti?», Agris apvainojās: «Kā, vai tad tu mani negaidīji? Tad jau es atkal varu iet prom!» Sākumā Ligita šo negaidīto prombūtni pārdzīvoja, bet vēlāk pierada. Agris bija apveltīts ar teatrālismu un izdomu, kas ikdienu sākumā dažādoja, bet vēlāk sāka nogurdināt. Šad tad Agris samaksu par deju kursiem paņēma avansā un devās klejojumos, tikmēr sievai nācās stundas atstrādāt viņa vietā. Tā kā bērnu abiem nebija, tad 1979. gadā Kalniņi draudzīgi izšķīrās.
Velta zināja par dēla vājībām un nepriecājās par to, ka viņš dibina ģimeni. Jaunie vispirms dzīvoja pie Ligitas mammas, tad pārnāca uz Kalniņu dzīvokli. «Manas attiecības ar Veltu uzlabojās, kad mēs ar Agri izšķīrāmies,» saka Ligita. Otrreiz apprecējusies, viņa kļuva par Veltai vistuvāko cilvēku dzīves nogalē.
Kalniņa strādāja ļoti daudz. Iespējams, darbā kompensēja neizdevušos ģimenes dzīvi.
Brīvajā laikā skolotāja apmeklēja teātri, baleta izrādes, lasīja grāmatas, tomēr visa viņas dzīve bija pakārtota dejai.
Jau bērnībā tika uzteiktas arī Veltas literārās dotības – viņa publicējusi deju aprakstus, piemēram, 70. gadu nogalē, kad pāri Latvijai vēlās disko vilnis, tie lasāmi žurnālā Liesma. Taču vislielāko ievērību tālu aiz Latvijas robežām Kalniņa izpelnījās ar jaunradīto deju Varu – varu, kas kļuva par laureāti 1972. gada 1. Vissavienības sarīkojumu deju konkursā. Tolaik konkursos bija jādejo Eiropas jeb standarta, kā arī Latīņamerikas dejas. Bet padomju sistēmā tika pieprasītas arī piecas padomju dejas. Viena no tām bija Varu – varu ar Raimonda Paula populārās dziesmas Somu pirts mūziku, kas bija populāra visā Padomju Savienībā.
Veltas Kalniņas palīdzību lūdza arī vairākās teātra izrādēs un televīzijas raidījumos, kā arī 1969. gadā operteātrī iestudētajā Amerikāņu traģēdijā, kur tika dejotas modes dejas. Viņas horeogrāfija redzama arī filmās Kārkli pelēkie zied, Lielais dzintars, Pilsētas atslēgas un citās.
Skolotāja ne tikai dejās
Velta savām skolniecēm mācījusi ne vien dejot, bet arī to, kā gaumīgi ģērbties. Protams, kleitas bija jāšuj pašām, bet tika pārrunāts, kas piestāv un kas – ne. Viņa ieteica arī matus mazgāt biežāk nekā reizi nedēļā un parādīja, kā krāsoties. Pati bija paraugs – vienmēr eleganta.
Maija Poreitere stāsta par braucienu uz sacensībām, pēc kurām ar meitenēm un skolotāju aizsēdējušās. Dejotājus, turklāt studentus, tolaik guldīja ne jau viesnīcā, bet gan uz lielās telpās saliktām raskladuškām. Kopā ar pārējiem stūrītī savā gultiņā sēdēja arī Kalniņa. «Es gan kautrējos skatīties, tomēr interese bija pārāk liela. Vispirms viņa ar kaut ko rūpīgi attīrīja seju, tad ar kaut ko iesmērēja, brītiņu pasēdēja un to visu notīrīja. Tad ņēma kaut ko citu no somiņas, atkal uzsmērēja un atkal notīrīja. Tad atkal nākamo, kaut ko lika uz acīm, un tas viss ar īpašām, masējošām kustībām. Visa šī procedūra vilkās vairāk par stundu. No rīta sekoja kaut kas ar līdzīgs, bet ne tik ilgi. Velta vienmēr bija kopta, allaž izskatījās inteliģenti un solīdi, nekas pārspīlēts.»
Dažkārt apkārtējie sprieduši, cik Kalniņai gadu, pēc izskata tas nav bijis saprotams.
Poreitere atzīst, ka Velta bijusi sieviete bez vecuma, ar bālu, ļoti gludu sejas ādu – vasarā viņa nekad nebija redzama ar iedegumu. Arī vecumdienās pedagoģe vienmēr bijusi glīti tērpta, kurpēs ar papēdi, lielo somu pie rokas. Apmēram tāds tipāžs kā Edīte Piafa, tikai taisnu muguru un ar dejotājas gaitu.
Domājams, Velta Kalniņa bija labākā sava gadagājuma deju pedagoģe, un viņai bija vissievišķīgākās dejotājas. Pateicoties horeogrāfes izglītībai, graciozās kustības, ko viņa rādīja meitenēm, neviens konkurents nevarēja parādīt. Arī puišiem Velta varēja ierādīt nepieciešamo solīdumu. «Soļus iemācīt var kurš katrs, bet nianses, lai izpildījums būtu baudāms, var iemācīt tikai Meistars,» uzskata Maija Poreitere.
Taču Kalniņa bija pazīstama un iemīļota kā skolotāja, bet ne organizatore. Arī pati lielos konkursus neapmeklēja, uz Vissavienības pasākumiem nebrauca. Kad Maija un Ernests Poreiteri rīkoja deju konkursu Dzintarjūra, allaž sūtīja ielūgumu arī Veltai, bet viņa nekad neieradās.
Formā – līdz pēdējam
Agris Kalniņš gāja vecāku pēdās, kļuva par deju skolotāju un aizbrauca peļņā uz Tālajiem Ziemeļiem, kur iepazinās ar kādu sievieti, un viņiem piedzima meita Inese. Kad Agris atgriezās Rīgā un turpināja deju skolotāja gaitas, Velta kā liela nacionāliste dēla izvēli nespēja pieņemt. Tad sieva no Krievijas kaut kur izčibēja, un Agris atrada nākamo dzīvesbiedri, pēc profesijas arhitekti. Ligita Kalniņa stāsta, ka reiz, satiekot dēla dzīvesbiedri, Velta nodemonstrējusi savu šerpo runas veidu: «Šī, Ligita, ir jūsu pirmā vīra trešā sieva, un šī ir jūsu tagadējā vīra pirmā sieva!»
Agris un Velta Kalniņi, piemēram, 1980. gadā rīkojuši savu audzēkņu – pirmklasnieku – moderno deju turnīru Pavasara zvaigznītes, kurā piedalījās piecu Rīgas skolu un Carnikavas vidusskolas mazie dejotāji. 1989. gadā Agris traģiski gāja bojā – tumsā iebrauca ar auto VEF gājēju pārejas tunelī un pa trepītēm noripoja lejā.
Dēla aiziešanu Velta šausmīgi pārdzīvoja, taču bēdas viņu neiznīcināja. Turpināja savas deju stundas, satuvinājās ar Ligitu un iemīļoja viņas meitu Kristu, ar kuru labi sapratās. «Veltas nopelns ir tas, ka es joprojām izjūtu kustību prieku un pievērsos modes vēsturei,» atzīst Ligita Kalniņa, kuras darba mūžs aizritējis Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
No formas slavenā deju pedagoģe neizgāja līdz pēdējai stundiņai. Saimniekošana virtuvē nekad nav bijusi viņas interešu lokā, deju skolotāja labi ja mācēja olu uzcept. Ēst viņa gāja uz kafejnīcu Nīca. Velta nedz adīja, nedz šuva, taču dzīvokli gan turēja kārtībā – uztraukuma brīžos, lai nomierinātos, labprāt pulējusi parketu. Grīda dzīvoklī viņai bijusi kā spogulis. Veltai ļoti patikuši skaisti trauki, tos pirkusi komisijas veikalos. «Kad bijām divatā, no tiem dzērām kafiju vai no glāzēm – šampanieti,» atceras Ligita, kas Jaungada tostam allaž lieto no Veltiņas mantotās glāzes. Viņa ar smaidu stāsta, ka Velta vienmēr atteikusies ārstiem nosaukt savu dzimšanas datumu un gadu no gada kļuvusi jaunāka.
Slavenā deju skolotāja izdzisa 1995. gada augustā gandrīz 80 gadu vecumā. Jau pirms tam labu laiku slimojusi, taču par katru cenu gribēja turpināt mācīt dejot. Strādāja TTT klubā, arī Rakstnieku savienībā vadīja deju nodarbības senioriem. Tikai gadu pirms nāves Velta pārtrauca darbu, jo parādījās arī atmiņas traucējumi, bet ārsti konkrētu diagnozi nenoteica. Ligita viņai kā bērnam visur ierakstīja mājas adresi.
Velta tad dzīvoja pie Ligitas Jūrmalā, bet vienudien bija devusies uz savu Rīgas dzīvokli. Līdz vakaram nebija atgriezusies, un Ligita devās meklēt. Dzīvoklī viņas nebija, tāpēc zvanīja policijai.
Kad Veltu nākamajā dienā atrada, viņa bija tērpusies brokāta kleitā ar īsām rokām, kājās – zeltītas kurpītes, rotas ap kaklu.
Uz Ligitas jautājumu, kur bijusi, attraukusi: «Kā! Tu taču dejo tajā kazino, kas atrodas uz Tērbatas ielas. Es tur visu nakti pavadīju!» Protams, tik šika dāma mierīgi varēja sēdēt kazino. Arī no slimnīcas Velta vairākkārt muka uz mājām, protams, ne jau slimnīcas pidžamā, jo Kalniņa tādas principā nenēsāja. Viņai bija glīts trikotāžas kostīmiņš…
Izcilo deju pedagoģi smiltainē aizvadīja klusi, bez pavadītāju pūļa, kaut pateicīgo audzēkņu skaits mērāms tūkstošos. Neilgi pirms nāves Velta lūdza Ligitai visus papīrus iznīcināt. Viņa bija krājusi visus avīžrakstus, kur pieminēts viņas vārds. Par laimi, Ligitai roka necēlās, un ir palikuši dokumenti un fotogrāfijas. Vienā no tām redzams izskatīgs jauns vīrietis, kuru Velta Ligitai rādījusi kā jaunības lielo mīlestību, no kuras viņu izšķīris karš. Paraksts uz fotogrāfijas lasāms vācu valodā…
