Kā piedzimt par mammu? 3.daļa: Kāpēc viņš nebeidz raudāt?

Mūsu pirmā tikšanās reize ar PEP mammu beidzās ar atvieglojumu gan man, gan manam vīram Jānim par to, ka vismaz vienu gan mēs savam bērnam varam dot – klātbūtni un drošību. Būt klāt, kad viņam vajag, atsaukties uzreiz, kad viņš sauc. Taču nezināmā vēl ir ļoti daudz. Visvairāk satraukuma un bažu ir par Pētera raudāšanu. Kad viņš raud, citreiz pat kliedz nelabā balsī, mani māc tāds izmisums, ka nezinu, ko darīt. Kā saprast, kāpēc viņš raud? Ārstu verdikts ir tikai viens – kolikas. Bet, palasot par tām literatūru, ir skaidrs, ka ar šo jēdzienu principā tiek apzīmēts nekas. Psiholoģiskais diskomforts, pielāgošanās vēdersāpes, vēdera pūšanās, citviet pat minēts, ka kolikas, iespējams, ir galvas, nevis vēdera sāpes. Bet tāda īsta skaidrojuma nav. Tāpēc ir sajūta, ka aiz šā vārda vienkārši ērti noslēpties, lai nemeklētu raudāšanas īstos cēloņus. Kā tikt tam pāri? Kā man kā mammai rīkoties šādā situācijā? Ļaut raudāt? Mierināt? Un ko darīt ar sajūtu – ja nu viņam kaut kas kaiš? Ja nu Pēterim kaut kas sāp vai viņš ir saslimis?

Varbūt bērniņš vienkārši noguris?

PEP mamma Līga Zelmene-Laizāne skaidro, ka mazuļa raudāšanai, protams, nedrīkst nepievērst uzmanību. Taču jāzina, ka tai var būt vairāki iemesli. Pirmkārt, mazulim liek raudāt fiziskās vajadzības: zīdainītis grib ēst, viņam ir pilnas autiņbiksītes, kaut kas spiež vai grauž, ir auksti vai karsti, varbūt viņš vienkārši ir pārguris. «Fizioloģiskās vajadzības vecāki parasti pazīst, bet pārgurumu, bērna pārstimulēšanu ar dažādām nodarbēm, pasākumiem cilvēkiem mēdz būt grūtāk saprast,» uzsver Līga. O, uzreiz atpazīstu kādu situāciju! Tā kā dzīvojam četratā – mēs visi trīs un vīramāte –, mūsu mājās vienmēr ir klusināta gaisotne, nav skaļu trokšņu. Gaismas mums labāk tīk klusinātas, nevis spilgtas. Arī citādi esam kā tādi siltumnīcas stādi – mums, piemēram, ļoti patīk siltums, tāpēc ieteikums uzturēties ar zīdaini telpās, kur ir 18 līdz 21 grāds, šķita šausminošs. Mēs esam pieraduši pie 24 grādiem…  Pēteris, šķiet, mēneša laikā jau pieradis pie mūsu dzīves ritma un veida, kurā nav lieku kairinātāju. Un tad seko viņa divu mēnešu svinības. Atbrauc tikai paši tuvākie: otra vecmāmiņa un vectētiņš, vectante un Pētera krustmāte ar septiņgadīgo dēlu Kārli. Lai gan visi cenšas runāt klusāk nekā parasti, tik daudz cilvēku kopā tik un tā rada pamatīgu skaņu jūkli. Plus septiņgadīgais Kārlis, kurš Pēteri jau sauc par savu labāko draugu, steidz viņu gandrīz bez mitas bučot un paijāt. Ilgi Pēteri pie ciemiņiem neturu, viņš gan ēd, gan guļ mūsu guļamistabā. Taču acīmredzot arī pusstunda vai stunda jaunajā situācijā dēliņam bijusi pārāk grūta. Pēc viesu aizbraukšanas gan visu vakaru, gan nākamo dienu bērns ir nemierīgs, daudz raud. Tobrīd īsti nesapratu, kas tam par iemeslu, bet, klausoties Līgas sacītajā, man pielec – pārstimulēts! Vēlāk abi ar Jāni nolemjam, ka Pēteris tomēr pagaidām jāsargā no lielas kņadas un cilvēkiem.

Izlemju arī, ka pat rokās dēliņu nevienam, izņemot abas vecmāmiņas, līdz triju mēnešu vecumam (varbūt ilgāk, ja jutīšu tādu vajadzību) nedošu.

Jāatzīstas, klausoties Līgā, pārsteigta secinu – lai gan apgalvoju, ka nekādus izteiktus mātes instinktus nejūtu un nesaprotu, kad un kā mans bērns raud, gluži taisnība tā vis nav. To, ka Pēteris pirmo viņa dzīves laiku no lielās pasaules jāsargā īpaši, jutu gan. Varbūt tas, ko neprotu, ir nevis sadzirdēt iekšējo balsi, bet tajā ieklausīties un paklausīt… Ir jau arī drusku dīvaini bērna krustmātei, kas reizē ir mana labākā draudzene, izņemt bērnu no rokām un paziņot, ka viņai jāpagaida līdz Pētera triju mēnešu vecumam, tad varēs viņu ucināt, cik uziet. Par laimi, draudzene mani lieliski saprot.

Citi lasa

Santa.lv

Prognoze

Bukmeikeri prognozē vai «Straume» dabūs pirmo «Zelta globusu» Latvijas kino vēsturē

Gita Vīksne

Attiecības

«Viņa vienkārši aizgāja…» Kāpēc basketbolistu Kristapu Valteru pametusi trešā sieva?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Grūtniecības turpinājums

Pieņemt lēmumu par īpašu Pētera saudzēšanu no ārējiem kairinājumiem palīdz gan pašu sajūtas, gan Līgas sacītais: «Ne velti pirmos trīs mēnešus pēc mazuļa dzimšanas mēdz uzskatīt par grūtniecības turpinājumu. Mammas vēderā viņa vide bija mierīga un klusa. Lai nerastos pēkšņs diskomforts, šajā laikā vajadzētu saglabāt līdzīgu vidi kā mammas vēderā: bez trokšņiem un spilgtiem pārdzīvojumiem. Būtiski arī nodrošināt, lai mazulītim ir pēc iespējas vairāk fiziska kontakta ar vecākiem.»  Līga uzsver – bērniņam ar pasauli jāaprod lēnām. Jo lēnāk, pakāpeniskāk un maigāk tas notiks, jo labāk jutīsies gan pats zīdainis, gan arī viņa vecāki.

Saruna caur asarām

Otrkārt, tāpat kā pieaugušais, mazulis vienkārši grib izrunāties. Un, tā kā viņam vēl nav iespēju to izdarīt ar burtiem un zilbēm, raudāšana ir vienīgais veids, kā paust savas emocijas. «Turklāt tas, ko mazulis grib izstāstīt, iespējams, ir nevis tikai par šodienu, bet vēl par laiku, kad viņš atradās mammas vēderā un izdzīvoja tos pašus notikumus, ko mamma. Tāpat zīdainim svarīgi izstāstīt visu, kas piedzīvots dzimstot, un visbiežāk tie ir diezgan traumatiski notikumi,» uzsver Līga. Attopos – jā, līdz šim vairāk esmu domājusi par saviem pārdzīvojumiem. Bet kā juties Pēteris? Vispirms burtiski ar varu izrauts man no vēdera, turklāt vairākas nedēļas ātrāk, nekā tam vajadzētu notikt dabiski. Jā, dažas minūtes gan pagulējis man uz krūtīm, bet tad nokļuvis intensīvās terapijas nodaļā un bijis tikai ar svešiem cilvēkiem. Pievienots pie neskaitāmiem vadiņiem un caurulītēm, bez neviena tuva cilvēka blakus. Šausmas! Kad to visu aptveru, vienkārši nespēju novaldīt asaras – jau tik maziņam tādi pārdzīvojumi un es neesmu varējusi viņu no tā pasargāt… Jā, saprotami šķiet arī tas, ka bērnam vienkārši gribas izrunāties. Zinu pati no savas pieredzes – pēc garas, grūtas dienas bieži vien esmu kārtīgi izžēlojusies vīram, draudzenei un vēl mammai un kļuvis krietni vieglāk. Kāpēc gan lai tieši tāpat nebūtu manam bērniņam?

Bērniņam svarīga drošība

Treškārt, raudāšanas iemesls var būt bērniņa vēlme pēc piesaistes un attiecībām. Īsāk sakot, viņš vienkārši grib būt kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem – mammu un tēti. Tas, kas mazulim visvairāk nepieciešams, ir drošība (to noskaidrojām jau pagājušajā tikšanās reizē) un emocionālā piesaiste. Jau pagājušajā reizē Līga skaidroja: bērnam nepieciešams, lai viņu tur rokās, ļauj viņam gulēt blakus – tieši tik daudz un bieži, cik viņam vajadzīgs.

Bet ja nu kaut kas kaiš?

It kā viss skaidrs, bet, kad Līga pavaicā, vai ir vēl kādi jautājumi, mēs ar Jāni gandrīz vienā balsī atbildam – jā! Jo mēs tik un tā nesaprotam – bet kāpēc raudāšanas cēloņu sarakstā nav minētas kolikas? Vai tad vajadzība izraudāties modina no miega, liek viebties sāpēs, vilkt kājiņas pie vēdera? «Sajūtu ziņā mazulītis pirmās četras līdz sešas nedēļas ietīts it kā vatē: viņa dzirde un redze, līdz ar to jutība ir pavājināta. Bet pēc šī laika bērns sāk asāk dzirdēt, redzēt, pastiprinās visa ķermeņa jutība. Pirmajās dzīves nedēļās un mēnešos notiek gan bērniņa iekšējo orgānu augšana, gan pielāgošanās dzīvei ārpus mammas vēdera. Bērna ķermenītis ir ļoti mazs un jutīgs, diskomforts, neērtības ir diezgan lieli, un vienīgais veids, kā par to pastāstīt, ir sāpīgas sejas izteiksmes un raudāšana.» Jā, tas viss ir saprotami. Vēl jo vairāk tāpēc, ka apzīmējumam kolikas īsta skaidrojuma jau nemaz nav. Bet ja nu viņam tomēr kaut kas kaiš… Līga mūs izvaicā, vai ir kāds iemesls uztraukties par bērna veselību. Nē, nav… Lai tomēr būtu pavisam droši, PEP mamma iesaka ne tikai ikmēneša vizīti pie ģimenes ārsta, bet arī veikt galviņas un vēdera ultrasonogrāfiju. Bet tā pēc dažām dienām jau paredzēta. Kaut kā zinu un jūtu, ka dēliņam ar veselību viss kārtībā (to vēlāk apstiprina arī vizīte pie ārsta), un tomēr grūti pieņemt, ka viņš katru vakaru tik gauži raud neizstāstītu emociju dēļ. Godīgi sakot, ar šīm bažām (bet ja nu viņam ir tas un tas, bet ja nu palaižam garām kādu nopietnu slimību, bet ja nu viņš raudās par daudz un par stipru, bet ja nu viņam raudāšanas dēļ kaut kas notiek…) Līgu diezgan nomokām. Vismaz es viņas vietā jau sen būtu zaudējusi pacietību skaidrojot. Bet laikam jau mūžīgā satraukšanās būs dabisks mūsu turpmākās dzīves stāvoklis…

Trīs iemesli raudāšanai

Mēģinu visu sākt no gala. Tātad raudāšanas iemesli ir trīs. Tātad tad, kad Pēteris raud, man vispirms jāizslēdz visi fizioloģiskie iemesli, pēc tam jādod dēliņam savs tuvums, cik vien viņam nepieciešams, un vēl jāmācās viņā klausīties. Un šis, lūk, atkal ir karstais punkts manā sarakstā! Jā, atsaucos ikreiz, kad Pēteris mani sauc ar klusu īdēšanu, skaļāku čīkstēšanu vai pavisam skaļu kliedzienu. Bet! Es nevaru izturēt, ja dēliņš raud ilgi un skaļi, tad jūtos bezpalīdzīga, izmisusi un jūtu vēlmi mukt. Bet, izrādās, tieši distancēšanās, nespēja klausīties bērna raudāšanā viņam liek to darīt vēl vairāk un skaļāk, jo emocionāli mazulis jūtas viens un pamests. Tātad tas, kas man jāiemācās, – vienkārši klausīties savā bērnā. Tikai kā to izdarīt pareizi?

Svarīgi saglabāt mieru

Ļoti svarīgi, kāds ir vecāku emocionālais stāvoklis brīdī, kad viņi apņemas mazuli uzklausīt. Tas notiek atvērtu sirdi vai sakostiem zobiem, apņemoties: man jāiztur. «Zīdainis jūt vecāku spriedzi. Viņš raudot stāsta savus pārdzīvojumus, bet nu tiem vēl pievienojas vecāku spriedze. Un nu jau vairs nevar pateikt, vai viņš stāsta savu stāstu vai mēģina vecākiem pateikt – atslābstiet! Taču, ja viņam jārunā par abām tēmām, tā ir papildu slodze un bērns no raudāšanas vienkārši aizmieg. Diemžēl šādā situācijā emociju izlāde tā īsti nav notikusi, viņa emociju trauciņš nav patukšojies,» uzsver Līga. Taču to tukšot ir ļoti svarīgi, jo – gan bērna, gan mūsu pašu emocijas ir gluži kā sīpols. Nolobi pirmo kārtu, un tai seko vēl un vēl… Tātad būtiski pirms bērna emociju uzklausīšanas vispirms atbrīvoties no savām emocijām – skaļi kādam tuvam cilvēkam vai vienkārši papīram izstāstīt savus pārdzīvojumus, emocijas izjūtas. «Tēlaini izsakoties, bērns savas emocijas grib ieliet vecāku krūzē. Bet, ja tā nav iztukšota, tad kopā ar bērna stāstīto tā līst pāri malām,» uzsver Līga.

Izrādās, brīdī, kad zīdainis sāk stāstīt vecākiem savu raudāšanas stāstu, ļoti svarīgs ir ķermeņa kontakts – paņemt bērnu rokās.

Nekādā gadījumā nedrīkst bērnu vienkārši atstāt raudam – ak, lai viņš raud! – un, piemēram, darīt mājas darbus. Tā nav bērna uzklausīšana, tā ir viņa pamešana un līdz ar to psihes traumēšana. Vēl svarīgi, lai brīdī, kad bērna stāsts kļūst sevišķi emocionāls, viņa uzklausītājs – mamma vai tētis – spētu saglabāt mieru. Tas iespējams tad, ja ieņemta ērta, brīva un stabila pozīcija (vislabāk, ērti sēžot gultā, klubkrēslā, ar pēdām pie zemes un atbalstītu muguru) un visu laiku domājot par to, kā elpot. Vislabāk tā, kā gatavojoties dzemdībām, – caur degunu dziļi ieelpo, bet dara to nevis ar krūškurvi, bet vēderu. Un tad caur muti izelpo. Kāpēc tas vajadzīgs? Tāpēc, ka šāda elpošana palīdz koncentrēties, saglabāt mieru. Jo bērna stāstīšanas, raudāšanas laikā uzklausītāja ķermenis automātiski saspringst – pleci ceļas uz augšu, elpa aizraujas. Bet, kā jau minēts, uzklausītāja saspringums liek saspringt arī bērnam un neļauj viņam izstāstīt līdz galam. Svarīgi atcerēties, ka bērna stāsta laikā mierīgiem jābūt visiem ģimenes locekļiem, kas ir telpā. Ja mamma uzklausa bērnu, bet tētis atrodas turpat un viņu bērna raudāšana uztrauc, labāk iziet no telpas.

Tas, ko neprotu, ir nevis sadzirdēt iekšējo balsi, bet tajā ieklausīties un paklausīt…

Visbiežāk bērns savu stāstu sāk lēnām un mierīgi, bet tad raudāšana kļūst arvien skaļāka, nereti grūti izturama tad, kad bērns ir stāsta kulminācijā. Ja uzklausītājam izdevies noklausīties arī šo stāsta daļu, mazuļa raudāšana pēc tam kļūst mierīgāka, jūtams, ka lielā sāpe ir atdota prom. Reizēm gan stāsts var būt arī kā pa kalniem un lejām – viņš raud mierīgāk, tad atkal stiprāk, atkal mierīgāk. Taču, lai stāsts būtu pilnībā izstāstīts, tam ikreiz jāsasniedz kulminācija.

Kad nākamajā dienā pati praktizēju Pētera uzklausīšanu, piedzīvoju, cik tas grūti – uzklausīt savu bērnu.

Taču atvieglojumu sniedz sajūta, ka daru to apzināti, ka ļauju remdēt mazo sirsniņu. Pirmajā, otrajā un vēl vairākās reizēs nespēju dēliņu uzklausīt līdz galam, raudāšana šķiet pārāk spēcīga, un es stipri sakreņķējos. Šādos brīžos drīkst bērniņu kušināt, mierināt ierastajā veidā un atkal uzklausīt tad, kad esi tam gatava. Un tad – tavu brīnumu! – pienāk reize, kad Pēteri varu uzklausīt līdz galam un, stāstu izstāstījis, viņš atviegloti nopūšas un vienkārši aizmieg. Drīz vien konstatējam – pēc šādas stāstīšanas visu turpmāko dienu bērniņš ir smaidīgs, ar dzīvi apmierināts. Un tomēr – pilnībā Pētera raudāšana vakaros nebeidzas un mums Līgai vēl ir neskaitāmi jautājumi… Par tiem atkal nākamajā tikšanās reizē. turpinājums sekos…