Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ja skatās vecās augļkopības grāmatas, tajās ļoti daudz rakstīts par to, ka ziemas periodā, ja nav liela sala, veido augļkoku vainagus. Bet sarežģītākais ir tas, ka mēs jau nekad nezinām, kāda ziema mūs gaidīs! Varbūt lielais aukstums neuznāks. Taču, ja aukstums uznāk, tad pastāv liels risks, ka vainags, kas decembrī ir izretināts, būs vairāk pakļauts temperatūras svārstībām un apsalšanai.
Kāpēc? Ļoti vienkārši – koks ar savu vainagu ap sevi veido mikroklimatu.
Arī vairāki koki dārzā cits citu mazliet piesedz un pasargā no vēja brāzmām. Un nu pēkšņi tu viņam mīnus grādos noīsini galotni vai nozāģē kādu lielu zaru! Tas būtu tas pats, kas mums aukstumā pēkšņi noņemt cepuri, kad ir pierasts to nesāt. Koks uzreiz jūtas kā izģērbts.
Visbīstamākā augļu kokiem ir zema gaisa temperatūra kombinācijā ar lielu vēju. Tad, tāpat kā cilvēkam, komforta sajūta krietni samazinās. Līdz ar to, ja vainags ir izretināts, bet koks ir pieradis pie iepriekšējā mikroklimata, kāds izveidojies pa visu šo gadu un rudenī, dažkārt tas uz temperatūras svārstībām noreaģē daudz jutīgāk.
Ir gadi, kad nekas slikts pēc vainagu veidošanas ziemā nenotiek. Piemēram, daudzi lielo komerciālo augļudārzu īpašnieki nemaz nevar atļauties vainaga veidošanu atlikt uz pavasari, jo tad viņi šo lielo darbu vienkārši nepagūs paveikt. Protams, ka viņi augļu koku vainagus veido arī ziemas mēnešos.
Taču – ar nosacījumu, ka zaru griešanas brīdī nav sala.
Daži grādi mīnusā – līdz mīnus 5 grādiem – vēl nav nekas, bet, ja ir spelgonis ar mīnus 10 grādiem, tad tomēr iespēja, ka zaru griešanas un zāģēšanas brūces cietīs, ir krietni lielāka.
Vēl viens iemesls, kāpēc lielie vainaga veidošanas darbi jāatliek uz martu, bet plūmēm – pat uz aprīli, maiju… Proti, ja tu tagad, decembrī, izkoriģēsi vainagu – izgriezīsi arī dzīvus un spēcīgus zarus –, bet pēc tam janvārī vai februārī uznāks lielais aukstums, iespējams, ka no atlikušajiem zariem kādi salā cietīs, un tikai pavasarī, kad augļu kokam būtu jāplaukst, sapratīsi, ka no koka vairs nekas daudz pāri nav palicis. Tādi gadījumi ir bijuši, ka audzis spēcīgs koks, ziemā izgriezts un pavasarī aizgājis bojā.
Ja tomēr gribas darboties ar šķērēm
Protams, nelielus zarus vainagā drīkst izgriezt arī decembrī. Ja redzi kādus lauztus, plēstus, ar bojātiem augļiem, kas palikuši zaros, tos pat vajag izgriezt! Izcili, ja to darīsi saulainā un vējainā laikā, jo saulīte un vējš ir vislabākie brūču nožāvētāji un dezinficētāji, tad uz brūcēm neko nevajag smērēt. Savukārt, ja ir mitrs laiks un gaisa temperatūra turas ap nulli, sēņu slimību sporas arī decembrī (un pat visu ziemu!) var lidot pa gaisu un iekļūt svaigi grieztajās brūcēs.
Par brūču apstrādāšanu
To daudzi jautā: ja mājās ir gan potziede, gan lerāns, kuru izvēlēties?
Es teiktu, ka lerāns koka brūcēm ir ārstējošāks.
Bioloģiskos dārzos, kas ir sertificēti, lerānu nedrīkst izmantot, jo tas nav organisks, no dabiskām vielām radīts preparāts, taču piemājas augļu dārzos lerānu lietot drīkst. Piemēram, ja ir iztīrītas vēža brūces, izgriezti melnie audi, viens no variantiem ir brūces gaišos audus pēc tam nosmērēt ar lerānu, jo šis preparāts tos mazliet apdedzina, sausina brūci, neļauj tai sulot. Tātad ar lerānu var apstrādāt arī svaigus zāģējumus, zaķu grauzumus vai brūces, ko radījis stirnu buks, rīvējot savus ragus pret stumbru.
Ja nav lerāna, jāizmanto potziede. Vienīgi potziedi nedrīkst klāt pārāk dāsni – tā jāuzsmērē ļoti plānā kārtiņā, lai netraucētu brūcei aizdzīt. Augu aizsardzības pētījumu centrs veica pētījumu par brūču atkopšanos ar dažādām smērvielām. Viņu secinājums bija tāds: zem bieza potziedes smērējuma un zem uzklātā eļļas krāsas slāņa brūces aizaugšanas rezultāti ir sliktāki nekā zem lerāna vai nesmērējot neko.
Vēl viens darbiņš!
Klimata izmaiņas ieviesušas savas korekcijas. Agrāk, pagājušajā gadsimtā, atnāca ziema ar salu un sniegiem, un tā turpinājās līdz pavasarim. Tagad notiek citādi. Tagad ziemai pa vidu ir gari siltuma periodi, kad dārzā vēl var visu ko darīt. Viens no šādiem darbiem, kas agrāk bija veicams tikai oktobrī pēc lapu nobiršanas, ir to nosmidzināšana ar karbamīda jeb urīnvielas šķīdumu. Proti, nobirušās lapas pašas no sevis labi nesatrūd, to visu dara augsnē mītošie mikroorganismi. Tomēr mikroorganismi savai vielmaiņai patērē arī slāpekli. Ja augsnē tā trūkst, lapu trūdēšana aizkavējas un vēl pavasarī vērojamas nesadalījušās lapas. Tāpēc vajadzīgs karbamīda smidzinājums.
Lai koncentrētā slāpekļa ietekmē nobirušās lapas ātrāk sadalītos un lai pēc tam kaitīgajiem organismiem, augu slimību izraisītājiem vairs nav, kur dzīvot, šķīduma koncentrācijai jābūt augstai – jāņem 500 g karbamīda uz 10 l ūdens – un gaisam jābūt vismaz 5 grādus siltam.
Tā bija. Bet tagad karbamīda smidzinājumu var veikt arī ziemā, kad aukstuma perioda vidū pēkšņi uznāk pāris dienu vai nedēļu siltums. Karbamīda šķīduma miglošanai mazdārziņā izmanto parasto dārza miglotāju.
Sertificētā bioloģiskajā dārzā karbamīdu smidzināt nedrīkst, jo arī tā nav dabiska viela.
Tad viens no variantiem ir pērnās lapas nosmidzināt ar koncentrētu vircu, kas patiesībā tas pats vien ir – koncentrēts slāpeklis. Bet nedrīkst ar vircu laistīt! Lejot vircu, tā var par daudz izraisīt saknīšu augšanu.
Ieguvumi no augļu koku vainagu veidošanas
Bet – veido ne tagad, labāk MARTĀ!
- Augļu kokiem, kam vainagi nav bijuši sabiezināti, ir mazāki ziemas postījumi.
- Veselīgāki koki, mazāk puvušo augļu.
- Lielāki, skaistāki, garšīgāki augļi un vieglāk aizsniedzami.
- Uz kompostkaudzi nav jāpārvieto pārlieku lielā nekvalitatīvo augļu masa.
