Modernās mammas realitātes šovs. 2. sērija

Es varētu būt seriāla Sekss un lielpilsēta piektā draudzene, jo mana dzīve bija nebeidzami amerikāņu kalniņi attiecībās, nerimstoša kaislība pret skaistām kurpēm, regulāri randiņi ar draudzenēm… Protams, tam visam pāri arī sevis meklējumi un sajūta, ka šis ir mans gadsimts. Tā bija mana dzīve līdz brīdim, kad paliku stāvoklī, jo tad sākās cita sērija, kurā es biju kā jaunā varone, kas no šī seriāla pilnīgi neko nesaprot. Man bija jākļūst par mammu.
Grūtniecība
Indra Ozola
22. oktobris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay

Pirmā eiforija ir norimusi, uzmanīgākie un nekaunīgākie jau sāk uzdot tiešus jautājumus: «Pag, tu gadījumā neesi stāvoklī?», un es kā izdzīvošanas sacensībās cenšos no vienas šķēršļu joslas tikt uz nākamo, mēģinot sevi uzmundrināt, kad analīžu rādītāji nav tik perfekti kā gribētos, kad cīnos par savu māmiņalgu vai atvairu negatīvās domas, kas nemanot piezogas kā nelūgti ciemiņi. Tā man iet, iesoļotojot grūtniecības otrajā trimestrī. Bet nu par visu pēc kārtas. Ir tik daudz pārmaiņu! Mani fascinē tas, cik ļoti mainās mans emocionālais stāvoklis, un tas, kā uztveru notiekošo. Štrunts par to, kas kaitina, es labāk fokusējos tikai uz galveno un, iespējams, tagad, kad esmu stāvoklī, esmu labāka darbiniece, nekā jebkad agrāk, jo es vienkārši vairs nesatraucos par sīkumiem. Izdaru, ko varu, un punkts, nekādas cepšanās. Secinu, cik daudz enerģijas esmu agrāk tērējusi pilnīgi bezjēdzīgām lietām, piemēram, satraucoties, ko par mani padomās citi. Tagad man ir tikai viens uzdevums jeb – pareizāk būtu teikt – man ir viena lūgšana, lai mazajam viss būtu labi.

Būšu veselīga dzīvesveida entuziaste!

Svars! Mani tiešām uztrauc liekais svars, kas tik viegli nāk klāt grūtniecības laikā. Vienmēr esmu bijusi sieviete, kuru lieki divi trīs kilogrami dzen izmisumā, bet te man svars nāk klāt katru nedēļu un, ko nu tur liegties, – našķoties gribas vairāk nekā jebkad agrāk. Bet šeit ir viena atšķirība – ja agrāk atļāvu sev mazliet panašķoties, dodot solījumu, ka pēc tam atkal visu smuki dabūšu nost, grūtniecības laikā taču neko tādu solīt sev nedrīkstu. Uz diētām taču nesēdēšu! Tātad, ja našķojos un palaižos, viss tas kaloriju vezums ir uz palikšanu. Kilogrami nāk klāt vairāk nekā vajadzētu. Ir mēneši, kad nāk klāt pat vairāk nekā trīs kilogrami. Draudzenes jau smejoties saka – nekas jau nebūs, ja dabūsi tos divdesmit kilogramus klāt, tas taču normāli! Bet man tā šķiet traģēdija. Tik ļoti negribas pēc bērniņa piedzimšanas attapties, ka man tagad vajadzētu atbrīvoties no liekā svara. Gribas būt smukai mammai, nevis paralēli visiem satraukumiem vēl domāt, kā liekos kilogramus izkausēt. Un tad kādā no ginekoloģijas apskatēm dakterīte man iesaka veikt glikozes testu, jo iespējams man ir tā saucamais grūtnieču diabēts. Jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka bērniņš aug lielāks, nekā tam pēc grūtniecības termiņa vajadzētu būt? Un izrādās, ka tā arī ir! Tāpēc steidzami ieplānoju vizīti pie endokrinologa, kas man sīki izstāsta, kā turpmāk veidot ēdienkarti.

Grūti noticēt, bet nevaru atļauties nevienu, pat ne vismazāko kūciņu un vispār neko saldu!

Pat mieloties ar augļiem varu ļoti minimāli, tāpat man stingri jāierobežo miltu izstrādājumu patēriņš uzturā. Jāatzīst, tā ir stingrākā diēta manā mūžā. Bet ar diētām ir viens triks – tiklīdz kaut ko kategoriski nedrīkst, tā uzreiz tieši to ļoti kārojas. Mierinu sevi ar vienu domu – nav labākas motivācijas ievērot pareizu uztura plānu kā gaidāmā mazuļa veselība. Redz, baidījos tikt pie liekiem divdesmit kilogramiem, bet rezultātā esmu tikusi pie perfekti veselīga dzīveveida.

Realitāte un ilūzijas

Pieņemu lēmumu īpaši neplātīties ar saviem dzīves jaunumiem. Protams, grūtniecību neslēpju, bet vēderu sociālajos tīklos nelikšu. Bet labi, atzīstos, esmu sākusi sekot Instagram mammām un pamanu kādu interesantu tendenci. Dažas jaunās māmiņas uzrunā auditoriju, atklāti stāstot par pēcdzemdību depresiju, skumju ielejām, nespēju tikt galā ar realitāti, un tad ir otra galējība – opacī, cik mēs forša ģimenīte, cik mums jautri, kādas mums pankūkas brīvdienu rītos, cik stilīgas mums drēbītes un cik ļoti atraktīvi bērniņi.

Kā tas iespējams, ka kādai mammai viss ir tik super brīnišķīgi, ka vispār nav saprotams, kā viņa to reāli var īstenot, bet citai bērna piedzimšana ir atnesusi drūmāko mākoni virs galvas?

Lai gan ir ļoti interesanti vērot šīs ģimeņu virtuālās bildes, nepamet sajūta, ka tā nav īstā dzīve. Jā, varbūt var teikt, ka tie ir atsevišķu emociju nospiedumi, tomēr ne visa dzīve. Tāpēc pieņemu, ka īsto sajūtu, ko patiesi nozīmē būt mammai, uzzināšu tikai tad, kad pati tāda kļūšu.

Drāma no zila gaisa

Un tad notika tas, ko sieviešu žurnālos varētu likt zem virsraksta – drāma no zila gaisa. Pēc ginekoloģiskās apskates, kurā beidzot uzzinājām, ka mums ir gaidāms dēliņš (cik forši, vai ne?!), ar mums abiem – topošo māmiņu un tēti, – kaut kas notika. Mēs sākām reāli apzināties, ka bērniņš ir ceļā. Tā nav ilūzija, kurai gribas noticēt, tā ir īstenība, kas drīz vien būs aplūkojama, sataustāma un sasmaržojama. «Ko tu domā par vakcināciju?» vīrs man vakarā it kā starp citu pajautāja un es, īpaši neiedziļinoties, teicu: «Protams, esmu par!» Iestājās klusums, ko vēlāk pārtrauca sauss pārmetums – redz, esi jau viena visu izlēmusi… Apjuku, jo – kā gan citādi? Bet izrādās, manam mīļotajam vīrietim, par kuru, šķiet, zināju visu, ir sava neglaimojošā versija par vakcināciju un pēkšņi mēs – topošie vecāki – atradāmies katrs savā karojošajā nometnē. It kā mums vajadzētu izspriest – Dievs ir vai nav. Dusmas, izmisums un bezpalīdzības izjūta. Kā risināt situāciju, ja tēvs no sirds tic, ka vakcīnas ir ļaunums, bet māte domā, ka to nepieciešamība vispār nav apspriežama? Vai te var būt kāds kompromiss? Droši vien, ka ne. Sākumā spļauju dusmu ugunis, lai gan diskutēt nespēju, jo man vienkārši nav tādu zināšanu. Tad sāku lasīt attiecīgo literatūru un, jo vairāk iedziļinos vakcinācijas tēmā, jo dziļākā purvā nonāku. Izrādās, internets ir pilns ar māmiņu stāstiem, kuras dievojas, ka nekad otrreiz neļautu savu bērnu vakcinēt, jo tās briesmīgās reakcijas, kas pēc tam seko… Pētījumi, spekulācijas, uzbrukumi un apvainojumi. Gandrīz vai jābrīnas, vai tiešām dzīvojam 21. gadsimtā?!? Aizvien vairāk pamanu tā saucamās modernās mammas, kas atklāti saka – mēs savu bērnu izvēlējāmies nevakcinēt! Esmu samulsusi, raudu, un man vienkārši sāp sirds par to, ka es tā pilnīgi droši par simts procentiem nezinu, kas ir labākais manam bērniņam. Un, jā, esmu arī dusmīga – nu kā tā var būt, ka katrs tagad dara, kā grib un medicīna tiek uzlūkota kā astroloģiskā prognoze, tā teikt – gribam ticam, gribam apšaubām. Vai tiešām man jāurbjas cauri pētījumiem, cilvēku pieredzēm, lai mēģinātu saprast, kas būs labākais manam bērnam?

Visbeidzot sapratu, ka emocionālie pārdzīvojumi mazulim nepalīdzēs, noslauku asaras un pieņemu, ka gan jau laiks visu saliks savās vietās.

Vīrs, redzot, cik ļoti pārdzīvoju, vakcinācijas tēmu vairs necilā. Un es arī par to klusēju, lai gan mēs abi saprotam, ka mūsu domstarpības ir paslaucītas zem tepiķa. Kā tas viss atrisināsies, man nav ne jausmas.

Kā tas viss sākās?

Un kāds būs turpinājums?

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs