Rīga +13°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ilze Saltā
Kā vecākiem rīkoties, lai brāļu/māsu starpā nemostas skaudība?
Kas ir skaudība?
Mazuļi līdz triju gadu vecumam izjūt tikai tā dēvētās bāziskās jūtas – prieku, bailes, dusmas. Tikai pēc triju gadu vecuma bērnam sāk veidoties plašāka jūtu un emociju gamma.Skaudība ir jūtas, kas vairāk attiecināmas uz emociju gammu, kādu spēj izjust pieaugušie. Mazi bērni līdz piecu septiņu gadu vecumam brīžos, kad pieaugušie mēdz just skaudību, parasti izjūt nedrošību, bailes, dusmas, greizsirdību.Vecāki nereti šo jūtu kokteili tulko pēc sava prāta, kā skaudību. Tālu no patiesības tas nav – ja vecāki bērna jūtas nepamana vai neizskaidro mazajam, ko tieši viņš jūt, pamazām nedrošība, bailes, dusmas vai greizsirdība var pāraugt skaudībā.
Baltā un melnā skaudība
Augot bērns arvien labāk sāk saprast, kas ir labs, kas slikts. Viņam veidojas izpratne, ka otrs var justies citādi, nekā līdzīgā situācijā jutās viņš pats. Pamazām bērns apjauš, ka viņš pret brāli/māsu var izjust pretrunīgas jūtas.
Ja ģimenē aug divi vai vairāk bērnu, konkurence ir neizbēgama. Tomēr tas, lai jūtas, kas veidojas konkurējot, nepāraugtu skaudībā, lielākoties atkarīgs no vecāku attieksmes.Nav slikti, ja, piemēram, jaunākais brālis, vērojot vecākās māsas sasniegumus, izjūt «balto skaudību» un cenšas līdzināties viņai. Veselīga konkurence veicina attīstību un pilnveidošanos. Slikti ir tad, ja brālis apskauž māsu, krāj sevī dusmas un naidu.
Kad uztraukumam nav pamata
Konflikti, dusmas, pat neliela izkaušanās brāļiem/māsām ir pieļaujama un pat pašsaprotama lieta, ja vien līdzsvarā ir arī tikpat daudz pozitīvu brīžu un emociju. Dažkārt vecāki stāsta, ka bērni nepārtraukti plēšas un nespēj sadzīvot. Ja kāds no malas pavēro bērnus ilgāku laiku, piemēram, brīvdienās, parasti atklājas, ka šie paši bērni prot arī sadarboties. Arī, atrodoties ārpus mājas, viņi viens par otru rūpējas, konfliktsituācijās ar citiem bērniem aizstāv viens otru. Ja negatīvajām emocijām pretī ir mīlestība un rūpes, tad ar māsu/brāļu attiecībām viss ir kārtībā. Vecākiem nav jāuztraucas, ja ikdienā bērnu sarunās viņi reizi pa reizei dzird frāzes «es arī gribu tādu pašu mantu kā tev!» vai arī «tava manta ir labāka par manējo!».
Vecākiem nevajadzētu iejaukties visos bērnu strīdos, bet vērot, lai konflikts nepāraug emocionālā vai fiziskā vardarbībā. Būtu prātīgi ierādīt bērniem dažādas stratēģijas, kā risināt konfliktsituācijas un kā izprast jūtas, kas konfliktos uzvirmo. Arī šādi vecāki var novērst skaudības rašanos ģimenē.
Kā audzināt
Ja ģimenē izvairās lietot salīdzinājumus, bet uzsver atšķirīgo, bērniem veidojas augsts pašvērtējums. Tāpēczelta likums – nevajag salīdzināt ne bērnus, ne katram piederošās lietas.Vecākiem vajadzētu uzsvērt atšķirīgo, kas ir katrā bērnā, katra sasniegumus un talantus. Vecāki mēdz arī nevilšus salīdzināt bērnus, sacīdami, ka, piemēram, brālis māk labāk zīmēt, māsa prot ātrāk skriet. Arī tā ir salīdzināšana. Tētis vai mamma uzsver labo, kas kādam no bērniem ir, bet vienlaikus salīdzina. Pareizāk būtu sacīt, ka brālis prot zīmēt ļoti skaistus zīmējumus, bet māsa ātri skrien.
Ja ģimenē tiek apmierinātas katra bērna vajadzības – katrs tiek pieņemts, atzīts, mīlēts –, mazulim nav pamata izjust skaudību.
Vecākais bērns var izjust greizsirdību pret jaunāko brāli/māsu vai bailes, nedrošību, ka vecāki pievērš lielāku uzmanību vai vairāk žēlo mazo brāli/māsu. Tētim un mammai ar vecāko bērnu par šīm jūtām jārunā, jāskaidro, ka nav pamata izjust bailes vai nedrošību, ka jaunākais brālītis vai māsiņa neapdraud viņa vietu ģimenē. Ja vecāki to neskaidro vai arī pret jaunāko un vecāko bērnu izturas ļoti atšķirīgi, vecākajā bērnā var krāties dusmas, viņš sāk justies sliktāks par brāli/māsu, pasliktinās viņa pašvērtējums. Un veidojas «melna skaudība».
Vislabāk, ka vecāki spēj veltīt uzmanību katram bērnam atsevišķi, atrast laiku, lai rotaļājoties ar katru atsevišķi, izspēlētu dienā piedzīvotās emocijas. Tad bērns neizjūt greizsirdību vai skaudību uz mazo brāli/māsu pat, ja māmiņa vai tētis otru bērniņu pažēlo biežāk.
Lai skaudībai nav vietas
Katrs bērns saskumst, kad māsa/brālis dzimšanas dienā saņem dāvanas, bet viņš neko nedabū. Vecāku ziņā ir noskumušajam bērnam paskaidrot, ka dāvanas saņem tikai tas, kuram ir dzimšanas diena. Kad mazajam pašam pienāks dzimšanas diena, dāvanas saņems viņš. Taču mazulis divu triju gadu vecumā uzreiz nespēj ne saprast, ne pieņemt vecāku skaidrojumu. Tā ir vecuma īpatnība. Dažkārt arī piecgadniekam sešgadniekam var iesāpēties sirsniņa par to, ka otrs saņem dāvanas, bet viņš ne. Tad var palīdzēt iejūtīga vecāku attieksme un situācijas atkārtots skaidrojums. Īstie mierinājuma vārdi būtu: «Es saprotu, ka tu esi bēdīgs, ka šodien nesaņem dāvanas, bet pēc mēneša būs Ziemassvētki un būs dāvanas arī tev.»
Lai bērni nevarētu salīdzināt rotaļlietas vai apģērbu, kuras tiek iegādātas starp svētku reizēm, dažkārt vecāki mēdz iegādāties atvasēm vienādas lietas. Taču šāds risinājums neattīsta bērnos izpratni par attiecību veidošanos ģimenē.Vecāki taču nevarēs bērniem visu mūžu nodrošināt vienādas situācijas un piešķirt vienādus īpašumus! Labāk iegādāties bērniem līdzīgas, bet ne vienādas rotaļlietas. Piemēram, vienu zaļu, bet otru zilu auto, ar atšķirīgām funkcijām. Pasniedzot tās mazajiem, vajadzētu paskaidrot, ka šis auto ir zilā krāsā, tam var atvērt priekšējās durvis, bet tam auto, kas ir zaļā krāsā, var atvērt bagāžnieku.
Arī ikdienā, runājot par dažādām lietām, vajadzētu izvairīties tās salīdzināt, bet gan uzsvērt, kas katrai atšķirīgs.
Bērni nemēdz apskaust citus par to, ko viņi sasnieguši, pirmās skaudības jūtas parādās tieši mantu dēļ.Vecāku ziņā ir dot bērnam ievirzi censties izcelties ar saviem sasniegumiem, nevis ar mantām un apģērbu. Tas var izdoties, ja vecāki patiesi tā domā.
Konsultē GINTA TEIVĀNE, psiholoģe «Bērnu veselīgas attīstības centrā», tel. 29461275
