Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ja bērns saslimst uz dažām dienām vai nedēļu, īpašus robus zināšanās tas parasti neatstāj, taču citādi ir ar ilgstošāku slimošanu. Tāpēc vecākiem vērts zināt, kā šādā situācijā rīkoties, – ilgstoši slimojošs bērns var mācīties arī mājās, turklāt ar skolas atbalstu. Šādas mācības tiek organizētas bērniem no piecu gadu vecuma līdz pat 12. klasei.
Konsultē:
- Izglītības kvalitātes valsts dienesta Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Jānis Mihailovs.
- Izglītības kvalitātes valsts dienesta Licencēšanas un reģistru departamenta vecākā eksperte Jana Veinberga.
Sadarbojoties skolai un vecākiem
Lai bērns mācītos mājās, ikreiz jāmeklē individuāls risinājums – vispārējā izglītības programma specifiski jāpielāgo katra ilgstoši slimojošā bērna spējām un vajadzībām. Ir pilnīgi skaidrs, ka nav un nevar būt uzrakstīta konkrēta izglītības programma visiem bērniem, kas ilgstoši slimo, jo slimības ir ļoti dažādas, bērni ir ļoti dažādi, un arī viņu spējas un interese par mācībām atšķiras. Turklāt noteikti jāņem vērā, ka mācības mājās vai slimnīcā ir iespēja ne tikai turēties līdzi klasesbiedru zināšanu līmenim, bet arī iegūt emocionālu atbalstu.
Dažkārt svarīgāks par izglītību saslimušajam bērnam ir kontakts ar skolotāju – ne tikai palīdzība jaunās vielas apgūšanai un mājasdarbu izpildīšanai, bet arī skolotāja iedrošinājums un iedvesma. «Lai saslimušais bērns varētu mācīties mājās, gan vecākiem, gan skolai jābūt abpusējai interesei un vēlmei sadarboties – savstarpējai komunikācijai ir ļoti liela nozīme, tas būtībā ir pats svarīgākais,» uzsver Jānis Mihailovs.
Lai ilgstoši slimojošs bērns varētu mācīties mājās, viņam obligāti jābūt reģistrētam kādā izglītības iestādē.
Diemžēl ir vecāki, kas savu bērnu pat nepiereģistrē pirmajā klasē, jo domā: mans bērns ir slims, tāpēc skolā viņam nav jāiet – tāpat viņš nevar mācīties –, vai arī slimo bērnu no skolas izņem un par viņa izglītību nedomā.
Mācības mājās – soli pa solim
1. Par to, ka bērns slimo un, iespējams, slimos ilgstoši, vecākiem iespējami ātri jāinformē klases audzinātāja. Noteikti nav jāgaida ne nedēļa, ne mēnesis – jo ātrāk skola saņems šādu informāciju, jo ātrāk būs iespējams nodrošināt mācības mājās.
2. Vecāki par situāciju informē mācību iestādi un iesniedz skolai valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu par skolēna mācību organizēšanu mājās. Kur šādu komisiju meklēt, noteikti pateiks skolā. Komisijas atzinumu var iegūt, ja bērns slimo ilgāk nekā mēnesi.
3. Skola, kurā reģistrēts bērns, organizē mācīšanos atbilstoši pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumam. Skolas direktoram ir pienākums izveidot individuālu izglītības programmas apguves plānu noteiktam termiņam atbilstoši bērna veselības stāvoklim un izglītības programmai, kuru viņš apgūst. Tāpat skolas direktors norīko pedagogus, kas dosies pie bērna uz mājām. Ja nav iespējams rast risinājumu, skolas direktoram jāsazinās ar pašvaldības izglītības pārvaldi vai izglītības speciālistu un jāatrod izeja – skolai, kurā bērns reģistrēts, ir pienākums nodrošināt iespēju saslimušajam bērnam mācīties mājās, vecākiem nekas nav jāmeklē. «Visticamāk, nebūs tā, ka vecāki šodien paziņos par ilgstoši slimojošu bērnu, un jau rīt uz mājām atnāks skolotājs. Bet pieredze liecina, ka katru situāciju var atrisināt. Skola var vecākiem atbildēt, ka nevar nodrošināt mācības mājās jau šodien, bet nedrīkst pateikt, ka nevar šādas mācības nodrošināt vispār,» saka Jānis Mihailovs.
Tiesa, skolotājus ne vienmēr izdodas ātri atrast, un došanās pie bērna uz mājām tomēr prasa papildu laiku.
Kā notiek mācīšanās?
Ilgstoši slimojoša skolēna mācību slodze 1.–4. klasē nedrīkst pārsniegt trīs stundas dienā un sešas mācību stundas nedēļā, bet 5.–12. klasē – četras stundas dienā un astoņas mācību stundas nedēļā. Tas nozīmē, ka ilgstoši slimojošam bērnam pedagogi mājās nedēļā velta apmēram tik laika, cik viņa klasesbiedriem skolā katru dienu. Nekur nav stingri noteikts, vai bērnu uz mājām mācīt jānāk tikai vienam skolotājam vai katrs mācību priekšmets jāmāca kādam citam.
Parasti jaunāko klašu skolēnus māca viens skolotājs, bet lielākiem bērniem, piemēram, matemātiku mājās māca viens, bet latviešu valodu vai vēsturi, vai sociālās zinības – kāds cits. Mācības mājās nav tas pats, kas mācības skolā, – nav un nebūs tā, ka pēc stundu saraksta pie bērna nāks skolotāji un viņam individuāli vadīs mācību stundas. Mācības mājās prasa izteikti individualizētu pieeju. Piemēram, atšķirīgas mācību metodes tiks izmantotas bērnam pēc smagas acu operācijas, bērnam ar smagām fiziskām traumām vai bērnam, kas sirgst ar depresiju. Skolotājiem jāizvēlas individualizētas mācību metodes atbilstoši tam, kā jūtas un ko spēj bērns, jāpielāgo sadarbības pieeja un mācīšanās temps – kāds varbūt izlasīs pusi mācību grāmatas jau uz priekšu, cits nebūs izpildījis vienīgo uzdevumu. Katrā ziņā tā būs izteikta sadarbība – gan mācīšana, gan mācīšanās –, jo ierastais mācību process ir jāpārkārto ne vien skolotājam, bet arī bērnam. Iespējami daudz būs jāmācās skolēnam pašam, savukārt skolotājam šī interese jāuztur.
Skolotājs noteikti regulāri gribēs zināt, ko bērns pats ir izlasījis, kādus uzdevumus izpildījis, ko viņam bijis grūtāk saprast, kas ir skaidrs. Dažādus kontroldarbus bērns var pildīt, arī mācoties mājās, bet pedagogam ļoti elastīgi jāizvērtē, vai un kurus pārbaudes darbus viņš var kārtot. «Dažkārt var būt ļoti grūti izšķirt – ilgstoši slimojošais bērns nevar mācīties vai negrib mācīties. Ja raugāmies formāli – pamatizglītība ir obligāta, tāpēc jāmācās visiem.
Noteikti būtu jāpievērš īpaša uzmanība, ja šķiet, ka slimība tiek izmantota par ieganstu, lai nemācītos vispār.
Ja bērns negrib mācīties, pieaugušajiem jādara viss, lai viņu tam motivētu. Savukārt ja bērns tiešām nespēj mācīties, piemēram, ilgstoši atrodoties reanimācijā, tad viņš arī nemācās, bet saskarsmei ar skolotāju gan vajadzētu būt. Dažkārt skolotāja atnestie sveicieni no klasesbiedriem var būt pat svarīgāki par atrisinātu matemātikas uzdevumu,» saka Jānis Mihailovs.
Var izvēlēties speciālo skolu
Komisija, ievērojot veselības traucējumu raksturu, var bērnam ieteikt, piemēram, speciālo jeb atviegloto programmu. Savukārt vecāki var izvēlēties – turpināt izglītības ieguvi līdzšinējā mācību iestādē vai meklēt speciālo izglītības iestādi. «Diemžēl vecākiem dažkārt ir nemotivēti noraidoša attieksme pret speciālās izglītības iestādēm. Es iesaku vecākiem tomēr papētīt šo skolu programmas. Piemēram, ir skolas bērniem ar redzes traucējumiem, un šīm skolām ir ļoti labi mācību sasniegumi. Ir arī, piemēram, speciālā skola, kur mācās bērni ar ļoti smagu skoliozes formu – daži mācās pat pusguļus, bet mācās, turklāt pēc tādas pašas programmas kā parastajās vispārizglītojošajās skolās, tikai ar specifisku mācību organizāciju, un daudzi no šiem bērniem ir ļoti talantīgi,» stāsta Jānis Mihailovs.
Bērna izglītošana ārpus skolas var notikt ne ilgāk par sešiem mēnešiem. Pēc tam skolēna veselība jāpārbauda atkārtoti.
Tas gan neattiecas uz specifiskiem gadījumiem, piemēram, uz bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem.
Slimnīcā arī mācās
Ja bērns ilgāk par divām nedēļām atrodas ārstniecības iestādē – slimnīcā, sanatorijā –, mācību process tiek organizēts tur, ja vien ārstējošais ārsts ir atzinis to par iespējamu. Mācības bērniem, kuri ārstējas slimnīcā, organizē pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā atrodas slimnīca, un slimnīcas vadītājs. Vecākiem tādos gadījumos nekādu atsevišķu pienākumu nav, tomēr arī tad ieteicams interesēties un sadarboties. Ja skolēns no vienas ārstniecības iestādes nonāk citā, noteikti būtu jāpainteresējas par pēctecību – lai bērns nesāk mācīties atkal visu no sākuma, bet turpina iesākto.
