Nepareizās mammas sleja. Īstais Ziemassvētku vecītis!

Nenopietni
Ērika Bērziņa
23. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Šķiet, ka vecītis jārezervē jau vasaras vidū, gluži kā lētās aviobiļetes uz Alpiem. Un cena par šādu pakalpojumu vispār astronomiska, īpaši, ja vecītim palīgā nāk rūķis vai Sniegbaltīte. Negribu ne rūķi, ne Sniegbaltīti, gribu, lai miers mājās un bērni laimīgi.

Dēls viegli histēriskā tonī paziņo, ka šogad vēlas satikt īsto Ziemassvētku vecīti! «Pagājušajā gadā Ziemassvētku vecītim bija sievietes balss un tādas jocīgas drēbes mugurā! Es gribu īstu vecīti ar baltu, garu bārdu, sarkanā mētelī un ar kamanām, kuras velk ziemeļbrieži!»

«Tā taču bija pārģērbusies sieviete! Jo viņai bija krūtis! Un vispār, kādēļ vecītis vienmēr tikai atstāj dāvanu maisu pie mūsu dzīvokļa durvīm un nekad neienāk iekšā. Tu vienmēr saki, ka mēs nedzirdējām viņu, ka nokavējām, ka viņam jāsteidzas pie citiem bērniem. Man tas ir apnicis! Mammu, piezvani īstajam vecītim un sarunā, ka šogad viņš pie mums atnāks. Tagad taču visiem ir mobilie telefoni, un tikai nesaki, ka vecītim nav!» tā savas pretenzijas argumentē meita.

Labi jau, ka viņi vēl kaut kam tic. Bet kur lai es decembra vidū atrodu Ziemassvētku vecīti, kas ir gatavs nākt pie mums uz mājām? Izpētu visu internetu, šķiet, ka vecītis jārezervē jau vasaras vidū, gluži kā lētās aviobiļetes uz Alpiem. Un cena par šādu pakalpojumu vispār astronomiska, īpaši, ja vecītim palīgā nāk rūķis vai Sniegbaltīte. Negribu ne rūķi, ne Sniegbaltīti, gribu, lai miers mājās un bērni laimīgi.

Saprotu, ka vīrs šai lomai nederēs, viņu uzreiz pazīs. Vectētiņš arī atkrīt, viņam tāda balss, ka nevienu nepiemānīs. Mēģinu pierunāt pāris draugu bez ģimenēm un bērniem (jo īstiem ģimenes vīriešiem šajā vakarā taču jābūt mājās, nevis jāblandās kaut kur apkārt pa pasauli), lai kāds no viņiem uzvelk to sarkano mēteli un uz 15 minūtēm iejūtas Ziemassvētku vecīša ādā. Bezcerīgi! Galu galā brīnumainā kārtā vecīša lomai piekrīt mans brālis, pie kura plānojam ciemoties Ziemassvētku vakarā. Internetā par bargu naudu iegādājamies sarkano mēteli un bārdu. Plāns ir gatavs – kad visi būs paēduši svētku vakariņas un bērnu uzmanība tiks novērsta ar piparkūkām, brālis izlavīsies no dzīvokļa un koridorā pārģērbsies. Maiss ar dāvanām jau būs aizstiepts pie kaimiņiem.

Viss notiek pēc plāna, vakariņas paēstas, kad atskan zvans pie durvīm. Visi pieaugušie skaļi kliedz, ka tas droši vien ir Ziemassvētku vecītis. Nē, izrādās, kaimiņiene, kurai elektrība dzīvoklī pazudusi. Prasa, kur tad mājas saimnieks, lai nāk palīgā! Bērni arī sāk interesēties, kur tad tēvocis Kaspars palicis. Domāju, ka nu viss – mūsu plāns pagalam, līdz vecmāmiņa ierunājas, ka laikam Kaspars sēž tualetē, būs pārēdies šķovētus kāpostus ar ribiņām. Vīrs dodas palīgā satrauktajai kaimiņienei, es klusībā domāju – kur tad tas vecītis palicis?

Beigās tomēr atskan zvans pie durvīm, un tur jau viņš stāv – visā savā godībā sarkanā mētelī ar baltu sintētiska materiāla bārdu, brillēm, dāvanu maisu un krokšiem kājās!

Lūdzu Dievu, lai bērni nepamana tos sasodītos krokšus, zābakus mēs aizmirsām viņam iedot līdzi. Bērni satraukušies tā, ka, skaitot dzejolīšus, dreb gan rokas, gan balss. Ziemassvētku vecītis tāds dikti smaidīgs, un runā mazliet dīvainā balsī. (Izdomājām, ka viņam vajag vaigos sabāzt mazos tomātiņus, lai nevar pazīt balsi un vaigi izskatītos lielāki.) Pēkšņi ieraugu, ka vecītim no lūpu kaktiņa tek kaut kas viegli sarkans, laikam tomāts pušu. Bērni lielajā uztraukumā, par laimi, to nepamana, mēs, pieaugušie, mēģinām slāpēt smieklus ar glāzi šampanieša. Saprotu, ka vecītis vairs nespēj parunāt, jo pilna mute tomātiem. Tad atskan zvans pie durvīm. Vīrs pārnācis no kaimiņienes ar mandarīnu maisu un pīrāgiem. Saku, ka nu Ziemassvētku vecītim laiks doties pie citiem bērniem. Meita kliedz, ka grib selfiju kopā ar īsto Ziemassvētku vecīti. Dēlam viss vienalga, jo viņš ticis pie lielā Lego komplekta, bet tad attopas un pajautā: «Bet kur tad ir tie ziemeļbrieži? Es pa logu neredzēju! Un kādēļ vecītim kājās krokši?» Neko nesaku un iedzeru vēl mazliet šampanieša. Par laimi, meita šos bīstamos jautājumus nedzird, viņai jau gan būtu, ko pateikt, viņa taču jau ir liela!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs