Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kur noķert upes vēžus?
Lai gan Latvijas iedzimtie upes jeb platspīļu vēži (Astacus astacus), ko mēdz dēvēt arī par dižciltīgajiem un pat cēlajiem vēžiem, ir sastopami vairāk nekā pusē Latvijas ūdenstilpju, tomēr ķert tos drīkst tikai noteiktā laikā un noteiktās vietās. Iesācējam vēžotājam visvienkāršāk un drošāk ir nopirkt licenci kādā no licencētajām vēžošanas vietām, kur var ķert. Tās ir:
- Dziļezers un Lādes ezers Limbažu novadā;
- Kukšu ezers Alsungas novadā;
- Lielais Kurma ezers un Mazais Kurma ezers Ludzas novadā;
- Lielauces ezers Auces novadā un Gulbju ūdenskrātuve Tērvetes novadā (apsaimnieko Latvijas Valsts meži, www.mammadaba.lv);
- Puduļu ezers Madonas novadā;
- Radžu ūdenskrātuve Jēkabpilī.
Vislabāk ir atrast šai nodarbei kādu pieredzējušu pavadoni, kas šo to saprot no vēžu paradumiem.
Vēžošanas licenču pārdevēju tālruņu numuri vienkopus atrodami Zemkopības ministrijas mājaslapā. Licences pārdod vienai dienai. Turpat var īrēt arī laivu un rīku vēžu ķeršanai – krītiņu (pirmās zilbes ī jāizrunā citādi – ar lauzto intonāciju –, nekā tam krītiņam, ar kuru zīmē). Ja veiksies – ņem vērā, ka nedrīkst ķert vēžu mammas ar ikriem un papus, kas īsāki par 10 centimetriem. Līdz ķeramam un ēdamam lielumam upes vēzis izaug 4–5 gados, bet var nodzīvot pat 14–15 gadu.
Tomēr tik vienkārši – aizej un paņem – jau nebūs. Ja vēžu ķeršana neveiksies, neko darīt, – būs jauki pie ezera pavadīts vakars, jābrauc citu dienu un jāpērk cita licence.
Kā atšķirt vēžu papu no mammas?
Apgāžot uz muguras un apskatot. Vēžu papum rudimentāro airkājiņu pāris pie pirmā astes posma tajā galā, kas tuvāk vēderiņam, izskatās citāds nekā pārējie – kājiņas ir garākas un gaišākas nekā pie pārējiem astes posmiem. Tās vajadzīgas, lai pārošanās laikā uzklātu spermu uz vēžu mammas vēderiņa.
Pašai mammai šādu kājiņu nav. Bet tam, kurš grasās viņu apēst, tas arī nav svarīgi. Taču mammai astes līkumā var būt ikru kaudzīte, ko vēžu mamma visu garo ziemu pašaizliedzīgi ir apvēdinājusi ar savām sīkajām airkājiņām, lai nākamajiem mazuļiem nepietrūktu skābekļa un tie nesapelētu. Un tad gan viņa jālaiž atpakaļ ūdenī.
Turklāt vēžu ikri ir rūgti un negaršīgi, no to apēšanas nekādas baudas nebūs.
Parasti gan vēži pārojas rudenī pirms ziemas guļas, un kāpuri no ikriem izšķiļas tad, kad sakrājuši 1400–1500 diengrādus, t. i., tik lielu diennakts vidējo temperatūru summu. Parasti gan viens, gan otrs process notiek laikā starp 1. oktobri un 30. jūniju, kad ir vēžu ķeršanas liegums. Bet pārošanās jau nav tāda lieta, kur visu tik droši var sarēķināt.
Kā pagatavot vēzi?
Pirmais vēzis turpat, ezera krastā, arī jāvāra. Nevajag neko daudz – tikai katliņu, ūdeni, dilles – garās, kādas lieto gurķu skābēšanai, – un sāli. Ūdeni droši var pasmelt no ezera. Tātad – uzvāra ūdeni ar sāli un dillēm un tajā samet vēl dzīvus un kustīgus vēžus. Ar kausiņu vai putu karoti pieskata, lai viss vēzis no spīļu asumiem līdz astes galiņam ir ūdenī. Tad viņa nāve būs ātra un nesāpīga, un zinātāji apgalvo, ka arī miesa gardāka, jo radība neesot paguvusi sastresoties. Kad vēzis kļuvis sarkans, tas ir gatavs un ceļams galdā.
Tā kā vēzis ir labāks ūdens kvalitātes indikators par analīzēm un netīrā ūdenī nedzīvo, vēžu ezera ūdeni var pat dzert. Bet vārīt tādā pašu vēzi – pavisam droši.
Kā apēst vēzi?
Tā nu gan ir diezgan ķēpīga un nav pārāk daiļa padarīšana, tāpēc arī vislabāk veicama svaigā gaisā un pustumsā – gluži tāpat kā vēžu ķeršana. Varbūt ir kāds estētiskāks, galda piederumu pavadīts un mazāk mežonīgs veids, kā vēzi dabūt vēderā, bet itin labi var tikt galā arī ar kailām rokām un muti.
Pa vienai nolauž spīles. No tām atlauž kustīgo pirkstiņu un pa galu izsūc to kripatiņu miesas, kas tur iekšā. Tad atlauž čaulu lielajai spīlei, lai dabūtu ārā sulīgo kumosu. Tad izrauj un nolupina asti. Tā ir pats lielākais, sulīgākais un gardākais kumoss. Taču, ja vēzis tikko ķerts, asti nevar uzreiz mest mutē. Vēl jāatrod un jāizvelk zarniņa, kas izskatās kā tumšs pavediens. Tā ir pilna mēslu un nav garšīga. Ja vēži ķerti pirms vairākām dienām, tad jau zarniņa ir tukša, un to var arī nevilkt laukā.
Sulīgo astīti var atstāt arī nobeigumam, bet vispirms pacīnīties ar to, kas vēzim vēderā jeb galvkrūtīs. Kā jau ierasts, dara skarbi: saņem visas daudzās kājas čupiņā un izrauj no muguras bruņas kopā ar visu, kas pie tām turas klāt. Apstrādā ar sūkšanas un apsūkāšanas metodi, jo, godīgi sakot, nekā daudz vairāk par garšu tur nav.
Vispiemērotākais dzēriens, lai izjustu vēža garšu, ir nevis vīns vai alus, bet gan Allažu ķimelis.
Ja vēžus nevāra uzreiz, tos var glabāt pat nedēļu. Jātur vēsumā un mitrumā, bet ne ūdenī. Piemēram, pagrabā kādā kastītē, apklāti ar mitru lupatu.
- Vai sūri grūti noķertos vēžus var ielaist savā ūdensrožu dīķītī pie pirts un tur audzēt?
Visticamāk, tas neizdosies. Vēži ir visai izvēlīgi ūdens kvalitātes ziņā. Piemēram, tiem neder ūdens ar augstu dzelzs saturu – dzelzs oksīds krājas uz žaunām, vēzis nevar paelpot un nosmok. Turklāt vēžu dzīvei vajadzīga noteikta ūdens temperatūra. Piemēram, kad ūdens temperatūra ir 13 grādu, tie pošas uz ziemas guļu. Tāpēc neder mazs dīķītis, kur ūdens temperatūra pārāk strauji mainās – te sasilst, te atdziest.
Savukārt ziemošanai vajag plus 2–4 grādus aukstu ūdeni. Tas nozīmē, ka dīķis nedrīkst izsalt līdz gruntij. Turklāt vajadzīga laba skābekļa apgāde, ko nodrošina ieplūstoša tīra upīte vai strauts. Jau tāpēc vien vēžiem neder bļodveida dīķi, kuriem pastāvīgas caurteces nav.
Savukārt vasarā ūdens nedrīkst uzsilt vairāk par 20 grādiem, citādi vēži jau jūtas kā katlā un taisās uz galu. Īslaicīgi tie var izturēt arī 22–23 grādus. Bet ūdens, silts kā piens, kādā savā dīķītī patīk plunčāties cilvēkiem, vēžiem galīgi neder. Tad uzreiz jāmeklē poga, ko nospiest, lai no dziļurbuma vēžu dīķī ielaistu aukstu ūdeni.
Tā ka secinājums ir apetīti rosinošs – ja jau vēzītis dabūts, tad labāk to izvārīt un apēst uzreiz, nevis palēnām nomocīt piemājas dīķī.
Kam vēl garšo vēži?
Uz lielajiem vēžiem pretendē ūdri un ūdeles, bet mazuļus spēj aprīt ne tikai zivis, bet arī vardes un pat lielākas vaboles. Pirmajā mūža gadā vēža mazulim čaula jānomaina septiņas reizes, un arī vēlāk laiku pa laikam bruņas kļūst par mazu. Kad vēzis no tām izlien, kļūst pliks un neaizsargāts – viegls laupījums katram, kas tiek klāt.
Mūsu vietējiem vēžiem var uzbrukt arī pašu radinieki – Amerikas signālvēži (Pasifastacus leniusculus), kas Latvijā ievesti astoņdesmitajos gados. Lai gan augumā mazāki par mūsējiem, tie, negantnieki, ātrāk un labāk aug un vairojas un ir daudz aktīvāki un agresīvāki par lēnīgajiem pamatiedzīvotājiem. Var uzbrukt, pat izraut no alas, noraut spīli un apēst. Starp citu, arī kniebj signālvēži stiprāk par mūsējiem.
Nemet prom čaulu!
Tajā ir daudz kalcija un citu vērtīgu vielu. Čaulu sakaltē, samaļ kafijas dzirnaviņās un iejauc sviestā, tā tiekot pie garda un veselīga vēžu sviesta.
