Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Pirmajos divos gados dēla grupiņā nomainījās vismaz trīs audzinātājas. Otrajā gadā vienu dienu nedēļā mūsu grupiņā strādāja audzinātāja, kura dēlam ļoti nepatika. Nekādu īpašu sūdzību it kā nebija, viņš tikai teica, ka audzinātāja nav jauka. Mēģināju viņu attaisnot un skaidroju dēlam, ka cilvēki ir dažādi, ir arī tādi, kuri mums nepatīk. Ar katru nedēļu dēls šajā vienā dienā, kad strādāja konkrētā audzinātāja, arvien vairāk negribēja doties uz dārziņu.
Pārējās dienās, kad bija otra audzinātāja, protesta nebija. Sāku apjaust, ka tiešām kaut kas nav labi, un dēlu tajās dienās no dārziņa sāku izņemt ātrāk, reizēm pat pirms diendusas. Un tieši tajās reizēs, kad ierados dārziņā neierastā laikā dienas vidū, novēroju, ka grupiņā valda neparasts klusums. Man tas nelikās normāli, jo te taču ir 20 bērnu! To novēroju vēl pāris reižu, un ar katru reizi tas likās arvien dīvaināk, jo mazie tajās dienās uzvedās gluži kā zaldātiņi – pēc pavēles klusi un mierīgi.
Mans dēls vienmēr atnāca uz garderobi sabijies un tik kluss, nosvērts, ka tas likās pat biedējoši.
Iekšēji jutu, ka nav īsti labi un vajadzētu parunāt ar audzinātāju vai vadītāju. Bet šī audzinātāja dīvainā kārtā tieši pret mani izturējās ārkārtīgi laipni, vienmēr smaidīja un parunājās, uzticēja man kaut ko noorganizēt. Likās, ka apvainošu viņu, ja sūdzēšos. Turklāt – par ko? Par to, ka grupiņā bija klusums un man ir kādas aizdomas par emocionālu vardarbību vai vismaz apšaubāmām audzināšanas metodēm? Lai arī jutu, ka man būtu jāsūdzas, tomēr nezināju, vai tiešām ir pamats un kā šajā situācijā vispār būtu pareizāk rīkoties.
Beigās izvēlējos vieglāko ceļu – tā kā mans darba grafiks ļāva, šajās dienās dēlu uz dārziņu vienkārši nevedu. Kad runājos ar citiem grupiņas vecākiem, visi kā viens teica, ka arī viņu bērni negrib nākt uz dārziņu, kad ir šī audzinātāja. Neviens no mums neko nedarīja. Tagad man tas šķiet ļoti gļēvi. Vēlāk atklājās, ka paziņai bērns gāja blakus grupiņā, kur šī audzinātāja strādāja četras dienas nedēļā. Tur gan vecāki sasparojās un rīkojās, rezultātā audzinātāja no darba aizgāja. Manas un pārējo vecāku klusās aizdomas tomēr apstiprinājās.
Jā, šis nav klasisks vardarbības piemērs. Daļa uzskatīs, ka kārtībai jābūt un man nemaz nebūtu bijis pamata sūdzēties, savukārt es tagad pavisam skaidri saprotu, ka tā nebija normāla situācija. Un nebija normāli, ka mēs, vecāki, neiestājāmies par to, lai garās stundas, ko mūsu bērni pavada dārziņā, viņiem ir patīkamas un lai viņi drīkst būt četrgadīgi bērni, nevis klusi un iebiedēti.»
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
