Rīga +22°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūsu princese ir klāt!
Īsi pirms došanās uz dzemdību zāli sāku just, ka anestēzijas efekts samazinās. – Beidzot izbaudīšu, ko nozīmē īstas dzemdību kontrakcijas! – nodomāju. Es pamēģināju pāris, tikai lai zinātu, ko nozīmē dzemdēt pašai un bez anestēzijas. Un ticiet vai nē, es sapratu, ka beļģiem ir taisnība – KĀPĒC MOCĪTIES, JA IR 21. GADSIMTS? Zobus arī sen neviens nelabo bez anestēzijas! Es atkal nospiedu mazo morfīna pumpīti un atgriezos patīkamajā nekā nejušanā.
Pēc brīža ieradās mana optimistiskā fizioterapeite. Beļģijā katrai grūtniecei ir iesaka apmeklēt fizioterapeitu (tā ir valsts obligātās veselības apdrošināšanas apmaksāta programma), kas palīdz sagatavoties dzemdībām un fizioterapeits vienmēr arī piedalās pašās dzemdībās. Jāsaka, ka arī es priecājos viņu redzēt kā senu paziņu. Galu galā vairākus mēnešus kopā ar citāmapalītēmbiju vingrojusi šīs sievietes pavadībā.
- Nu, vai esi gatava pēdējam posmam,madameAgita? – viņa vaicāja. – Tūlīt brauksim uz dzemdību zāli.-
Pa to laiku bija jau pienākusi sestdienas pēcpusdiena. Arī mana daktere atgriezās, starodama kā vienmēr un bija ļoti apmierināta gan ar saviem iepirkumiem, gan dzemdību progresu. Jutos ļoti pacilāta un ne vienu mirkli nejutu ne bailes, ne paniku, ne to, ka neesmu situācijas noteicēja.
Kad devāmies uz dzemdību zāli, medmāsa atgādināja: - Tikai neaizmirstiet paņemt līdzi savu mīļāko CD, lai bērns var nākt pasaulē mūzikas pavadībā. –
Tā arī notika – Izabella ienāca pasaulē, skanot MocartaMazajai nakts mūzikai.
Beļģietes dzemdē tiešām paaugstināta servisa apstākļos! Zālē (ar klusinātu apgaismojumu, lai jaunpiedzimušais bērns nekļūtu spožas gaismas apžilbināts un klusinātu mūziku fonā) vienlaicīgi par mani rūpējās divas vecmātes, mana daktere, fizioterapeite un šī pūļa vidū arī mans vīrs. Epidurālā anestēzija bija dozēta tik perfekti, ka jutu, kad nāca kontrakcijas, bet nekādu sāpju. Un nieka 30 minūtēs mūsu brīnišķīgā meitiņa bija klāt!
Jums, kas jau esat kļuvuši par vecākiem, lieki ir teikt, ka viņa bijaVISBURVĪGĀKAIS MAZULIS PASAULĒ, ka viņas pirkstiņi bija tik trausli, maziņi un perfekti, bet sejiņa – aizkustinoši gudra un krunkaina kā vecam onkulītim... Mēs gaidījām viņas pirmo kliedzienu un tās 3 sekundes pirms viņa sāka protestēt pret šo jauno pasauli, kurā bija nokļuvusi, likās kā mūžība... protams, mēs abi raudājām un smējāmies un apkampāmies un bijām vislaimīgākie vecāki pasaulē... Protams, mēs bijām tā pārņemti ar notikušo, ka aizmirsām par fotoaparātu.
Mazu brīdi viņa tika uzlikta man uz krūtīm, bet jau drīz gādīgās vecmātes aiznesa meitiņu istabas stūrī, kur tētis varēja nolūkoties, kā mazā tiek novannota. Un kad mēs beidzot bijām savā pēcdzemdību istabā ar skatu uz skaistu dārzu, es mazo pieliku pie krūts.Es nezināju, kā barot zīdaini, bet viņa to zināja no pirmās reizes. Perfekti! It kā grāmatas par zīdaiņu kopšanu būtu lasījusi viņa, nevis es.
Un tā pienāca Izabellas pirmais vakars. Briselē jau bija silts, aiz loga ziedēja narcises un tulpes, ziņās joprojām rādīja Bagdādes bombardēšanu...BET TO VISAPTVEROŠO PILNĪGAS LAIMES UN PASAULES HARMONIJAS SAJŪTU, KAS VALDĪJA MŪSU ISTABIŅĀ, TO APZIŅU, KA ESI BIJIS LĪDZDALĪBNIEKS VISLIELĀKAJAM DIEVA BRĪNUMAM, KAS CILVĒKA DZĪVĒ VAR NOTIKT... TO AR VĀRDIEM NEVAR APRAKSTĪT...Bet jūs jau noteikti tāpat saprotat, ko mēģinu pateikt.
