Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
– Kā tu nonāci līdz dūlošanai?
– Kad dzemdēju savus četrus bērnus, man dūlas nebija, un es par tādu pat nebiju dzirdējusi. Arī pati dūlošanai pievērsos nejauši; biju apguvusi neirolingvistisko programmēšanu un dzīvoju mājās ar četrus mēnešus veco dēliņu, kad man piezvanīja un lūdza palīdzēt kādai pazīstamai sievietei, kam dzemdībās bija sākusies panika. Toreiz palīdzēju viņai nomierināties, un pēc tās reizes man bija pamatīgs āķis lūpā. Sāku meklēt internetā, kas ir dūlas un ko viņas dara, izgāju apmācības un nu jau 14 gadu esmu dūla.
– Kas tev šķiet būtiskākais, piedaloties bērniņa dzimšanā?
– Nupat biju dzemdībās Reikjavikas dzemdību namā, kur vecmāte visu ļoti darīja pēc likumiem un kārtības ruļļiem, taču pilnīgi bez maiguma un cilvēciskuma.
Vienmēr saku, ka par vecmāti var izmācīties, bet par dūlu nevar – tas tevī vai nu ir, vai nav.
Protams, vecmātes ar medicīnisko izglītību ir vajadzīgas, jo situācijas ir dažādas, taču, manuprāt, vislabākais būtu, ja bērniņu tieši tāpat kā iemīlē iekšā, tā arī izmīlē ārā. Arvien biežāk saviem pāriem saku: «Kad mīlējaties, jūs taču man nezvanāt un neprasāt, kādu pozu labāk ieņemt. Arī dzemdējot neprasiet dakteriem, bet vienkārši mīlējieties.» Daudziem pāriem ir liels šoks, kad aicinu izmīlēt ārā bērniņu…
Manuprāt, dūlas galvenais uzdevums ir palīdzēt sievietei psiholoģiski, spārnot viņu. Laižot pasaulē mazuli, sievietei svarīgāk nekā jebkad justies drošībā un būt mīļumā.
Vienas no labākajām dzemdībām man bija pirms sešiem gadiem, kad ļāvu grūtniecei būt pašai, iet ārā, staigāt, smaržot zemi, ķerties ap kokiem, runāt ar tiem, un viņa pati visu tik skaisti izdarīja… Taču vispār savas mammas katras 20 minūtes grozu un iegrozu, mudinu mainīt pozas un telpas, lai viņas neiesprūst vienā un palīdz gan sev, gan bēbītim pašļūkt uz leju. Nekad neaiztieku sievieti tad, ja redzu, ka viņa ir labi iekārtojusies, iegājusi sevī un viss notiek. Nē, to daru tikai tad, ja redzu, ka topošā māmiņa ir pazaudējusies vai šaudās kā tenisa bumbiņa burkā, meklē pozas un nevar atrast. Tad palīdzu viņai iegrozīties. Vienās dzemdībās sieviete stīvi gulēja gultā un neparko necēlās augšā. Tad kā žandarms teicu, ka tā nekas neies un jāceļas augšā. Lai gan viņa ļoti negribēja, beigās tomēr piecēlās, piestājās pie krēsla, pacēla vienu kāju uz augšu un mazliet pašūpojās uz priekšu un atpakaļ. Ienāca vecmāte un brīnījās, ko mēs darām, jo dāmai esot tikai piecu centimetru atvērums. Taču mazais pēc 20 minūtēm bija klāt! Sievieti vienkārši vajadzēja piecelt, palīdzēt viņai nostāties pareizā leņķī, pavērt vaļā, un viss notika, tie nav nekādi brīnumi. Vienreiz sieviete, kurai bijušas divas dzemdības ar iejaukšanos, ļoti vēlējās dzemdēt pati. Kad viņai nogāja augļūdeņi, aizbraucām uz slimnīcu. Atvēruma nekāda, un slimnīcā uzreiz piedāvāja stimulāciju. Taču kāpēc to darīt, ja nav vajadzības? Teicu: «Mēs iesim ārā.» Cik tālu? Vienkārši ārā. Mēs staigājām divas stundas, atnācām atpakaļ, jau bija piecu centimetru atvērums, iedzērām kafiju, katras 20 minūtes mainījām pozu, un stundas laikā bez neviena plīsuma smuki piedzima puisītis.
– Ar ko atšķiras dzemdības un dzemdētājas Islandē?
– Islandes slimnīcās nav kā mūsu Dzemdību namā, kur visu laiku kāds dzimst, – tur varbūt ir, maksimums, 20 dzemdību dienā. Tikai pēdējos gados slimnīcās ienāk jaunas vecmātes, citādi tur visu nosaka pieredzējušās vecmātes, kas strādā gadiem, un viņas jaunajam nav tik atvērtas. Taču, ja runā pa mīļam, iedod bučiņu, viņas ļauj dūlām strādāt. Arī Islandē reizēm nesaprot dūlas misiju. Citreiz man vaicā, vai esmu atnākusi tulkot. Reizēm vecmāte vēlas iedzelt un tad pajautā: ko atkal tā dūla izdomājusi, kam tas vajadzīgs?
Nekad nelienu vecmātes lauciņā, ja vien viņa uzreiz nebāžas virsū ar savām adatām un smieklu gāzi, ko Islandē izmanto ļoti bieži.
Islandē ir šāda pieeja: ja četras stundas atvērums nav palielinājies, vecmāte ar vieglu roku piedāvā epidurālo anestēziju, kas visām topošajām māmiņām pienākas bez maksas, tā ir iekļauta sievietes apdrošināšanā. Es cenšos iet citu ceļu: man patīk, ja var atvērt durvis un iziet ārā, ienākt iekšā, – tas palīdz sievietei atvērties, arī tur, lejā. Ja redzu, ka telpas sievietei traucē, ejam koridorā, kur nav citu dzemdētāju, un staigājam, bet es esmu viņai kā partnere. Viena pret otru atspiežamies, šūpojamies, dejojam. Ja var iziet ārā – vispār super! Lai gan ne visas, bet daļu sieviešu var aicināt lūgt Zemes mātei spēku, un viņas to dzird un tiešām noliecas pie zemes, pūš un pūš ārā bērniņu. Bet Islandes vecmātes, pie loga pielipušas, skatās, ko mēs ārā darām…
Gribētu uzrakstīt grāmatu, kā sievietes dzemdē atkarībā no nacionalitātes, jo man bijušas daudzu tautību dzemdētājas.
Man reti dzemdē islandietes, visvairāk ārzemnieces: ukrainietes, baltkrievietes, krievietes, lietuvietes, polietes, arī kubietes, spānietes un, protams, latvietes. Kā dzemdē spānietes un kubietes! Viņas ir tik plastiskas un visu laiku kustas, viņas burtiski izdejo bērnu ārā.
– Vai bieži dzemdības beidzas ar ķeizargriezienu?
– Ne par kādu naudu Islandē nevar nopirkt ķeizargriezienu. Ne par kādu naudu! To veic tikai un vienīgi medicīnisku iemeslu dēļ. Man ir ginekoloģe – ģimenes draudzene. Reiz viņai vaicāju par ķeizaru, un viņa tā arī pateica: ja viņa kādam veiktu ķeizaru bez medicīniskas vajadzības un to redzētu kaut viens cilvēks no personāla, viņai tūlīt pat atņemtu licenci, līdz ar to viņa nekad neriskētu ko tādu darīt.
Atceros, kāda meitene dzemdībās kliedza, ka viņu ģimenē ne mamma, ne vecmāmiņa nav vērušās vaļā un nav dzemdējušas pašas. Viņai jau iepriekš bija ķeizargrieziens, un viņa bija šokā, ka otru bērnu liek dzemdēt pašai. Abas aizgājām pie ārsta, kurš apstiprināja, ka viņai nav riska dzemdēt.
Nenoliegšu, arī es biju mazliet satraukusies par ķeizara rētu, bet sapratu, ka man jāpalīdz viņai iztīrīt galvu no vecmāmiņas, mammas un visām dzimtas sievietēm.
Tas bija pirmais, un tā pamazām to atslēdziņu atgriezu, atgriezu, līdz tad, kad bija astoņu centimetru atvērums, atkal ciemos atnāca dzimtas sievietes, un viņa sāka kliegt, ka pati nedzemdēs. Liku plaukstas viņai lejā un stāstīju, cik skaisti viņa atveras un cik labi viņai viss sanāk. Viņa noticēja savām spējām, un pēc 20–30 minūtēm mazulis bija klāt. Manā praksē nekad nav plīsusi neviena ķeizara rēta, un neesmu par to arī dzirdējusi. Islandē nekad neviens neliks dzemdēt pašai, ja parādīsies kāds risks, nekad. Taču par naudu nopirkt ķeizargriezienu nav iespējams. Plānotajiem ķeizariem ir noteikta viena diena nedēļā, un tā ir otrdiena, bet neplānoti ķeizari manā 11 gadu praksē ir bijuši tikai četri.
– Islandē notiek arī mājdzemdības?
– Jā, sievietes dzemdē arī mājās, taču tas īsti nav vajadzīgs, jo viņas piedzemdē un pēc četrām stundām var braukt mājās. Vidēji sieviete slimnīcā uzturas 12 stundu. Pēc tam uzreiz pie mammas un bērniņa uz mājām iet aprūpes persona – sieviete, pie kuras viņa bija uzskaitē, gaidot mazuli. Aprūpes persona nāk uz mājām katru dienu vienu nedēļu, un to pilnībā apmaksā valsts. Protams, reizēm ir kašķi, jo atnāk, piecas minūtes paskatās un iet projām. Tad esmu zvanījusi un sūtījusi atpakaļ… Aprūpes personas uzdevums ir apskatīt bēbi, sniegt konsultācijas par aprūpi, zīdīšanu, trešajā dienā paņemt analīzes, palīdzēt pirmo reizi nomazgāt bērniņu, jo to jaunajām māmiņām nekur nemāca. Daudzas mammas aizmirst, ko gribēja pajautāt, tad vienmēr iesaku veco metodi – uz lapiņas sarakstīt visus jautājumus, kas satrauc.
Interesanti, mana meita dzīvo citā Islandes pilsētā, un viņa pirmajai mazgāšanas reizei bija sagatavojusi zāļu vanniņu un marlīti, jo bija redzējusi, kā tā mazgāju viņas mazākos brāļus. Atnāca islandiete un bija šokā: kur to tēju lies? Un kam vajadzīga tā marle?
– Latvijā pēdējos gados dzimst diezgan lieli bērni. Vai arī Islandē vērojama šāda tendence?
– Tur dzimst vidēji trīs četrus kilogramus smagi mazuļi, bet pāri četriem kilogramiem gan reti. Nezinu, varbūt Latvijā lieli bērni ir vides, E vielu un dažādo augļu dēļ, kurus mammas apēd? Islandē ir tikai āboli, bumbieri un banāni; tur nav ārvalstu augļu un pārtikas piedevu tādā līmenī kā citur. Kad islandiete dzemdē, viņai vienā rokā ir aitas kāja, otrā – islandiešu cepumiņš, un viņu neinteresē, ka pasaulē ir arī citi ēdieni. Viņiem ir savas senas tradīcijas. Veikalos nopērkamas tikai divas bērnu putriņas, citu tirgū nav. Kad kādai māmiņai vajadzēja piebarot mazuli, pasūtījām citu putriņu no Lietuvas, un arī to pastā izkratīja un pārbaudīja, vai tikai tajā nav kas nelāgs.
Neteikšu, ka islandietes ir tik lielas bērnu zīdītājas kā mammas Latvijā. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka viņām ātri jāatgriežas darbā.
Islandē, tiklīdz bērnam ir seši mēneši, viņu aizved pie dienas mammas – viņai uz balkona stāv pieci rati, un tur kā silītē aug pa pieciem bērniem. Vai viņi necīnās par labākiem likumiem? Domāju, ka ne, jo šādi viņiem ir bijis jau kopš senseniem laikiem.
– Tu mammas dūlo arī skaipā un telefoniski. Kā to var izdarīt?
– Pavisam mierīgi! Nav jāskatās ekrānā, jo, kad sieviete dzemdē, viņa reizēm vispār nevienu negrib redzēt. Varbūt vīrs viņai ieslēdz skaļruni un sievietei vajag, tikai lai esmu viņai blakus ar savu balsi, dzirdu sievieti. Arī man nevajag viņu redzēt, jo es jūtu, kā sieviete elpo, kā uzvedas, – dzemdējot mainās balss, un es jau pēc intonācijas dzirdu, kā tā skan.
Kā jau teicu, sievietei dzemdību brīdī ļoti svarīga ir drošība un mīļums, un, ja to varu sniegt, nav svarīgi, ka es atrodos Islandē, bet viņa Vācijā. Dūla ir kā drošības spilventiņš, dūlas uzdevums ir tā, kā būt, un tā, kā nebūt.
Tu it kā esi un it kā neesi, bet, kad atrodi atslēdziņu uz sievieti, esi mīļa, maiga un atvērta sievietei, viņa tevi dzird. Protams, visām neder viens un tas pats, piemēram, aicinājums, vērties vaļā kā ziedam. Kāda pasaka – fui, neesmu nekāda puķe –, un es saprotu, ka šai sievietei vajag kaut ko pilnīgi citu. Dažai saku: tu esi vilku mamma, tavi bērniņi ir alā un kāds tos grib atņemt. Nedod viņiem bērniņus! Cīnies! Un tad viņās pieplūst tāds spēks… Atkarībā no tautības – no sievietes nāk pilnīgi citas skaņas, citas emocijas. Latvietes ir ļoti klusas un noslēgtas, un tas varbūt arī nav labi, jo viņas nevar emocionāli sevi izvilkt ārā. Mūsu sievietes ir iemācītas ciest, būt klusas kā pelītes, it kā viņas darītu ko sliktu. Bet viņas taču dara skaistāko, ko vien sieviete šajā dzīvē var izdarīt, – laiž pasaulē mazuli.
