Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
«Naktī Ilzei neticami spēji sākās dzemdību sāpes, tā kā meita Dārta piedzima ļoti strauji, sapratu, ka nedrīkstam kavēties, paņēmu čemodānu un devāmies ceļā uz Rīgas Dzemdību namu.
Dzīvojam Lapeniekos, bet tas no Rīgas ir vien deviņu kilometru attālumā. Pa ciemata celiņa bedrēm vēl braucu lēnām, bet Ilze teica, lai braucu, neievērodams sarkano gaismu luksoforā, tomēr tā nedarīju, savukārt pa Dienvidu tiltu gan braucu pilnā ātrumā. Man nebija ne baiļu, ne satraukuma – mans uzdevums bija aizvest Ilzi līdz slimnīcai.
Cerējām, ka paspēsim nokļūt līdz Dzemdību namam, bet Emīls steidzās. Ilzei noplūda augļūdeņi, un puika dzima mašīnā!
Turpinādams ceļu un nezaudēdams mieru, zvanīju ātrajai palīdzībai. Saruna bija ļoti lietišķa: Mēs braucam automašīnā, dzemdības ir ļoti straujas. Mediķi jautāja: Kas notiek tagad? Teicu: Tagad jau redzama galviņa! Un tagad mazais jau ir piedzimis! Iekliedzās un elpo!
Apstājušies pie tirdzniecības centra Domina, piefiksējām laiku, kad mazais piedzimis: 45 minūtes pāri pusnaktij, 2015. gada 13. marts, piektdiena. Kopš iziešanas pa mājokļa durvīm bija pagājusi pusstunda.
Bija marts, ārā bija auksti, mašīnā ieslēdzu apkuri uz pilnu jaudu. Kad satikāmies ar mediķiem, viņi par to mani ļoti uzslavēja.
Emīlam turpat mašīnā pārgrieza nabassaiti un viņš kopā ar mammu devās uz neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu, es viņiem sekoja. Nu vairs nekur nebija jāsteidzas.»
Populārākie raksti
