• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Kas kaiš manai tūjiņai?

    Dārzs
    Aija Vīksna
    Indra Ozoliņa
    Anitra Lestlande
    23. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Kā dažādu formu akcenti, vēja lauzējas, aizsargzona dārzam, fons citiem augiem, dzīvžogs – tūjas ir universālas un tāpēc tik populāras. Bet tām mēdz piemesties arī kaites, un tad skaistās skujas nodzeltē vai nobrūnē, vai nobirst. Skaidro ANITRA LESTLANDE, Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja.

    Kāpēc tūju slimības strauji izplatās? Vaininieki ir gan stādu izplatītāji, gan stādu pircēji. Pirmie – cenšoties apmierināt pieprasījumu, īpaši pēc liela auguma tūjām, ieved Latvijā inficētu stādāmo materiālu no citam valstīm, kur ir siltāks klimats un daudz bīstamu tūju slimību.

    Otrie – iegādājoties stādus, galveno uzmanību pievērš to izskatam, nevis veselībai, un tādā veidā dārzos iestāda jau slimus augus. Turklāt, ja tūjas iestāda nepiemērotā vietā un tās atbilstoši nekopj, drīz vien jāsāk domāt, kā savas tūjas paglābt no bojāejas. Nodrošinot atbilstošus augšanas apstākļus, tūjas neslimos un atalgos tevi ar veselīgu lapotni.

    Biežākās skuju slimības

    Tā kā daudzu slimību nosaukumi vēl nav latviskoti, lietošu latīniskos…

    PHOMOPSIS sp.

    Izraisa zaru iedegas un vēzi, pārsvarā inficējot jaunos dzinumus, kas tievāki par 8 mm. Infekcija izplatās visas sezonas laikā. Dzinuma gals virs inficēšanās vietas parasti atmirst, turklāt robeža starp veselo un slimo zara daļu visbiežāk ir krasi izteikta. Inficēšanās notiek pavasarī no iepriekšējā gadā inficētajiem dzinumiem.

    Ja ilgstoši saglabājas mitri laikapstākļi, slimība izplatās straujāk. Tās pazīmes vispirms parādās jauno dzinumu galos uz jaunajām skujām. Dažu dienu laikā pēc inficēšanās tām parādās mazi, dzeltenīgi plankumi, kas vēlāk kļūst sarkanbrūni. Tūjas vainagā vienlaikus var novērot gan slimās brūnganās skujas, gan veselīgās zaļās.

    Kā ierobežot?

    • Izvēlies piemērotu vietu tūju stādīšanai – augsnei jābūt ar labu drenāžu.
    • Kopjot izvairies no mehānisku bojājumu radīšanas.
    • Slimos zarus nekavējoties izgriez un iznīcini.
    • Tūjas apgriez tikai sausā laikā, pēc katra auga apgriešanas dezinficē šķēres ar spirtu.
    • Augus laisti ar aprēķinu, lai līdz vakaram skujas nožūtu.

    PESTALOTIA sp.

    Parasti uzbrūk novājinātiem kokiem. Sausums, pārlieks mitrums, nepietiekams mēslojums un apgaismojums, kaitēkļu bojājumi, sals, apgriešana, mehāniski bojājumi un citi faktori kokiem var izraisīt stresu, kura ietekmē tie kļūst daudz uzņēmīgāki pret slimībām. Slimības izplatību veicina mitri laikapstākļi, kādos ar sporu palīdzību tiek inficēti jaunie tūju dzinumi.

    Slimība bojā atsevišķas zaru daļas vai visu zaru – lapotnes brūnē, un uz mizas parādās nekroze. Skujas vispirms kļūst dzeltenīgas, vēlāk brūnas. Bieži dzeltēšana novērojama no zara gala. Uz bojātajiem audiem melnu punktiņu veidā novērojams liels skaits sēnes augļķermeņu. Mitrā laikā bojātās skujas un zari pārklājas ar tumši pelēku apsarmi, ko veido sēnes micēlijs. Infekcija saglabājas inficētajās augu atliekās un inficēto zaru mizā.

    Kā ierobežot?

    • Sagādā tūjām labvēlīgus augšanas apstākļus, tās regulāri laistot un mēslojot.
    • Izvairies no mehānisku bojājumu radīšanas un tūju apgriešanas ilgstoši mitrā laikā, jo tādā ļoti labi lido sporas un inficē dzinumus. Negriez arī ilgstoša sausuma periodos, kad augi novājināti.
    • Ja slimība jau konstatēta, sausā laikā regulāri izgriez un uzreiz sadedzini bojātos zarus, tā tiks samazināta infekcijas izplatība.

    KABATINA sp.

    Izraisa viengadīgo dzinumu galu kalšanu. Infekcijas avots ir inficētie zari, no kuriem sēnes sporas izplatās lietus un laistīšanas laikā, augos tās iekļūst caur sīkiem mehāniskiem bojājumiem.

    Primārā inficēšanās notiek rudenī, bet bojājumi parādās agri pavasarī. Iepriekšējā gada dzinuma gals apmēram 5–15 cm garumā kļūst gaiši zaļš vai dzeltenīgi brūns, vēlāk, infekcijai pieņemoties spēkā, sarkans vai dzeltens, un beigās tas nokalst. Pazīmes viegli sajaukt ar ziemas sala bojājumu, kā arī ar Phomopsis sp. bojājumiem.

    Inficēšanās ar Phomopsis sp. notiek vēlā pavasarī, kad parādās jaunie dzinumi ar sulīgām, nenobriedušām skujām.

    Kad skujas nobriest, tad inficēties ar Phomopsis sp. vairs nevar. Savukārt Kabatina sp. – tieši pretēji – inficē nobriedušas skujas rudenī vai nākamajā pavasarī.

    Kā ierobežot?

    • Sausos laika apstākļos izgriez un sadedzini bojātos zarus. Izvairies no mehānisku bojājumu radīšanas kokiem mitrā laikā, kad var lidot slimības sporas.
    • Nodrošini augiem sabalansētu mēslošanu un mitruma režīmu, izvairoties no pārmēslošanas un augu virspusējas laistīšanas vakarā, kad augi uz nakti paliek mitri.

    DIDYMASCELLA THUJINA

    Bojā skujas un zarus, īpaši jaunām tūjām. Vairāk tā skar apakšējos zarus, īpaši blīvos stādījumos, kur vāji cirkulē gaiss un lapotne ilgāk saglabājas mitra. Jaunos neliela auguma blīvos stādījumos slimība var bojāt visu augu. Sporas izplatās no maija līdz oktobrim, tās ir izturīgas pret izžūšanu. Tās, kas uz skuju virsmas nonākušas rudenī, var sākt dīgt tikai nākamajā pavasarī.

    Vēlā pavasarī vai vasaras sākumā skujas kļūst dzeltenīgas, vēlāk brūnas. Uz tām attīstās lieli, ovāli brūnmelni sēnes augļķermeņi. Parasti uz skujas ir viens augļķermenis, retos gadījumos – divi vai trīs. Augļķermeņi, kad tie ir atbrīvojušies no visām sporām, nokrīt, atstājot caurumu, kas maldīgi liek domāt par kaitēkļu bojājumu. Bojātās skujas visu ziemu var palikt uz zariem un nenobirt. Smagas infekcijas gadījumā skujas masveidā nobrūnē un bojā aiziet viss zars.

    Tūjas vecumā līdz 4–5 gadiem slimības dēļ var aiziet bojā pilnībā.

    Kā ierobežot?

    • Nestādi tūjas vietās ar sliktu gaisa cirkulāciju.  
    • Slimības skartos zarus sausā laikā izgriez un sadedzini.

    SPHAEROPSIS sp.

    Tūjām, kurām jau ir vāja imunitāte, spēj inficēt jaunās zaļās, sulīgās skujas un dzinumus. Vecāki koki tiek vairāk bojāti, jo slimības sēne veidojas veco čiekuru audos. Jaunās tūjas, kas vēl neražo čiekurus, slimība inficē tikai tad, ja tās aug cieši blakus vecākām. Sēne pārziemo koksnaino dzinumu mizā, uz skujām, čiekuros vai uz zemes. Mitrā laikā no agra pavasara līdz vēlam rudenim sporas ar vēja un lietus šļakatu palīdzību izplatās tālāk.

    Masveida inficēšanās notiek no pavasara vidus līdz beigām, kad jaunie dzinumi ir slimību visieņēmīgākie.

    Tas ir īss periods no pumpuru plaukšanas līdz brīdim, kad skujas sasniedz pusi no sava garuma. Otrā gada čiekuri arī ir ļoti ieņēmīgi, bet to ieņēmības periods sākas vēlāk un sezonā izstiepjas garāks.

    Siltā laikā simptomi parādās 3–4 dienas pēc inficēšanās. Visbiežāk pirmie un nopietnāk tiek bojāti apakšējie zari. Dažreiz infekcija koka vainagā var izpausties atsevišķos nelielos laukumos vai pat vienā koka pusē. Mitros pavasaros zariem visā kokā var nobrūnēt gali. Brūnēšana vispirms parādās pie skuju pamatnes, attīstoties tā virzās uz skuju galiem. Inficētās skujas visbiežāk aiziet bojā, kad tās sasniedz pusi vai trīs ceturtdaļas no sava normālā garuma. Parasti visas skujas, kas attīstās uz inficētā zara, iet bojā. Vecākiem, jau nokaltušiem zariem miza ir tumši brūna, koksne – pelēka vai zilmelna.

    Kā ierobežot?

    • Nodrošini tūjām optimālus augšanas apstākļus – sabalansēti mēslo un sausā laikā laisti, kā arī apgriez tikai sausā laikā.
    • Ja slimība kokus jau skārusi, sausā laikā izgriez un sadedzini visus bojātos zarus. Izvāc arī uz zemes nobirušos čiekurus un zariņus. Griešanas instrumentus bieži dezinficē.

    Biežākās sakņu slimības

    PHYTOPHTHORA sp.

    Sakņu puvi izraisa augsnē mītoša sēne. Tā var atrasties augsnē vairākus gadus, aktivizējoties, kad ilgstoši ir silts un mitrs laiks. Inficētās saknes kļūst trauslas un maina krāsu.

    Slimības pazīmes tūja izrāda tikai tad, kad sakņu sistēma jau pamatīgi bojāta. Var parādīties vīšana, dzeltēšana, izretināts vainags vai zaru kalšana. Tipiska pazīme ir pakāpeniska skuju krāsas maiņa – no zaļas uz gaiši zaļu, pēc tam pelēcīgu un visbeidzot brūnu. Tas norāda, ka augiem ir traucēta ūdens un barības vielu uzņemšana. Vizuālie simptomi parasti progresē, līdz tūja iet bojā. Atrokot saknes, var redzēt, ka vairums smalko saknīšu ir nopuvušas. Dažas vai visas lielās saknes arī rāda bojājuma pazīmes – tās iekšpusē kļuvušas brūnas vai melnas, mīkstas un viegli lūstošas. Smagas infekcijas gadījumā slimība iekļūst sakņu kakla audos, izraisot koksnes krāsas maiņu – tā kļūst brūna vai melna.

    Kā ierobežot?

    • Uzlabo augsnes drenāžu.
    • Mitrākās augsnēs audzē izturīgākas šķirnes. Visizturīgākās ir milzu tūjas (Thuja plicata). Rietumu tūja (Thuja occidentalis) ‘Pyramidalis’ ir vidēji ieņēmīga, bet visieņēmīgākā ir polulārā Rietumu tūjas (Thuja occidentalis) šķirne ‘Smaragd’.
    • Ja konstatēta slimība, slimos augus izroc, iznīcini un nomaini augsni.

    ARMILLARIA sp.

    Bīstama augsnes sēne, kas var bojāt ne tikai tūjas, bet arī citus kokus un krūmus. Dažas no Armillaria sp. sugām ir agresīvas un inficē veselus augus, bet dažas, mazāk bīstamas, inficē tikai novājinātus augus. Sēni dārzā var ieviest ar mulčas materiālu. Par to liecina balts sēnes micēlijs zem galveno sakņu mizas un zem stumbra pamatnes mizas. Micēlijam ir spēcīga saldena smarža.

    Augļķermeņi ir dzeltenīgi brūnas vai meduskrāsas sēnes ar baltu gredzenu uz kātiņa un 10–15 cm lielu cepurīti. Tās ražo baltas sporas, kas bieži atrodamas ap inficēto koku vai celmu. Augļķermeņi var parādīties, sākot ar vasaras otru pusi, taču ne visiem inficētajiem kokiem.

    Infekcija vizuāli izpaužas kā skuju dzeltēšana, vīšana, skuju nobiršana, kalšana, kas noved pie koku bojāejas. Iespējama mizas plaisāšana ar sveķu izdalīšanos. Pēkšņa koka bojāeja vasarā sausuma dēļ var būt sekundāra, jo, iespējams, ka tūja jau bija novājināta ilgstošas sakņu infekcijas dēļ. Neparasti bagātīga ziedēšana un čiekuru veidošanās arī var liecināt par drīzu koka bojāeju.

    Ja izmanto skuju koku mizu mulču, izvēlēties izkarsētu, lai dārzā neieviestos Armillaria sēne!

    Kā ierobežot?

    • Nestādi tūjas mitrā, ēnainā vietā un neveido sabiezinātus stādījumus.
    • Nodrošini tūjām optimālus augšanas apstākļus, tā augiem mazinot stresu.
    • Sargā saknes no citu kaitīgo organismu un mehāniskiem bojājumiem.
    • Stādīšanai izvēlies izturīgas šķirnes un uzņēmīgās šķirnes nestādi tuvu inficētajai vietai vismaz gadu.
    • Ieroc zemē aizsargbarjeru vismaz 50 cm dziļumā, lai aizkavētu sēnes tālāku izplatīšanos dārzā.
    • Izzāģē inficētās saknes – tā var pasargāt vērtīgākos kokus no bojāejas.

    Biežākie kaitēkļi

    Tūju galotnes dzinumu kodes (Argyresthia thuiella)

    To kāpuri ziemo tūju dzinumos izveidotās ejās. Pavasarī kāpuri atsāk baroties un iekūņojas. Kūniņas stadija ilgst 3–5 nedēļas. Pieaugusī kode parādās jūnija beigās, jūlija sākumā. Pēc pārošanās mātītes 4–5 nedēļas dēj olas dzinumu galos. Izšķīlušies kāpuri iegraužas dzinumos, sākot no galotnes uz leju. Ar neapbruņotu aci tie ir grūti saskatāmi. Invadētie tūjas dzinumi kļūst brūni. Stipri invadētās tūjas nokalst un iet bojā. Kaitēklim ir divi izplatīšanās veidi. Lokālais – pieaugušie īpatņi mazās distancēs pārlido. Lielos attālumos – ar saimniekaugu stādāmo materiālu (olas, kūniņas, kāpuri).

    Kā ierobežot?

    • Agri pavasarī izgriez nokaltušo tūju zarus ar pārziemojušiem kodes kāpuriem un tūlīt sadedzini.
    • Jūnija beigās un jūlija sākumā daļu no pieaugušajām kodēm vari izķert ar feromonu ķeramslazdiem.

    Laputis (Aphididae)

    Masveida izplatība Latvijā novērota 2020. gadā. Pelēcīgi brūnās krāsas laputis sūc sulu no tūju sīkajiem zariņiem, saplūstot ar zaru pelēko krāsu. Tās var pamanīt, tikai rūpīgi apskatot tūjas, kad to zari sāk dzeltēt. Laputis parasti pārziemo olu stadijā, kas izdētas uz skujām, bet, ja ziema ir tāda kā pašlaik, iespējama arī pēdējās paaudzes pieaugušo īpatņu pārziemošana. Jaunās laputis no olām izšķiļas aprīlī pēc pirmā siltuma perioda. Sezonā atkarībā no laika apstākļiem var būt vairākas paaudzes – siltā un sausā laikā vairāk, vēsā un mitrā – mazāk. Katra jaunā paaudze invadē jaunu koka daļu. Masveida savairošanās kavē tūju augšanu, koki var pat aiziet bojā. Laputis izdala saldus izdalījumus, uz kuriem veidojas kvēpsarmes sēne, kas pasliktina fotosintēzi augā.

    Kā ierobežot?

    • Lieto dārzkopības veikalos nopērkamos līdzekļus pret laputīm.

    Bruņutis (Coccoidea)

    Blīvā slānī apklāj zarus, jaunāku koku stumbrus, reizēm visu koku. Jūnija vidū šķiļas kāpuri, tie dažas dienas ir kustīgi, līdz uzmeklē vietu uz zariem, kur piesūkties, tad tie kļūst nekustīgi un sev apkārt veido vaska bruņas. Kāpuri līdz vasaras beigām pieaug, un mātītes zem bruņām sāk dēt olas, kuras turpat zem bruņām arī pārziemo. Vaska bruņas kaitēkli un olas pasargā no nelabvēlīgiem apkārtējās vides apstākļiem. Bruņutis barojas ar augu šūnsulu un stipri novājina kokus, kas dzeltē un nīkuļo. Tās mēdz parādīties, kad augi atrodas stresā.

    Kā ierobežot?

    • Nodrošini tūjām optimālus augšanas apstākļus – sabalansētu mēslošanu un mitruma režīmu.
    • Ja bruņutis parādās, stipri invadētos zarus izgriez un sadedzini.

    Ņem vērā! Nogādājot tūjas zariņa un skuju paraugu Nacionālajā fitosanitārajā laboratorijā Rīgā, Lielvārdes ielā 36, tu uzzināsi, vai tava tūja apdegusi saulē, vai ir slima un kas tā par kaiti. Kā paraugu paņemt un nogādāt laboratorijā, noskaidro, zvanot pa tālruni 67550950 vai 26645561.

    Kas patīk tūjām?

    1. Piemērota vieta. Patīk augt saulainā vietā un pusēnā, ēnā veidojas vājāks lapojums. Nedrīkst sastādīt par ciešu – katrai šķirnei ir savs optimālais atstatums, kas jāievēro. Jo tūju vainagam jābūt labi caurvējotam, lai zaros nesaglabātos mitrums. Jāparedz, lai kopā ar atkušņa ūdeņiem un lietu uz augiem neplūstu sāls, ko ziemā kaisa uz ielas. Nestādi tūjas ieplakās un zemā vietā.
    2. Auglīga augsne. Tūjām ir smalka bārkšsakņu sistēma – ļoti smalkas, sazarotas saknes, kas atrodas sekli zemē. Tāpēc, ja stādi tūju dzīvžogu, roc 50–60 cm platu un 50 cm dziļu tranšeju (mālainā augsnē pietiek ar 40 cm dziļu), kuru piepildi ar auglīgu augsni – jāliek kūdra, komposts, kārtīgi satrūdējuši (ne svaigi!) kūtsmēsli. Turklāt tūjām patīk mēreni skāba augsnes reakcija. Stādīšanas bedrē būtu labi iebērt arī mikrobioloģisko līdzekli Biomikss (speciāli skujeņiem). Vēlams stādīt dažus centimetrus zem augsnes līmeņa. Mulčē ar vidēji rupju mulču.
    3. Padzerties. Tūjai nepatīk augt slapjās vietās, taču tai vajag daudz mitruma. Pēc iestādīšanas tūjas pirmo mēnesi obligāti kārtīgi jālaista, lai augsne pieskalotos sīkajām saknītēm un augi labāk ieaugtos. Tūjas vēlas pastāvīgu, mērenu mitrumu, tām neder iekalšana. Protams, tūjas var paciest arī sausumu, taču tad imunitāte pavājināsies un augs kļūs slimību uzņēmīgs. Sausos rudeņos pirms ziemas arī vecās tūjas kārtīgi jāsalaista. Ja rudenī tām būs trūcis mitruma, pavasarī var apdegt skujas – agrajā saulē tās izžūst un nokalst.
    4. Paēst. Tūjām papildbarību jāsāk sāk dot otrajā gadā pēc iestādīšanas – pirmoreiz aprīļa beigās, maija sākumā, otrreiz, ja nepieciešams, ap Jāņiem. Speciāli skujeņiem paredzētā kompleksā mēslojuma granulas jāierušina augsnē un kārtīgi salaista. Jūlijā tūjas vari pabarot ar kāliju un magniju saturošu mēslojumu, kas ļaus augam ātrāk nobriest un ieiet miera periodā.

    Pieredze

    • GUNTIS OZOLIŅŠ, kokaudzētavas Meža Rasas saimnieks: Tūju saknes ļoti garšo maijvaboļu kāpuriem

    – Mūsu audzētavā tūjas neslimo. Augi var sasirgt ar dažādām sēnīšu slimībām, ja tos iestāda nepiemērotā, nesagatavotā augsnē un pienācīgi nekopj. Mums ir gadījies, ka pavasaros, kad uznāk lieli mīnusi, bet dienā spīd saule, tūjām pārsprāgst miza un veidojas brūces. Tad tūjas var arī nokalst.

    Mums no mizas plaisāšanas īpaši cietusi šķirne ‘Brabant’, taču miza labi aizaug. Šajā ziņā diezgan jutīga ir arī šķirne ‘Holmstrup’. Plaisāšanu veicina sausa augsne un sals. Kad maijā naktī temperatūra noslīdēja līdz mīnus 4 grādiem, laukus laistījām, un tad miza tikpat kā nesaplaisāja. Droši vien piejūras rajonos, Kurzemē, šāda problēma rodas retāk nekā pie mums.

    Otra biežākā tūju ķibele ir ziemas un pavasara saules apdegumi, pret kuriem neizturīgas ir tūjas ar dzeltenu nokrāsu. Pie mums visjutīgākās ir izrādījušās šķirnes ‘Yellow Ribbon’ un ‘Golden Smaragd’, tāpēc tās iesakām piesegt ar agrotīklu, egļu zariem vai salmiem. Ja radies saules apdegums, cietušie zari jāizgriež. Bet ne uzreiz – pāris mēnešu jāpagaida, jo citreiz augšējie pumpuri vēl ir dzīvi. Šajā ziņā daudzus gadus mums nav bijušas problēmas ar šķirnēm ‘Aurescens, ‘Sunkist’ un ‘Rheingold’. Bieži dzirdēts par saules apdegumiem arī populārajai šķirnei ‘Smaragd’, bet, tā kā mums šīs tūjas aug mālainā, gruntīgā augsnē, tos neesam novērojuši.

    Tūju saknes ļoti garšo maijvaboļu kāpuriem, ar kuriem ir grūti cīnīties. Pret tiem vienīgais, ko lietot, ir Bioefekta preparāts Bacilon, taču, ja kaitēkļu invāzija ir ļoti liela, tūjas var arī aiziet bojā, jo maijvaboles apgrauž mazās bārkšsaknītes. Tiesa, maijvaboļu kāpurus labprāt ēd kurmis, taču  – kuram gan savā dārzā patīk redzēt kurmja rakumus…

    Kādreiz cilvēki domā, ka tūja ir slima, taču patiesībā ir cita problēma. Bieži vien kociņš lēnā garā maina krāsu, jo iestādīts par dziļu un saknes neelpo. Otra raksturīga kļūda – negrib tūjas mulčēt vai ravēt, bet zāli pļauj ar trimmeri tuvu kociņam un sabojā mizu. Tad augs var sāk nīkuļot un kļūt uzņēmīgs pret sēnīšu infekcijām.

    Ja tūja nodzeltē jau pirmajā gadā pēc iestādīšanas, visticamāk, tas liecina par ūdens trūkumu. Varbūt tā kļuvusi melna tāpēc, ka to regulāri apčurā suns. Un vēl – tūja jāpērk podiņā vai, ja iegādājas lielāka izmēra stādu, tam obligāti jābūt iesietam džutas kamolā, lai auga saknes transportējot un stādot neizjūk. Turklāt pavasarī pēc iestādīšanas tūja kārtīgi jālaista. Ja augs ātri vien sāk dzeltēt, tad var būt jau par vēlu.

    • AIJA VĪTOLIŅA, Latvijas valsts mežu Kalsnavas kokaudzētavas ainavu speciāliste: Koptas tūjas slimo mazāk

    – Kalsnavas kokaudzētavā tūju slimības nav izplatītas, jo rūpīgi ievērojam audzēšanas agrotehniku, taču klienti bieži vien vaicā, kāpēc tūjas nodzeltē vai nokalst. Bez augu slimību speciālista palīdzības grūti pateikt, vai tas saistīts ar auga prasību neievērošanu vai arī slimību. Piemēram, ja tūju dzīvžogs ceļmalā pēc ziemas sezonas kļūst brūns, šāda defekta iemesls var būt uz ceļa kaisītais sāls.

    Visbiežāk problēmas ar tūjām rodas pavasarī, kad ir straujas dienas un nakts temperatūras svārstības, un nereti tūjām dienvidu pusē pārplīst miza. Bieži tā labi aizaug, taču, ja trauma lielāka, zari nobrūnē un mitrā laikā var attīstīties dažādas sēņu slimības. Ja mizā ir plīsums un zars nokalst uz augšpusi, to profilaktiski izgriež zem bojājuma vietas un sadedzina, lai neizplatās sēņu sporas. Plīsumi parasti labi aizaug tāpat, taču nenāks par skādi brūces vietu aizziest ar potvasku.

    Lai tūjas neslimotu, tās ir jāpieskata – jāmēslo, sausā vasarā jālaista, ziemā jānopurina sniegs. Lai sargātos no slimībām, kociņus nevajag cirpt mitrā laikā, jo mitrums veicina sēņu slimību izplatību.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+