• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Lai dzīvo vecais šķūnis!

    Pieredzes stāsts
    Gunta Šenberga
    1. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gvido Kajons
    Senas, garu mūžu nodzīvojušas un īstas lietas ir jāciena un jālolo. Tāda ir dārznieka un sapņotāja, Labo koku un Annas Koku skolas radītāja un skolotāja EDGARA NEILANDA pārliecība. Cerams, ka senais labības šķūnis, kas pasakainajā koku ciemā ieguvis pavisam jaunu dzīvi, iedvesmos arī jūs citādi paskatīties uz kādu vecu ēku savā īpašumā.

    Vajag šķūni!

    Saimnieks iepazīstina ar savu lolojumu: «Tā kā liela daļa Labo koku puišu, kas vasarā nodarbojas ar dārzu ierīkošanu un koku kopšanu, ziemā paliek bez darba, izdomājām, ka būtu vajadzīgs šķūnis – liela telpa, kur arī ziemā varētu kaut ko darīt. Kaut vai skrūvēt gružkastes vai grebt karotes, vai naglot putnu būrus. Lai gan ar šādiem sīkiem darbiņiem uzņēmums it kā neko nenopelna, bet darbiniekiem nav jākļūst par bezdarbniekiem, un es uzskatu, ka arī tā ir lielākā peļņa – mūsu darbinieki ir lojāli un nemainās. Arī klienti to novērtē. Tādā lielā šķūnī varētu arī iebraukt mašīnu, iztīrīt, saskrūvēt, sametināt. Svinēt svētkus, uzspēlēt basketbolu un darīt vēl daudz ko citu.»

    Ko dara lielākā daļa ļaužu, kam vajadzīgs šķūnis? Par vairākiem desmitiem tūkstošu eiro nopērk un uzslien metāla angāru. Bet vēl arvien – nu jau varbūt savus pēdējos gadus un dienas – Latvijā dzīvo desmitiem un simtiem kādreizējo labības un siena šķūņu, kas celti pirms simt un vairāk gadiem.

    Daudziem no tiem ir cauri jumti un līkas muguras, bet citos vēl pagaidām vismaz daļēji saglabājušās konstrukcijas un materiāli, kam iespējams dot otru dzīvi un dzīvību.

    «Nejauciet nost savus vecos šķūņus un neceliet vietā skārdu un plastmasu!» aicina Edgars. «Sargājiet savus šķūņus. Novērtējiet stipros, skaistos materiālus, seno amatnieku darbu, konstrukcijas un mezglus. Ja pašam šķūnis nešķiet vajadzīgs, nenodedziniet malkā. Pagaidiet, pataupiet, varbūt atradīsies tādi kā mēs, kas ir gatavi to nojaukt, pārvest uz citu vietu un salikt atpakaļ.»

    Nojaukts trijās dienās, celts gadu

    Šķūņa nojaukšana vecajā vietā aizņēmusi 2–3 dienas. Bet, protams, jārēķinās ar to, ka Edgara rīcībā prasmīgi amatnieki un arī jau minētie čaklie puiši. Ja būtu jātiek galā ar mazākiem spēkiem vai arī jāpērk pakalpojums, tas būtu gan ilgāk, gan dārgāk.

    Būvēšana no jauna aizņēma visu ziemu un nākamo vasaru. Taču atkal – šī nav vienkārši nojaukta un citā vietā par jaunu salikta saimniecības ēka. Tā ir mainījusies fiziski – ar pamatīgu grīdu, plašiem logiem, piebūvi, elektrību un apkuri – un arī idejiski. Pārvērtības izsapņojis un sākotnēji arī uz papīra skicējis, zīmējis un pārzīmējis Edgars pats. Bet, protams, šādai lielai būvei ir vajadzīgs būvprojekts, saskaņošana pašvaldības būvvaldē utt.

    Edgars iesaka, ka jau pirms šķūņa nojaukšanas pasākumā vajadzētu iesaistīt būvkonstruktoru – lai viņš izpēta un novērtē konstrukcijas. Noder arī fotogrāfijas – jo īpaši konstrukciju, siju un spāru savienojumi u. c. –, lai vēlāk tās varētu atkal salikt. Un, galu galā, tā ir arī liecība par šķūņa iepriekšējo dzīvi.

    Jaunajā dzīvē šķūnis kļuvis augstāks, lai tajā varētu iebraukt mūsdienu tehnika. Nomainīta daļa nesošo konstrukciju – stabi un spāres –, kas bija satrupējuši. Bet daudz kas ir saglabājies arī no vecā – gan vecie dēļi, gan vecie vārti. Daudz izmantoti arī citi senāki vai ne tik seni, bet jau lietoti materiāli. Par katru siju un ķieģeli Edgars zina teikt: šis nācis no graudu kaltes Rīgas ostā, tas – no Skrundas muižas. Bet, piemēram, daļa dēļu grīdas vēl ne tik sen kalpojusi sporta zālē, kur aizstāta ar modernāku segumu. Par tās pagātni vēl atgādina raksturīgais krāsojums. Arī logi izmantoti pārsvarā jau lietotie. Tikai lielie fasādes logi metāla rāmjos speciāli darināti no jauna. Bet arī to darījuši paši, izmantojot stiklus no vecām siltumnīcām. Un tie lieliski iederas kopējā koncepcijā, jo ir mazliet viļņoti un skats caur tiem peld.

    Grīdās izmantoti vēl dažādi citi materiāli – gan granīts, gan platie skujkoku dēļi –, lai varētu iebraukt tehnika un lai ziemā nesaltu kājas strādājot.

    Ideju inkubators

    Kopš šķūnis uzcelts, tajā gandrīz katru dienu kaut kas notiek. Pat kāzas te bijušas un gan jau būs vēl. Arī skaistas pašu uzņēmuma balles – ar lielo galdu un viesmīļiem baltos kreklos.

    Bet ikdienā te valda darbnīcas gaisotne. Brīdī, kad ciemojamies, no milzum plata ozolkoka dēļa top galds. Meistars to ieziež ar kaut ko gandrīz melnu, un amata noslēpumos neiesvaidītam skatam liekas: nu, kam gan tā vajadzēja skaisto koku bojāt? Bet jau pēc brīža daļa piķa ir iesūkusies koka šķiedrā, atlikums notīrīts un koka faktūra tikai skaistāk izceļas. Citā reizē mākslinieks milzu bluķi pārvērš omulīgā cūciņā. Rūc iekārtas, un kūp koka putekļi. Ziemā top bērnu laukumiņi ar neparastām mājiņām – kokā vai uz vistas kājas –, siltumnīcas, trepes, soliņi, laipas, viss, kas vajadzīgs dārza labiekārtojumam.

    Šķūnī – arī augstu uz sijām – glabājas materiāli, kas vēl tikai gaida savu kārtu. «Kopjot dārzus un parkus, pie mums nonāk daudz nozāģētu skaistu zaru. No ozoliem, priedēm, gobām. Vai nu tādi, kas jau paši nomizojušies – bez mizām, bez aplievas –, vai arī mēs paši tos ziemā notīrām.»

    Zem basketbola groza pusaplī sakrauti plakani akmeņi. «Norvēģu meistars mācīja mums darināt akmeņu mūri bez mūrēšanas un javas, un akmeņus – kādas divarpus vai trīs tonnas – atveda līdzi. Latvijā šādas prasmes ir pazudušas. Bet norvēģi ir īsti meistari. Mēs no viņiem daudz mācāmies, un tagad arī mums pašiem jau ir brigāde, kas šādi krauj dolomītu. Pagājušajā gadā pat Norvēģijas ziemeļos sakrāvām ap puskilometru garu sienu – jau par naudu. Atklājās, ka arī mēs esam gana labi, pat ļoti labi meistari. Ziemā šos akmeņus atkal var pārkraut – mācīt tiem, kas vēl neprot.

    Šķūnis ir kā ideju inkubators. Perētava, kur tās nobriest, līdz izšķiļas. Un daudzas idejas – jau īstenotas – te var arī apskatīt. Bet, gadu desmitiem ejot, šķūņa funkcijas varētu mainīties, un tas varētu kļūt, piemēram, par mākslas salonu, veikalu, kafejnīcu, restorānu…»

    Vai mājokli Edgara kuplajai ģimenei: pirmajā stāvā būtu virtuve un viesistaba, otrajā – guļamistabas. Bet šķūnī lietus laikā varētu ar bērniem uzspēlēt basketbolu.

    Praktiski

    • Šķūņa nojaukšanā, pārvietošanā, projektā un būvniecībā ieguldīti aptuveni 60 tūkstoši eiro.
    • Katrs eiro tērēts ļoti taupīgi un racionāli. Piemēram, šķūņa jumts fasādes jeb parādes pusē ir no koka dēlīšiem, kas piestāv senam šķūnim un iederas apkārtējā ainavā. Toties sētas jeb neredzamajā pusē izmantoti modernie materiāli – bezazbesta šīferis un gaismas caurlaidīgas plāksnes, kas ir gan lētāki, gan ilgmūžīgāki, gan vieglāk uzklājami, gan vieglāk kopjami. Turklāt aiz šķūņa aug lieli koki, kuru ēna un nobirušās lapas šādu jumtu bojā mazāk. Bet caurspīdīgās jumta plāksnes līdz ar lielajiem logiem fasādes pusē ļauj izmantot dabīgo gaismu. Citādi šķūnī pat dienā vajadzētu elektrisko apgaismojumu.
    • Darbnīcu apsilda malkas krāsns – tās mantas te netrūkst –, kurai ventilators dzen cauri āra gaisu. Caurule, pa kuru gaiss ieplūst, apmēram 30 metru garumā ierakta zemē. Gaiss, kas pa to plūst, vispirms saņem zemes siltumu. Pat tad, ja ārā ir liels sals, ieplūstot krāsnī, gaiss jau ir sasilis vismaz līdz nullei, un krāsns siltums nav lieki jātērē. 
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+