Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai arī dzīvē tik krasas atšķirības vērojamas reti, vecāki atzīst brīžus, kad viens bērns ieņem labā, bet otrs sliktā bērna lomu. Bet, tāpat kā lielākā daļa problēmu, arī šis bērniem un vecākiem nepatīkamais iedalījums var tikt mainīts, ja to apzinās un vēlas.
Vecākais bērns
Lomas ir mūsu dzīves sastāvdaļa, mēs tās mainām vairākas reizes dienā – no rīta varam būt atbildīga mamma ģimenē, darbā – par savu viedokli pārliecināta darbiniece, vakarā – ar draudzenēm vieglprātīga jokotāja utt. Lomu iedalījums ir dabisks, neapzināts process sabiedrībā un tai skaitā arī ģimenē starp bērniem.
Vecākie bērni ir atbildīgi un darbojas kā noteicēji, no viņiem vecāki daudz prasa un viņiem arī labi izdodas, jo ģimenē nav neviena, kas viņus pārspētu.
Vidējie nereti kļūst par ģimenes jokotājiem, jo par lielo brāli vai māsu viņi labāk izdarīt nevar, bet vēlas izjust tādu pašu vecāku apbrīnu. Savukārt jaunākie pastarīši ir tie, kas parasti tiek cauri sveikā, pret viņiem vecāki nav tik prasīgi kā pret vecākajiem, viņiem tiek visvairāk apbrīnas bez cenšanās un jokošanās. Jaunākie bērni nereti atklāj, kā panākt, lai par nedarbiem vaina tiktu uzvelta vecākajam. Piemēram, atskan spalgs kliedziens no istabas, vecāki steidzas uz turieni un redz, kā vecākais brālis (8 gadi) piespiedis jaunāko (4 gadi) pie zemes. Jaunākajam seja vēsta par lielu pāridarījumu, un viņš tūlīt sāk stāstīt, ka vecākais viņu sit. No dabas ir ielikts, ka aizstāvam mazākos, tādēļ nereti vecāki, kārtīgi neieklausoties lielākajā bērnā, uzskata viņu par ķildas aizsācēju un soda. Kad sakaitētā situācija aprimusi un tiek uzklausīts vecākā bērna stāsts, bieži izrādās, ka viņš ir tikai aizstāvējis savu īpašumu. Sarunās ar vecākajiem bērniem bieži lieto frāzes: «Tu esi lielāks, tev jāsaprot», «Viņš ir mazāks, tu tā nedrīksti darīt» utt. Un jāsaka, ka bērniem jēdzieni mazāks, lielāks visbiežāk nav saprotami, jo vienīgais, ko uztver bērni: nav godīgi.
Vēlme aizstāvēt pozīcijas, nereti vecāko bērnu nostāda sliktā, neiejūtīgā un skopā bērna lomā.
Vislabākais bērnu strīdu situācijā būtu uzklausīt katra viedokli par notikušo tad izdarīt secinājumus. Atrast cēloni konflikta sākumam, izskaidrot to abiem bērniem, pasakot kurā brīdī viens vai abi rīkojušies nepareizi.
Raksturu saderība
Katrs pieaugušais un bērns ir atšķirīgi, tādēļ ģimenē valdošās attiecības ir dažādas. Vecāki, kuru ģimenē aug divi un vairāk bērni, to izjūt katru dienu. Ar vienu iespējams vienoties tikai pa labam, otrs ir jāsapurina, lai sāktu rīkoties. Viens ēd olas baltumu, otrs – dzeltenumu, bet trešais – tikai olu kulteni, ceturtais mielosies ar ceptu no vienas puses, bet piektais olas diemžēl neēd nemaz. Šāda daudzveidība no vecākiem prasa diezgan lielu mobilitāti, lai atrastu īsto ceļu uz bērna sirdi konkrētajā brīdī. Tādēļ saruna ar sev līdzīgo būs dabiskāka un emocionāli vieglāka. Piemēram, viens bērns ļaus aukstā laikā sev uzvilkt mugurā mammas jaku, kura nedaudz par lielu, bet otrs nevilks neko, kas neatbilst viņa iecerētajam stilam, un sals. Protams, ka bērns, kuram savs izskats nav tik svarīgs, mammai nesagādās tik daudz raižu kā otrs, kura apģērbšanai jāvelta vairāk laika, līdzekļu un skaidrojošu sarunu.
Tā viens bērns no vecākiem emocionāli prasīs vairāk nekā otrs un nemanot ieņems grūtā, nepaklausīgā bērna lomu.
Te rodas otrs faktors, kas var ietekmēt slikto un labo bērnu nevēlamo sadalījumu ģimenē – raksturs. Vecākiem vajadzētu būt atvērtiem bērnu raksturu dažādībai un priecāties par to, kā reizēm apgrūtinošās rakstura īpašības ir noteicošās veiksmei citās situācijās.
Vecāku problēmas atspoguļojums
Tas, kāpēc dalām bērnus labajos un sliktajos, nereti izriet no pašiem vecākiem. Tās ir īpašības, kas kaitina savos bērnos. Piemēram, pedantiskai mammai ir meita, kuras istabas durvis nav iespējams atvērt, jo tajā valda milzu nekārtība. Nav līdzējušas sarunas, kukuļošana, grafiki un draudi, ka neviens tevi tādu neprecēs. Mamma ir ieciklējusies uz šo problēmu un tai velta milzum daudz pūļu, katrs vakars izvēršas skandālā, līdz mammai šķiet, ka meita ir viņas ienaidniece, kas vēlas sabojāt dzīvi. Kas liek tik dramatiski uztvert sadzīviski vienkāršas lietas? Šeit parādās psiholoģijā bieži pieminētais spoguļa efekts, kad otrā redzam īpašības, ko paši sevī mēģinām izskaust, tās mūs sāpina un sadusmo ar trīskāršu spēku. Ārēju apstākļu ietekmē mēs iekšēji noliedzam savu patieso vēlmi, tādēļ brīdī, kad satiekamies ar šo noliegto īpašību, tā mūs ietekmē ļoti dziļi, kaut objektīvi no malas izskatās kā sīkums. Piemēram, vecāks apzinās, ka reizēm mēdz iesākt darbu un neizdarīt to līdz galam. Tādās reizēs viņš pats sev pārmet nepadarīto. Ieraugot, ka viņa bērns kaut ko pametis pusdarītu, viņa sašutums ir milzīgs, un tā vietā, lai mudinātu pabeigt iesākto, viņš velta bērnam pusstundu garu lekciju ar dramatiskiem salīdzinājumiem.
Ja šāda veida konflikti kļūst par ģimenes tradīciju, tad nereti atstumtajam bērnam sākas kādas sociāla rakstura problēmas – konflikti, nespēja koncentrēties mācībām, utt. Ko darīt, ja vecāki bērna labā vēlas mainīt situāciju?
Pirmais un svarīgākais solis ir problēmas apzināšanās, sapratne par to, ka konflikta pamatā nav bērna rīcība, bet pārspīlēti nosodošā attieksme, vēlme atgrūst, emocionāli attālināt no sevis bērnu, kurš atspoguļo mūsu trūkumus.
Ja vecākam ir pašanalīzes pieredze, tad, iespējams, viņš pats spēj atklāt īpašības, ko redz savā bērnā. Uzdodot sev jautājumu, kuras rakstura īpašības vai rīcība mums savā bērnā nepatīk, un apzinoties, cik lielā mērā tās piemīt pašam.
Audzināsim paši sevi!
Psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs sacījis, ka cilvēks ir tālu no pilnības un, savas nepilnības apziņas mākts, uzņemas bērna audzināšanu, nereti mierinot sevi ar domu, ka to, kas netika veikts viņa audzināšanā, var izlabot, audzinot nākamās paaudzes. Tomēr šis uzskats ir maldīgs, jo bērns mācās tikai no reālā dzīves piemēra. Bērns ļoti labi jūt, kad vecāku teiktais atbilst patiesībai un kad ne, – viņu nevar apmānīt ar vārdiem kā pieaugušo. Tādēļ vienīgais veids, kā bērnā ieaudzināt sev tīkamās īpašības, ir attīstīt tās sevī pašā.
Risinot iepriekšminēto konfliktu, vecākiem vairāk jādomā par savām īpašībām, un citi speciālisti mudina jau laikus paredzēt un rūpīgi pārdomāt rīcību. Proti, amerikāņu psihologs Stīvens R. Kovejs iesaka apzināties ģimenes jūtīgās situācijas un rīkoties, tām īpaši sagatavojoties, lai konfliktu novērstu. Piemēram, kāds tētis bija secinājis, ka atgriešanās vakarā no darba mājās, kur valda omulīga atmosfēra, nereti beidzās ar ķildām, jo pats, būdams darba problēmu pārņemts, mājinieku saimē nespēja uzreiz iejusties. Tad vīrietis atklāja, ka, nogaidot 15 minūtes pie mājas mašīnā, viņš ienāk pie mājiniekiem mierīgs un konflikti neveidojas.
Tātad arī šajā pieejā pirmais solis ir problēmas apzināšanās un vēlme to izskaust. Ja vecāki jūt kādas konkrētas situācijas, kurās nespēj adekvāti ar vienu no bērniem sarunāties, jo dusmas ņem virsroku, Kovejs iesaka tām sagatavoties jau iepriekš – sakrāt pacietību, apņemties nepacelt uz bērnu balsi un sākt ar atzinības izteikšanu.
Ja viss paliek, kā ir…
Bet kas notiek, ja vecāki šādām situācijām nepievērš pietiekami lielu uzmanību un bērni saaug ar savu slikto vai labo tēlu? Vai tas ietekmē viņu turpmāko dzīvi un pašvērtējumu? To nosaka cilvēka raksturs, personības īpatnības un citi notikumi viņa dzīvē.
Ja kopš bērnības cilvēkam ir atkārtots, ka tu esi vainīgs un tev nekas nesanāk, pieauguša cilvēka dzīve var būt sarežģīta vai gluži pretēji – veiksmīga.
Tā, piemēram, kādā ģimenē auga divas māsas ar mazu gadu starpību. Viņu vecāki bija mūziķi un kopš mazām dienām meitenēm organizēja dažādas uzstāšanās. Kad vecākajai māsai bija 6, bet jaunākajai 4,5, vecākā spēlēja vijoli, bet jaunākā viņai piesita trijstūrīti. Kad abas bija paaugušās, šķita, ka jaunākā arī varētu spēlēt kādu instrumentu, tomēr viņa turpināja vecākajai māsai piespēlēt trijstūrīti. Šajos priekšnesumos lielā māsa bija galvenā māksliniece, un visa apbrīna tika viņai. Tā tas turpinājās, un vecāka māsa izauga pārliecināta par savām spējām un talantu. Viņa uzvarēja konkursos un bija viena no vadošajām savā specialitātē. Šķiet, ka viņa zina veiksmes formulu un tikai jāpakustina pirksti, lai notiktu iecerētais. Tajā pašā laikā jaunākā māsa viņai blakus izskatās pēc neveiksminieces un meklētājas, viņa nevar atrast savu vietu ne privātajā, ne profesionālajā dzīvē.
Tomēr ir arī citi apliecinājumi tam, kā bērns uztver un sadzīvo ar sev piedēvēto lomu. S.D.Levits un S.J.Dubners grāmatā Freakonomics apraksta gadījumu ASV. Tur kāds izdomas bagāts tēvs savus dēlus dvīņus nosaucis par Uzvarētāju (Winner) un Zaudētāju (Loser). Par citiem apstākļiem ģimenē nav ziņu, tomēr zēni augot parādīja to, kā apkārtējo attieksme, kas izpaudās izrunājot viņu vārdus, var ietekmēt turpmāko dzīvi. Proti, 20 gadu vecumā Uzvarētājs bija notiesāts un atradās apcietinājumā, bet Zaudētājs strādāja policijā un gatavojās studēt akadēmijā.
