• Šobrīd

    weather img

    Rīga +31°C Skaidrs, A vējš, 4.12 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Mamma un bērns dzīvi, tad jau viss kārtībā! Vai tiešām?

    Pēcdzemdību periods
    Sindija Meluškāne
    Sindija Meluškāne
    5. janvāris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Pēc dzemdībām sievietes emocijas ir izkalpinātas un hormonālo pārmaiņu dēļ nemitīgi svārstās – te smiekli un laime, te puņķi un asaras. Kāpēc tā? Un kā šīs emocijas pieņemt? Saruna ar psiholoģi un psihoterapeiti Diānu Zandi.

    Pierasts uzskatīt, ja pēc dzemdībām mamma un bērns ir dzīvi veseli, tad viss ir kārtībā, bet nepievēršam uzmanību tam, ka vēl taču ir arī emocijas!

    Tas, ka mūsu sabiedrībā emocijas ir otršķirīgas, ir kultūrvēsturiski un ģeopolitiski izskaidrojams. Mūsu platuma grādos ir ziemas un aukstums, ir bijuši kari un badi. Daudzus gadsimtus mūsu dzīve bijusi nedroša un svarīgākā bijusi fiziska izdzīvošana. Un, kā jau visās agrārajās kultūrās, cilvēks ir darbaspēks. Ja piedzimis vesels bērns – varēs strādāt! Sievietei dzemdības bez problēmām – varēs strādāt. Tikai nesen esam sākuši pievērst uzmanību tam, ka arī dzemdības ir ne vien fizioloģisks, bet arī ļoti svarīgs emocionāls process, jo cik reižu mūžā sieviete dzemdē? Retajai tas notiek vairāk kā trīs, četras, piecas reizes. Parasti vienu līdz trīs reizes mūžā – tā ir unikāla pieredze!

    Ne vienmēr dzemdību emocijas ir patīkamas…

    Palasot forumos šausmu stāstus par dzemdībām, redzu, ka 90% tur nav bijis tik daudz šausmu, cik tās ir nepārstrādātās emocijas, kas bļauj: «Man bija grūti! Man bija sāpīgi! Man nepalīdzēja, neatbalstīja, es nezināju, ko darīt. Ticēju, ka būs labi un skaisti, bet izrādījās, ka dzemdības nemaz nav labi un skaisti.» Sanāk, ka mammas bēdājas par to, ko viņām vajadzēja pārrunāt ar savu aprūpes speciālistu jau pirms dzemdībām. Un ir svarīgi šo pieredzi saprast, lai uz nākamajām dzemdībām var sagatavoties labāk.

    Pēcdzemdību emocijas vispār ir īpašs stāsts.

    Ir ļoti daudz spēcīgu emociju, jo arī notikums ir ļoti svarīgs! Sieviete var justies bezgala laimīga un stundu pēc tam nelaimīga, un tad atkal mierīga vai sabijusies, vai satraukta. Un tas ir normāli. Jau gatavojoties dzemdībām, nevajadzētu koncentrēties tikai uz jauko, bet gan uz domām: «Es nezinu, kā būs, bet ticu, ka mēs kā ģimene sekmīgi tiksim ar visu galā».

    Jāmācas pieņemt realitāti un tad arī vieglāk pieņemt, ka emocijas var būt ne tikai prieks, laime un gandarījuma izjūta, bet arī sāpes, skumjas un bezspēks.

    Man ir divas dzemdību pieredzes, kad pēc mazā piedzimšanas mēs ar vīru un vecmāti visu nakti sēdējām un runājām par to, kā mēs dzemdējām. Tādējādi es vēlreiz izgāju cauri procesam, kurā biju tik ļoti iekšā, ka realitāti uztvēru nedaudz izmainīti. Piemēram, vienās dzemdībās man ļoti gribējās kliegt, un vecmāte teica – kliedz! Pēc dzemdībām vīrs saka, jā tu tā klusiņām kunkstēji. Bet man šķita – kā es kliedzu! Un līdzīgi, ja kāda saka: man bija sajūta, ka es mirstu. Visticamāk, tā bija tikai sajūta. Kas tur notika, kā tur notika? Kas bija grūtie brīži, kā tu ar tiem tiki galā? Tas nav obligāti jādara uzreiz pēc dzemdībām, to var darīt vēlāk, bet ir labi šādu stāstu izveidot, tas palīdz dzemdības apzināt un iekļaut savā pieredzē.

    Reiz brīnījos, kāpēc draudzene man sīki un smalki nestāsta savu dzemdību pieredzi, bet pēc pusgada viņa pārsteigti jautāja, kāpēc es tā arī nekad neesmu pavaicājusi, kā viņai gājis…

    Ja cilvēkiem ir tuvas attiecības, nevajadzētu kautrēties to vaicāt, otram taču ir iespējas atbildēt, ka viņš negrib par to runāt. Un tad var paskaidrot: «Jā, labi, tā nebija ziņkārība, tikai gribēju pateikt, ja tu par to vēlies ar kādu parunāt, es esmu šeit.» Un arī pašai sievietei nav jākautrējas sākt par to runāt. Tā ir pieauguša cilvēka rīcība – uzņemties atbildību, lai izteiktu to, ko gribas vai ko ir svarīgi pateikt. Ja nav neviena, ar ko parunāt, var uzrakstīt sev – kā man gāja, kā es jutos, kas bija viegli, kas grūti, ko es iemācījos šajā procesā? Un beigās svarīgi sevi paslavēt, kāda es esmu malacīte, jo tiku galā ar šo grūto uzdevumu.

    Un tad trešajā ceturtajā dienā nāk pēcdzemdību skumjas jeb tā sauktās raudamās dienas.

    Interesanti, ka visās kultūrās tā nav, piemēram, Fidži ir tāds na tadoka nivasucu sindroms (tulkojumā – dzemdību iesnas), kas nozīmē to, ka sievietei trīs četras dienas pēc dzemdībām nenāk raudiens, bet sāp vēders, zobi vai galva, un apkārtējie to uztver kā signālu, ka viņai šajā brīdī vajag atbalstu. Rietumu pasaulē pēcdzemdību nomāktība ir ļoti lielam skaitam sieviešu – līdz pat 80%. Kāpēc? Emociju ir tik daudz, un tās var būt tik pretrunīgas, ka sieviete var nobīties.

    Ir sākusies zīdīšana, un trešajā ceturtajā dienā krūtis vairs nav kā krūtis, bet kā pupi un varbūt drusku asiņo, ir jēlumiņš. Pirmās negulētās naktis, jo bērns zīž nez cik reižu diennaktī, arī var izraisīt izmisuma sajūtu. Skats spogulī – ārprāts, esmu pilnīgi pelēka, nekā no manis nav! Un viduklis? Kurš teica, ka drīz pēc dzemdībām viss būs labi, es taču joprojām esmu resna! Jo drīz nozīmē – stundu pēc dzemdībām.

    Var pat ienākt prātā doma, vai man maz to bērnu vajadzēja? Un tā nešķiet skaista doma, jo mammām taču vajadzētu tikai priecāties par bērniņu! Tam seko doma – ārprāts, ja es šitā domāju, esmu slikta mamma, es nedrīkstu tā domāt, man ir jāsaņemas! Un sieviete mēģina apspiest šīs jūtas. Lai gan jautājums par to, vai bērnu maz vajadzēja, nenozīmē, ka tu esi slikta māte. Tas nozīmē – es raizējos par to, kā būs. Vai tikšu galā, vai man izdosies? Tās ir dabiskas raizes, nevis apstiprinājums tam, ka mani jāmet pie brāķiem.

    Un ja vēl kāds saka: «Neraudi! Viss taču ir labi! Bērns ir vesels, dzemdības ir garām, ko tu vēl uztraucies»?

    Un omīte piemetina, ka viņas laikā vispār nebija veļasmašīnas un autiņbiksīšu… Sievietei tiek aizliegties justies tā, kā viņa jūtas. Viņa cenšas šīs jūtas apslāpēt un izliekas, ka viss ir kārtībā. Reizēm to izdodas iestāstīt pat sev, bet bērniņam to nevar iestāstīt. Viņš jūt, ka mamma ir satraukta, kreņķīga, un bērniņš raud. Jo vairāk bērniņš raud, jo satrauktāka kļūst mamma. Un, skat, drīz klāt arī sajūta, ka nav piena, un viss aizvirzās ne tik sekmīgā gultnē tā vietā, lai pieņemtu, ka pat vislaimīgākais brīdis var būt sāpīgs! Emocijas ir sakāpinātas! Tā var būt, un tas nav nekas neparasts, vienkārši mūsu sabiedrībā nav pieņemts par to runāt. Un labākais, ko šajās dienās pateikt sev pašai: man ir jāparaud. Un vīram jāpasaka: ja es raudu, nevajag man teikt: neraudi! Pažēlo mani: nabadzīte, cik tev bija grūti! Kad pažēlo, emocijas ar asarām iztek ārā, aizplūst un vairs nepaliek. Gluži kā mazam bērnam, kas skrēja pa ceļu, nobrāza celīti, mamma papūta, bērns izraudājās un aizskrēja tālāk. Ja neļāva raudāt, tad celītis sadzija, bet sirsniņā aizķērās sāpīte par to, ka mamma nesaprata, nesamīļoja.

    Raudiens var nākt arī par to, ka jāatvadās no savas brīvības, it īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš. Notiek svarīga lomu maiņa, un jāšķiras no iepriekšējās dzīves. Var būt skumji, ka šis bērniņš vairs nekad nebūs manā vēderā un vairs nekad man nepieklauvēs no vēdera iekšpuses.

    Ir mammas, kas – tieši pretēji – saka, ka viņām visu laiku bija tāda visaptveroša laimes sajūta. Bet gan pārmērīgi sliktas, gan arī pārmērīgi labas sajūtas ir drusku nereālas. Un tad jājautā, vai šī sieviete redz arī realitāti, jo dažkārt sieviete sev neļauj būt nelaimīgai. Taču tas, ka esmu priecīga, nenozīmē, ka esmu labāka. Esi, kāda esi, un pamazām emocijas līdzsvarosies.

    Pēcdzemdību depresija mēdz būt biežāk, nekā mums pieņemts uzskatīt.

    Vidēji 13–15% sieviešu nosaka diagnozi pēcdzemdību depresija, taču ir pētījumi, kuros šie cipari ir vēl lielāki. Pēcdzemdību depresijas cēloņi ir bioloģiski, psiholoģiski un sociāli, un nereti simptomus pasliktina nepietiekama sagatavošanās pirmsdzemdību periodā. Jo par ko pārsvarā runā? Kā aprūpēsi, kā zīdīsi un ka būs forši! Mammām neviens nepastāsta, ka būs arī grūti un ka tas ir normāli. Latvijā obligātās apmācības kursā topošajiem vecākiem nav nevienas lekcijas par emocionālo sagatavošanos dzemdībām, kurā runā par dzemdību bailēm, izjūtām, pēcdzemdību depresiju. Mammām ir viltus sajūta, ka būs skaisti. Ja kaut kas nav nenotiek labi vai mammai ir tendence būt perfekcionistei, tas var būt par iemeslu nomāktam, raudulīgam garastāvoklim.

    Vēl viens aspekts, par ko reti runā, – zīdaiņa agrīnās temperamenta iezīmes, kas ir ļoti atšķirīgas: ir mierīgāki un ir aktīvāki mazuļi. Aktīvie mazuļi ir kustīgāki un prasa vairāk mammas uzmanības nekā mazaktīvie, viņus var būt grūtāk nomierināt.

    Un, ja mamma bērniņu nevar nomierināt, viņā mostas vainas izjūtu – kaimiņiene var, bet es nevaru. Mamma slīgst pašpārmetumos, un tad ideja, ka esmu slikta mamma, uzņem vēl lielākus apgriezienus. Es neko savam bērnam nevaru iedot. Pārējām mammām tādu problēmu nav! Citas ir laimīgas. Tās ir tipiskas pēcdzemdību depresijas domas. Un sieviete domā, ka viņai vienīgajai tā ir, jo citi par to nerunā, bet no malas depresiju un trauksmi nevar ieraudzīt.

    Depresija nav izlaidība, ko var apturēt ar gribasspēku. Vai tad lauzta kāja ir izlaidība? Vai caureju var apturēt ar gribasspēku? Saņemies, tev tagad ir bērns un jābūt laimīgai! Nevar saņemties, kad ir caureja, un, kad ir depresija, arī nevar. Bet var darīt visu iespējamo, lai nenovestu sevi tik tālu. Tas nozīmē – parūpēties par sevi. Darīt mājās tikai pašu nepieciešamāko un nedarīt to, ko var nedarīt! Pateikt vīram – mīļais, izskatās, ka es sēžu mājās, bet tā sēdēšana mājās prasa ļoti daudz emocionālā spēka, tāpēc es neko ēst netaisīšu, uztaisi, lūdzu, tu kaut ko. Un vīram var palūgt ielikt drēbes veļasmašīnā.

    Ir jārunā par to, ka tu jūties slikti, bet tas nenozīmē, ka tu pati esi slikta. Un nav jāstāsta visiem, bet noteikti ir kāds, ar ko varētu parunāt.

    Ir jāpieņem, ka garastāvoklis var būt svārstīgs. Tā var būt. Pamazām tas noregulēsies.

    Jāmācās dalīties ne tikai par to, kas mums izdodas, bet arī par to, kas neizdodas, godīgi pasakot, ka dažkārt es jūtos draņķīgi, esmu apjukusi, gribas raudāt. Lielākajai daļai mammu šādas izjūtas ir pazīstamas. Bet, ja tu jūties draņķīgi divas nedēļas no vietas, tad jāmeklē profesionāla palīdzība.

    Austrumos par sievietēm pēc dzemdībām apkārtējie ļoti rūpējas, bet pie mums viņa paliek viena pati ar bērnu.

    Kādreiz uzskatīja, ka Ķīnā pēcdzemdību depresijas nav, jo tur pirmo mēnesi sieviete kā princese guļ gultā, taču tur viņa ir pilnīgi atkarīga no vīramātes, un vīramāte ģimenē ir galvenā.

    Rietumu pasaulei ir raksturīgi, ka sieviete paliek viena, jo vīrietis aiziet medībās. Un, lai cik labs tētis viņš būtu, viņš nevar būt darbā un mājā un naktī vēl celties pie bērniņa. Viņš to vienkārši fiziski nespēj. Bet ko var darīt sieviete? Paņemt baltu lapu un sarakstīt visus sev zināmos tuvos cilvēkus – vīrs, draudzene, mamma, kolēģis, kaimiņš – un kādu palīdzību man varētu sniegt katrs no šiem cilvēkiem, ja man tāda būtu nepieciešamas. Vīrs mani vakarā var uz pusstundu palaist dušā vai vismaz reizi nedēļā iziet ar bērnu pastaigā, lai es varu atpūsties un divas stundas pagulēt. Mammai varu palūgt, lai sacep kotletes, atnes un atstāj. Vai iztīra māju bez komentāriem par to, kāda te ir nekārtība. Draudzenei varu palūgt, lai viņa atbrauc ciemos un pastāsta, kas jauns ir pasaulē. Kaimiņiene, veikalā iepērkoties, var nopirkt man paciņu piena. Ļoti konkrētas lietas. Bet, lai nav arī tā, ka omīte atnāk palīdzēt tad, kad omītei ir ērti, un palīdz tādā veidā, kā uzskata par ērtu, nepajautājot, vai vajag palīdzību un kādu. Un tas sievieti var ievest vēl lielākā stresā, sevišķi, ja tā ir vīra mamma. Atbalsta personu saraksts var būt kā ātrās palīdzības numurs, ko turēt redzamā vietā un nepieciešamības gadījumā izmantot.

    Nākamā svarīgā lieta ir apzināt robežas.

    Kas ir pirmajā vietā pēc dzemdībām? Mammas, omītes, draugi, kas grib atnāk ciemos apslienāt mazuli un paturēt rokās? Pēc tam viņi aiziet, un mēs paliekam piemēslotā mājā ar raudošu bērnu.

    Pirmajā vietā esmu es un mans bērns, un mums ir jājūtas labi! Un šis ir grūti… Jo tas taču nav pieklājīgi vīra mammai pateikt – nenāc, man nav spēka! Tas liek nospraust robežas. Daudz vieglāk ir pateikt, lūdzu, ņemiet, mīļojiet, un pēc tam vākt sekas. Un te ļoti svarīga ir vīrieša loma, jo sievietes uzdevums pirmajos trijos mēnešos ir atgūties pēc dzemdībām, sapazīties, saošņāties ar bērniņu, lai izveidojas kopīga sadarbība. Vīra uzdevums ir vaktēt alas durvis, lai neviens pat tuvumā nenāk, un nomedīt mamutu, lai ģimene ir paēdusi. Vīrietim jāzvana un jāsaka: ciemos mēs jūs gaidām, bet pēc 2–3 nedēļām! Nenāciet ar puķēm, bet paņemiet līdzi uzkodas un palīdziet nomazgāt traukus. Tā ir labākā dāvana mums! Jo ciemiņiem tas var pat neienākt prātā!

    Man ļoti patīk tavs teiciens, ka mammai pirmajā gadā, kad bērniņš ir aizmidzis, nevajag steigties kārtot māju, bet ir jāpaguļ kopā ar viņu!

    Es reizēm saku, šī ir svarīgākā kustība (rāda, ka ar kāju pastumj kaut ko malā). Jo kas ir būtiski alā? Lai tur ir uzposts? Vai lai mamma ir atpūtusies un bērniņš mierīgs? Uzposts – tas ir skaisti, to redzam žurnālos: skaistas, baltas bērnistabas. Tas ir jauki, bet tas ir sapnis, kas nav iespējams realitātē. Lai sieviete neizsīktu, ir svarīgi parūpēties par sevi. Rūpes par sevi ir galvenās rūpes par bērnu. To dara visa dzīvā daba. Lauvene vispirms nomedī pati, un tad viņa var rūpēties par mazuli, jo, ja viņa visu dienu zīdīs un tikai skatīsies uz bērniņu, viņa nomirs un bērns arī. Tas nenozīmē sekot savām iegribām, bet rūpes par sevi: man ir jāpaguļ, man ir jāpaēd, man ir jāpasaka ciemiņiem nē.

    Un, ja es iemācos parūpēties par sevi, tad to mācās arī mans bērns. Mamma atpūšas, tētis vakarā ir mājās un atpūšas, nevis līdz naktij strādā, lai mums būtu vēl lielāka māja un vēl jaunāka mašīna!

    Svarīgi ir novilkt robežas un lūgt palīdzību. Palīdzības lūgšana ir spēka pazīme, nevis, kā pie mums pieņemts uzskatīt, ka ar visu jātiek galā pašiem – nav ko uzbāzties citiem. Tikt galā ar visu pašam un beigās sabrukt – tā ir nespēka pazīme.

    Dzīvojot mājās ar bērnu, mammai, kura līdz tam bijusi sabiedriska, var uznākt vientulības sajūta.

    Pēc dzemdībām mainās dzīves lomas, un tas ir arī viens no depresijas riskiem, jo vecās lomas var konfliktēt ar jaunajām. Man patīk mans bērns, bet es gribu arī pēc iespējas ātrāk atgriezties apritē, būt arī citur, vai arī – es gribu būt ar bērnu, bet man IR jāatgriežas darbā. Konflikti var būt dažādos variantos. Ko darīt? Pieaugušam cilvēkam vajadzētu atzīt, ka bērns nenozīmē tikai nopirkt smukus ratiņus un mantiņas, bet daba prasa, lai es viņam arī atdodu ļoti daudz no sevis. Un svarīgi apzināties, ka tas laiks, kad tavs bērniņš būs mazs, ir īss. Ļoti īss. Vakar viņa piedzima, rīt – precas!

    Tā saka mammas, kam bērni jau lieli, bet brīdī, kad zīdainītis ir mazs, var šķist – kamēr viņš izaugs, paies mūžība…

    Ķēniņam Zālamanam bija teiciens: tā nebūs vienmēr. Tā nebūs vienmēr, ka bērnam ir divas nedēļas, tā nebūs vienmēr, ka es būšu mājās, nevis darbā. Tā nebūs vienmēr, ka es esmu jauna. Šis ir tas brīdis. Un to vajadzētu pieņemt. Un tad var sākt domāt, kā sabalansēt bērniņa audzināšanu ar to, ka man gribas piedalīties arī citās aktivitātēs. Šobrīd ir tik daudz tehnoloģiju, ka var sazināties ar cilvēkiem, arī neizejot ārpus mājas. Var sazināties ar citām mammām interneta forumā, taču ar to vajag uzmanīties, lai neveidojas paradokss: «Kā uzaudzināt bērnu? Kā būt kopā ar bērnu?» raksta mamma, kurai blakus ir bērns. Ej un esi ar viņu kopā!

    Atceros, ka pēc piektā bērna piedzimšanas es abonēju uz gadu sieviešu nedēļas žurnālu Ieva, jo tas man radīja priekšstatu par laiku. Turklāt šis bābiešu žurnāls mani sasaistīja ar bābiešu pasauli. Lai gan es pati nelīmēju nagus, mani pēkšņi interesēja, kādus nagus šobrīd līmē? Izlasīju visu žurnālu, pat sludinājumus. Tas man palīdzēja sajust, ka es joprojām esmu sieviete – saglabāt saikni ar sievišķo.

    Un kur var doties ar bērnu?

    Pirmos trīs mēnešus bērniņam tomēr būtu svarīgi būt mājās, midziņā, viņš ir zelta oliņa, viņš ir izdēts, bet vēl nav izperēts, un ļoti intensīva sabiedriskā dzīve var viņu uzbudināt, īpaši, ja viņš ir aktīvs. Un, ja bērniņš, ko mamma paņēmusi līdzi uz tikšanos ar draudzeni, visu laiku kreņķējas un raud, tad ieguvuma nav nekāda.  

    Ja ļoti gribas uz lielveikalu, es iesaku, ka tētis ar bērnu ratiņos pastaigājas pa Šmerli, bet mamma ar draudzenēm pa lielveikalu, un, kad bērns raud, tad mamma nāk viņu pabarot. Mamma ir dabūjusi lielveikalu, bet bērniņš nav emocionāli un fizioloģiski satraukts no visām skaņām un gaismām. Visiem ir labi.

    Ar ko mēs varam tikties klātienē? Es ieteiktu tikties ne tikai ar citām mammām, bet arī ar kādu cilvēku, ar kuru es varu runāt par dzīvi, nevis par bērnu lietām.

    Un, tiklīdz bērniņš paaudzies, pēc iespējas ātrāk jāatceras, ka man ir arī partneris, un jāpadomā, kur mēs kā pāris varam aiziet bez bērna? Un, ja esat aizgājuši, tad nezvanīt ik pēc piecām minūtēm ar jautājumu: kā jums tur iet?

    Labi iet, un, ja vajadzēs, mēs jūs uzmeklēsim. Paļauties, aiziet uzdancot, iedzert glāzi vīna. Tas ir savienojams ar zīdīšanu. Atslauc pienu pirms, lai mazulim būtu, ko ēst, un pēc vīna glāzes izslauc vīna pienu! Bet ir svarīgi paņemt to vakaru sev. Nereti sievietes saka, ka vajag gadu, lai no šitā atjēgtos, bet nepaņem vienu vakaru, vienu stundu, mazo brītiņu, jo sievietēm piemīt spēja baroties no maziem prieciņiem – saulīte spīd, puķes uzziedējušas, mazais uzsmaidījis. Mēs no tā pārtiekam, un to vajag izmantot, nevis pārdzīvot par to, ka netiekam uz Ēģipti. Padzert kafiju no skaistākās krūzes – nevis taupīt to ciemiņiem, bet dzert pašai!:-) Uzkrāsot lūpas – tas prasa 20 sekundes.

    Un, kad bērniņš jau apvēlies, var aiziet uz kādu bēbīšu nodarbību, varbūt satikties ar citām mammām. Manai meitai ar meitiņu bija tādu četru mammu domubiedru grupa, kas katru nedēļu tikās pie kādas no viņām. Bērni spēlējās pa zemi, bet ko tikai viņas pašas nedarīja – vārīja ziepes un cepa kūkas! Tā bija sava veida pašpalīdzības grupa.

    Atceros, kā bija man pašai, kad pēc jaunākās meitas piedzimšanas vīrs teica: ejam uz mežu staigāt. Bet es saku: ejam uz tirdziņu, tur ir cilvēki! Viņš saka: nu labi, ejam pa to ielas pusi. Es: nē, nē, ejam pa to ielas pusi, tur ir vairāk cilvēku! Viņam tie cilvēki bija līdz kaklam, bet man – dodiet cilvēkus! Mēs gājām uz tuvējo makdonaldu, bērns ratos gulēja, bet mēs dzērām kafiju un runājām, lai gan makdonalds galīgi nav mana formāta restorāns. Ir svarīgi izdomāt, kā var sevi pabarot – ko palasīt, paskatīties, bet neiekrist viltus dzīvē internetā vai seriālos.

    Dažas mammas atgriežas darbā, citas – studē.

    Varbūt dažas mammas var strādāt, bet pavisam nedaudz, jo ir jārēķinās, ka nevar strādāt pilnu slodzi un pilnu slodzi būt māmiņa. Studēt – tas vienmēr ir apgrūtinājums. Ir mammas, kas spēj ļoti labi saorganizēt savu laiku, bet nevajag to uztvert kā garantiju, ka tas obligāti izdosies. Var izdoties, ja ir ļoti laba atbalsta komanda un studijas nav bieži, piemēram, divreiz nedēļā, un kāds var pievest bērnu klāt, lai mamma viņu var pabarot. Bet nevajag sacerēties, ka tas būs viegli, jo eksistē maksas princips. Gribējām bērniņu, jā, bet tas no manis arī prasa.

    Pastāv arī stereotipi – palutini sevi: aizej uz frizētavu, nopērc sev veļu, ieej vannā. Tā nav sevis mīlēšana, bet elementāra aprūpe. Ir jāuzdod sev jautājums, ko es gribētu un ko es varētu ieviest savā dzīvē, lai justu, ka pati par sevi rūpējos un sevi mīlu? Varbūt tas nemaz nebūs frizieris. Varbūt man vajag vienu vakaru nedēļā, kas ir mans, par kuru man nevienam nav jāatskaitās. Lai nesanāk tā, ka izlasīju žurnālā, iegāju vannā, bet tāpēc sevi vairāk mīlēt nesāku! Vai arī – sarkanu apakšveļu nopirku, vīnu uz galda noliku, striptīzu nodejoju un attiecību tik un tā nekādu. Nevis – kas citam palīdz, bet – kas man palīdz? Kas man jau līdz šim ir palīdzējis grūtības pārvarēt? Kādas dzīves grūtības es vispār esmu pārvarējusi? Jo būt maza bērna mammai ir arī grūti. Šī ir jauna pieredze, un varu ar to tikt galā. Varbūt man viss neizdosies ideāli, bet kur teikts, ka jābūt ideāli?

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+