Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zīdīšana ir mātes un bērna attiecības, kas bieži ietekmē visas ģimenes ikdienu. Kā zināms, ģimenes ir dažādas, tāpēc vienas pareizās receptes nav, taču var parūpēties, lai šis process būtu pēc iespējas saudzīgāks gan mātei, gan mazulim.
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijām, kas balstās pētījumos, mazuli iesaka ekskluzīvi zīdīt līdz sešu mēnešu vecumam un turpināt zīdīšanu vismaz līdz diviem gadiem.
«Šīs vadlīnijas ir veidotas, apkopojot datus par eksistējošām praksēm pasaulē – par to, cik ilgi bērni tiek zīdīti dažādās pasaules valstīs, tā aprēķinot bērnu vidējo vecumu. Tā kā Rietumu pasaulē zīdīšanas vidējais ilgums ir samērā īss (piemēram, ASV un Lielbritānijā: 3–6 mēneši), var secināt, ka ir valstis, kur joprojām pastāv dzīve kopienās, kurās bērni tiek zīdīti daudz ilgāk, līdz pat septiņu gadu vecumam. Šīs ir vadlīnijas, bet uzskatu, ka uz tām nav jātiecas par katru cenu. Zīdīt mazuli ekskluzīvi līdz sešu mēnešu vecumam ir normāli (nav jāsāk dot piebarojumu agrāk), un tikpat normāli ir turpināt zīdīt bērnu līdz divu gadu vecumam vai pat ilgāk. Ir skaidrs, ka tas bērnam neko sliktu nenodara. Ja sieviete to spēj un vēlas, to drīkst darīt,» uzsver zīdīšanas konsultante Baiba Kauliņa.
Ļoti būtiska ir mammas iekšējā izjūta par zīdīšanu – tā ir daudz svarīgāka par jebkādām vadlīnijām. «Ja mamma nonāk situācijā, kad ir jāizvēlas – viņa katru dienu ar mokām mēģinās atbilst vadlīniju ideālam un zīdīs, pat ja nevēlas, vai tomēr uzturēs labas attiecības ar sevi, savu ķermeni un savu bērnu –, manuprāt, atbilde ir viennozīmīga, jo uz spēles ir likta sievietes mentālā veselība un dzīves kvalitāte. Savukārt, ja zīdīšana sagādā grūtības, bet mamma vēlas iedziļināties un situāciju risināt, lai zīdīšanu turpinātu, var strādāt gan ar zīdīšanas konsultanti, gan PEP mammu, gan terapeitu un censties panākt vēlamo. Cieņpilnai jābūt gan zīdīšanai, gan zīdīšanas noslēgšanai, un svarīgs ir mammas iekšējais lēmums neatkarīgi no zīdīšanas ilguma.»
Zīdīšana un bērna piebarošana
Zīdīšanas konsultante Baiba Kauliņa ir pārliecināta, ka uz piebarošanu bērna dzīves otrajā pusgadā drīzāk vajadzētu raudzīties kā uz iepazīšanos ar ēdienu. «Sākumā bērns neapēdīs ļoti daudz, bet apskatīsies, pataustīs, pagaršos, iepazīsies ar ēdienu, bet galvenais uzturs joprojām būs mātes piens vai mākslīgā piena maisījums. Protams, ir bērni, kas, uzzinājuši par cieto barību, grib ātri pāriet uz to un ēd aizvien vairāk. Galvenais, ka dodam bērnam iespēju ēst tik daudz, cik viņš vēlas. Domājot par zīdīšanas beigšanu – tas jādara, pakāpeniski aizvietojot zīšanu ar tām piebarojuma ēdienreizēm, kurās bērns vislabāk ir paēdis, jo tad krūti var arī nepiedāvāt. Ja bērns labi ēd piebarojumu, ja ir liela uztura dažādība, viena gada vecumā jau var būt tā, ka var iztikt bez piena.»
Lēmums jāpieņem mammai
Ir situācijas, kad zīdīšana sievietei sagādā diskomfortu un viņa ar to nejūtas dabiski. Vai ir bijušas agrīnas problēmas ar zīdīšanu, kuras nav izdevies uzreiz atrisināt, un tas ir iedragājis vēlmi vispār turpināt. «Zīdīšanas traucējumus un nevēlēšanos bērnu turpmāk barot ar krūti var izraisīt arī dažādas emocionālas problēmas, piemēram, D-MER (Dysphoric milk ejection reflex) sindroms, kas izpaužas kā spēcīgas negatīvas emocijas brīdī, kad krūtīs ieplūst piens, – šajā mirklī asinīs strauji krītas dopamīna līmenis. Mamma var just dažādas emocijas – no skumjām līdz dusmām un agresijai –, bet tās ilgst vien mirkli. Tomēr tās ir tik spēcīgas, ka ārkārtīgi var sabiedēt mammu, kura nezina par šāda sindroma esamību. Šādā un līdzīgos gadījumos fiziski ar zīdīšanu viss ir kārtībā, bet emocionālā reakcija var būt smaga. Ja mamma to vēlas, šī problēma ir risināma,» uzsver zīdīšanas speciāliste.
Vēlmi turpināt bērnu barot ar krūti ilgstoši vai pārtraukt zīdīšanu ātrāk var ietekmēt arī fiziskas sāpes zīdīšanas laikā, kā arī iepriekšējo paaudžu pieredze.
«Nozīme ir arī ķermeniskajai atmiņai, mammas pašas zīšanas pieredzei, kad bija zīdainis. Piemēram, ja zīdīšana ģimenē notikusi tandēmā (vienlaikus ar krūti baro gan zīdaini, gan viengadnieku) vai ilgāk – bērnam pieaugot, tā var kļūt par normalitāti, kuru bieži pārņem vēlāk, veidojot savu ģimeni. Arī vīrieši, kas savā ģimenē bērnībā daudz redzējuši zīdīšanu, izteiktāk atbalsta savas partneres zīdīšanas procesā.»
Tāpat ir mammas, kuras izvēlas zīdīt bērnu ilgāk par gada vecumu, jo, iespējams, tikai samērā nesen atrisinātas sākotnējās problēmas ar zīdīšanu. Mamma vien tagad sāk izjust komfortu un mieru zīdot, tāpēc varbūt nevēlas tik drīz beigt zīdīšanu, bet kādu laiku pabaudīt procesu, kurš beidzot izdodas.
Kā saudzīgi un mierpilni beigt zīdīšanu?
Lēmumu par zīdīšanas noslēgšanu svarīgi ir mammai pieņemt pašai un saprast, kāpēc viņa to vēlas darīt, kā arī dalīties šajā lēmumā ar bērniņu. «Šis pārmaiņu process pirmām kārtām notiek mammas psihē, un mazais jūt, ka noslēgums tuvojas. Mammai ir būtiski arī izsvērt, cik ātri viņa vēlas īstenot zīdīšanas noslēgšanas procesu. Vieglāk ir, ja gaidāmās pārmaiņas pielaiko savlaicīgi, – mamma jau labu laiku iepriekš var padomāt, kad un kā gribētu, lai zīdīšana beigtos, sākt par to interesēties.» Pārdomāts un pakāpenisks process visiem iesaistītajiem būs mierīgāks un veselīgāks.
«Strauja zīdīšanas noslēgšana lielākoties nenāk par labu pašas mammas ķermenim, bet, zīdīšanu beidzot pakāpeniski, tikpat pakāpeniski mazinās arī piena veidošanās. Straujā metode – pārtraukt zīdīšanu, piemēram, kaut kur aizbraucot, – var likties psiholoģiski vieglāka, bet jāatceras, ka bērns un mamma šajā situācijā ir līdzatkarīgie, un sieviete tādējādi var iedzīvoties arī krūšu veselības problēmās. Zīdīšana ir liels darbs, kas paveikts neatkarīgi no tā, cik ilgi to izdevies darīt, un savam ķermenim par to jāteic paldies,» uzsver Baiba Kauliņa.
Praktiski noslēgt zīdīšanu ieteicams tad, kad sāk nostabilizēties piebarojuma ēdienreizes, kurās apēsts pietiekami daudz un pēc kurām pienu var arī nepiedāvāt. «Šīs ēdienreizes parasti ir viegli aizstāt ar cieto barību, bet jāatceras, ka zīdīšanas nozīme reizēm ir tieši ķermeniskajā un emocionālajā kontaktā, kuru vajadzētu aizstāt ne tikai ar ēdienu, bet arī citu kopīgu aktivitāti. Zīdīšanas reižu skaitu pakāpeniski var samazināt pa dienu, kamēr tiek līdz tām, kas notiek pirms miega vakarā vai pēc pamošanās no rīta, tad zīdīšanu var beigt. Katru reizi, kad tiek izslēgta viena vai divas zīdīšanas reizes, ar jauno situāciju vajadzētu aprast vienu līdz divas nedēļas, pirms turpina tālāko procesu. Nakts ēdienreizes bieži paliek pēdējās, lai gan tas ir ļoti individuāli. Reizēm var izdoties sākumā beigt tieši nakts ēšanu, taču ir bērni, kas tam pretojas.»
Zīdīšana ir stāsts par attiecībām ar bērnu gan fiziskā, gan emocionālā līmenī, un zīdīšanas noslēgšana nozīmē pāreju attiecību nākamajā līmenī. Mēs kā vecāki šo pāreju apzināti veidojam un, iekļaujot jaunas aktivitātes, nodrošinām, ka bērns ir gatavs iepazīties ar pasauli citādi, arī piedzīvot tuvību ar abiem vecākiem.
