Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laura Šūlmeistere
Dzimis ziemā, dzimis vasarā... Kurš gadalaiks labāks gaidīšanai, kurš pirmajam gadiņam?
Terēze Anna – rudens
TERĒZE ANNA POGIŅA ir IEVAS un ANDA otrais bērniņš, kuru viņi un lielā māsa ESTERE sagaidīja 2005. gada 5. septembrī. Ģimene dzīvo Rīgā, Andis strādā bankā, bet Ieva ir stiliste. Stāsta Ieva.
Grūtniecība
Vecākajai meitiņai bija jau divi gadi, kad nolēmām, ka laiks otrajam bērniņam. Terēzīti sāku gaidīt decembrī.Ļoti patika, ka slidenajā laikā man vēl nebija liels vēders, tāpēc nebaidījos nokrist un sasisties.Gaidot pirmo bērniņu, pašā grūtniecības sākumā saslimu ar gripu, lietoju zāles, un ārsti pat baidīja ar bēdīgu iznākumu, tāpēc šoreiz ļoti uzmanījos.
Vasarā ar lielo punci jutos labi. Peldējos jūrā, mazliet pat lēkāju pa viļņiem, protams, pa «trubām» akvaparkos gan nebraucu! Mazliet arī sauļojos, vēderu gan apsedzu ar segu!
Vasarā ir ļoti viegli mazajam sagādāt visas nepieciešamās lietiņas. Ziemā veikalā uzreiz kļūst karsti, bet nest mēteli – smagi. Vasarā veikalā mēdz būt pat vēsāks nekā ārā. Tāpēc bija patīkami iepirkties.
Gaidot pirmo meitiņu, ziemā sēdēju, adīju un runājos ar mazo. Šķita, ka tā es viņu ļoti samīļoju. Vasarā sanāca daudz kur braukt un daudz ko darīt, tāpēc nebija tās uz iekšu vērstās izjūtas.
Pirmais gads
Terēzīte piedzima septembrī, un burvīgi silts laiks bija pat vēl nākamajā mēnesī. Ļoti patika, ka mazo pie aukstuma varēju pieradināt pakāpeniski! Atgriežoties no slimnīcas, uzreiz varējām doties pastaigās.
Ziemā nav grūti pavisam mazu bērniņu saģērbt, lai dotos ārā. Terēzi ģērbu lēnām, viņa nepretojās, jo nāca jau miedziņš.Ietinu sedziņā un liku gulēt uz balkona. Bērnu, kas ir aktīvs un sparīgi kustas, daudz grūtāk sagatavot iešanai ārā. Mēs «pārziemojām» labi, gulējām daudz kā lāči. Dažreiz pat ļoti noilgojos pēc mazās – tik ilgi viņa gulēja svaigā gaisā!!
Savukārt pavasarī un vasarā ir jauki, ka mugurā nav daudz drēbju, jo tas rudenī dzimušiem bērniem ir īsts aktivitāšu laiks!
Kaut ko papildus manam pienam mazajai sākām dot ziemā, taču, pat ja būtu īstens ražas laiks, tāpat bērnam pirmo dotu veikalā pirkto bērnu pārtiku. Terēzei bija tik daudzveidīga ēdienkarte – dažādas gaļas un dārzeņi! Protams, ja māmiņai ir iedvesma gatavot, tas ir jauki, bet man vienkāršāk šķita šādi. Man ļoti patika, ka bērniņš dzima rudenī!
Sāra Kate – ziema
SĀRA KATE GERDENA māmiņai IEVAI, tētim ANDRIM un brālim KRISTIĀNAM pievienojās 2003. gada 30. decembrī. Jau gadu ģimene dzīvo Skrundā, kur Andris ir sludinātājs baptistu baznīcā, pirms tam viņu dzīvesvieta bija Līgatnē. Stāsta Ieva.
Grūtniecība
Neplānojām gadalaiku, kurā bērniņam piedzimt. Vairāk domājām, ka mums patiktu, ja bērnu vecumu atšķirība būtu divarpus gadu. Katiņa pieteicās martā.
Vasarā jutos ļoti labi. Vēders vēl nebija liels, varēju arī ēst visu, ko sirds kāroja – zemenes, ķiršus. Taču ziemā bija visu laiku jātuntuļojas. Pat zeķbikses bija grūti uzvilkt, kur nu vēl mēteli! Un vēl zābakos jātiek iekšā!Ziemā grūtniecei ir tikai viens pluss: nav ilgi jādomā, ko vilkt mugurā, jo nekādas lielās izvēles jau nav.Siltākā laikā tomēr vairāk iespēju labi saģērbties!
Lai arī ziemā ir slidens, man nebija bail nokrist. 30. decembra rītā jutos dīvaini, un mēs ar vīru devāmies uz slimnīcu. Pēc apskates vecmāte teica, ka varot vēl braukt atpakaļ un gaidīt, taču es nevēlējos. Pirmkārt, kā jau otrās, dzemdības varēja notikt ļoti ātri, un tad braukt 40 kilometrus uz slimnīcu pa slidenu ceļu!? Otrkārt, naktīs vairs nevarēju gulēt, tāpēc izlēmām, ka dzemdību procesu mazliet stimulēs, un Sāra Kate bija klāt!
Pirmais gads
Ziemā ārā ar mazo negāju. Dzīvojāmies pa iekštelpām, kaut kur devāmies tikai ar auto. Ar ratiem gāju, šķiet, tikai uz ambulanci. Man arī tādas bezmērķīgas pastaigas pa āru nekad nav patikušas. Pavasarī un vasarā gan daudz dzīvojāmies pa āru. Bijām nometnēs. Tur Katei bija daudz auklīšu, kas ar viņu parunājās, pačubinājās. Viņa visu laiku atradās kādam rokās, taču, šķiet, neprotestēja. Vasarā meitiņa bija tik liela, ka viņu uz pāris stundām varēja uzticēt kādam, lai paši kaut kur dotos. Tad vairs neēdināju tikai ar krūti vien, piedāvājām arī kaut ko no vietējās ražas – kartupeli, burkānu.
Arī pati labi jutos, jo varēju atkal izbaudīt vasaras priekus – ēst ogas, peldēties un veikt citas aktivitātes. Tas bija liels pretstats vasarai, kad piedzima vecākais dēls un viss minētais gāja secen.
Kad Kate sāka staigāt, atkal jau bija ziema, sniegs, kad tādam mazam vēl grūti tikt uz priekšu. Vienīgais pluss – sniegā kritiens mīkstāks.Manuprāt, ir diezgan maz plusu tam, ka bērniņš piedzimst ziemā. Laikam vislielākie ir māmiņai, jo viņa var izbaudīt vasaru gan pirms, gan pēc mazuļa piedzimšanas!
Estere – pavasaris
ESTERE FELDMANE savā ģimenē ir otrais bērniņš. Pie māmiņas SANDRAS, tēta ULDA un māsas EVELĪNAS viņa ieradās 2005. gada 8. martā. Ģimene ir no Rīgas. Sandra strādā par skolotāju, Uldis ir lidotājs. Stāsta Sandra.
Grūtniecība
Esterītes pieteikšanās mums bija pārsteigums. Tas notika vasarā, tāpēc bija jāatsakās no aktīvajiem sporta veidiem, piemēram, burāšanas. Par to man bija mazliet žēl, jo arī iepriekšējā vasarā to nevarēju darīt, tikko bija piedzimusi Evelīna.
Grūtniecības sākumā man visu laiku kārojās kaut ko svaigu, cītīgi ēdu ogas un augļus. Protams, kaut ko piemērotu var atrast arī citos gadalaikos, bet vasarā ir lielāka izvēle.
Ziemā visapnicīgākā bija tuntulēšanās. Kad aukstais laiks beidzās, biezo mēteli gribējās nolikt labi tālu, tas bija tik ļoti apnicis!
8. martā, kad tiek svinēta Starptautiskā sieviešu diena, devos uz grūtnieču ūdens vingrošanu. Nodarbības laikā sapratu, ka sākas dzemdības, bet turpināju vingrot – ūdenī jutos tik labi, vairāk domāju par uzdevumiem, nevis par sāpēm. Pēc nodarbības ātri ģērbos un braucu prom. Sporta centrs visām sievietēm tajā dienā dāvināja puķes, tāpēc uz dzemdībām devos ar sarkanu tulpi.
Pirmais gads
Martā vēl bija sniegs, tāpēc pietrūka pavasarīgu izjūtu, taču Esteres dzimšana 8. martā patiesi radīja svētku noskaņu! Vēl bija diezgan auksts, neilgi pēc dzimšanas mazā pat paspēja kaut kur saķert iesnas, taču drīz iestājās siltais laiks.
Vasarā jau varēju peldēties, jo biju atguvusies no dzemdībām. Kopā ar vīru un maziņo devāmies uz Norvēģiju. Ceļot ar maziņo, kas vēl ēd tikai mammas pieniņu, ir viegli.Esteres pirmais papildēdiens bija mūsu lasītās Norvēģijas mellenītes.Ļāvu mazajai daudz dzīvoties bez autiņbiksītēm. Noliku uz ūdensnecaurlaidīga materiāla sedziņas. Mazā baudīja arī ūdenspriekus. Peldinājām – sākumā tikai rociņas un kājiņas ūdenī, vēlāk visu, turot pie padusītēm.
Septembrī sākām apmeklēt bēbīšu skoliņu, man ļoti patīk, ka pavasarī dzimušie bērniņi rudenī jau ir skolnieciņi.
Dzīvojam mājā ar dārzu un mazo likām ārā ratos gulēt arī ziemā. Ja kaut kur devāmies pastaigāties un ņēmām līdzi piena maisījumu pudelē, ziemā tas ļoti ātri atdzisa pat termosā. Kad Estere iemācījās staigāt, sniega vairs nebija, un staigāt varēja ne tikai istabā. Rāpošanas «sezona» gan norisinājās iekštelpās.
Marks – vasara
[bilde] MARKS ir ADRIJAS un RITVARA RĒPEĻU pirmais bērniņš. Pasaulē viņš ieradās neilgi pirms gada garākās dienas un īsākās nakts – 2005. gada 16. jūnijā. Ģimene dzīvo Rīgā, Ritvars ir firmas «Norge Datorsistēmas» direktors, bet Adrija – konsultante vienā no Saeimas komisijām. Stāsta Adrija.
Grūtniecība
Bērniņa dzimšanas dienu plānojām vasarā, un Dievs deva, ka tā arī notika. Bija gan praktiski, gan emocionāli apsvērumi! Man šķita tik jauki, ka bērniņa gaidīšanas beigu posms ir pavasarī, kad viss plaukst un zied, jo tad arī pati jutos kā briestošs pumpurs. Gaidot mazo, centos daudz staigāt svaigā gaisā.
Grūtniecības 24. nedēļā abi ar vīru aizbraucām uz Norvēģiju ciemos pie draugiem. Mūsu draugi, kamēr vien ir sniegs, katru dienu slēpo, un arī mēs devāmies līdzi kalnos ar distanču slēpēm. Slēpojām pa līdzenu reljefu. Kad atradām vietu ugunskuram, cepām desiņas un baudījām kalnu sauli. Laiks, ko tur pavadījām, bija brīnišķīgs. Ritvars mani ļoti uzmanīja.
Gaidot bērniņu un vēl pirms tam centos veidot veselīgus ēšanas ieradumus, ļoti daudz ēdu pavasara zaļumus.
Pirmais gads
Arī kad piedzima Marks, ēdu visas sezonas ogas un augļus. Sākumā vienu divas odziņas – alerģijas nebija, tāpēc turpmāk ēdu droši.
Bija karsts laiks, un mēs mazliet baidījāmies, ka mazais nepārkarst, tāpēc pirmo mēnesi Marka vienīgais apģērbs dienā bija autiņbiksītes. Vakarā uzvilkām krekliņu un bikšeles. Laukos nereti ļāvām viņam baudīt gaisa peldes plikam. Marks ļoti daudz gulēja ratos svaigā gaisā, varbūt tāpēc viņš tikpat kā nav slimojis.Bieži devāmies ciemos vai paši uzņēmām ciemiņus, jo vasarā ir iespēja uzturēties ārā, rīkot piknikus un nav jāuztraucas par dažādiem vīrusiem kā citos gadalaikos.
Kad Marks bija trīs mēnešus vecs, sākās rudens vīrusu laiks. Tad gan domājām, kur doties un kur ne. Mājās mums ir dēļu grīda, daudz jaukāka par laminātu, uz kura aukstumā mēdz salt kājas, un mazajam rāpotājam netraucēja aukstais laiks aiz loga.
Ziemā, kamēr es cīnījos ar ratiem cauri sniega kupenām, Marks visu uzmanīgi vēroja. Ja būtu mazliet vecāks, viņš vairs negribētu sēdēt ratos, un tad, man šķiet, pārvietoties būtu vēl grūtāk.
Savus pirmos patstāvīgos solīšus Marks sāka spert laukos, šovasar. Ļāvām, lai viņš rāpo pa zāli, bet bērna plaukstiņas ir tik jutīgas, ka viņam tas ne īpaši patika. Lai nebūtu rociņas jāliek zālē, viņš nolēma sākt staigāt!
Vasara ir lielisks laiks bērniņa nākšanai pasaulē!
