Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nepaļaujies, ka pāries tāpat!
Patiesībā sliktākais, ko nevajadzētu darīt situācijā, kad ar bērna attīstību kaut kas nenotiek paredzētajā ritmā, – gaidīt, kad tas pāries, bērns no tā izaugs, viss izlīdzināsies, jo tas var nenotikt. Ja ar maza bērna attīstību kaut kas nenorit paredzamajā ritmā, ir skaidrs, ka attīstība jau nenotiek dabiski – tātad problēma pastāv, tā pati nepāries un ir jārisina.
Reizēm vecāki nobīstas, ja no tā dēvētā parastā bērnudārza vai skolas iesaka pāriet uz dārziņu, kurā strādā apmācīti speciālisti.
Lēmums, kur mācīsies bērns, jebkurā gadījumā būs jāpieņem vecākiem. Un tomēr – ja speciālisti secinājuši, ka vairāk piemērots šobrīd būtu cits mācību veids, tas nozīmē, ka bērnam ir vajadzīgs tieši šāds atbalsts. Visai bieži, ja mazais saņem atbilstošu palīdzību, skolas vecumā bērns var sasniegt tādu attīstības līmeni arī savā grūtību jomā, lai varētu mācīties gluži parastā skolā. Ar nosacījumu, ja iepriekš ņemti vērā profesionāļu ieteikumi un problēma nav ielaista.
Vai var palīdzēt specifiskas tā sauktās alternatīvās pedagoģijas metodes? Pašas par sevi noteikti ne – pie mums populārās, piemēram, Montesori un valdorfa pedagoģijas metodes, pamatā orientētas uz bērna dabisku attīstību. Taču pavisam noteikti alternatīvās pedagoģijas metodes, izmantotas, piemērojoties konkrētā bērna vajadzībām, bērna attīstībai arī nevar kaitēt. Tas ar nosacījumu, ka konkrētajā alternatīvajā bērnudārzā ar bērnu strādā zinošs pedagogs un tiek sniegts bērnam vajadzīgais atbalsts.
Arī arguments, ka bērns mācās mazākā grupā, pats par sevi vien nebūs risinājums. Svarīgi, vai šajā grupā ar bērnu strādās atbilstoši viņa vajadzībām (piemēram, dos papildu laiku uzdevumiem, biežāk sadalīs darāmo darbiņu pa soļiem, pārjautās, lietos dažādus palīgmateriālus – attēlus u. tml.).
Ar ko sākt?
Ja radušās bažas, ka bērna attīstība nenorit gluži tā, kā vajadzētu, vispirms aprunājies ar ģimenes vai bērna ārstu. Tas ir speciālists, kas visbiežāk redz bērnu, pazīst viņu un varēs sniegt atbilstošus ieteikumus, ja manīs, ka tas patiešām nepieciešams.
Tie būs izmeklējumi, konsultācija pie logopēda, psihiatra, neirologa vai psihologa.
Bērniem šo profesionāļu apmeklējumi lielākoties ir pieejami bez maksas – par iespējām var interesēties savā pašvaldībā vai tās sociālajā dienestā, pat vairākos bērnudārzos ir psihologs.
Kā psihologs izpēta bērna attīstību? Lielākoties mazais tiek vērots, un atkarībā no bērna vecuma viņam var tikt doti dažādi uzdevumi, notiek saruna ar vecākiem, iespējams, lūgs aizpildīt aptaujas anketas vecākiem un bērnudārza audzinātājām – šīs metodes izvēlēsies speciālists, ņemot vērā tieši tava bērna vajadzības un grūtības.
Vecākiem noteikti pēc šīs izpētes tiks pastāstīts gan par grūtībām, gan par bērna stiprajām pusēm.
Pēc tam psihologs, ģimenes ārsts, psihiatrs vai neirologs, strādājot komandā, ieteiks labākos risinājumus – tās var būt dažādas bērnam nepieciešamas terapijas, rehabilitācija, papildu nodarbības, atbalsta grupa vecākiem. Reizēm arī bērnudārzs vai skola, kurā mācīšanās notiek atšķirīgi, un par to lemj īpaša pedagoģiski medicīniskā komisija, kas meklējama savā pašvaldībā.
Bērnudārza izvēle, kurā mācības notiek īpašā veidā, var biedēt, taču arī tā ir palīdzība. Un, liedzot šo palīdzību savam bērnam, netiek ņemtas vērā bērna vajadzības un liegta iespēja pilnvērtīgai augšanai un attīstībai. Īpaša mācību pieeja bērnam var nebūt arī paliekoša – dažkārt tā vajadzīga tikai uz gadu vai dažiem gadiem, un, ja mazais palīdzību saņem laikus, tad vēlāk var mācīties pilnvērtīgi gandrīz jebkurā skolā.
Nē! Ar manu bērnu viss ir kārtībā!
Reizēm vecāki baidās vērsties pie speciālā pedagoga, izvēlēties bērnudārzu vai izglītības programmu, kuras nosaukumā ir vārds speciālais. Proti, tas uzreiz apliecina, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt, un ir ārpus normas.
Bieži vecākiem ir grūti pieņemt, ka ar bērna attīstību kaut kas nav kārtībā. Savā ziņā ir nomirušas viņu ilūzijas par to, kāda būs dzīve ar bērnu, varbūt pat ir jāizsēro zudušās gaidas par bērna spējām, kas tomēr nav atbilstošas – vismaz uz brīdi.
Vecāku nevēlēšanās pieņemt un uzklausīt speciālistu vērojumus ir dabiska reakcija un raisa kaunu, pašpārmetumus.
Rodas šaubas par sevi kā labu vecāku. Visbiežāk tās tomēr nav vecāku bezatbildības sekas – nozīme ir iedzimtībai, bioloģiski iegūtām atšķirībām, iespējams, tas ir kaut kas no piedzīvotā dzīves pirmajos gados, taču ļoti bieži grūtību rašanās nav bijusi vecāku tiešā ietekmes lokā.
Reizēm vecāki pat dusmojas, ka bērnudārza pedagogs norāda, ka bērna attīstībā kaut kas nenotiek tāpat kā visiem citiem bērniem. Tomēr to ir vērts ņemt vērā, jo pedagogi ir tie, kas bērnu redz ikdienā daudzu bērnu grupā, novēro, kā mazais veido kontaktu ar citiem bērniem, kā spēj mācīties, kā uzvedas un rīkojas. Mēs nevaram būt ideāli vecāki saviem bērniem, un ir gana daudz, ja esam pietiekami labi. Un kā pietiekami labi vecāki esam arī atbildīgi par to, kā ārstējam savu mazuli, kad viņš saslimis, un par to, kā sniedzam bērnam vajadzīgo palīdzību arī citos dzīves brīžos, tostarp meklējot atbalstu, ja mazuļa attīstība nenotiek tik raiti kā pēc grāmatas.
Vai tā būs vienmēr?
Vecāku bailes – par sava bērna veselību, spēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pilnā mērā realizēt savas vajadzības nākotnē un vienkārši būt pietiekami laimīgam cilvēkam – ir gluži dabiskas. Bet ne vienmēr grūtības ir paliekošas un smagas – ļoti bieži tās ir novēršamas, tādēļ īpaši svarīgi meklēt palīdzību laikus, it īpaši, ja bērniņš vēl mazs (tad izšķirošs var būt katrs mēnesis, pat nedēļa, jo katru dienu notiek būtiskas pārmaiņas arī bērna prāta attīstībā).
Mēdz būt paliekošas grūtības, domāšanas īpatnības, veids, kā bērns uztver pasauli un komunicē ar apkārtējiem.
Ir grūtības, kuras nevar atrisināt pavisam. Taču pat tad, kad grūtības kopumā ir paliekošas, dažās jomās tomēr ir iespējams bērnam palīdzēt gūt labus vai vismaz pieņemamus rezultātus – tā var būt valodas attīstība, spēja pašam parūpēties par sevi, spēja pašam mācīties vai iemācīties komunicēt ar apkārtējiem, lai, mazajam pieaugot, kļūtu arvien vieglāk dzīvot pasaulē, bet to iespējams paveikt, tikai apvienojot vecāku, speciālistu un pedagogu pūliņus.
Nekavējoties meklē palīdzību, ja pastāv bažas par to, kā bērns spēlējas, mācās un apgūst jaunas prasmes, netipiski salīdzinājumā ar citiem bērniem runā, uzvedas vai kustas
Meklē palīdzību, ja bērnam
2 mēnešu vecumā
- ir ierobežotas kustības,
- mazais nereaģē uz skaļām skaņām,
- neskatās uz lietām, kuras kustas,
- nesmaida,
- neliek rokas mutē
4 mēnešu vecumā
- nevar patstāvīgi noturēt galvu,
- neizdveš skaņas un nerunā bēbīšu valodā,
- neliek mutē mantiņas,
- neatspiežas ar kājām pret virsmu, saskaroties ar to,
- ir grūtības sekot ar acīm visos virzienos
6 mēnešu vecumā
- nemēģina dabūt lietas, kas ir sasniedzamas,
- neizrāda pieķeršanos mammai, tētim vai citam tuviniekam,
- nereaģē uz apkārtējām skaņām,
- grūtības sagādā ielikt priekšmetus mutē (tas ir veids, kā zīdainītis iepazīst lietas),
- neizrunā patskaņu skaņas,
- neveļas,
- nesmejas un nečinkst,
- izteikti stīvs, sasprindzis vai pārlieku atslābināts
9 mēnešu vecumā
- nerunā bēbīšu valodā,
- neatsaucas vienkāršām rotaļām (piemēram, paslēpšanās aiz segas un pēkšņa parādīšanās),
- neatsaucas uz savu vārdu,
- šķiet, ka neatpazīst pazīstamus cilvēkus,
- neskatās virzienā, kurā norāda mamma vai tētis,
- nespēj pārlikt rotaļlietas no vienas rokas otrā
12 mēnešu vecumā
- nesēž un nerāpo,
- nemeklē priekšmetus, redzot, ka vecāki tos rotaļājoties paslēpj,
- neatdarina un neapgūst vienkāršus žestus, piemēram, pamāšanu ar roku vai galvas papurināšanu,
- zaudē prasmes, kuras bijušas iepriekš
18 mēnešu vecumā
- nenorāda uz priekšmetiem, lai tos parādītu citiem,
- nestaigā,
- nezina, kam domātas pazīstamas lietas,
- neatdarina citu cilvēku kustības,
- nav apguvis vismaz dažus vārdus vai neapgūst jaunus vārdus,
- nepamana un neuztraucas, kad mamma vai tētis dodas prom vai atgriežas,
- zaudē prasmes, kuras bijušas iepriekš
2 gadu vecumā
- nelieto divu vārdu frāzes (piemēram, dzert pienu),
- neizprot, ko darīt ar ikdienišķiem priekšmetiem, piemēram, matu ķemmi, telefonu, karoti,
- neatdarina citu cilvēku darbības un teikto,
- neievēro vienkāršus norādījumus,
- stabili nestaigā,
- nav acu kontakta,
- zaudē prasmes, kuras bijušas iepriekš
3 gadu vecumā
- bieži krīt vai arī ir grūtības kāpt pa trepēm,
- ļoti neskaidri runā,
- nespēj darboties ar vienkāršām rotaļlietām un rīkiem, piemēram, iespraust tapas dēlī, salikt vienkāršas puzles, pagriezt rokturi u. tml.,
- nerunā teikumos,
- nesaprot vienkāršas instrukcijas,
- nespēlējas, iztēlojoties kaut ko,
- nevēlas spēlēties ar citiem bērniem vai rotaļlietām,
- zaudē prasmes, kuras bijušas iepriekš
4 gadu vecumā
- nespēj palēkties,
- nezīmē vai necenšas uzrakstīt ķeburus,
- neizrāda interesi par aktīvām vai iztēles rotaļām,
- ignorē citus bērnus vai nereaģē uz cilvēkiem, kas nav ģimenes locekļi,
- pretojas ģērbšanai, gulēšanai un tualetes lietošanai,
- neskaidri runā,
- nespēj atstāstīt iemīļoto pasaku vai stāstu,
- zaudē prasmes, kuras bērnam bijušas
5 gadu vecumā
- neizrāda pietiekami plašu emociju gammu kā vienaudži,
- izrāda netipiski emocionālu izturēšanos, piemēram, neparastu bailīgumu, agresiju, kautrīgumu vai skumjas,
- neparasti distancēts un neaktīvs,
- viegli novērš uzmanību vai arī ir grūtības koncentrēties uz vienu darbību pat dažas minūtes,
- nereaģē uz cilvēkiem vai reaģē tikai virspusēji,
- neatšķir, kas ir īsts un kas izdomāts,
- nespēlē dažādas spēles un neiesaistās aktivitātēs,
- nevar nosaukt savu vārdu,
- nelieto atbilstoši vienskaitli, daudzskaitli vai darbības vārdu laikus,
- nerunā par ikdienas aktivitātēm vai pieredzi,
- nespēj tīrīt zobus, mazgāt un noslaucīt rokas vai apģērbties bez palīdzības,
- zaudē prasmes, kuras bijušas iepriekš
