Bērns slimo. Kāpēc jūtos vainīga?

Slimību ABC
Kristiāna Kalniņa
Kristiāna Kalniņa
23. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Līdz ar bērna slimošanu mammai jāsastopas ar dažādām emocijām, un viena no mokošākajām – sevis vainošana. Turklāt vainas sajūta tiek dalīta starp bērnu, priekšnieku, saviem un vīra vecākiem, apkārtējo gaidām… Kāpēc tā jūtamies? Konsultē Ilze Pastare, psiholoģe, psihoterapeite.

Mūsu vainas izjūtai kājas aug agrā bērnībā, jo diemžēl agrāk galvenie ieroči audzināšanā bija tieši vainošana un kaunināšana, kas, protams, aizņem daudz mazāk laika nekā sarunāšanās ar bērnu. Kad veikalā, uz ielas vai sabiedriskajā transportā vecāki bērnu skaļi kaunina par kādiem pārkāpumiem vai it kā nepieņemamu uzvedību, jāsaprot, ka kauns ir viņiem pašiem. Mans bērns tik slikti uzvedas, ko par mani padomās apkārtējie – esmu slikta mamma (vai tētis)… Būtībā tās ir atmiņas par piedzīvoto bērnībā, kad vecāku aizrādījumus nereti pavadīja vārdi: man par tevi kauns, ko domās citi, tevis dēļ… «Brīdī, kad komunicēju ar bērnu, man jāpāriet uz savu iekšējo bērnu, bet, ja iekšējais bērns savulaik ir ļoti cietis, tad pat var neapzināti būt tāda kā dilemma – mamma vai tētis vēlas sniegt savam bērnam mīlestību, bet mazotnē, piemēram, vecākiem nav bijis laika, ko pavadīt ar bērniem, vai bērni pat nedēļām ilgi paši bijuši vientuļi slimnīcā, un tā pieraduši būt emocionāli nejūtīgi. Tāpēc tagad vecākiem pašiem var būt grūti būt iejūtīgiem un apmierināt sava bērna emocionālās vajadzības, rotaļāties ar viņu,» skaidro psiholoģe un psihoterapeite Ilze Pastare. Vecāki paši to var pat neapzināties, lai gan sirds dziļumos jūt, ka kaut kas nav kārtībā, un jūtas vainīgi.

Tā nereti vainas izjūta tiek nodota no paaudzes paaudzē – bērniem to iemācījuši vecāki, kas paši, visticamāk, dzīvojuši, jūtoties vainīgi, un pieaugušie bērni viņus joprojām atdarina.

Vainošanas vadīta mīlestība

Vainas izjūta biežāk ir tieši mammām, jo viņas savulaik pašas bijušas meitas savām mammām, un tas saistīts ar sievietes dabisko tieksmi identificēties ar savu māti.

Bērnībā nereti notiek tā – mamma meiteni nokaunina, manipulējot ar viņas vainas izjūtu, bet, kad meita nobēdājusies, mātei var kļūt meitas žēl, un tad viņa skrien klāt, apķer un dod mīlestību…

Un tas ir viens no neveselīgajiem veidiem, kā maza meitene iemācījusies dabūt mīlestību – līdz ar vainas izjūtu, īpaši, ja citādi to ikdienā nav saņēmusi. Tad arī meita bieži, izaugot liela, tā vietā, lai grūtā brīdī lūgtu palīdzību vecākiem, vīram vai kādam citam, mokās ar vainas izjūtu cerībā, ka tā dabūs uzmanību no apkārtējiem, un lielākoties tās ir līdzjūtīgas atbildes: «Vai, cik tev grūti…»

Vēl viens vainas izjūtas cēlonis – sieviete neļauj sev justies labi, jo, iespējams, viņai ir neērti savas mātes priekšā. Mūsdienās sievietei var būt pat pietiekami daudz līdzekļu, lai atļautos bērnam aukli, kas pieskatītu bērnu slimošanas laikā, tomēr, ja viņas pašas māte savulaik viena audzinājusi bērnu, bijusi nomocījusies un depresīva, tad pieaugusī meita šodien var neapzināti aizliegt sev justies labi, jo kā tad es tā – jutīšos labi, ja mana mamma jutās slikti. Citreiz meitu mammas tieši tā arī saka: «Jums jau tagad labi, ir veļasmašīnas, vienreizējās autiņbiksītes bērnam, kas tad tev par grūtībām!» Tādu izteikumu vadītas, meitas nereti cenšas pielāgoties mātes izjūtām –  neatļaut sev labāku dzīvi kā savulaik mammai, bet kultivēt sevī vainas izjūtu, lai arī pašas dzīve šķistu grūta.

Žēlošanās nav risinājums!

Lai gan mūsdienās ir mainījies dzīves ritms – mammas vairāk strādā ārpus mājas –, tomēr maza bērna pamatvajadzības līdzi laikam nemainās, ja viņš ir slims, tad viņam gribas mammu. Un, kad bērns slimo, vainas mākta mammai reizēm var būt grūti izkļūt no apburtā loka – ja eju uz darbu, jūtos vainīga bērna priekšā un, neejot uz darbu, jūtos vainīga kolēģu priekšā, jo viņiem, iespējams, ir jāpaveic arī mani pienākumi.

Labākais, ko atbildīga mamma var iesākt, ir vienkārši pieņemt lēmumu – iešu šodien uz darbu vai arī palikšu mājās ar mazo. Un tad gan svarīgi sevi vairs nevainot par izvēli – ja esi izvēlējusies palikt mājās, tad pievērsies bērnam, bet, ja nolēmi iet uz darbu un atstāt bērnu citam pieaugušajam, tad netērē spēkus sevis vainošanai, bet tā vietā koncentrējies uz darbiem, lai vari agrāk doties mājās pie sava bērna. Un gluži dabīgi tādos brīžos gribas pasūdzēties kolēģiem, ka bērns saslimis, jāiet uz darbu un ir ļoti, ļoti grūti, vispār laiki tagad kopumā grūti, valsts slikta…

Tas ir labs veids, kā sievietes, kurām bērnībā pietrūcis uzmanības vai arī tās pietrūkst esošajās partnerattiecībās, to tagad cenšas saņemt no saviem kolēģiem.

«Tomēr jāsaprot, ka šādā veidā sieviete mēģina novelt atbildību uz citiem par to, ko var atrisināt tikai viņa pati,» stāsta Ilze Pastare. Labāk būtu teikt kolēģiem, ka mājās ir slims bērns, tāpēc izdarīšu visu stundu agrāk, lai ietu mājās laikus. Tā ir produktīva komunikācija, ko pārējie sapratīs labāk nekā žēlošanos pie kafijas krūzes, kas, galu galā, arī atņem laiku, ko varētu pavadīt kopā ar bērnu.

Sliktais priekšnieks

Dažkārt, kad bērna slimības dēļ mammai jāpaliek mājās, sieviete izjūt bailes no darba devēja un iedomājas scenāriju par to, kas notiks, ja nebūšu pietiekami laba darbiniece. Mani atlaidīs? Šīs bailes var būt arī neapzinātas un parasti ir saistītas ar bērnībā izdomātu vajadzību – būt perfektai. Bet svarīgi ir apzināties savas robežas, jo visu mēs nevaram.

Mamma nevar būt vienlaikus darbā un kopā ar bērnu, tāpēc jāizdara izvēle.

«Daudziem pieaugušajiem piemīt zināms infantilisms, kad gribas visu – labi izskatīties, būt labai darbiniecei, labai mammai. Tomēr tā domāt ir raksturīgi pusaudzēm, un tad tas tiešām ir būtiski – lai jaunajiem cilvēkiem būtu sapņi, kur tiekties. Nobriedušai sievietei tomēr jāapzinās, ka visu pagūt nevar,» saka psiholoģe.

Ja bieži jūti bailes, kad bērns saslimst, padomā, vai darba devējs patiešām ir tik slikts? Vai bērna slimošana tiešām ir pie vainas priekšnieka sliktajai attieksmei vai arī ir vēl citas situācijas, kurās viņš izturas nejauki? Tad var iet pie darba devēja un teikt: «Mans bērns ir saslimis, un kāda jums šī situācija šķiet?» Tad mamma nevis slēpjas kā maza meitene – ātri paņem slimības lapu un pazūd, mokoties bailēs –, bet tiek skaidrībā par to, ko patiesībā domā priekšnieks. Pat ja viņš saka, ka vēl divas reizes var ņemt slimības lapu un tad gan vairs darbā nepaturēs, vismaz situācija ir skaidra. Turklāt reizēm no nepatīkamiem darba apstākļiem aiziet nemaz nav tik slikti, kā sākumā var šķist. Jāpievērš uzmanība, vai mazais tiešām pārāk bieži neslimo? Tad, iespējams, jānogaida ar bērnudārza gaitu sākšanu un vecākiem dzīve jāiekārto tā, lai vairāk būtu kopā ar bērnu.

Labās meitenes sindroms

Vainas izjūta nekad nav palīdzoša, tā iekšā kņudina un grauž mūs pašas, un te svarīgi būs ieklausīties sevī – ja mammai darbā ir vēlme aizskriet mājās pie bērna, bet labās meitenes sindroms liek sēdēt un darbu pabeigt, tad, visticamāk, vainas izjūta nepazudīs, bet gan traucēs koncentrēties darbam. Tad, arī aizejot mājās, mamma būs nomocījusies un uzvilkta, un pati sāks uzvesties tā, ka apkārtējie tiešām sāks viņai ko pārmest. Piemēram, sieviete uzbrūk mājās ar bērnu sēdošajai omītei vai vīram, kāpēc nav izdarīts tas un tas, mājās palicēji tīri dabīgi var sāk arī viņai pārmest: «Nu, ko tad pati nesēdi mājās?» Un tas būs iemesls sievietei skriet un raudāt dīvānā – kā jūs man visi tā –, lai gan viņa pati šo vainas izjūtu ir kultivējusi.

Ja mamma pieķer sevi pie domas, ka jau atkal jūtas vainīga, to var sākt risināt, apzinoties, kas uztur šo vainas izjūtu. Ieteicams brīvā brīdī uzrakstīt sarakstu, kā priekšā un par ko es jūtos vainīga.

Mammas priekšā, ka man ir labāks dzīvoklis un vīrs, kolēģu priekšā, ka atkal netieku uz sapulci vai ka man ir trīs vecmāmiņas, kas gatavas bērnu pieskatīt, bet citiem tā nav utt. Šī rakstīšana ļaus izlikt to, kas vairākkārt tiek domās pārmalts, un jau tas vien ir palīdzoši. Tad var domāt, ko darīt ar katru no sarakstā minētajām lietām. Piemēram, ja jūtos mammas priekšā vainīga, ka man iet labāk nekā viņai savulaik, varu sākt ar to, ka runāju ar viņu atklāti: Saprotu, ka tev bija grūti, un es to novērtēju…

«Mums nav jābūt perfektām it visās dzīves jomās – tas it kā ir zināms, bet ikdienā ir grūti to pieņemt. Tad der atcerēties, kā rotaļājas bērni, – neesmu redzējusi, ka mazi bērni spēlējoties domātu par ko citu – vai nu spēlējas, vai ēd, bet nekreņķējas par nepadarītu darbu. Tāpat var arī mamma – jāapzinās, ka es esmu tā, kas izvēlas vai nu sēdēt mājās ar bērnu, vai arī strādāt, un nevainot sevi par to,» iesaka Ilze Pastare. «Patiesībā tā ir visu dzīvi – jāliek svaru kausos izvēles: braukt šorīt ar mašīnu vai tramvaju, apmaiņas gads ārzemēs vai partnerattiecības, liela māja ar kredītu vai lēts dzīvoklis.»

Vai mājās jāsēž mammai?

Vainas izjūtu vairo arī stereotipi, piemēram, ka mājās ar bērnu jāsēž tieši sievietēm, bet katrā ģimenē izvēle jāizdara atkarībā no apstākļiem. «Kad mani bērni bija mazi, mēs ar vīru strādājām apmēram līdzvērtīgās darbavietās un dalījām uz pusēm mājās palikšanu ar bērniem. Tad bieži vīram bija jautājumi tieši no sievietēm: «Bet ko tava sieva dara? Kāpēc viņa nesēž mājās?» Iespējams, šāds jautājums rodas tāpēc, ka viņu vīri nav sēdējuši mājās,» stāsta Ilze Pastare.

Taču jāsaprot, ka bieži vien tādā modelī, kur rūpes par slimu bērnu vai mājas darbiem uzņemas tikai sieviete, viņa pati šādu sistēmu ir izveidojusi, uztur un vīrietis pat nenojauš, ka kaut kas nav kārtībā.

Viņš atnāk mājās, skatās televīziju, un tad vienā brīdī sieviete saka: «Tu neredzi? Es esmu pārgurusi!» Tomēr produktīvāk būtu darīt to vīram zināmu jau laikus, abiem kopā uzrakstīt visus mājas pienākumus un sadalīt, ko kurš dara, lai tie būtu līdzvērtīgi. Vīrietim var būt arī grūti palikt ar bērnu, jo viņš, piemēram, nezina, ko darīt ar raudošu bērnu, ja pašam bijušas sliktas attiecības ar tēvu. Tad var dalīt pienākumus citādi – jā, sieviete sēž mājās ar bērnu, bet vīrietis iet uz darbu un iepērkas. «Ieteicams jau iepriekš, kad mazais vēl ir zīdainis, ģimenei vienoties, kas notiks tad, kad bērns saslims, lai atbildība pēkšņi netiktu novelta no viena vecāka otram. Man ir zināmas situācijas, kad no rīta, kad bērns ir slims, paveicas tam vecākam, kas pirmais klusi izslīd ārā no mājas…» atklāj psiholoģe. Diemžēl, ja vīrs šajā darbu dalīšanā nevēlas iesaistīties un atsakās meklēt risinājumu, tas būs jautājums par vīrieša briedumu. Ja vīrietis dzīvo puikas pozīcijā – mammīte atnāks un par visu parūpēsies –, tā atkal ir sievietes izvēle, ar kādu partneri viņa dzīvo.

Darbs mājās + slims bērns

Tas ir atkarīgs no vecuma – divgadniekam, visticamāk, vēl nevarēs pateikt: Tagad pāris stundu pastrādāšu, un tad mēs kaut ko kopā padarīsim!, bet piecgadniekam to jau var. Parasti grūtākās ir pirmās slimošanas dienas, kad vecāks var pateikt sev godīgi – tagad dažas dienas man būs jāvelta tikai bērnam. Lamatās var iekrist tad, ja mamma sēž pie bērna un strādā ar datoru, un atkal jau jūtas par to mazliet vainīga, tāpēc, lai savu vainu izpirktu, atļauj bērnam to, ko ikdienā ierobežo, – nevēlamus našķus, multenes, datorspēles. Tas nav ieteicams, jo ar laiku bērns saprot, ka slimot patiesībā ir forši. Labāks risinājums ir pateikt mazajam: «Diemžēl tu esi slims, tev jāguļ gultiņā un multenes skatīties nevari, labāk palasīsim kopīgi grāmatiņu!»

Protams, dzīve ir dzīve, un var gadīties, ka mammai ir jāpaveic kāds neatliekams darbiņš, jo citādi nevar, un multenes ir labākais risinājums, lai bērns nejustos vientuļš un garlaikots, bet tad nevajag sevi vainot. Labāk novirzīt enerģiju tam, kas jāpadara, lai pēc tam varētu pilnvērtīgi pievērsties bērnam!

Slimot ir dabiski!

Vainas apziņa var rasties arī tāpēc, ka, mammasprāt, bērns saslimis tieši viņas dēļ, jo mamma aizmirsa uzsiet šallīti, nomainīt slapjos cimdiņus, neizžāvēja zābaciņus… Un tas atkal ir saistīts ar mammas vēlmi būt perfektai, visu vienmēr atcerēties un izdarīt pareizi! Veselīgi, ja šādā situācijā mamma sev pasaka, jā, iespējams, tas ir noticis tādēļ, ka neuzliku bērnam šallīti, bet to vairs nevaru izmainīt, tagad varu darīt visu labāko, lai bērns ātrāk izveseļotos. Un nevajag ļauties citu cilvēku manipulācijām, piemēram, vecmāmiņu pārmetumiem: «Tu par saviem bērniem nemaz nerūpējies!» Sieviete var atbildēt: «Jā, iespējams, ka tā tas ir, bet vai nu tu palīdzi man tagad risināt situāciju, vai arī nesaki neko un ļauj rūpēties man par bērnu.»

Mammai jāsaprot, ka viņa vairs nav mazs bērns, un nav jāiesaistās cīņā ar savu mammu vai partneri, jo strīdi tikai radīs stresa atmosfēru mājās, kā arī bērns var sākt justies atbildīgs, ka tieši viņa dēļ mājās strīdas.

Vēl kāds stereotips: ja ģimenē viss ir labi, tad bērni neslimo. Bērna slimība var norādīt arī uz vecāku nesaskaņām vai arī kādām psiholoģiskām problēmām, ko bērns ar savu slimību atspoguļo! Reizēm tā var būt, taču realitāte ir tāda, ka bērni slimo un pat vairākas reizes gadā. Tas nav iemesls sevis vainošanai! Ja sevis vainošana ieilgst vai pāraug trauksmainībā, ieteicams meklēt psihologa vai psihoterapeita palīdzību, turklāt galvenokārt jau sev, ne tik daudz bieži slimojošajam bērnam.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+