Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pagājušajā gadumijā režisors Māris Martinsons, kura kontā ir tādas filmas kā Jaungada taksometrs, Amaya, Romeo n’Juliet, lika punktu bārdas audzēšanai. «To sāku audzēt brīdī, kad Covid-19 dēļ Latvijā viss tika aizvērts, – pagājušā gada martā,» PDz stāsta Māris un uzreiz piebilst, ka no Ziemassvētku vecīša cienīgā sejas apmatojuma šķīrās 31. decembrī.
«Gada beigās bija tik maz iespēju, kā atzīmēt gadumiju, ka, sēžot mājās komandantstundā, izlēmu jauno gadu iesākt ar atbrīvošanos no bārdas. Vienā brīdī, skatoties spogulī, mani pārņēma sajūta – es vairs negribu ar šo veco vīrieti dzīvot vienā mājā. Bārda bija padarījusi mani ne tikai nopietnāku un viedāku, bet arī daudz vecāku. Es vairs nejutos tā, kā izskatījos,» smejoties atzīstas režisors.
Bet nu Māris mākslas dēļ atkal nobriedis vizuālām pārvērtībām. Šobrīd viņš strādā pie vēsturiskas spēlfilmas Zeme, kas dzied, tā stāstīs par I Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1873. gadā. «Tas bija bārdu laiks. Tajā brīdī, kad nākamā gada sākumā filmēsim masu skatus, esmu apņēmies savu atkal ataudzēto bārdu likt lietā arī pats.
Redzot, kā grima mākslinieces cīnās ar mākslīgo bārdu pielīmēšanu aktieriem, es nedrīkstu neaudzēt pats savējo.
Bārda ir ļoti dārga lieta. Piemēram, vienu no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem Rihardu Tomsonu filmā atveidos aktieris Andris Bulis. Viņam ir vajadzīga melna, Viesturam Kairišam stila bārda. Tas ir vesels kapitāls! Turklāt, lai arī cik rūpīgi bārda tiktu pielīmēta, tā tik un tā ir mākslīga. Šī filma ir mana bārdas audzēšanas motivācija,» uzsver Māris.
Viņš neslēpj, ka, audzējot bārdu, tā regulāri jākopj. «Kad pats audzēju un frizētavas bija vaļā, ik pēc divām nedēļām gāju pie profesionāļa, kurš veidoja manai bārdai formu. Ja to nedara, bārda izaug kā slota un pazaudē formu,» saka režisors.
